VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
Šodien
Lasīšanai: 26 minūtes

Pilsoniskās alianses vadītāja Elīna Grīnhofa: cilvēki iesaistās vairāk, ja viņos ieklausās

LV portālam: Elīna Grīnhofa, Latvijas Pilsoniskās alianses direktore.

Attēlā: Elīna Grīnhofa, Latvijas Pilsoniskās alianses direktore.

Publicitātes foto.

Novembra sākumā Latvijas Pilsoniskās alianses direktores amatā stājās ELĪNA GRĪNHOFA. Intervijā viņa akcentē savas darbības prioritātes un skaidro, kāpēc iestājas par to, lai sabiedrības līdzdalība valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanā būtu jēgpilna, nevis tikai formāla.

īsumā
  • Viena no manām būtiskākajām prioritātēm ir pilsoniskās telpas aizsardzība. Viena no iecerēm – veidot juridiskā atbalsta mehānismu organizācijām.
  • Otra prioritāte ir stiprāka un solidārāka pilsoniskā sabiedrība. Būtiski panākt, lai sabiedrības līdzdalība valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanā būtu jēgpilna, nevis tikai formāla.
  • Latvijas pilsoniskā sabiedrība vienlaikus ir spēcīgāka, nekā dažkārt šķiet no malas, un arī trauslāka, nekā gribētos.
  • Būtisks jautājums, vai cilvēki redz savas iesaistes rezultātu. OECD šogad publicētie dati liecina, ka tikai 14% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka var ietekmēt valdības rīcību.
  • Jādomā ne tikai par to, kā mudināt iedzīvotājus būt aktīvākiem, bet arī par to, kā nodrošināt, lai viņu līdzdalībai būtu reāla nozīme.
  • Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir valsts un pašvaldību gatavība uzklausīt iedzīvotājus un uztvert viņus kā līdzvērtīgus partnerus, nevis traucēkli lēmumu pieņemšanā.
  • Arī Latvijas valsts veidošanās ir cieši saistīta ar aktīvu pilsonisko sabiedrību. Esam kļuvuši individuālistiskāki, padomju laikā iegūtā pieredze ir atstājusi ietekmi uz savstarpējo uzticēšanos.
  • Spēcīga valsts nav tikai stipras institūcijas. Tikpat svarīga ir sabiedrības spēja pašorganizēties, uzņemties iniciatīvu un aizstāvēt savas intereses.
  • Negribu apgalvot, ka cilvēki ir pasīvāki. Drīzāk jāskatās, kādos apstākļos viņi ir gatavi iesaistīties un uzņemties kopīgu atbildību.
  • Nevalstisko organizāciju priekšrocība bieži vien ir to tuvums cilvēkiem un konkrētām problēmām. Ja valsts šo pieredzi neuzklausa, arī pieņemtie lēmumi būs sliktāki.
  • Neatkarīga pilsoniskā sabiedrība arī uzrauga varu, norāda uz kļūdām un nepieciešamības gadījumā apstrīd tās lēmumus. Tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp demokrātiju un autoritāru pārvaldi.

No 2. novembra esat Latvijas Pilsoniskās alianses (LPA) direktore. Lūdzu, nedaudz iepazīstiniet ar sevi!

Latvijas Pilsoniskajā aliansē strādāju nedaudz vairāk kā gadu. Sākotnēji pievienojos interešu pārstāvības darbam konkrētā projektā, vēlāk kļuvu par interešu pārstāvības vadītāju. Šis laiks ļāvis iepazīt gan pilsoniskās sabiedrības spēku, gan izaicinājumus, ar kuriem organizācijas saskaras.

Mana iepriekšējā profesionālā pieredze veidojusies dažādās vidēs. Vairākus gadus esmu strādājusi Vācijas vēstniecībā un Konrāda Adenauera fondā. Ar Vāciju esmu cieši saistīta jau kopš skolas un studiju laika, kad tur studēju literatūrzinātni.

