FOTO: Freepik.
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, LV portāls publicē Rīgas Stradiņa universitātes Akadēmiskās šķīrējtiesas priekšsēdētāja Artūra Kurbatova viedokļrakstu par akadēmisko šķīrējtiesu nozīmi augstskolu autonomijas un akadēmiskās brīvības nodrošināšanā.
Akadēmiskā šķīrējtiesa Latvijas augstskolu pārvaldes sistēmā funkcionē kā institucionāli autonomas augstskolas pārvaldes struktūrvienība, kas pēc savas būtības pilda kvazitiesas1 funkcijas, proti, nodrošina iespēju studentiem, akadēmiskajam un vispārējam personālam īstenot savu tiesību un interešu aizsardzību, pārsūdzot vai apstrīdot zemākas iestādes vai amatpersonas pieņemtos lēmumus un faktisko rīcību.
Šīs institūcijas esamība ir uzskatāma par tiešu un funkcionāli nozīmīgu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas garantu, jo tā ne vien nodrošina efektīvu administratīvās kontroles mehānismu augstskolas iekšējās pārvaldes ietvaros, bet arī rada priekšnoteikumus tiesību aizsardzībai pirms personas potenciālas vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā2, tādējādi stiprinot akadēmisko brīvību un universitātes autonomijas principu.
Doktrīnā tiek atzīts, ka valsts pienākums nodrošināt taisnīgas tiesas pieejamību ietver ne tikai neatkarīgas tiesu varas institucionālu pastāvēšanu3, bet arī efektīvu administratīvās pārskatīšanas un kontroles mehānismu darbību iestādes līmenī, lai indivīdam būtu reāla un samērīga iespēja aizstāvēt savas tiesības.4
Šajā sistēmā akadēmiskā šķīrējtiesa kā iestāde ieņem īpašu, teju unikālu pozīciju, jo tā atrodas publisko un privāttiesisko attiecību krustpunktā: no vienas puses, tai ir pienākums izvērtēt ar akadēmiskās brīvības īstenošanu un personāla tiesību ierobežojumiem saistītus publiski tiesiskus jautājumus, bet, no otras puses, tā risina arī privāttiesiskus strīdus, kas izriet no darba tiesiskajām vai studiju tiesiskajām attiecībām.5 Šāda robežsituāciju pārvaldība prasa ne tikai augstu juridisko kompetenci un padziļinātu normatīvā regulējuma izpratni, bet arī spēju piemērot vispārējos tiesību principus konkrētās lietas apstākļiem atbilstošā un taisnīgā veidā.
Atbilstoši Augstskolu likuma 12. pantam akadēmiskās šķīrējtiesas izveide ir fakultatīvs, nevis obligāts elements augstskolas pārvaldes struktūrā, tomēr praksē tās institucionālā nozīme tiek atvasināta no universitātes autonomijas principa, kas paredz augstskolas tiesības noteikt savu iekšējās pārvaldes kārtību un nodrošināt tai atbilstošu kontroles mehānismu.
Saskaņā ar Augstskolu likuma 19. pantu akadēmiskajai šķīrējtiesai ir deleģētas trīs fundamentālas funkcijas, kuras kopumā nodrošina gan individuālu tiesību aizsardzību, gan augstskolas iekšējās demokrātijas īstenošanu:
Līdz ar to akadēmiskā šķīrējtiesa, būdama ne tikai fakultatīvs, bet arī kvalitatīvas akadēmiskās pārvaldes nodrošinājuma instruments, veido savdabīgu mehānismu, kurā vienlaikus tiek īstenoti gan tiesiskās paļāvības, gan tiesību uz taisnīgu procesu principi, vienlaikus stiprinot augstskolu kā akadēmiskās brīvības un intelektuālās neatkarības garantētāju. Iepriekšminēto funkciju īstenošana ļauj akadēmiskajai šķīrējtiesai kļūt par centrālu mehānismu tiesību aizsardzības nodrošināšanā, stiprinot gan augstskolu autonomijas institucionālo saturu, gan arī demokrātijas kvalitāti akadēmiskajā vidē.
Īpaši nozīmīga loma akadēmiskās šķīrējtiesas kompetences ietvarā ir piešķirama Augstskolu likuma 19. panta pirmās daļas 3. punkta normai, kura paredz, ka šai institūcijai ir tiesības izskatīt studējošo vai akadēmiskā personāla iesniegumus par administratīvo aktu apstrīdēšanu un pieņemt attiecīgus lēmumus. Minētā tiesību norma, raugoties no tiesiskās aizsardzības garantiju sistēmas kopējās struktūras, ir interpretējama ne tikai kā formāla procesuāla iespēja, bet arī kā būtisks mehānisms, kas iedzīvina tiesību uz taisnīgu tiesu priekšnoteikumus augstskolas iekšējās pārvaldes līmenī.
