Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās

LV PORTĀLS JAUTĀ:

Satversmes ievadā teikts: “Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās.” Ko šis formulējums atklāj par Latvijas valsts tapšanu, un kāpēc ir svarīgi to atcerēties? Kādu nozīmi tiesību normu interpretācijā un sabiedrības pašizpratnē sniedz šī vēsturiskā fakta ierakstīšana Latvijas valsts pamatlikumā?

Vienojoša konstitucionāla identitāte

Sanita Osipova

Dr. iur., Latvijas Universitātes profesore, Augstākās tiesas senatore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Foto: Edijs Pālens, LETA

Satversme ir pats būtiskākais Latvijas nāciju vienojošais normatīvais pamats, kurā ir skaidrota gan mūsu valsts būtība, tās pamati, uzbūve, gan personas pamattiesības. 2014. gadā Satversme tika papildināta ar ievadu.

Lai cilvēki kopa veidotu nāciju, kurai ir sava valstsgriba, ir nepieciešami zināmi priekšnoteikumi. Jau pats nācijas jēdziens ietver kopīgu (identu) vērtību pastāvēšanu sabiedrībā, kas sakņojas kolektīvajā apziņā.

Nācijas pastāvēšanas pamats ir kopīga politiskā un kultūras pieredze, kas iegūta pagātnē un tiek nodota tālāk.

Latvijā kā demokrātiskā, tiesiskā Eiropas Savienības dalībvalstī mēs dzīvojam multikulturālā, plurālā sabiedrībā, jo pamattiesībās noteiktā indivīda brīvības ļauj ikvienam būt citādam, kamēr tas neskar cita indivīda brīvību. Taču arī šādu brīvu cilvēku sabiedrība ir jāvieno kopdzīvei, turklāt valstij tas ir krietni sarežģītāks uzdevums, nekā vienot vienas ticības un tautības cilvēkus, kuriem ir skaidri definētas un nemainīgas vērtības. Risinājums, kuru kopš 20. gadsimta beigām piedāvā kontinentālās Eiropas juristi, ir vienot indivīdus valsts konstitucionālajā identitātē, sabiedrības vienotību balstot konstitucionālajā patriotismā. Jēdzienu “konstitucionālais patriotisms” pirmo reizi 1979. gadā minējis Dolfs Šternbergers, uzstājoties ar runu Vācijas Pamatlikuma 30. gadadienas svinībās.

“Konstitucionālās identitātes” un “konstitucionālā patriotisma” koncepti, kas skata tiesības – pamatlikumu – kā nācijas vienotības pamatu, nav pilnīgi jauni, izveidoti ārpus Eiropas tiesībfilozofiskās domas konteksta. Eiropas tiesību filozofijā var izsekot šo konceptu pēctecīgai attīstībai, sākot ar Šarlu Luiju Monteskjē, kurš rakstīja par nācijas garu jeb mentalitāti, kas izpaužas visupirms tiesībās. Karls Frīdrihs fon Savinji 19. gadsimtā minēja vienojošu “tautā valdošo tiesību garu jeb izjūtu”, Hans Kelzens 20. gadsimtā uzskatīja, ka nāciju juridiski kopdzīvei vieno pamatnorma. Pēdējais posms šajā konceptu virknē ir jēdziens “valsts konstitucionālā identitāte”, kurā apkopotas valsts un nācijas patību noteicošas pamatvērtības. Proti, ikviena nācija mūsdienās kopdzīvei tiek vienota caur tiesībām, visupirms konstitūciju, kurā noteiktas un aizsargātas tieši šai nācijai svarīgas vērtības.

Tātad Satversmes ievads ir svarīgs, jo tas ietver mūsu valsts nacionālās identitātes kodu – gan Latvijas nācijai būtiskākās vērtības, kas norādītas ievada 4., 5. un 6. rindkopā, gan arī nācijas vēsturisko pieredzi, kura minēta 1., 2. un 3. rindkopā.

Vērtības + vēsturiskā pieredze = nacionālā identitāte.

Vēsturiski fakti, protams, nav tiesību normas, pat ja tos ieraksta Satversmē. Taču Satversmes ievads dod nācijai vienotu izpratni par to, kas mēs kā nācija esam, kā mēs esam veidojušies, kam mēs esam pateicību parādā un ar ko mēs lepojamies. “Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji,” teikts dainās. Nacionālā identitāte, manuprāt, iesakņo cilvēku dzimtajā zemē, jo viņš jūtas piederīgs sabiedrībai un valstij, kurā dzīvo. Līdz ar piederības sajūtu nāk arī atbildības sajūta.

Tikai nācija, kas zina savas saknes, atceras gan grūtos brīžus, kas vēstures gaitā piedzīvoti, gan brīžus, ar ko lepojamies, ir ilgtspējīga. Brīvība nav dāvana, savas valsts neatkarību mēs esam ieguvuši par dārgu cenu – dzīvību un ciešanu cenu. Tieši šo vienkāršo patiesību atgādina Satversmes ievads. Tāpēc novērtēsim un sargāsim šo bagātību – savu valsti Latviju!

