Interese par korupciju noplok

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) apkopojis sabiedrības līdzdalības gaitā izteiktos priekšlikumus par “Korupcijas novēršanas un apkarošanas pasākumu plāna 2021.–2024. gadam” projektu, kuram virkni uzlabojumu rosinājušas nevalstiskās organizācijas “Providus” un “Delna”. Kādi ir galvenie secinājumi par šo plānu, kas izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē? Kā vērtējama tajā nosprausto rīcības virzienu un pasākumu atbilstība faktiskajām pretkorupcijas vajadzībām?

Izvērtējot plānu kopā ar kolēģiem, neradās šaubas par tā rīcības virzienu un apakšmērķu – izslēgt motivāciju koruptīvai rīcībai, uzlabot iekšējās kontroles sistēmu, mazināt sabiedrības toleranci pret korupciju, stiprināt apkarošanas un sodīšanas pusi cīņai pret korupciju un ierobežot naudas varu politikā – pamatotību. Šajā līmenī nevarētu būt nekādu iebildumu.

Plāns savā ziņā atspoguļo to, ka Latvijas korupcijas novēršanas un apkarošanas sistēmā no likumu un formālo mehānismu viedokļa ļoti lielu iztrūkstošu elementu gandrīz nav, un tāpēc plānotie pasākumi ir ļoti lielā mērā vērsti vai nu uz esošo mehānismu izvērtēšanu, vai uz atsevišķu salīdzinoši ierobežotu aspektu pilnveidošanu.

Vai par robu sistēmā tomēr nav uzskatāma gadiem ilgi topošā lobēšanas atklātuma likuma neesamība?

Tas laikam gan ir viens no pēdējiem tādiem lieliem robiem. Lai gan atbilstoši starptautiskiem standartiem par pilnīgi obligātu korupcijas novēršanas sistēmas elementu šāds likums nav atzīts.

Kā trūkumu pretkorupcijas sistēmā ir iespējams uzlūkot plānā iztirzātā likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” nepilnības. Nesen “Delnas” rīkotajā ekspertu diskusijā tika norādīts uz amatpersonu deklarāciju neefektivitāti un faktu, ka Saeimā patlaban nonācis minētā likuma grozījumu projekts, kas paredz būtiski sašaurināt šo deklarāciju publiski pieejamo daļu.

Jā, šī problēma ir sarežģīta tādā ziņā, ka, no vienas puses, ir šis KNAB izstrādātais pretkorupcijas plāns ar tajā paustajiem pasākumiem, bet, no otras puses, šajā jomā ir spēcīga politiķu interese, kura darbojas pēc atšķirīgas loģikas. KNAB raugās uz visu ainu kopumā un sistemātiski cenšas identificēt vajadzības korupcijas mazināšanai, bet politiķu motivācija un vara īstenot šīs motivācijas rezultātā radušās idejas ļoti atšķiras. Politiķi galu galā spēj rīkoties tā, kā vēlas. Tāpēc iniciatīvu samazināt deklarāciju atklātību ir jāvērtē atšķirti no pretkorupcijas plāna, jo šai iniciatīvai nav nekādas saistības ar plānveida pieeju korupcijas novēršanas vajadzībām. 

Kādus riskus rada deklarāciju sistēmas nepilnības? 

Nozīmīga nepilnība ir fakts, ka sabiedrībai un iestāžu vadītājiem nav pieejama informācija, kas saistīta ar amatpersonu darījumu partneru identitāti un citiem faktiem un kas ir ietverta deklarāciju nepubliskojamajā daļā. Respektīvi, šīs deklarācijas ir diezgan slikti piemērotas interešu konfliktu uzraudzībai un vadībai iestādēs. Ne jau KNAB ir pienākums ikdienas līmenī raudzīties, lai dažādu iestāžu un uzņēmumu amatpersonas nebūtu interešu konfliktā. Tas ir šo iestāžu amatpersonu pienākums. Izņemot vēl kādas sadaļas no deklarāciju publiskojamās daļas, šī uzraudzība kļūs vēl grūtāka. Otra nozīmīga nepilnība – deklarācijās neparādās pilna aina par amatpersonu ģimeņu ekonomiskajām interesēm. Taču kopumā fakts, ka šīs deklarācijas ir slikti piemērotas interešu konflikta uzraudzībai ikdienišķā līmenī, politiķus neuztrauc.