Savukārt Ogrē kopā ar domubiedriem nodibināju biedrību, lai veicinātu iedzīvotāju līdzdalību pašvaldības lēmumu pieņemšanā. Tā man bija ļoti vērtīga pieredze – iespēja no pirmavota iepazīt gan pilsoniskās aktivitātes nozīmi, gan šķēršļus, ar kuriem sastopas iedzīvotāji, kuri vēlas ietekmēt savas dzīves vides attīstību.

Pieredzes daudzveidība man šobrīd ir liela priekšrocība. Esmu redzējusi pilsonisko sabiedrību no starptautisko partneru un finansētāju, kā arī vietējās organizācijas un aktīva iedzīvotāja skatpunkta.

Tas palīdz saprast, cik dažādas ir organizāciju vajadzības un cik nozīmīga demokrātijā ir iespēja cilvēkiem pašiem veidot pārmaiņas.

Kādas ir jūsu darba prioritātes?

Viena no manām būtiskākajām prioritātēm ir pilsoniskās telpas aizsardzība. Redzam, ka arvien biežāk tiek apšaubīta nevalstisko organizāciju (NVO) leģitimitāte un to tiesības neatkarīgi pārstāvēt sabiedrības intereses. Vēlos, lai LPA spētu ne tikai publiski iestāties par organizācijām, bet arī sniegt tām praktisku atbalstu.

Viena no iecerēm ir veidot juridiskā atbalsta mehānismu organizācijām, kuras saskaras ar nepamatotiem uzbrukumiem vai ir spiestas tiesāties, lai aizstāvētu savas tiesības.

No personiskās pieredzes zinu, cik daudz resursu tas var prasīt.

Otra prioritāte ir stiprāka un solidārāka pilsoniskā sabiedrība. Vēlos paplašināt LPA biedru loku, īpaši domājot par reģionālo un tematisko pārstāvniecību, un veicināt ciešāku sadarbību starp organizācijām. Mums jāspēj iestāties citam par citu arī tad, ja ikdienā darbojamies atšķirīgās jomās.

Tikpat būtiski ir panākt, lai sabiedrības līdzdalība valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanā būtu jēgpilna, nevis tikai formāla. Protams, man ir svarīgi stiprināt arī LPA – tās komandu, biedru iesaisti un spēju ietekmēt procesus Latvijā un Eiropā.

LPA ir lielākā biedrību un nodibinājumu platforma Latvijā, kas apvieno vairāk nekā 140 organizāciju un pārstāv aptuveni 70 000 cilvēku. Organizācijas mērķis ir stiprināt pilsonisko sabiedrību, pārstāvēt tās kopīgās intereses un veidot labvēlīgu vidi tās darbībai. Cik stipra ir izveidojusies NVO kopiena Latvijā?

Latvijas pilsoniskā sabiedrība vienlaikus ir spēcīgāka, nekā dažkārt šķiet no malas, un arī trauslāka, nekā gribētos.

Mums ir daudz profesionālu organizāciju, kas gadu desmitiem uzkrājušas zināšanas un pieredzi, strādājušas ar sarežģītiem jautājumiem un spējušas ietekmēt lēmumus ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas un starptautiskajā līmenī. Kā piemēru varu minēt vides organizācijas, kuru kompetence un pieredze ir nozīmīga arī Eiropas politikas veidošanā.

Vienlaikus vairāku organizāciju darbs balstās uz dažu cilvēku entuziasmu, zināšanām un personisko ieguldījumu. Ja šie cilvēki atkāpjas no aktīvās darbības, organizācijas darbs var ievērojami apsīkt. Tāpēc nozīmīga ir arī pēctecība un organizāciju ilgtermiņa attīstība.

Turklāt jāatceras, ka aiz saīsinājuma NVO slēpjas ļoti dažādas organizācijas – no namu apsaimniekošanas un sporta biedrībām līdz pacientu organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem un apkaimju iniciatīvām.

Ne visām mērķis ir ietekmēt valsts politiku, un tas arī nav nepieciešams. Pilsoniskās sabiedrības spēks nav mērāms tikai pēc tā, cik organizāciju piedalās politikas veidošanā.