Vēsturisko notikumu un vēstures gaitas nozīmīgums valsts esībai

Jānis Pleps

Dr. iur., Latvijas Universitātes asociētais profesors, Augstākās tiesas senators, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, konstitucionālo aktu vēstures pētnieks

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Satversme ir ļoti lakoniska un koncentrēta, bez liekvārdības un izvērsumiem. Tādā pašā stilā mēģināts veidot Satversmes ievadu (preambulu). No Latvijas valstiskuma vēstures mezglpunktiem tur minēti tikai paši būtiskākie. Tāds ir arī fakts, ka Latvijas valsts bija jāizcīna Neatkarības karā (jeb Brīvības cīņās). Valsts neatkarību Latvijas tautai neviens nedāvināja, un tā nenāca viegli. Lai būtu sava valsts, bija vajadzīgi upuri un griba uzvarēt iekšējos un ārējos ienaidniekus (ne tos vājākos).

Latvijas valsts esība un normāla, Satversmē noteiktā valsts iekārta bija iespējama tikai tāpēc, ka tauta spēja panākt uzvaru.

Satversmes ievads ar īsu atsauci uz Brīvības cīņu uzvarām Satversmes tekstā izceļ šā notikuma fundamentālo nozīmi un godina varoņus. Simboliski šī atsauce Satversmes lasītāju izved caur Brāļu kapiem, kur atdusas par Latviju kritušie – jauni cilvēki, kam bija svarīgi, lai taptu un uz mūžīgiem laikiem būtu neatkarīga, pašiem sava valsts. Tas sniedz atskaites punktu šībrīža lēmumiem – tiem jābūt ne tikai šodienas paaudzes interesēs, bet arī atceroties un īstenojot karā palikušo sapņus un nākotnes vīziju par ideālo Latviju.

Sabiedrības vēsturiskajā apziņā būtiski atgādināt, ka Latvijas tauta un valsts ir vēstures subjekts, ne objekts. Ka mēs paši veidojam savu likteni un mums ir bijušas lielas uzvaras, kas mainīja vēsturi. Tāpat “alternatīvo vēstures mītu” uzturētājiem tas skaidri norāda, ka Latvijai neatkarību neuzdāvināja Ļeņins, vācieši vai Antante. Valsts tapa tāpēc, ka Latvijas tauta to gribēja un spēja ar ieročiem šo mērķi sasniegt.

Juridiski varētu teikt, ka šis fakts uzliek pienākumu godināt un kopt Brīvības cīņu mantojumu – pieminekļus, varoņu atdusas vietas –, arī vēsturiski izpētīt kara norises un veicināt sabiedrības zinātību par leģendārajiem lāčplēšiem.

Ja konstitūcijas preambulā tiek uzsvērti valsts vēsturiskie notikumi un vēstures gaitas nozīmīgums valsts esībai, tad tas prasa sekmēt pienācīgu vēstures vietu sabiedrības vērtību hierarhijā – nopietnus vēsturiskus pētījumus un profesionālu izpēti, zināšanu popularizāciju un sabiedrības interesi par savu pagātni. Kā nesen teicis kolēģis Jānis Šiliņš: lai būtu reāla valsts neatkarība, nepieciešama savas vēstures suverenitāte – ka paši pētām, skaidrojam un popularizējam savu vēsturi. Ja mūsu vēsturi vairāk pētīs un pa savam interpretēs citi, tad mums vairs nebūs teikšanas par savu pagātni un līdz ar to – arī šodienu un ilgtermiņā nākotni.

Brīvības cīņa lielā mērā bija par to, kādai jābūt Latvijas nākotnei

LV PORTĀLS JAUTĀ:

Brīvības cīņās piedalījās cilvēki ar atšķirīgu izcelsmi, sociālo pieredzi un politiskajiem uzskatiem. Vai šis vēstures posms ļauj runāt par Latvijas tautu kā kopīgu politisku kopienu, kas spēja vienoties ap ideju par savu valsti? Ko no šīs pieredzes varam mācīties mūsdienās, kad sabiedrībā joprojām pastāv atšķirīgas vēsturiskās atmiņas un piederības izjūta?

Kārlis Sils

Dr. hist., vēsturnieks, pēcdoktorantūras pētnieks Sodertornas Universitātē un pētnieks Vidzemes Augstskolā

Foto: Valdis Kauliņš.

Lai saprastu Brīvības cīņu norisi un būtību, jāsāk ar politisko noskaņojumu Latvijā 1918. gada izskaņā. Tobrīd pastāvēja trīs vīzijas par vēlamo Latvijas attīstības ceļu. Pirmā, kuru pašreiz svinam patriotu nedēļā, bija par demokrātisku, neatkarīgu republiku. Otrā bija ideja par sociālistisku utopiju, kuru izveidos autoritāra un vardarbīga revolūcija. Trešā paredzēja saglabāt vismaz daļu no agrākajām kārtu privilēģijām; tās atbalstītāji bija skeptiski pret masu demokrātiju un uzskatīja, ka vara jānotur šaurā elites lokā.

