Kādi pret Latviju vērstās dezinformācijas vēstījumi un kanāli šobrīd ir aktuālākie un bīstamākie?
Pirmkārt, tie ir Kremļa naratīvi, kas Latvijā tiek pausti ar kanāla “Telegram” starpniecību. Šie vēstījumi īsti nemainās. Tas arī ir iemesls, kāpēc tie ir tik efektīvi. Atkārtošanās ir taktika, kas palīdz vēstījumam kļūt pierastam un ar laiku pārtapt par daļu no cilvēka pasaules skatījuma.
Viens no dominējošajiem vēstījumiem ir tāds, ka politika Latvijā ir vērsta pret krievu valodu un visām krieviskajām izpausmēm, ka tā ir vajāšana, apspiešana un tamlīdzīgi. Tā tiek pasniegta kā nedemokrātiska rīcība, kas pret cilvēku tiek vērsta nevis kāda pārkāpuma, bet gan viņa etniskās izcelsmes un valodas dēļ.
Protams, tā nav patiesība, taču tas ir veids, kā mazināt uzticību Latvijas valstij, radīt jautājumus par to, cik demokrātiska tā ir un vai varam uzticēties Latvijas tiesu varai.
Runājot par drošību, Latvijas gatavošanās iespējamajam karam tiek atainota kā agresīva bruņošanās, kā NATO un Latvijas gatavošanās uzbrukumam Krievijai, nevis kā bruņošanās atturēšanas nolūkā.
Dezinformācija šādos gadījumos slēpjas tieši interpretācijā, jo notikumi un fakti, ar kuriem stāsts tiek sākts, bieži vien ir patiesi. Taču gala vēstījums, kuru paredzēts nodot auditorijai, ir tāds, ka Latvija ir nedemokrātiska, agresīva valsts.
Vēl viena tēma, kuru bieži izmanto gan Kremlis, gan arī pašmāju subjekti, kas īsti nešķiro, vai izplata patiesību vai ne, ir ekonomiskās problēmas. Kremļa vēstījumos tiek uzsvērts, ka Rietumu pasaule slīgst ekonomiskajās grūtībās. Tam tiek pretnostatīta Krievijas šķietamā ekonomiskā noturība pret sankcijām un uzsvērts, cik Krievijā viss ir lēti, kvalitatīvi un ka Krievija var ļoti labi iztikt bez ekonomiskajās problēmās grimstošajiem Rietumiem.
Ekonomiskās un dzīves dārdzības problēmas ļoti uzsver arī pašmāju indivīdi, kam visbiežāk ir politiska motivācija tikt ievēlētiem. Arī te notiek dažādu faktu sagrozīšana, taču galvenais vēstījums ir šāds: valdošā koalīcija un tās pieņemtie lēmumi ir slikti, bet, ievēlot mūs, viss būs daudz labāk.
Kādi naratīvi varētu tikt vai jau tiek izmantoti, lai mazinātu uzticēšanos oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām vai mēģinātu ietekmēt vēlētāju izvēli?
Lielas, masveidīgas kampaņas pašlaik vēl netiek novērotas. Ir tā sauktais fona darbs, kas notiek visu laiku, un visvairāk tas izpaužas atsevišķu opozīcijas partiju publiskajā komunikācijā. Kā jau minēju – kritizējot valdošo koalīciju un iedarbojoties uz krieviskas identitātes pilsoņiem, kuri var piedalīties vēlēšanās, mobilizējot viņus ar baiļu un dusmu stratēģiju, iegalvojot, ka viņi Latvijā tiek netaisnīgi, prettiesiski apspiesti. Šobrīd tās ir divas izteiktākās tendences.
Kādi vēstījumi un paņēmieni varētu tikt likti lietā īsi pirms vēlēšanām oktobrī?
Varam rēķināties ar to, kas jau ir parādījies citu valstu vēlēšanās, un būt gatavi, ka līdzīgs scenārijs iespējams arī pie mums. Es teiktu, ka pagājušā gada septembra beigās notikušās vēlēšanas Moldovā bija spilgts piemērs, jo lietā tika likti dažādi jau šķietami novecojuši līdzekļi, piemēram, atklāta vēlētāju uzpirkšana, publisku demonstrāciju organizēšana, maksājot protestētājiem. Taču, protams, bija arī citi paņēmieni, kas izteikti tika mērķēti uz krievu un prokrievisko elektorāta daļu.