Organizāciju skaits un reģionālā aktivitāte

Cik ir tādu NVO, kas aktīvi darbojas? Medijos lasīju, ka apmēram 1000.

Svarīgi nošķirt, par kādu aktivitāti runājam. Skaitlis 1000 savulaik publiski izskanējis attiecībā uz organizācijām, kas iesaistās valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanā, nevis uz visām aktīvajām NVO. Turklāt man nav pamata to uzskatīt par precīzu šā brīža rādītāju.

LPA monitoringa dati ataino, ka organizāciju, kuras uzrāda finanšu aktivitāti, ir vairāki tūkstoši. Tomēr arī finanšu aprite nav vienīgais aktivitātes mērs.

Organizācija var ļoti aktīvi darboties vietējā kopienā, neiesaistoties politikas veidošanā un neuzrādot ievērojamus ieņēmumus.

Tādēļ būtu piesardzīga ar mēģinājumiem pilsoniskās sabiedrības aktivitāti raksturot ar vienu skaitli. Daudz būtiskāk ir saprast, cik plaši un kādos veidos cilvēki iesaistās sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā.

LPA 2024. gada monitoringa dati liecina, ka Rīgā reģistrēti 42% biedrību un nodibinājumu. Turpretī ārpus galvaspilsētas aktīvākie reģioni ir Kurzeme un Vidzeme. Latgalē un Zemgalē NVO skaits ir zemākais, kā arī šajos reģionos novērojams procentuāli vismazākais jaunu biedrību un nodibinājumu pieaugums. Kā veicināt, lai Latgalē un Zemgalē, kur NVO skaits ir mazāks, iedzīvotāji būtu aktīvāki? Vai reģionālais sadalījums vispār ir svarīgs?

Reģionālais sadalījums noteikti ir būtisks, taču vispirms jānošķir reģistrēto organizāciju skaits no iedzīvotāju faktiskās aktivitātes.

Pilsoniskā līdzdalība var izpausties arī neformālās iniciatīvās – cilvēki kopīgi sakopj apkārtni, organizē kultūras dzīvi vai iestājas par kāda pakalpojuma saglabāšanu. Arī iedzīvotāju padomes ir pilsoniskās aktivitātes izpausme.

Manuprāt, viens no būtiskākajiem jautājumiem ir tas, vai cilvēki redz savas iesaistes rezultātu.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) šogad publicētie dati liecina, ka tikai 14% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka tādi cilvēki kā viņi var ietekmēt valdības rīcību. Tas ir ļoti satraucošs rādītājs.

Arī savā darbībā Ogrē esmu pieredzējusi, cik demotivējoši ir iesaistīties, ieguldīt laiku un enerģiju, bet neredzēt, ka tavs viedoklis tiek ņemts vērā. Vienu reizi cilvēks mēģinās, varbūt arī otru, bet vai viņš to darīs trešo reizi?

Tāpēc mums jādomā ne tikai par to, kā mudināt iedzīvotājus būt aktīvākiem, bet arī par to, kā nodrošināt, lai viņu līdzdalībai būtu reāla nozīme.

Kā panākt, lai būtu ietekme un to redzētu?

Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir valsts un pašvaldību gatavība uzklausīt iedzīvotājus un uztvert viņus kā līdzvērtīgus partnerus, nevis traucēkli lēmumu pieņemšanā.

Par to nesen runājām arī Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes izbraukuma sēdē Jelgavā. Šajā ziņā Jelgava ir labs piemērs – mainoties pašvaldības vadībai, ir aktivizējusies apkaimju biedrību darbība, izveidojusies daudz atvērtāka vide sadarbībai un darbojas NVO nams, kura apsaimniekošana uzticēta vietējām organizācijām.

Tas parāda, cik liela nozīme ir pašvaldības attieksmei. Ja cilvēki redz, ka viņu iniciatīvas tiek atbalstītas un priekšlikumi uztverti nopietni, rodas arī lielāka motivācija iesaistīties.

Tātad daudz kas atkarīgs arī no pašvaldības – cik tā ir pretimnākoša?

