Virkne notikumu, kas satricinājuši pasauli visai īsā laikā, prasa attīstīt atbilstošu sabiedrības noturību. Citiem vārdiem – cilvēku spēju saglabāt mieru un pieņemt informētus lēmumus krīzes apstākļos, kuri ietver ne tikai aktuālos militāri politiskas izcelsmes draudus, bet arī jebkurā laikā iespējamas dabas un tehnogēnās katastrofas.
Īpaša loma krīžu pārvarēšanā ir stratēģiskajai komunikācijai. Krievijas karš Ukrainā spilgti parādījis, ka mūsdienu konflikti notiek ne tikai kaujas laukā, bet arī informatīvajā telpā. Neuzticēšanos un sabiedrības šķelšanu iespējams veicināt arī ar mērķētu dezinformāciju, sevišķi sociālajos medijos. Tāpēc sabiedrības noturība nozīmē ne tikai fizisku gatavību krīzei, bet arī spēju atšķirt uzticamu informāciju no propagandas.
Valsts aizsardzība nav tikai militārās spējas – tikpat svarīga ir sabiedrības gatavība krīzēm: ne vien spēja izdzīvot ārkārtas situācijā, bet arī prasme tai sagatavoties vēl pirms krīzes sākuma.
2023. gadā pieņemtā Valsts aizsardzības koncepcija paredz: “Latvijas valsts aizsardzība un neatkarības nosargāšana ir visas sabiedrības kopīga atbildība, kas tiek īstenota no individuālā līdz valstiskajam līmenim. Kopējā atbildība tiek īstenota ar visaptverošas valsts aizsardzības modeļa palīdzību, kas ietver plašu pasākumu kopumu Latvijas atturēšanas un aizsardzības spēju stiprināšanai un sabiedrības noturības veicināšanai.”
Proti, apdraudējuma gadījumā iesaistīta tiek visa sabiedrība – valsts institūcijas, pašvaldības, uzņēmēji, mediji un paši iedzīvotāji.
Pagaidām neziņa par rīcību situācijās un neuzticēšanās institūcijām
Lai gan pēdējā desmitgadē piedzīvoti dažādi satricinājumi, būtiska Latvijas sabiedrības daļa jūtas tiem nesagatavota un nepasargāta.
Lai noskaidrotu, kā Latvijas cilvēki orientējas sarežģītajā tiesību aktu pasaulē, oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” 2025. gadā veica pirmo iedzīvotāju tiesībpratības mērījumu. Mērījuma dalībniekiem tika lūgts arī novērtēt savas zināšanas par to, kā rīkoties, ja valstī tiktu izsludināta ārkārtējā situācija vai izņēmuma stāvoklis. Iegūtās atbildes norāda uz informācijas trūkumu par rīcību krīzes situācijās. 63% aptaujas dalībnieku atzina, ka viņu zināšanas par šiem jautājumiem ir sliktas vai ļoti sliktas. Savukārt 15% aptaujāto bija grūtības novērtēt savas zināšanas šajā jomā, bet tās kā labas vai ļoti labas vērtēja tikai 22% respondentu.
Savukārt Latvijas Transatlantiskās organizācijas pirmdien, 11. maijā, publiskotais pētījums par sabiedrības noturību Baltijas valstīs “Baltic Resilience in Transformation: Trust, Belonging, and Public Attitudes under Geopolitical Pressure” liecina, ka 2025. gadā 71% respondentu, vērtējot dažādus aspektus, piekrita, ka Latvija piedzīvo nopietnu krīzi, bet 54% mūsu valsti uzskata par nedrošu.