Kā vērtējama uzraugošo iestāžu gatavība deklarācijas sistēmiski pārbaudīt?

Vēl aizvien tādā sistemātiskā veidā deklarācijas īsti analizētas netiek. Būtu nepieciešams likumā paredzēt šādu pienākumu. Pilnīgi pamatoti, ka arī KNAB pretkorupcijas plānā paredzēts pilnveidot valsts amatpersonu darbības likumības kontroli un tās ietvaros attīstīt spējas identificēt korupcijas riskus, ieskaitot ar deklarāciju nepilnībām saistītos. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs pasākums. Taču šajā jomā, tāpat kā citās, plānā paredzētie pasākumi ir vairāk vērsti uz iespēju izvērtēšanu un tamlīdzīgi. Te rodas jautājums, vai, ņemot vērā visu gadiem ilgi krājušos pieredzi, KNAB tiešām jau nezina, kādam tam risinājumam konkrēti vajadzētu būt – ko, kā un ar kādu mērķi darīt. Es vēlētos, lai plāna rezultātā būtu ne tikai kāds izvērtējums, bet arī konkrēti likuma grozījumi.

Man šķiet, ka šis pretkorupcijas plāns savā ziņā atspoguļo tādu laikam taču pamatotu atziņu no KNAB puses, ka var jau plānot dažādas lietas, bet varas to īstenot birojam nav. Un līdz ar to daudzi plānā paredzētie pasākumi ir tādi piesardzīgi.

Plāns paredz pārskatīt esošo valsts budžeta finansējuma piešķiršanas modeli politiskajām organizācijām, kurš nesen jau tika mainīts, paredzot tām visai ievērojumu valsts finansējuma daļu, lai galvenokārt mazinātu šo organizāciju atkarību no lielajiem ziedotājiem, naudas varu politikā. Vai šajā ziņā būtu kas maināms, un cik lielā mērā plāns risina konstatējamās problēmas?   

Domāju, ka valsts finansējuma ieviešana un arī palielināšana vienai daļai partiju ir mazinājusi spiedienu par katru cenu savākt lielas summas no privātajiem ziedotājiem. Mērķis – partiju lielāka brīvība no šādiem naudas avotiem jau ir sasniegta. Cita lieta, ka nav kvantitatīvu mērījumu, kas ļautu izdarīt detalizētākus secinājumus.

Plāns paredz izvērtēt iespējas piešķirt valsts budžeta finansējumu arī reģionālajām politiskajām organizācijām. Kā vērtējat šo priekšlikumu?

Pirmajā acu uzmetienā – kāpēc gan ne. Ja šāda privilēģija ir nacionālā līmeņa partijām, kāpēc lai tāda nebūtu reģionālā līmeņa partijām.

Mans viedoklis varbūt ir nepopulārs, taču es nedomāju, ka tas valsts finansējuma modelis, kāds ir pašlaik, uzrāda kādas fundamentālas problēmas. Cita lieta, ka partijas mainās, izzūd un rodas situācija, kad valsts nauda tiek dota partijai, kura jau ir iziris vai pusiziris veidojums. Jautājums, par ko var diskutēt, – vai pašreizējais valsts finansējuma modelis nesniedz pārāk lielas privilēģijas pie varas esošajām partijām.  No demokrātijas viedokļa tas ir visriskantākais aspekts visā šajā valsts finansējuma sistēmā.

Plāns paredz trauksmes cēlēju aizsardzības pilnveidošanu, apsverot arī finansiālas atlīdzības piešķiršanu trauksmes cēlējiem. Kā trauksmes celšanas sistēma ir darbojusies, kopš 2018. gadā ticis pieņemts trauksmes celšanas likums, un kā vērtējami KNAB plānā paustie priekšlikumi?