Reģionālā līmenī – ļoti daudz. Dažkārt nozīme ir praktiskām lietām. Lai cilvēki varētu sadarboties, viņiem vispirms ir vajadzīga vieta, kur satikties.

Salīdzinājumam varu minēt savu pieredzi Ogrē, kur nevalstiskajām organizācijām atrast telpas sanāk ļoti sarežģīti. Nereti jāmeklē privātas telpas vai jātiekas kāda mājās.

Savukārt Jelgavā pašvaldība ir radījusi vidi, kur organizāciju sadarbība tiek atbalstīta. Pat iespēja izmantot pašvaldības telpas noteiktās dienās vai pēc iepriekšēja pieraksta var būtiski mainīt situāciju.

Taču aiz šīm praktiskajām lietām ir plašāks jautājums – vai pašvaldība izprot, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība ir resurss, kas palīdz veidot labāku dzīves vidi, nevis papildu apgrūtinājums?

Spiediens uz pilsonisko sabiedrību

Preses relīzē par jūsu iecelšanu amatā norādīts, ka vadības maiņa notikusi brīdī, kad gan Eiropā, gan Latvijā pieaug spiediens uz pilsonisko sabiedrību. Pirms pāris mēnešiem arī Latvijā aktualizējās jautājums: kāpēc NVO ir vajadzīgas un kāpēc tās nevar dzīvot par savu naudu? Kādēļ tieši šobrīd tiek izdarīts tāds spiediens, apšaubot, vai NVO vispār ir kaut kam derīgas?

Latvija nav atrauta no politiskajiem procesiem pasaulē. Pērn redzējām, kā ASV tika krietni ierobežota starptautiskās attīstības palīdzība un pārveidota ASV Starptautiskās attīstības aģentūras darbība. Drīz pēc tam arī Latvijā aktualizējās priekšlikumi par Sabiedrības integrācijas fonda likvidēšanu. Es šeit saskatu plašāku politisku tendenci, kurā arvien biežāk tiek apšaubīta neatkarīgu organizāciju darbība.

Viens no iemesliem ir populisma pieaugums. Otrs – nepietiekama izpratne par pilsoniskās sabiedrības lomu demokrātiskā valstī.

Arī politiķi ne vienmēr līdz galam apzinās, kāpēc demokrātijai nepieciešamas organizācijas, kuras spēj neatkarīgi uzraudzīt varu un nepieciešamības gadījumā tai oponēt.

Tomēr mums jāskatās arī pašiem uz sevi. NVO sektorā bieži vien runājam par projektiem, aktivitātēm un sasniegtajiem rādītājiem, bet nepietiekami skaidrojam, ko mūsu darbs patiesībā mainījis cilvēku dzīvē. Jāspēj daudz pārliecinošāk parādīt organizāciju ieguldījumu.

Te redzu arī vajadzību pēc ciešākas sadarbības ar medijiem. Neatkarīgi mediji un pilsoniskā sabiedrība daudzējādā ziņā ir vienā laivā – abi ir nepieciešami, lai vara būtu atbildīga sabiedrības priekšā un demokrātiskā diskusija būtu dzīva.

Medijiem esat teikusi, ka pašreizējie izaicinājumi prasa ciešāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbību. Vai to redzat? Vai no NVO ir interese iestāties aliansē un kaut kādā veidā apvienoties?

Vasarā skaidri izjutām, ka no LPA tiek gaidīta aktīva rīcība, skaidrojošais darbs un visa sektora aizstāvība. Taču viena organizācija, lai cik spēcīga, nevar paveikt visu. Mēs to varam izdarīt tikai kopā ar saviem biedriem un citām organizācijām.

Arī NVO savstarpējās attiecībās pastāv konkurence un atšķirīgas intereses. Dažkārt vieglāk ir saskatīt to, kas mūs šķir, nevis vieno. Brīdī, kad tiek apšaubīta pilsoniskās sabiedrības nozīme vai tiesības darboties neatkarīgi, jāspēj solidarizēties.