Pētījumā norādīts, ka valsts politisko institūciju līmenī uzticība joprojām ir ļoti ierobežota. 2025. gadā tikai 17% respondentu piekrita, ka valdība krīzes laikā pieņem pareizos lēmumus, bet 57% noraidīja apgalvojumu, ka Latvijas sabiedrība atbalsta valdības un premjerministra lēmumus krīzes laikā; 60% nepiekrita apgalvojumam, ka valdība varētu veiksmīgi tikt galā ar daudzdimensionālu krīzi. “Šī nav margināla problēma. Sabiedrības noturība ir atkarīga ne tikai no valsts materiālajiem resursiem, bet arī no tā, vai sabiedrība uzskata, ka krīzes iestāde ir pietiekami kompetenta un leģitīma, lai koordinētu kolektīvu rīcību,” secināts pētījumā.
LV PORTĀLS JAUTĀ
Kāpēc sabiedrība nejūtas gatava krīzes situācijām, un ko darīt, lai uzlabotu tās noturību?
Novēlota skaidrošana, slikta krīzes komunikācija un publiskais cinisms
Sigita Struberga
Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre
Publicitātes foto
Ir daudz darīts, lai iedzīvotājus informētu par noturības jautājumiem, un mūsu sabiedrības informētība par gatavību krīzēm ir jūtami augstāka nekā, piemēram, Polijā un Vācijā. Taču ar to nav bijis gana, lai sabiedrībā izveidotos pietiekama noturības, gatavības kultūra – tāda, ar kādu ir zināma, piemēram, Izraēla, kurā tā ir daļa no sabiedrības attiecībām ar valsti un kopienu starpā.
Latvijas sabiedrībā attiecības ar valsti bieži vien nepareizi interpretē kā attiecības ar politiķiem un pret viņiem izrādīto attieksmi. Lai attīstītos noturības kultūra, tas būtu jāpārskata.
Patlaban, kā liecina nupat mūsu publiskotais pētījums, 50% aptaujāto nepiekrīt viedoklim, ka valdība pieņem pareizus lēmumus krīzes situācijās, bet 59% netic, ka valdība var tikt galā ar visaptverošu krīzi. Pretiniekam ir tikai jānostiprina šis vēstījums. Tā ir kā munīcija, ko nedrīkstam paši ražot ar novēlotu skaidrošanu, sliktu krīzes komunikāciju un publisku cinismu. Tas veicina cilvēku neticību tam, ka sistēma viņus pasargās. Mūsu institūcijas komunikācijā ar sabiedrību bieži ir lēnas.
Ja valsts par kaut ko runā vien pēc divām dienām, tad informācijas tukšumu baumas aizpilda jau pēc divām minūtēm.
Sabiedrisko televīziju kā nozīmīgāko vai vienu no svarīgākajiem informācijas avotiem min 36% cilvēku, taču ļoti tuvu ir arī sociālie mediji ar 30%.
Otrkārt, valsts komunikācija nevar būt tikai reaģējoša, tai jābūt arī apsteidzošai, kas sabiedrību sasniedz pirms krīzes, baumām un panikas. Un tai jābūt ne tikai par to, ko valsts dara, bet arī par to, kas jādara cilvēkiem. Frāze “esiet mierīgi” krīzes situācijā nav pietiekama, cilvēkiem ir vajadzīgi skaidri soļi, kā rīkoties: lūk, šeit jūs šādos gadījumos varat vērsties un šī ir vieta, kur jums palīdzēs. Šādi soļi ļauj orientēties informācijas miglā, ko pretinieks mēģina veidot.
Treškārt, krīzē svarīga ir uzticēšanās kā drošības kapacitāte. Uzticēšanās nav tikai deklarācija, bet operacionāls resurss. Krīzē cilvēki klausīs nevis tam, kuram formāli ir taisnība, bet gan tam, kuram uzticas. Tā ir mūsu kopējā atbildība, jo sevišķi tagad, priekšvēlēšanu laikā, kad emocijas, bailes un ātri izteikti solījumi visbiežāk aizstāj ilgtermiņa skatījumu.