Runājot par trauksmes celšanas sistēmas efektivitāti, skaidrs, ka tā darbojas tādā izpratnē, ka ir trauksmes celšanas ziņojumi. Taču, cik daudz un kāda korupcija, balstoties uz tiem, ir atklāta, nav publiski zināms. Viss, kas man zināms, ir statistikas pārskati, kur redzams, piemēram, ka 2020. gadā KNAB ir saņēmis 53 iesniegumus, kas formulēti kā trauksmes celšanas ziņojumi. KNAB droši vien nav arī sevišķas intereses steigties ar informāciju par to, par ko sākti kriminālprocesi, lai pēc tam, tos izbeidzot, sabiedrība to neuztvertu kā pazīmi KNAB bezjēdzīgai darbībai. Kopumā informācija trauksmes celšanas sistēmas izvērtējumam ir nepietiekama.

Par trauksmes cēlēju finansiālu motivēšanu – konkrētu argumentāciju, kāpēc tāda nepieciešama, īsti nesaskatu. Starptautiskajā praksē tam ir konstatējami riski un ēnas puses. Viena no tādām – cilvēkam nav motivācijas, lai noziegumu novērstu, ja izdevīgāk var būt sagaidīt, lai noziegums notiek, par to ziņojot tikai tad, kad par to tiek nodrošināta atlīdzība. Taču, lai saprastu, vai finansiāla motivācija dotu kādu būtisku ieguvumu, būtu vajadzīga analīze, par to, kas attur vai neattur cilvēkus no trauksmes celšanas. Man liekas, ka pats svarīgākais ir, lai pietiekami efektīvi tiktu kompensēts kaitējums, ja tāds cilvēkam trauksmes ziņošanas dēļ radies. Šādu iespēju likums jau paredz.

Sabiedrības interesi par pretkorupciju un gatavību tajā iesaistīties, šķiet, lielā mērā nosaka korupcijas apkarošanas efektivitāte, kuru publiskajā telpā ilustrē sodi par šādiem noziegumiem. Kā vērtējat plānā pausto mērķi nodrošināt soda par likumpārkāpumiem, kas saistīti ar dienesta ļaunprātībām un uzticētās varas nelikumīgu izmantošanu, neizbēgamību?

Pirmkārt, ir jāapzinās, ka soda neizbēgamība, ko sevišķi kā principu mīl piesaukt postpadomju valstīs, atspoguļo ideālu, ka par katru noziegumu ir jāsaņem sods. Kā tāds abstrakts ideāls, tas, protams, ir pareizs. Taču kā rīcībpolitikas mērķis soda neizbēgamība vismaz korupcijas apkarošanas jomā nav sevišķi pateicīgs, jo garantē vilšanos. Piemēram, tāpat kā pasludinot visu slimību izārstēšanu, kas arī, protams, nav iespējama. Man liekas, nevajadzētu pat vārdiski sabiedrībai radīt ilūziju, ka turpmāk tiks atklāts katrs korupcijas noziegums un par katru no tiem varēs piemērot sodu. Šādā uzstādījumā vilšanās ir jau ieprogrammēta.

Patiesībā plāna sadaļā par soda neizbēgamību plānoto pasākumu nav daudz – sabiedrības informēšana, dažas juridiski tehniskas lietas – drošības līdzekļa ieviešana juridiskajām personām, Saeimas deputātu imunitātes sašaurināšana. Šie aspekti ir svarīgi, taču tie fundamentāli nemainīs situāciju. Plānā ir pausts nodoms veikt sabiedrības informēšanas pasākumus par sodītajām valsts amatpersonām. Taču tāds pārliecinošāks informācijas avots, kurā varētu skatīties, kāpēc ar korupcijas apkarošanu iet sliktāk vai labāk, ir pavisam praktiskā līmenī  – cik kvalitatīvi KNAB amatpersonas spēj strādāt, kā tiek veikta izmeklēšana, kāda ir to kvalitāte.

Kas te būtu sakāms par KNAB darba organizāciju, tās pilnveidošanas iespējām?