Tas nenozīmē, ka visām organizācijām obligāti jāiestājas vienā apvienībā. Daudzveidība ir pilsoniskās sabiedrības spēks. Tomēr mums jāspēj iestāties citam par citu arī tad, ja ikdienā darbojamies atšķirīgās jomās. Šodien spiedienu var izjust viena organizācija, bet rīt – otra.

Pirmskara Latvijā sabiedrība bija ļoti aktīva, daudzas NVO atbalstīja cilvēku izglītošanos. Kā vērtējat – vai NVO aktivitāte ir pietiekama?

Pirmskara Latvijā biedrošanās tradīcijas tiešām bija spēcīgas. Arī Latvijas valsts veidošanās ir cieši saistīta ar aktīvu pilsonisko sabiedrību. Rīgas Latviešu biedrība un citas organizācijas veidoja mūsu kultūras, izglītības un sabiedriskās dzīves pamatus.

Patlaban dzīvojam citādi. Esam kļuvuši individuālistiskāki, un arī padomju laikā iegūtā pieredze ir atstājusi ietekmi uz savstarpējo uzticēšanos.

Varam gadiem dzīvot vienā daudzdzīvokļu namā, pat nezinot, kas ir mūsu kaimiņi.

Taču es negribu apgalvot, ka cilvēki ir pasīvāki. Drīzāk jāskatās, kādos apstākļos viņi ir gatavi iesaistīties un uzņemties kopīgu atbildību.

Viens no programmas “Drošas kopienas” uzdevumiem ir palīdzēt atjaunot kopā darbošanās pieredzi. Manuprāt, kopienas izjūta neveidojas tikai no piederības konkrētai vietai – tā rodas brīdī, kad cilvēki sāk kopīgi darboties.

Kas ir “Drošu kopienu” programma?

Tā ir Kultūras ministrijas atbalstīta piecu gadu programma, ko LPA īsteno sadarbībā ar četriem reģionālajiem partneriem – Dienvidlatgales NVO atbalsta centru, Kurzemes NVO centru, Valmieras novada fondu un Zemgales NVO centru. Tās īstenošanai no 2025. līdz 2029. gadam kopumā paredzēti 3,66 miljoni eiro, no kuriem 3,11 miljoni ir Eiropas Sociālā fonda Plus finansējums, bet 550 000 eiro – valsts līdzfinansējums.

Programmas mērķis ir palīdzēt veidoties un attīstīties vietējām kopienām, arī tur, kur sākotnēji ir tikai divi vai trīs aktīvi cilvēki, kas vēlas kaut ko mainīt savā apkaimē.

Kopienas saņem mentoru atbalstu, mācās kopīgi plānot savu darbību un var pretendēt uz finansējumu līdz 3000 eiro ieceru īstenošanai.

Nozīmīga programmas daļa ir arī sabiedrības noturības un gatavības krīzes situācijām stiprināšana. Tas sākas ar pavisam vienkāršām lietām – cilvēki iepazīstas, sāk sarunāties un kopā darboties.

Ja pazīstam savus kaimiņus un uzticamies viens otram, krīzes brīdī spēsim daudz ātrāk vienoties par rīcību un savstarpējo palīdzību.

NVO loma valsts drošībā

Kāpēc valsts nevar visu darīt pati? Kāpēc demokrātijas kvalitātes viens no pīlāriem ir sabiedrības līdzdalība?

Es vispirms jautātu – vai vispār gribam dzīvot sabiedrībā, kurā visu mūsu vietā dara valsts? Manuprāt, ne.

Spēcīga valsts nav tikai stipras institūcijas. Tikpat svarīga ir sabiedrības spēja pašorganizēties, uzņemties iniciatīvu un aizstāvēt savas intereses.

Ja sabiedrība nespēj patstāvīgi darboties, tad arī valsts institūcijas vienas pašas nevarēs nodrošināt demokrātijas kvalitāti.