Attiecībā uz krīzēm vienmēr būs patiesības, kuras politiķi neatļausies atklāti paust, tāpēc šajā ziņā vairāk atbildības gulstas uz ekspertu un nevalstiskā sektora sadarbību, kas līdz šim ir bijusi diezgan haotiska un sporādiska. Sabiedrības noturības attīstīšanai ir nepieciešama daudz koordinētāka rīcība nevalstisko organizāciju, ekspertu un valsts institūciju sadarbībā. Lai pārvarētu krīzes, vajadzīga ne tikai efektīva valsts pārvalde, bet arī aktīva, informēta un iesaistīta sabiedrība.
Somijā un Latvijā būtiski atšķiras biežāk izmantotie informācijas avoti par gatavību krīzēm
Ieva Bērziņa
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece un Vidzemes Augstskolas asociētā profesore
Publicitātes foto
Zemāka Latvijas sabiedrības gatavība krīzēm ir konstatējama arī salīdzinošā perspektīvā – atbilstoši 2024. gada “Special Eurobarometer 547”1 pētījumam kopumā 58% Somijas un 31% Latvijas respondentu jutās labi sagatavoti katastrofām vai ārkārtas situācijām.
Kā palielināt Latvijas sabiedrības gatavību krīzēm? Minētais pētījums daļēji atbild arī uz šo jautājumu, jo uzrāda būtiskas atšķirības informācijas avotos par gatavību krīzēm Somijā un Latvijā.
Latvijas respondenti norādīja, ka informāciju par gatavību ārkārtas situācijām visbiežāk iegūst sociālajos medijos. Tas rada lielāku risku tikt pakļautiem dezinformācijas ietekmei, jo sociālie mediji ir viens no tās galvenajiem izplatīšanas kanāliem. Lai gan arī iestādes izmanto sociālos medijus informācijas izplatīšanai, dati liecina, ka tiem ir mazāka loma Latvijas iedzīvotāju informēšanā nekā Somijas sabiedrībā.
Latvijā ģimene un draugi ir būtiskāki informācijas avoti ārkārtas situācijās nekā Somijā, kas norāda arī uz atbildīgo iestāžu lomas nepilnībām.
Pieci svarīgākie informācijas avoti Somijā ir nacionālie mediji (65%), vietējie vai reģionālie mediji (50%), vietējās vai valsts iestādes vai aģentūras (46%), ārkārtas situāciju pārvaldības dienesti (45%) un sociālie mediji (28%).
Savukārt pieci svarīgākie informācijas avoti Latvijā ir sociālie mediji (57%), nacionālie mediji (53%), vietējie vai reģionālie mediji (38%), ģimene vai draugi (34%) un ārkārtas situāciju pārvaldības dienesti (25%).
Kopumā 83% somu un 50% Latvijas respondentu piekrīt, ka informāciju par gatavošanos katastrofām vai ārkārtas situācijām ir viegli atrast valsts iestāžu un neatliekamās palīdzības dienestu avotos, ko var interpretēt kā nepietiekamu atbildīgo iestāžu komunikāciju Latvijā salīdzinājumā ar Somiju2.
Kādai vajadzētu būt stratēģiskai komunikācijai visaptverošā valsts aizsardzības sistēmā ar mērķi palielināt sabiedrības gatavību krīzēm? Pirmkārt, jāuzsver divi šādas pieejas principi. Viena no stratēģiskās komunikācijas pamata idejām ir tā, ka darbi runā skaļāk nekā vārdi, līdz ar to fokusā ir jābūt ne tikai informācijas apritei, bet arī praktiskiem risinājumiem, kas palielina sabiedrības drošību katastrofu un ārkārtas situāciju gadījumos. Savukārt viens no visaptverošas valsts aizsardzības principiem ir visas valdības pieeja jeb ideja, ka dažādas institūcijas un organizācijas spēj efektīvi sadarboties vienam mērķim.