Runājot par ārvalstu iejaukšanos, protams, Krievija ir tā valsts, kas ir ieinteresēta iejaukties mūsu vēlēšanās. Jāraugās, kas notiek krievu valodas informatīvajā telpā. Latviešu valoda būs sekundāra, un tajā izplatītā dezinformācija varētu nākt no zināmiem subjektiem un indivīdiem. Šajā ziņā varam runāt par Eiropā jau pazīstamo orbānistu kustību, tātad labējām politiskajām partijām, kuras neizslēdz sadarbību ar Krieviju, piemēram, ekonomikas kontekstā, taču bieži ignorē demokrātisko vērtību jautājumus.
Cik iedarbīga ir dziļviltojumu tehnoloģiju izmantošana?
Šobrīd iespēja ģenerēt saturu ar mākslīgā intelekta palīdzību ir diezgan brīvi pieejama. Čatboti var ģenerēt tekstu, attēlus, video, turklāt latviešu valoda Rietumu mākslīgā intelekta modeļiem nav problēma. Zināma pēcapstrāde ir nepieciešama, taču jebkurā gadījumā ir iespējams ar minimāla darba ieguldīšanu ātri uzģenerēt stāstu, iedodot pāris teikumus, par ko tam ir jābūt. Tādējādi, ja mērķis ir vienkārši iepludināt konkrētus vēstījumus, ignorējot faktus un zinot, ka nemitīga vēstījumu atkārtošana palīdz tiem labāk iegulties mūsu kognitīvajā pasaules uztverē, tad mākslīgais intelekts ir līdzeklis, kurš šajā ziņā ievērojami uzlabo produktivitāti.
Latvijas gadījumā ir labi, ka Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ir diezgan plašas pilnvaras bloķēt interneta resursus, kas izplata naidīgu, kaitīgu informāciju. Taču mākslīgā intelekta attēli bieži vien tiek izmantoti, lai izplatītu kādu vēstījumu sociālajos medijos, ar kuru ierobežošanu ir grūtāk. Agrāk šīs platformas un to politikas satura moderēšanā bija pretimnākošākas, sadarbojās ar faktu pārbaudītājiem, melīgais saturs tika marķēts. Tagad ir notikusi atkāpšanās no šīs prakses. Rietumu sociālo mediju kompānijas izvēlas tā sauktās “kopienas piezīmes”, kur daudzi lietotāji komentē, cik ļoti viņi tic vai netic kādam faktam, it kā ļaujot lietotājam iepazīties ar tādu kā diskusiju par to, cik patiess vai nepatiess kaut kas ir. Tādējādi to visu dara mums nezināmi, nepārbaudīti, varbūt pat neuzticami šādas kopienas dalībnieki.
Ko šajā ziņā var darīt?
Instruments, ar ko būtu iespējams kaut ko mainīt, ir Eiropas Savienības Digitālo pakalpojumu akts, ko ratificējusi arī Latvija. Mūsu valstī digitālā koordinatora lomu pilda Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). Gadījumos, kad iedzīvotāji tam iesniedz sūdzību par kāda, piemēram, veselībai vai drošībai bīstama satura izplatību, PTAC teorētiski var vērsties pie sociālo mediju platformām. Diemžēl man nav informācijas par to, cik bieži un cik efektīvi ar šī instrumenta palīdzību tiek novērstas tieši ar dezinformāciju saistītās aktivitātes.
Kā bez speciāliem tehniskiem līdzekļiem atpazīt ar mākslīgā intelekta palīdzību radītas manipulācijas?
Mākslīgajam intelektam ir raksturīgi visu padarīt ideālu, pārspīlēti izskaistinātu. Man tas ir pirmais sarkanais karogs, ja redzu kontus, kuros regulāri tiek publicēti sižeti, attēli, kur kaut kas tiek pasniegts pasakaini, ar ļoti skaistu apgaismojumu, kad saule riet un mākoņi ir ļoti gleznaini saformējušies un tamlīdzīgi. Tā ir viena no pirmajām mākslīgā intelekta izmantošanas pazīmēm, sevišķi, ja attiecīgu attēlu vai video ir daudz un tie tiek publicēti katru dienu. Ir skaidrs, ka bez mākslīgā intelekta šādu materiālu radīšana prasa ievērojamus laika un naudas resursus.
Dažkārt mākslīgais intelekts ģenerē it kā grūti pamanāmus, bet būtiskus artefaktus, piemēram, sesto pirkstu vai trešo roku, kas parādās rokasspiedienā. Kļūda, kas signalizē par mākslīgā intelekta izmantošanu, var būt arī, piemēram, cilvēki bez sejas vai ar tās izkropļojumiem kādos masu skatos.