Nevalstisko organizāciju priekšrocība bieži vien ir to tuvums cilvēkiem un konkrētām problēmām. Piemēram, vecāki, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, var precīzi pateikt, kas pakalpojumu sistēmā nedarbojas. Ja valsts šo pieredzi neuzklausa, arī pieņemtie lēmumi būs sliktāki.

Tomēr NVO loma nav tikai palīdzēt valstij pieņemt labākus lēmumus vai sniegt pakalpojumus. Neatkarīga pilsoniskā sabiedrība arī uzrauga varu, norāda uz kļūdām un nepieciešamības gadījumā apstrīd tās lēmumus. Tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp demokrātiju un autoritāru pārvaldi.

Cik liela ir NVO un aktīvo kopienu loma valsts kopējā noturībā un drošībā?

Ļoti liela. Tas atzīts arī Latvijas drošības politikas dokumentos, tostarp Nacionālās drošības koncepcijā un visaptverošas valsts aizsardzības pieejā. Uzskatu, ka praksē šo nozīmi ne vienmēr līdz galam novērtējam.

Valsts noturība nav tikai bruņotie spēki, civilās aizsardzības plāni un institūciju gatavība. Tā ir arī sabiedrības spēja sadarboties, uzticēties cits citam un palīdzēt krīzes situācijās.

To skaidri redzam Ukrainā, kur pilsoniskās sabiedrības organizācijas un brīvprātīgo tīkli kļuvuši par būtisku valsts aizsardzības un sabiedrības noturības daļu.

Arī Latvijā aktīvas kopienas ir vide, kurā cilvēki veido piederības izjūtu savai valstij, mācās sadarboties un savstarpēji uzticēties. Krīzes brīdī īpaši svarīgi ir arī tas, ka cilvēki vairāk uzticas tiem, kurus pazīst personiski.

Tāpēc mums jāmācās kopā darboties jau ikdienā. Krīzes situācijā savstarpējās uzticēšanās attiecības no nulles izveidot būs daudz grūtāk.

Sabiedrības integrācijas fonda reforma

Jautājumu par Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) Ministru kabineta sēdē 9. novembrī atlika, iespējamā reorganizācija būs jāskata nākamajai valdībai [intervija tapusi pirms jaunās valdības apstiprināšanas 17.11.2026.; šeit – red. piez.]. Paredzēts, ka noteiktas ministrijas administrēs projektus savā jomā, bet par NVO atbalstu varētu būt atbildīga Valsts kanceleja.

SIF reformas apspriešana ir spilgts piemērs tam, kā Latvijā mēdz darboties sabiedrības līdzdalības mehānismi. Formāli iespējas iesaistīties ir nodrošinātas, taču jautājums ir par to, vai organizāciju argumentiem ir reāla ietekme uz lēmumu pieņemšanu.

Pirmajā apspriešanas kārtā iebildumus iesniedza vairāk nekā 80 organizāciju un institūciju. Arī vēlāk tika saņemti daudzi iebildumi, un saskaņošanas sanāksmē piedalījās plašs ieinteresēto pušu loks. Taču mums joprojām trūkst pārliecinoša skaidrojuma, kā šie argumenti ir izvērtēti un kāpēc būtiskākie no tiem nav ņemti vērā.

Tas uzskatāmi parāda atšķirību starp formālu konsultēšanos un jēgpilnu līdzdalību. Mums nav vajadzīga sistēma, kurā organizācijām ļauj izteikties, bet pēc tam turpina īstenot jau iepriekš izvēlēto risinājumu. Dialogs nozīmē gatavību apsvērt argumentus, nepieciešamības gadījumā mainīt savu nostāju un kopīgi meklēt labāko risinājumu.

Attiecībā uz reformu mūsu galvenie jautājumi ir par tās pamatojumu, reālajām izmaksām un neatkarīgu finansējuma programmu pasargāšanu no politiskās ietekmes.

Programmu sadalīšana starp dažādām institūcijām var radīt ne tikai papildu administratīvās izmaksas valstij, bet arī lielāku slogu organizācijām, kurām būs jāpielāgojas atšķirīgām prasībām.