Ievērojot šos principus, risinājums varētu būt tāds, ka par šo procesu ir atbildīga un to vada kāda konkrēta institūcija, bet tajā ir iesaistīti un līdzdarbojas pārstāvji no jomām, kuras ir tieši atbildīgas vai kuru rīcībā ir instrumenti, kas spēj palielināt sabiedrības gatavību krīzēm, – ārkārtas situāciju pārvaldības dienesti, pašvaldības, izglītības iestādes, mediji, nevalstiskās organizācijas, darba devēji, veselības aprūpes organizācijas, sociālās palīdzības dienesti un citi. Kopīgiem spēkiem jāizstrādā un jāīsteno konkrēts rīcības plāns, un procesam ir jābūt orientētam uz rezultātu, proti, regulāri jāmēra, kā īstenoto aktivitāšu gaitā mainās sabiedrības gatavība krīzēm.
Publiskajam, privātajam un pilsoniskajam sektoram – katram sava īpaša loma
Nika Aleksejeva
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra digitālās vides pētniece, kas līdzdarbojas ASV bāzētās domnīcas “Atlantic Council” centrā “DFRLab”
Publicitātes foto
Domājot par visaptverošo valsts aizsardzību arī informatīvās telpas kontekstā, nozīmīga loma ir tā sauktajai “trīsvienībai”: publiskajam, privātajam un pilsoniskajam sektoram.
Katram sektoram ir īpašs mandāts, kura nav abiem pārējiem.
Vienīgi publiskais sektors var nodrošināt adekvātu likumdošanu un likumu pārraudzību, ievērošanu. Vienīgi privātais sektors, vairāk domājot par sociālo mediju platformām, spēj mainīt satura publicēšanas algoritmus, priekšroku dodot uzticamam saturam vai marķējot, bloķējot, dzēšot kaitniecisku saturu. Vienīgi pilsoniskajam sektoram demokrātiskā sabiedrībā, kam šādā izpratnē varam pieskaitīt arī medijus, ir neatkarība, kas nepieciešama, lai izgaismotu dezinformācijas gadījumus, izskaidrotu tos, kā arī apmācītu pilsonisko sabiedrību tās atpazīšanā, tā veicinot sabiedrības noturību.
Ja valsts iestādes, piemēram, ziņotu par dezinformācijas kampaņu, kas vērsta pret tām, tad daļa sabiedrības varētu to uztvert kā taisnošanos un savas neizdarības maskēšanu.
Ja par šo pašu kampaņu pamatoti un atklāti runātu mediji un sabiedriskās organizācijas, tad tas jau izklausītos uzticamāk.
Tāpat publiskajam sektoram ir lielāka nozīme dialogā ar sociālo mediju platformām. To likumdevēja un uzraudzītāja vara platformām ir pārliecinošāka par medija vai organizācijas iesniegtu sarakstu ar kontiem, kas iesaistīti dezinformācijas kampaņā.
Visbeidzot, platformas, kuru galvenais uzdevums ir pelnīt, ir ieinteresētas veselīgā informatīvajā vidē, kurā labprāt iesaistās īsti cilvēki, nevis robotizēti konti un mākslīgā intelekta aģenti. Pašlaik platformas cenšas atrast robežu, kur beidzas vārda brīvība un sākas aizliegts saturs. Šo robežu palīdz saskatīt gan sabiedriskais, gan publiskais sektors. Tikai savstarpējā mijiedarbībā un cieņpilnā dialogā šī “trīsvienība” spēj nodrošināt noturību pret ārvalstu ietekmi un dezinformāciju.
Klusums var radīt papildu uztraukumu un “komunikācijas barjeru”
Klinta Ločmele
komunikācijas zinātnes doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas docente
Foto: Evija Trifanova, LETA.
Skatoties no komunikācijas teorijas un modeļu viedokļa, jau pašos pirmajos komunikācijas modeļos bija paredzēts, ka vēstījuma nodošanas procesā no punkta A uz punktu B var rasties “troksnis”. Un šis troksnis nav tikai burtiski telefonsakaru vai interneta darbības traucējumi, bet runa var būt par dažādām komunikācijas barjerām, kas ietekmē šo vēstījuma nodošanas un saņemšanas procesu.