Šajā kontekstā nozīmīga ir arī Augstskolu likuma 26. panta pirmās un astotās daļas interpretācija, kas nepārprotami apliecina, ka studējošie veido augstskolas personālu, tādējādi iegūstot ne vien tiesības piedalīties augstskolas pārvaldē, bet arī pilnvērtīgas pārstāvniecības un līdzdalības tiesības, kas uzskatāmas par universitātes autonomijas fundamentālu izpausmi. Tas nozīmē, ka administratīvo aktu apstrīdēšanas tiesības akadēmiskajā šķīrējtiesā ir garantētas ne tikai akadēmiskajam personālam, bet arī studējošajiem, kas savukārt apliecina līdzsvarotu varas sadalījumu starp administrāciju un akadēmisko kopienu, veidojot demokrātisku, tiesiskos principos balstītu institucionālās pārvaldības modeli.
Jāuzsver, ka šādu tiesību piešķiršana būtiski paplašina tiesību aizsardzības mehānismus augstskolu sistēmā, jo indivīdam tiek dota iespēja aizsargāt savas tiesības ne tikai ārējās tiesu instancēs, bet arī augstskolas iekšējā līmenī, izmantojot institūciju, kas izveidota īpaši šādu strīdu izskatīšanai. Rezultātā akadēmiskā šķīrējtiesa ne vien stiprina augstskolas autonomijas saturu, bet arī īsteno balansa funkciju starp administratīvo efektivitāti un akadēmiskās kopienas tiesību ievērošanu, tādējādi veicinot uzticību augstskolas pārvaldei kā tiesiski leģitīmai un ētiski pamatotai.
Administratīvā procesa likuma 81. pants, kas noteic, ka augstāka iestāde lietu izskata vēlreiz pēc būtības, ietverot pienākumu izvērtēt ne tikai apstrīdētā akta saturu, bet arī tā atbilstību normatīvo aktu hierarhijai, atrod tiešu piemērošanu akadēmiskās šķīrējtiesas darbībā. No šī regulējuma izriet, ka akadēmiskā šķīrējtiesa īsteno ne vien korektīvu funkciju, nodrošinot iespēju novērst prettiesisku administratīvo aktu radītās sekas, bet arī preventīvu funkciju, kas disciplinē augstskolas administrāciju ievērot tiesiskuma standartus jau lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas posmā. Līdz ar to akadēmiskā šķīrējtiesa kļūst par būtisku tiesiskuma un labas pārvaldības garantu augstākās izglītības institūcijās.
Svarīgs aspekts akadēmiskās šķīrējtiesas darbības nodrošināšanā ir tās koleģiālais raksturs, kas nostiprināts Augstskolu likuma normās, nosakot, ka šīs tiesas locekļus ievēlē gan Satversmes sapulce, gan studējošo pašpārvalde, vienlaikus liedzot tajā darboties administratīvā personāla pārstāvjiem. Šāda institucionālā neatkarības garantija būtiski veicina objektivitāti un nodrošina, ka pieņemtie lēmumi tiek uztverti kā taisnīgi un neatkarīgi no administratīvas ietekmes, tādējādi stiprinot arī akadēmiskās vides iekšējo uzticības kultūru.
Rezumējot jāuzsver, ka akadēmiskās šķīrējtiesas pastāvēšana un darbība ir neatņemama augstskolas autonomijas un akadēmiskās vides demokrātijas sastāvdaļa, kas nodrošina tiesiskumu, godprātību un taisnīguma principu ievērošanu. Ievērojot Administratīvā procesa likuma normas un vispārējos tiesību principus, akadēmiskā šķīrējtiesa kalpo kā efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms, stiprinot gan sabiedrības uzticēšanos augstākās izglītības institūcijām, gan akadēmiskās brīvības kultūras nostiprināšanos. Būtiski atzīmēt, ka ikvienam studējošajam, akadēmiskā vai vispārējā personāla pārstāvim ir tiesības vērsties savas augstskolas vai universitātes akadēmiskajā šķīrējtiesā, ja rodas nepieciešamība aizstāvēt vai atjaunot aizskartās tiesības un intereses.
1 Termins kvazitiesa (no latīņu quasi – “it kā”, “līdzīgi” un iudicium – “tiesa”) apzīmē institūciju vai procesu, kas pēc savas būtības un funkcijām atgādina tiesu, bet formāli nav tiesa.
2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs zin. red. prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 124. lpp.
3 Turpat.
4 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 23. oktobra sprieduma lietā “Benthem v. The Netherlands” (iesniegums Nr. 8848/80) 32., 33. punkts.
5 Bite K., Rozentāle L. Administratīvais process iestādē akadēmiskās šķīrējtiesas kontekstā. Jurista Vārds, 19.07.2022., Nr. 29 (1243), 15.–19. lpp.