Draudīgākā tendence, kuru es šobrīd saskatu, ir tāda, ka fakti kļūst otršķirīgi, pirmšķirīgi ir vēstījumi. Kāds varētu teikt, ka tā vienmēr ir bijis. Kad es savulaik strādāju žurnālistikā, faktiem tomēr bija primāra nozīme, un es ticu, ka tā ir vēl joprojām. Tomēr publiskajā informatīvajā telpā, sociālajos medijos, dažādās blogosfērās tiem tiek piešķirta aizvien mazāka nozīme. Lielāka nozīme tagad ir vēstījumiem, kuriem pamatojumus mākslīgais intelekts spēj uzģenerēt daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā jebkurš vidusmēra cilvēks. Ja kādam rodas ideja nodarboties ar tā saukto klikšķu biznesu, izveidot tīmekļvietni vai vairākas un sākt publicēt tajās jebko, kas uzrunā un pievilina cilvēkus, tad to izdarīt kļūst arvien vieglāk.
Kas liecina par mākslīgā intelekta klātbūtni rakstītā tekstā?
Ir izpētīts, ka līdz ar mākslīgā intelekta ienākšanu aktualizējušies pirms tam diezgan reti lietoti vārdi. Es gan nezinu, kādā mērā tas skar tieši latviešu valodu, jo attiecīgais pētījumus bija par angļu valodu. Tekstos ir iespēja, piemēram, lietot gan garo, gan īso domuzīmi, taču mākslīgajam intelektam ir raksturīgi lietot tieši garo domuzīmi.
Mākslīgais intelekts, ja vien tam netiek doti specifiski norādījumi, cenšoties būt efektīvs, mēdz atbildēt ļoti strukturēti – ar ievadu un tam sekojošu faktu uzskatījumu, kas ļauj vieglāk uztvert informāciju. Cilvēks parasti vispirms ļaujas domu plūsmai un tikai pēc tam strukturē saturu, uzskaita kādus pieturas punktus. Arī teksta ģenerēšanas jomā lielais sarkanais karogs, kas signalizē par iespējamu mākslīgā intelekta izmantošanu, ir tas, ka rakstītais izskatās pārāk perfekts. Taču jebkurā gadījumā ir jāvērtē vairāku pazīmju kopums.
Runājot par “pelēko zonu” – informāciju, kas nav tīri meli, bet manipulācijas ar faktiem, – kur tā ir visbīstamākā un kur vēl ar to nākas saskarties?
Es teiktu, ka šie ir draudīgākie vēstījumi vēlēšanu kontekstā. Taču to klātbūtne ir aktuāla arī kādās šaurākās nozarēs. Piemēram, ir daudz dezinformācijas par vēja parku kaitīgo ietekmi. Pirmie sarkanos karogus noteikti pamanīs eksperti. Taču cilvēkam bez specifiskām zināšanām par fiziku un citiem dabas zinību priekšmetiem varētu šķist pārliecinošs kaut vai apgalvojums: mēs jau nezinām, kā ir patiesībā, tāpēc labāk neieviešam šo inovāciju. Šo argumentu bieži izmanto, spriežot par jaunām zālēm, kā tas bija ar MRS vakcīnām pret Covid-19.
Šādos gadījumos vairāk varam runāt par loģikas kļūdām, par argumentāciju, kas šķiet pārliecinoša, bet nepakļaujas loģikai. Ir vesels saraksts ar izplatītākajām loģikas kļūdām, kuras var izmantot dažādiem apgalvojumiem, lai tos parādītu šķietami pārliecinošus, kaut gan tie nav patiesi vai ir daļēji patiesi. Šajā gadījumā ieteikums ir neļauties emocijām, jo šīs loģikas kļūdas un nekorektā argumentācija iedarbojas tieši uz emocijām.
Sarkanais karogs varētu būt arī sajūta, ka cilvēkam ir skaidra atbilde uz sarežģītu jautājumu. Taču to lielākoties ir grūti pašam piefiksēt, jo mums ir dabiski tiekties pēc skaidrības. Jomas ekspertiem, protams, ir lielākas cerības pamanīt manipulāciju, taču rodas jautājums: kur un kā vērsties pie faktu pārbaudītājiem?
Ko jūs domājat ar faktu pārbaudītājiem?
Faktu pārbaudītāji var būt gan žurnālisti, kuru profesionālajā DNS ir spēja atšķirt faktus no viedokļiem un meliem, gan arī speciālas organizācijas, kas nodarbojas ar to. Piemēram, Starptautiskais faktu pārbaudītāju tīkls (IFCN) sertificē faktu pārbaudītāju organizācijas visā pasaulē. To darbam ir jāatbilst specifiskiem kritērijiem, kas garantē faktu pārbaudes kvalitāti. Ja faktu pārbaudes organizācijai vai projektam ir IFCN sertifikāts, tad tas liecina par to, ka faktu pārbaudei var uzticēties.