Tā kā 1918. gada izskaņā nebija sabiedriskās domas aptauju, mums, saprotams, nav iespējams precīzi noteikt, kurai no šīm vīzijām bija lielāks sabiedrības atbalsts. Tomēr, kā parādīja pirmais Latvijas Republikas pastāvēšanas pusgads, sākotnēji nebija tik viennozīmīgi skaidrs, ka nupat radītās Latvijas valsts tautas vairākums alktu pēc demokrātiskas un neatkarīgas republikas.

Iemesli, kāpēc dažādas grupas 1918. gada izskaņā varēja nosvērties par vienu vai otru alternatīvu, gan ir samērā skaidri. Turklāt tie daudz vairāk ir saistīti tieši ar tā brīža apstākļiem, nevis kādu dziļāku latviešu rakstura īpatnību. Komunisma vilkmes pamatā Eiropā kopumā bija četrus gadus ilgā kara radītā nabadzība. Latvijas gadījumā situāciju īpaši smagu padarīja Vācijas okupācija, kas lielu daļu sabiedrības bija nostatījusi tuvu badam. Šādos apstākļos komunistu propaganda, kas jau bija radusi dzirdīgas ausis 1917. gadā, kļuva īpaši auglīga. Liela daļa sabiedrības, it īpaši trūcīgākās grupas, bija gatava noticēt, ka komunistu nākšana pie varas atrisinās pārtikas krīzi, atņemot it kā “buržuju” sarausto un ievedot graudus no Ukrainas.

Pretējā pusē atradās konservatīvās sabiedrības grupas, kuras būtu kļūda vienādot tikai ar vācbaltiešiem. Arī daudziem turīgākajiem latviešiem, krieviem, ebrejiem un poļiem bija ļoti pamatots iemesls baidīties no komunistu iespējamās nākšanas pie varas – kā nekā komunisti novembrī ik dienu izkaisīja brošūras, solot fiziski izrēķināties ar “buržujiem un baroniem”, – un daudz dziļāk iesakņota skepse pret masu demokrātiju. Konservatīvie kopumā bija pārliecināti, ka vispārējas un vienlīdzīgas balsstiesības novedīs pie pūļa varas un demagoģijas. Šī atturība 1918. gada izskaņā robežojās ar bailēm, ka demokrātijas vājums ļaus nākt pie varas komunistiem.

1919. gada pirmajā pusē, kad visas trīs vīzijas ieguva skaidras personifikācijas – Kārli Ulmani, Pēteri Stučku un Andrievu Niedru –, cīņa lielā mērā bija par to, kādai jābūt Latvijas nākotnei. Turklāt, lai gan kaujām arī bija būtiska loma, daudz svarīgāk bija tas, kura no šīm vīzijām uzvarēs cīņā par Latvijas iedzīvotāju sirdīm un prātiem. Latviešu komunisti, kuru valdīšana noveda pie bada, ko pavadīja nežēlīgs terors, pāris mēnešu laikā sevi pilnībā diskreditēja. Vairākumam Latvijas iedzīvotāju sakarīga piedāvājuma nebija arī Niedras pagaidu valdībai, kura pati stāvēja aiz nežēlīga, atriebības alku vadīta baltā terora.

Līdz ar to, kad 1919. gada 27. jūnijā Kārlis Ulmanis nokāpa no kuģa “Saratov” klāja Liepājā un pēc tam 8. jūlijā atgriezās Rīgā, milzīgā sajūsma bija pamatota un autentiska. Vēlāk – jau Bermontiādes laikā – notika vairuma Latvijas pilsoņu galēja apvienošanās ap demokrātiskas, neatkarīgas Latvijas ideju.

Vienotība, ko šis brīdis radīja, bija viens no iemesliem, kāpēc starpkaru periodā tieši 11. novembris, nevis kāda no citām militāro uzvaru atceres dienām, kļuva par Lāčplēša dienu.

Svinot valsts svētkus mūsdienās, 11. un 18. novembra vēsturē, manuprāt, var atrast divas noderīgas atziņas. Vispirms jāmāk izmantot tos brīžus, kas sniedz kopības izjūtu, un mums pašiem jāspēj ļauties to sniegtajai burvībai. Taču, pagaistot svinībām un dzīvei atgriežoties ikdienas gaitās, būtu vērts ik pa laikam rūpīgi padomāt par to, kādi apstākļi un apsvērumi varētu būt pamatā to līdzpilsoņu politiskajiem uzskatiem, kuriem kategoriski nepiekrītam. Šo cēloņu izpratne nebūt nenozīmē, ka attiecīgie politiskie uzskati jāpieņem vai ka daļa no tiem sevī neietver bīstamību. Tā vietā pārdomas var būt vērtīgas, lai atturētu sevi no vilinājuma oponentos saskatīt ļaunumu, lai spētu atvērt dialogu ar otru pusi un lai novērstu apstākļus, kas atsevišķas grupas dzen pretī radikalizācijai. 

1 Skat. likumprojekta “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” anotāciju: https://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=1075/Lp11.