Var jau sēdināt mūziķus orķestrī kādā secībā vien grib, bet pamatjautājums ir – cik spēcīgi ir paši mūziķi. Viss ir atkarīgs no tā, cik spējīgi darbinieki strādā iestādē. Un runājot par plānu, šos aspektus ietērpt kādos problēmu uzskaitījumos un to risinājumos, ir pagrūti.

Plānā pausts nodoms izveidot jaunu sabiedrības sadarbības modeli ideju un domu apmaiņai starp dažādu jomu ekspertiem, rodot praktiskus risinājumus KNAB analītiskā darba pilnveidei. Cik efektīva bijusi līdzšinējā KNAB sabiedriski konsultatīvā padome, kurā ilgus gadus esat darbojies? Vai tā sevi izsmēlusi? Kas šajā jomā būtu uzlabojams?

Kā mehānisms, kas nodrošina regulāru domu apmaiņu iespējas ar sabiedrības organizēto daļu, šī padome ir pilnīgi optimāla. Tomēr tas ir tikai rīks, ko KNAB var izmantot gan vairāk, gan mazāk. Vienlaikus jebkurš sabiedrības līdzdalības rīks atspoguļo sabiedrības ieinteresētību un gatavību līdzdarboties. Šajā ziņā varam apskatīties sabiedrisko apspriešanu par šo KNAB plānu – tajā ir daudz priekšlikumu no “Providus” un “Delnas”, divi priekšlikumi no Finanšu nozares asociācijas un viens no kādas politiskās partijas. Tas atspoguļo šo sabiedriskās aktivitātes līmeni.

Varētu teikt, ka priekšlikumi pretkorupcijas jomā prasa pietiekami specifiskas zināšanas, lai nespētu uzrunāt un ieinteresēt plašāku sabiedrības iesaisti ...  

No vienas puses, jau tā ir – plānā daudzi jautājumi ir īpaši tehniski un prasa noteiktu ekspertīzi. Tas varbūt attur zināmu daļu cilvēku un organizāciju no līdzdalības. Bet, no otras puses, domāju, ka daudzas organizācijas dažādās profesionālās jomās potenciāli, ja vien vēlētos, varētu visai daudz ko ieteikt korupcijas apkarošanai. Tā tomēr nav nekāda raķešu zinātne. Šī pasivitāte savā ziņā atspoguļo to, ka cīņa pret korupciju pašlaik nebūt nav sabiedrības dienaskārtībā.

Pastāvīgi augstais korupcijas uztveres indekss Latvijā gan it kā varētu liecināt par pretējo.

Latvija noteiktas korupcijas formas tādā pilsoņu saskarsmē ar valsts pārvaldi, ar dažādu pakalpojumu sniedzējiem ir ļoti efektīvi samazinājusi. Tas kaut kādā mērā nomierina. No otras puses, pie korupcijas problēmas zināmā mērā pierod – Latvijā par korupciju runā jau trešo gadu desmitu, kas ir pietiekami ilgi, lai sabiedrībā noplaktu tāda akūta interese par šo tēmu. Protams, tās aktualitāte pēc būtības nekur nav pazudusi.

Man tomēr šķiet ļoti vērtīgi pamēģināt to, ko KNAB ierosina – rast kādu jaunu sabiedrības līdzdalības formu, kas varētu būt arī efektīvāka par tiem līdzekļiem, kādi ir pašlaik – par sabiedriski konsultatīvo padomi, sabiedriskām konsultācijām. Iespējams, viss sabiedrības līdzdalības potenciāls nav izsmelts un varbūt ir kādi ieinteresēti cilvēki, kuri spētu kaut ko sniegt šajā jomā.

Kādi varētu būt iespējamie šādas līdzdalības mehānismi, formāti?

Piemēram, iespējams, ir kādi datu analītiķi, kuri būtu gatavi atrast jaunus veidus, kā analizēt korupcijas tendences, kā izmatot datus korupcijas risku identificēšanai. Varbūt, ja izdotos atrast kādus pietiekami daudzsološus formātus, tie motivētu šādus un citus ieinteresētos dalīties ar savām idejām. To nevar izslēgt, tāpēc ir jāpamēģina.