Esmu pilngadīga, strādāju, audzinu divus bērnus, abi vēl mācās un ir manā apgādībā. Ir mans tēvs, kurš nav mani audzinājis, lietojis alkoholu, vairākkārt atradies ieslodzījuma vietās, dzīvojis citā ģimenē. Mani audzināja, uzturēja un par mani rūpējās tēva māte (mana vecmāmiņa), kura šo faktu nenokārtoja juridiski. To var apliecināt tikai pagasta, kurā dzīvojām, iedzīvotāji. Pašvaldība atbildēja, ka tas nav juridisks fakts. Vecmāmiņa ir mirusi pirms desmit gadiem. Tēvs apsaldēja kājas, vienu kāju viņam amputēja, un pašvaldība viņu ievietoja SAC. Pašvaldība aicināja mani noslēgt līgumu un maksāt par tēva aprūpes pakalpojumiem. Nosūtīju pašvaldības sociālajam dienestam skaidrojumu ar informāciju, ka tēvs nepiedalījās manā audzināšanā. Līgums nav noslēgts, bet pašvaldība izrakstīja man rēķinu par aprūpes pakalpojuma apmaksu. Tajā norādīts, ka rēķina līguma Nr. ir SPSP likuma 8. panta pirmā daļa. Vai pašvaldībai ir tiesības izrakstīt rēķinu, kas balstīts uz likuma pantu? Kurš likums atļauj šādu rēķinu izrakstīt? Kā man tālāk rīkoties?
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka klientam vai viņa apgādniekam ir pienākums samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, tostarp ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, ja šajā likumā nav noteikts citādi.
Pilngadīgam klientam par saņemto pakalpojumu jāmaksā līdz 85% no viņam izmaksātās pensijas (ieskaitot piemaksu pie tās) vai atlīdzības. Pēc samaksas par minēto pakalpojumu klienta rīcībā jāpaliek ne mazāk kā 15% no viņam izmaksātajiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) maksājumiem (to nosaka minētā likuma 29. panta otrā daļa).
No samaksas par pakalpojumu ir atbrīvoti klienti un apgādnieki, kam ir piešķirts trūcīgas ģimenes vai personas statuss.
Tātad, ja klients nespēj samaksāt par minēto pakalpojumu (ja klientam noteikts trūcīgas personas statuss vai ja viņa ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu), pienākums veikt samaksu pāriet apgādniekam.
Savukārt, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, tā izmaksas saskaņā ar likuma 8. panta ceturto daļu tiek segtas no pašvaldības budžeta.
Kārtību, kādā persona maksā par sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta”. Tajos noteikts, ka līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu:
Atbilstoši minēto noteikumu 6. punktā norādītajam pašvaldībām saskaņā ar to finansiālajām iespējām ir tiesības noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu.
Civillikuma 188. pants noteic, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa. Bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.
Rezumējot iepriekš minēto, jūs var atbrīvot no pienākuma veikt samaksu par pakalpojumu, ja jums noteikts trūcīgas personas statuss vai ja tiesas ceļā ir pierādīts, ka vecāks, kurš saņem pakalpojumu, nav par jums rūpējies.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