Lai izvērtētu SIF darbu, valsts pasūtīja neatkarīgu “PricewaterhouseCoopers” auditu (kas valstij kopā ar darba grupu izmaksāja 65 000 eiro). Audits un starpinstitūciju darba grupa secināja, ka SIF ir efektīvs un centralizēta sistēma jāsaglabā. Kāpēc tērēt 65 000 eiro, ja valdība auditā neieklausās un lemj citādi?

Precīzi. To mēs uzsveram. Ja valsts pati pasūta neatkarīgu izvērtējumu, tad tā secinājumiem jākļūst par pamatu turpmākajiem lēmumiem. Protams, valdība var izvēlēties citu risinājumu, tomēr tādā gadījumā jāspēj skaidri pamatot, kāpēc tas būs labāks.

Finansējums, kuru saņem no valsts

Latvijas pilsoniskajām organizācijām ir uzticēts administrēt Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmu “Pilsoniskās sabiedrības fonds”. Kādiem mērķiem tas paredzēts?

10. novembrī atklājām jaunā Pilsoniskās sabiedrības fonda darbības konceptu. Programma ilgs līdz 2031. gadam, un tai Latvijā paredzēti 9,8 miljoni eiro. Finansējumu nodrošina Norvēģija, Islande un Lihtenšteina, bet programmu administrēsim kopā ar Latvijas Lauku forumu.

Atbalsts būs pieejams organizācijām un iniciatīvām, kas stiprina demokrātiju, cilvēktiesības, tiesiskumu un pilsonisko līdzdalību. Svarīga būs arī organizāciju attīstība –, lai tās ne tikai īstenotu atsevišķus projektus, bet arī kļūtu spēcīgākas ilgtermiņā.

Šim fondam ir vēl divas īpašas nozīmes. Pirmkārt, tā ir donorvalstu uzticēšanās Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai, proti, mums tiek uzticēts gan īstenot projektus, gan pašiem pārvaldīt ievērojamu finansējumu. Tas ir nozīmīgs novērtējums Latvijas NVO sektoram.

Otrkārt, tas ir ilgtermiņa atbalsts, kas nav tieši atkarīgs no Latvijas valdības ikgadējām politiskajām prioritātēm. Pilsoniskās sabiedrības neatkarībai un daudzveidībai tas ir īpaši svarīgi.

Kāds ir finansējums, kuru gadā NVO saņem no valsts?

Finanšu ministrijas apkopotie dati liecina, ka 2025. gadā no valsts budžeta NVO sektoram tika piešķirts 168,1 miljons eiro. Tomēr šis skaitlis jāvērtē kontekstā.

Vispirms jāatceras, ka NVO sektors ir ārkārtīgi daudzveidīgs. Zem viena juridiskā statusa darbojas gan sporta federācijas un sociālo pakalpojumu sniedzēji, gan apkaimju biedrības un cilvēktiesību organizācijas. Tāpēc kopējā summa pati par sevi vēl nenorāda, kādiem mērķiem nauda izlietota.

Publiskais finansējums tiek piešķirts dažādos veidos – par pakalpojumu sniegšanu, deleģētu valsts uzdevumu īstenošanu vai sabiedriski nozīmīgiem projektiem.

Piemēram, Latvijas Samariešu apvienība sniedz sociālos pakalpojumus, kurus tai uzticējušas valsts vai pašvaldību institūcijas. Tā nav nauda organizācijas pastāvēšanai vien – par to sabiedrība saņem konkrētu pakalpojumu.

Tāpat ir finansējums pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, piemēram, iedzīvotāju līdzdalībai un neatkarīgai interešu pārstāvībai. Arī šim atbalstam ir sabiedrisks mērķis un tā izlietojumam jābūt pamatotam un caurskatāmam.

Manā ieskatā ar finansējumu NVO ir diezgan liela neskaidrība. Ja valsts apgalvo, ka tas jāpārskata un NVO jādzīvo par savu naudu, varbūt sistēmā un finansējuma sadalījumā jāievieš skaidrība un precīzi jānorāda, kas kam tiek dots.