Taču pastāv arī valsts institūcijas…
Jā, arī tās izskata iesniegumus par nepatiesu informāciju, taču atbildi var nākties gaidīt ilgāk. Valsts institūcijas savā komunikācijā mēdz būt daudz atsaucīgākas uz žurnālistu vaicājumiem nekā parasta cilvēka jautājumiem. Taču jārēķinās, ka arī faktu pārbaudītāji neizvērtēs katru ierakstu, bet tikai tos, kam jau ir kāda plašāka aktualitāte, lai nepastiprinātu kādus nepamanītus, bet kaitīgus vēstījumus. Kā zināms, ja cilvēkam saka, lai viņš nedomā par rozā ziloni, tad viņš sāks domāt tieši par to.
Vai Latvijas sabiedrība ir noturīga pret dezinformāciju?
Esam diezgan noturīgi pret vispārēji zināmajiem Kremļa naratīviem, kas it īpaši nāk no subjektiem un indivīdiem, kuri izrāda simpātijas Krievijas režīmam. Problēmas rada uz citām jomām un vērtībām vērsti vēstījumi, piemēram, par veselību kā vērtību. Izteikti tas bija novērojams Covid-19 pandēmijas laikā, kad vakcīnas kā līdzeklis veselības aizsargāšanai tika pretnostatītas pieņēmumam, ka veselīgāk ir vīrusu izslimot, nevis saņemt vakcīnu. To pašu var sacīt par tā dēvēto zaļo kursu, kas prasa mums mainīt savus paradumus, lai nākotnē dzīvotu labāk, bet saskaras ar apgalvojumiem, ka aiz tā visa stāv kādi sazvērnieki ar kaitīgiem nodomiem.
Ļoti spilgti kā vērtībās balstīts kultūrkarš izpaudās domstarpības par LGBT kopienu un Konvenciju par vardarbības novēršanu ģimenē, uzjundot jautājumu: kas labāk spēj stiprināt spēcīgas, labas ģimenes – tradicionālajās vērtībās balstītā pieeja vai pieeja, kurā tiek pieņemta dažādība un cilvēku tiesības izpausties savās ģimeniskajās lomās atšķirīgi?
Šajā ziņā, es teiktu, mēs esam tikpat noturīgi pret dezinformāciju kā citas Rietumu sabiedrības. Redzam, ka notiek kultūru karš, jo šie vērtību jautājumi balstās identitātēs. Tām ir nepieciešams sevi aizsargāt; tās bieži vien sevi pretnostata citām identitātēm, polarizējot un šķeļot sabiedrību. To izmanto politiskie spēki, kas, cenšoties iegūt varu, balstās nevis demokrātiskās un tiesu varas vērtībās, bet gan vērtību kultūrkaros sakņotos vēstījumos. Satraucoši ir jebkuri meli un puspatiesības, taču, manuprāt, šādi vēstījumi mūs apdraud visvairāk.
Apstākļos, kad ikdienā saskaramies ar aizvien lielāku apjomu informācijas, kuras būtiska daļa liek uzdot jautājumus par tās patiesumu, līdzās veselīgai skepsei pastāv arī vispārēja neticība jebkam, kas parasti nāk par labu dezinformatoriem. Ar ko riskējam, ja ļaujamies tai?
Neticēt nekam ir galējība. To jau ir izmantojis Kremļa režīms savā valstī, iedvešot: viss nav tik vienkārši, jūs neesat eksperti, labāk vispār nedomājiet, nemēģiniet kaut ko atšķetināt, ir citi gudri cilvēki, kas visu izlems jūsu vietā.
Neticība nekam rada vēlmi vienkārši izslēgt sociālos medijus, pāriet uz podziņtelefonu u. tml. Taču tad kontroli pār informāciju, ko saņemam, atdodam citiem, kuri to, kas notiek ap mums, pārstāsta savā interpretācijā. Līdz ar to nododam citiem arī kontroli par to, kā mums būtu jādomā. Kādam tas var šķist ērti, bet tajā pašā laikā tas ir arī bezatbildīgi, tostarp pret sevi, piemēram, finanšu jautājumos un tamlīdzīgi.
Tāpēc, protams, labāk ir būt veselīgi skeptiskam. Taču tas arī nozīmē būt nobriedušai, vispusīgi izglītotai personībai un pieņemt, ka jūsu pirmais instinkts, pirmais iespaids saistībā ar kādu lietu var izrādīties kļūdains un prasa dziļāku pārliecināšanos par to, kā ir patiesībā.