Tajā skaitā – barjera var būt arī, piemēram, neskaidrs, pārprotams vēstījums vai informācijas nepietiekamība, kas var raisīt baumu un dažādu interpretāciju izplatīšanos. Protams, te jāņem vērā, ka informācija patiesi var būt nepietiekama vai vajadzīgs laiks, lai to pārbaudītu pirms publiskošanas. Tomēr, ja pēc paziņojuma par gaisa telpas apdraudējumu, kā tas bija 3. maijā, apmēram stundu ne iestāžu sociālo mediju profilos, ne medijos netiek ievietots pat šis konkrētais paziņojums, nemaz nerunājot par kādu informācijas atjauninājumu, tad sabiedrībā tas var radīt papildu uztraukumu un “komunikācijas barjeru”, jo, kā zināms, komunikācijas trūkums vai tās neesamība arī var tikt interpretēts kā vēstījums par kaut ko.
Šeit jāpiebilst, ka redzama valsts iestāžu komunikācijas pilnveide laika gaitā – patlaban īsi ieteikumi par turpmāko rīcību jau ir iekļauti izsūtītajā paziņojumā, nevis cilvēki tiek aicināti meklēt papildu informāciju kādos citos resursos (iekļautās saites var nestrādāt pārslodzes dēļ utt.).
Drošības kontekstā svarīgs aspekts ir arī pašu iedzīvotāju medijpratība. 2025. gada NEPLP Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījuma interviju daļā dalībniekiem tika parādīts ekrānuzņēmums ar Aizsardzības ministrijas profilu vietnē “Facebook” un lūgts komentēt, vai, viņuprāt, tas ir īsta profila īsts ekrānuzņēmums vai arī viltojums. Daļa intervēto atbildēja pareizi, ka tas ir īsts profils, jo pie profila nosaukuma redzams “Facebook” piešķirtais zilais žetons (sarunvalodā zināms kā zilais ķeksītis), profilam ir pietiekami liels sekotāju skaits, ir redzami iepriekšējie ieraksti utt.
Taču daudzus intervētos samulsināja profilā norādītā adrese: mod.gov.lv.
Lai gan cilvēki prātoja, ka domēna vārda daļa “gov” norāda uz to, ka tā ir valsts iestāde, daļai tomēr šķita, ka šī nav uzticama tīmekļvietne un ka tā izskatās pēc krāpnieku lapas, tādēļ viņi uz šīs saites neklikšķinātu. Aizdomīga šķita arī domēna vārda daļa “mod”, taču tas ir saīsinājums no vārdiem angļu valodā “Ministry of Defence” (aizsardzības ministrija – angļu valodā).
Redzama nepieciešamība atgādināt medijpratības pamatus uzticamu tīmekļvietņu un “Facebook” profilu izvērtēšanā. Kad tiek piedzīvots gaisa telpas apdraudējums, cilvēki vēlas uzzināt kaut ko vairāk, un sociālie mediji ir viens no informācijas resursiem. Abos gadījumos pastāv riski – gan tad, ja cilvēki noticētu informācijai, kas apzināti publicēta viltotā profilā, gan arī tad, ja, baidoties no krāpniekiem, šādās situācijās, kad ir svarīgi saņemt informāciju, netiktu klikšķināts uz uzticamu resursu saitēm.
1 Disaster risk awareness and preparedness of the EU population, Europa.eu. Pieejams: https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/3228.
2 Plašāk par sabiedrības noturības pilsonisko dimensiju Latvijā salīdzinājumā ar Somiju var lasīt šajā rakstā: Berzina, I. (2026). The Civic Dimension of Resilience: The Case of Latvia and Finland. In: Smaliukiene, R., Schultz, D., Giedraityte, V. (eds) Democratic Resilience in the Baltics, Vol. 2. Baltic Security and Defense. Springer, Cham. Pieejams: https://doi.org/10.1007/978-3-032-10146-4_6.