Es tam piekrītu – sabiedrībai ir tiesības zināt, kur nonāk publiskā nauda un kas par to tiek iegūts. Arī mums kā organizācijām ir interese, lai finansējuma sistēma būtu saprotama, caurskatāma un balstīta skaidros principos.

Finanšu ministrija un Kultūras ministrija ir izstrādājušas vadlīnijas NVO finansējuma piešķiršanai, kuru tapšanā esam iesaistījušies arī mēs.

Taču joprojām pietrūkst vienotas, publiski pieejamas sistēmas, kurā varētu redzēt ne tikai to, kura organizācija cik saņēmusi, bet arī kādam mērķim un kas ar šo finansējumu paveikts.

Vienlaikus man šķiet svarīgi kliedēt kādu pārpratumu. Nevalstiskā organizācija nenozīmē organizāciju, kas nedrīkst saņemt publisku finansējumu. Tas nozīmē, ka tā ir neatkarīga no valsts savā pārvaldībā un lēmumu pieņemšanā.

Arī priekšstats, ka NVO nav īsts darbs, ir ļoti attālināts no realitātes. Šajā sektorā strādā profesionāli cilvēki, kuri sniedz sociālos pakalpojumus, aizstāv cilvēktiesības, pārstāv sabiedrības intereses un risina jautājumus, kurus valsts viena pati nespēj atrisināt.

Turklāt mums nevajadzētu finansējumu vērtēt tikai pēc tā apmēra. Tikpat būtisks jautājums ir – kādu sabiedrisko labumu par šo naudu iegūstam? Te lielāka caurskatāmība nāktu par labu gan valstij, gan organizācijām, gan sabiedrībai.

NVO daudzveidība un darbības jomu klasifikācija

NVO katlā ir samests ļoti daudz. Es, piemēram, esmu valdes locekle mājas apsaimniekošanas biedrībā. Juridiski tā ir NVO. Varbūt vajadzētu revīziju?

Es drīzāk teiktu, ka ir nepieciešama daudz precīzāka izpratne par to, kas patiesībā veido NVO sektoru.

Biedrība un nodibinājums ir juridiskas formas, kas tiek izmantotas dažādiem mērķiem. Namu apsaimniekošanas biedrībai ir citāds darbības raksturs nekā organizācijai, kas aizstāv cilvēktiesības, sniedz sociālos pakalpojumus vai piedalās politikas veidošanā.

Taču publiskajā diskusijā tās bieži tiek saliktas vienā kategorijā, un tas rada maldinošu priekšstatu gan par organizāciju skaitu, gan to darbības mērķiem un finansējumu.

Šobrīd domnīca “Providus” noslēdz pētījumu, kam vajadzētu palīdzēt iegūt skaidrāku priekšstatu par sektora daudzveidību un radīt pamatu tā sakārtošanai. Tas ir svarīgi arī Finanšu ministrijai, lai varētu kvalitatīvāk analizēt finansējuma plūsmas un veidot atbilstošu politiku.

Kādreiz nebija jānorāda NVO darbības joma. Tad ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 398 “Biedrību un nodibinājumu klasificēšanas noteikumi”, kas stājās spēkā 2024. gada 1. jūlijā, panāca, ka jānorāda piecas darbības jomas. Vai tas kaut ko ir devis, lai sakārtotu NVO sektoru?

Tas noteikti ir solis pareizajā virzienā, jo ļauj iegūt pilnīgāku priekšstatu par organizāciju darbības jomām, analizēt to finansējumu un labāk izvērtēt iespējamos riskus. Tomēr pagaidām būtisku praktisku ieguvumu no minētajām izmaiņām vēl neredzam.

Manuprāt, tas ir plašāks jautājums par lēmumu pieņemšanas kvalitāti Latvijā. Ieviešot jaunas prasības, mums jāspēj skaidri pateikt, kādu problēmu ar tām risinām, un pēc tam arī izvērtēt, vai esam sasnieguši iecerēto. Pretējā gadījumā riskējam radīt papildu administratīvo slogu, nevis reālus uzlabojumus.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI