Attēlā: Laura Skrodele, fonda “Uzņēmēji mieram” direktore.
FOTO no personīgā arhīva.
Fonds “Uzņēmēji mieram” atbalsta Ukrainu jau no Krievijas iebrukuma pirmajām dienām. “Praktiskā veidā palīdzam Ukrainas armijai aizstāvēt Eiropas robežu, atgādinām, ka viņi nav vieni,” intervijā saka fonda direktore LAURA SKRODELE. Organizācija nupat saņēmusi Ukrainas Svētā Panteleimona ordeni.
Fonds “Uzņēmēji mieram” un mikroķirurgs Olafs Libermanis tikko saņēma Ukrainas Svētā Panteleimona ordeni. Tas ir Ukrainas apbalvojums, ar kuru godina mediķus, kara medicīnas speciālistus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Ko tas jums nozīmē? Kāds ir fonda veikums šajā jomā?
Ordenis ir cieņpilna pateicība no Ukrainas puses. Šis ir trešais gads, kad tas tiek piešķirts.
Vēsturiski šis ordenis paredzēts medicīnas darbiniekiem, bet pilna mēroga kara laikā tā saņēmēju loks ir paplašināts un tas tiek piešķirts arī cilvēkiem, kas nodrošina humāno palīdzību Ukrainai.
Fonds “Uzņēmēji mieram” ir sniedzis lielu atbalstu arī medicīnas jomā. Esam veduši medicīnas iekārtas slimnīcām, bruņotajiem spēkiem – dažādas iekārtas, pārvietošanās līdzekļus, medicīnas preces.
Sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Centrālo finanšu un līgumu aģentūru piedalāmies arī Ukrainas atjaunošanā. Pagājušā gada noslēgumā Černihivas bērnu slimnīcā atvērām jaundzimušo operāciju zāli. Tā bija tāda padomju laika slimnīcas nodaļa. Mēs šo nodaļu pārplānojām un izbūvējām.
Mazos bērniņus, kas piedzimst Černihivā, reizēm var nepaspēt aizvest līdz Kijivai. Tās ir divas stundas ceļā. Jaundzimušajam pietiek ar pusgrāda temperatūras starpību, un tas jau var būt kritiski dzīvībai. Šobrīd šos mazos varoņus var ārstēt turpat uz vietas, ja vajag.
Fonda “Uzņēmēji mieram” tīmekļvietnē rakstīts: “Brīvība ir vienīgais ceļš uz mieru!” Kas ir fonda dibinātāji?
Tie ir seši uzņēmēji: Jānis Taukačs no “Sorainen”, Kristofs Blaus no “Nutrameg”, Jānis Palkavnieks no “Draugiem Group”, Māris Simanovičs no “Eco Baltia”, Anna Andersone no “Riga TechGirls” un Ieva Driksna, kura tajā laikā strādāja “Mintos”.
Sadarbība sākās lietotnē “WhatsApp” pirmajā kara dienā. Latvijas uzņēmēji uzreiz saprata: esam gatavi ziedot naudu, gribam aizstāvēt savus bērnus, savu biznesu.
Vairāki mūsu dibinātāji nāk no jaunuzņēmumu vides. Arī sevi uzskatām par tādu kā jaunuzņēmuma fondu. Visus četrus gadus, kopš pievienojos fondam “Uzņēmēji mieram”, tas tika pārvaldīts no mana dzīvokļa.
Štābu esam izveidojuši tikai šā gada vasarā, saprotot, ka nepieciešama formāla vieta, kur uzņemt viesus, satikties ar cilvēkiem, arī ukraiņiem, kad viņi pie mums atbrauc.
Uzņēmumu reģistrā norādīts, ka “Uzņēmēji mieram” reģistrēti 2022. gada 12. maijā!
Fonds sāka darboties kara pirmajā dienā. Neviens jau nezināja, cik ilgs būs karš – trīs vai piecas dienas.
Pašā sākumā “Uzņēmēji mieram” darbojās uz “Riga TechGirls” bāzes. Tā bija jau reģistrēta biedrība ar piemērotiem statūtiem. Saprotot, ka tik ātri šis karš nebeigsies, izveidojām atsevišķu fondu.
2022. gadā, kad sāku strādāt, nezināju, cik ilgi tas būs jādara. Mēs neviens nezinājām. Arī šodien sēžam pie galda, bet nezinām, cik ilgi mums vajadzēs sniegt palīdzību Ukrainai.
Fonds no pirmās dienas darbojas kopā ar Aizsardzības ministriju. Koordinējām palīdzību ar ministriju, bruņotajiem spēkiem, strādājām ar policiju, Valsts robežsardzi un citām organizācijām.
Vai pirms kara varētu iedomāties tādu nevalstiskā sektora sadarbību ar valsts organizācijām? Nē. Visi teiktu: “Esam bruņotie spēki, paši zinām, kas jādara.”
Ko fondam ir devusi piecu gadu Ukrainas atbalsta pieredze?
Pirmkārt, tā ir pieredze, kā strādāt ar Ukrainu. Mēs sadarbojamies tikai ar brigādēm, korpusiem, komandieriem. Neko negādājam caur labdarības fondiem – vedam tikai pa oficiālajiem kanāliem un uz pārbaudītām vietām.
Tāpēc katru mēnesi arī es personīgi braucu uz Ukrainu. Satieku cilvēkus, vienības, zinu, ko viņi dara. Līdz ar to varu būt simtprocentīgi pārliecināta, ka mūsu palīdzība aiziet tur, kur tai jāaiziet. Tās ir lielās kaujas brigādes pašos karstākajos frontes punktos. Mēs redzam, kur palīdzība paliek. Mums ir iespēja pārņemt šo Ukrainas pieredzi.
Otrkārt, ar palīdzības organizēšanu izveidojam pavisam citu [sadarbības] tīklu starp uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām (NVO) un valsts institūcijām. Šī pieredze, manuprāt, ir ļoti unikāla.
Tas nav mākslīgs veidojums, ko kāds ir apmaksājis. Šo visu esam finansējuši ar uzņēmēju ziedojumiem.
Ar valsts līdzekļiem strādājam tikai Ukrainas rekonstrukcijas projektos. Esam viena no tām NVO, kas pretendē uz Ārlietu ministrijas finansējumu, lai Ukrainā atjaunotu skolas, slimnīcas un sociālo infrastruktūru. Par visu pārējo darbu nesaņemam nekādu valsts naudu.
Kopš fonda dibināšanas Ukrainai nogādāta palīdzība vairāk nekā 25 miljonu eiro vērtībā, tai skaitā vairāk nekā 1300 transportlīdzekļu, 1200 dronu un 400 ģeneratoru. Piegādāts arī medicīniskais aprīkojums, sakaru tehnika, termokameras, uzlādes stacijas un citas frontē nepieciešamas lietas. Kā jūs raksturotu uzņēmējus, kas ziedo fondam? Ir arī komersanti, kuri turpina tirgoties ar Krieviju.
Viņi turpina tirgoties ar Krieviju tāpēc, ka viņu intereses ir pretvalstiskas un nevienā brīdī nav saskaņotas ar sirdsapziņu. Cilvēkiem nav īstās, pareizās vērtības, un likumdošana to pieļauj.
Tie uzņēmēji, kas ziedo mums, pirmām kārtām ir ļoti patriotiski cilvēki. Viņi savu biznesu izveidojuši šeit un vēlas to saglabāt. Trešais – viņu vērtība ir ģimene un bērni.
Mums ir ļoti daudz lielu ziedotāju, kuri nevēlas publiski runāt par to, ka ziedo. Manuprāt, tā ir augstākā filantropijas pakāpe – dari no sirds, nevis tāpēc, lai par tevi būtu papildu reklāma vai publicitāte.
Kā piesaistāt līdzekļus? Kas ir šībrīža prioritāte?
Šobrīd par prioritāti esam noteikuši karavīru evakuāciju, jo tas ir pats vērtīgākais resurss frontē. Jebkuru mašīnu, tanku, dronu var iznīcināt, bet to var aizstāt ar jaunu. Tā ir tikai tehnika. Nogalinātu karavīru nevar aizstāt nekādā veidā. Tāpēc prioritāte ir evakuācija.
Galvenais, kas šobrīd vajadzīgs evakuācijai, ir zemes droni. Ar tiem vienā virzienā iespējams aizvest visu nepieciešamo – ēdienu, medicīnas preces, būvniecības lietas, lai izveidotu ierakumus vai pozīcijas. Savukārt atpakaļ var vest ievainotos vai mirušos karavīrus.
Frontē redzam, kas visvairāk ir nepieciešams. Tāpēc arī visu laiku braucam. Ik pēc trim četriem mēnešiem notiek ļoti būtiskas izmaiņas frontes tehnoloģijās.
Šobrīd ukraiņi mēģina izmantot citu tehnoloģiju – lielos gaisa dronus – un ievainotos vest ārā arī pa gaisu. Katrai tehnoloģijai ir savi plusi un mīnusi. Tā kā tehnoloģijas attīstās, varam būt kopā ar ukraiņiem un skatīties, kas notiek, cik kura tehnoloģija maksā un kura ir perspektīvāka.
Mūsu uzskats ir tāds: ziedojums ir Latvijas uzņēmēju nauda, un ar to mums jāsasniedz maksimāli precīzs mērķis.
Šā gada labdarības koncertā un kampaņā “Aizved mani!” karavīru evakuācijai piesaistīti 1,45 miljoni eiro. Kam šī nauda tiks izmantota?
Pērkam zemes dronus un pikapus, lai tos nogādātu pie frontes.
Frontē ir šī tā sauktā “kill zone” – zona starp Krievijas un Ukrainas pozīcijām. Šobrīd tie ir 40 kilometri. Tur visur ir pozīcijas – zemes droni, gaisa droni, savilkti optiskie tīkli.
Mums ir videomateriāli, ko ukraiņi atsūtījuši: skaties uz kokiem un zāli un redzi, ka viss ir tādos tīklos. Šajā zonā principā cilvēkam nav jābūt – tur jābūt tehnoloģijām.
2022. gadā Krievija vēl uzbruka ar tankiem. Šobrīd Ukrainas puse, tiekoties ar brigādēm, jau runā par nākamā līmeņa tehnoloģijām, lai pilnībā izslēgtu to, ka cilvēkiem būtu jāiet bojā.
Patlaban notiek diskusija par NVO lomu pilsoniskajā sabiedrībā. Kā vērtējat NVO nozīmi pilsoniskās sabiedrības veidošanā un valsts atbalstu?
Domāju, nav vienas receptes, pēc kuras visu varam mērīt. No dažām amatpersonām esam dzirdējuši ļoti skaļus paziņojumus, bet pēc tam esam lasījuši, ka arī ar šiem cilvēkiem saistītās NVO ir saņēmušas valsts finansējumu, turklāt diezgan ievērojamu.
Es neteiktu, ka ir viena forma, kā var darboties nevalstiskās organizācijas. Ir jāizvērtē mērķis un prioritātes. Noteikti ne visām NVO jāsaņem valsts finansējums.
Tieši tāpat kā tad, kad valsts dod finansējumu uzņēmējiem, tai jānosaka prioritātes: kādus mērķus gribam sasniegt, kādu redzam Latviju pēc 30 gadiem? Atbilstoši tam arī nosakām, kādas NVO valsts var atbalstīt.
Domāju, nevis jāiet un jāiznīcina, jāuzspridzina viss NVO lauks, bet gan jāievieš sistēma un mērķi. Tad arī nebūs tukšas runāšanas par to, ka NVO nav vajadzīgas.
Saistībā ar diskusiju Saeimā par gatavību aizstāvēt Latviju, Baltiju un Somiju atradu kāda uzņēmēja ierakstu. Viņš rakstīja, ka palīdzība Ukrainai tiek sniegta ar novada fonda starpniecību un ka cilvēki veido piederību kopienai. Kara gadījumā šāds fonds un cilvēki ap to varētu būt viens no atbalsta punktiem. Vai NVO, kas atbalsta Ukrainu, ir viens no pirmajiem pretošanās kustības elementiem Latvijas nākotnē un stiprina mūsu aizsardzību?
Piekrītu un uzskatu, ka NVO, kurām ir Ukrainas kara pieredze, ir pavisam cits, aktuāls skatījums uz civilmilitāro sadarbību. Savā ziņā esam kodols. To ļoti labi varēja redzēt arī vētras laikā – kā un ar kādiem resursiem varam pašorganizēties.
Šobrīd esat teritorijā, kur sadarbībā ar “Drone House” un citām biedrībām veidojam civilmilitārās aizsardzības bāzi. Tas, ka te var mācīties lidot ar droniem, ka esam šeit un notiek mācības, jau ir civilmilitārā aizsardzība.
Tāpēc teicu – pirms četriem gadiem nevarējām iedomāties, ka tik cieši sadarbosimies ar bruņotajiem spēkiem.
Latvija tikai tagad strādā pie regulējuma, lai varētu vākt ziedojumus Latvijas armijai, tieši tāpat kā tos vācam Ukrainai.
Drīzumā būtu jāapstiprina Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas iezīmēs rāmi, kā to varam darīt.
Armija pati to nevarētu izdarīt. Atkal tās ir NVO – gan konkrētā pilsētā bāzētas, gan lielas organizācijas, kas strādā visā Latvijas teritorijā.
Jūs runājat par grozījumiem Zemessardzes likumā, kas stājas spēkā 29. maijā un ieviesa jauninājumu – Zemessardzes atbalstītāja statusu. Pēc MK noteikumu pieņemšanas par Zemessardzes atbalstītājiem varēs kļūt gan fiziskas personas, gan arī sabiedriskā organizācija vai to apvienība.
Ja kādai brigādei būs nepieciešams, piemēram, pultis, tad mums beidzot būs regulējums, kas ļaus kā NVO savākt atbalstu un nodot arī Latvijas brigādēm.
Šo ceļu ejam no 2024. gada. Sākumā bija ideja, ka varētu palīdzēt un Latvijas robežai iepirkt “pūķa zobus”. Izgājām cauri likumdošanai un apstājāmies – to nedrīkstam, interešu konflikts, lobijs un viss pārējais.
Runājot ar Zemessardzes štābu, parādījām Ukrainas pieredzi – kā tur NVO strādā tieši ar brigādēm. Pieredzi, ko piecu gadu laikā esam īstenojuši Ukrainā, tagad pārnesīsim uz Latviju.
Jebkurš uzņēmējs, kas grib atbalstīt Latvijas armiju, to varēs izdarīt ar Latvijas sabiedriskā labuma organizācijas starpniecību.
Oktobra beigās Saeimas Analītiskā dienesta pētījumā “Iedzīvotāju griba aizstāvēt valsti militāru draudu gadījumā Baltijas valstīs un Somijā” secināts, ka Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti uzbrukuma gadījumā vērtējama kā zema – 2025. gada rudenī tikai 37% respondentu pauda gatavību cīnīties par valsti. Savukārt Igaunijā šādu gatavību izteica 45%, Lietuvā – 52%, Somijā – 64% respondentu. Ko, jūsuprāt, darīt, lai mēs Latvijā būtu gatavāki aizstāvēt savu valsti?
Pētījums atklāja vienu ļoti labu lietu – vairāk nekā 60% cilvēku ir gatavi aizstāvēt valsti nemilitārā veidā. Manuprāt, tas ir tieši tas, kas šobrīd mēs esam Ukrainas armijai. Neesam militāristi – esam Ukrainas armijas apgāde un loģistika.
Ja iepriekšējā dzīvē un darbā man būtu jautājuši, vai es varētu strādāt loģistikā un palīdzēt bruņotajiem spēkiem, – nekad mūžā. Nekad neesmu bijusi tuvu bruņotajiem spēkiem, neesmu strādājusi ar militāristiem.
Pie mums nāk arī NATO cilvēki, kuri skatās no valdības vai NATO perspektīvas. Arī viņi nekad nebija paskatījušies caur NVO prizmu, kā strādājam un kam palīdzam.
Manuprāt, pētījumā varbūt nepareizi akcentēta ziņa. Ja vairāk nekā 60% cilvēku ir gatavi palīdzēt valstij nemilitārā veidā, tad mums jārada juridiska platforma, lai viņi to var izdarīt.
Šobrīd darbojamies pēc nenoteiktiem noteikumiem. Galvenais ir panākt, ka NVO ir tiesības strādāt ar brigādēm un palīdzēt tām. Tad redzēsim veidus. Pašreiz runājam ar Latvijas četru brigāžu komandieriem, zemessargiem, un katrs nāk ar savu skatījumu un redzējumu.
Tieši tāpat kā Ukrainā – viņi nenāk un nesaka: vajag nodrošināt visu. Skaidrs, ka vienā dienā nevaram nodrošināt visu. Saprotam, kur ir lielākā nepieciešamība un kur labāk varēsim palīdzēt.
Pie mums nāk cilvēki, kas bez maksas sniedz juridisko palīdzību. Cilvēki piedāvā dažāda veida palīdzību.
Vārdu sakot, jādod iespējas?
Jā, ar nevalstisko organizāciju starpniecību var atrast līdzīgi domājošos un meklēt veidus, kā to izdarīt.
Šogad vienā sarunu festivāla “Lampa” diskusijā pirmajā rindā sēdēja vīrs, trīsreiz lielāks par mani. Viņš jautāja: “Kā tas ir, ka Latvijas armija nav pateikusi katram iedzīvotājam, kas viņam jādara kara apstākļos?”
Mana atbilde ir skaidra: Latvijas armijai tev tas nav jāsaka, ja pats šobrīd neesi apzinājis savu lomu – kas tu esi un ko vari izdarīt.
Mēs kā sabiedrība nevaram būt stipri, ja katrs pats nesaprotam, ko darīsim.
Mēs nesam sev līdzi okupācijas un padomju laiku bailes. Nevaram vienā dienā atbrīvoties no bailēm, ko pārdzīvoja vecmāmiņas, vecvecāki, mani vecāki. Arī es esmu dzimusi okupācijas laikā, 1982. gadā.
Darbs, ko veidosim no savas puses, būs atgādināt Latvijas iedzīvotājiem, ka esam stipri. Mūsu senči 1918., 1919. gadā varēja izcīnīt brīvību. Ar “Baltijas ceļu” spējām izcīnīt neatkarību. Arī šobrīd esam tikpat stipri kā cilvēki toreiz.
Saeimas pētījumā lasīju, ka iedzīvotāju uzvedība militāra konflikta gadījumā var atšķirties no aptaujā paustās gatavības un nodomiem. Piemēram, Ukrainā pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma valsti bija gatavi aizstāvēt 44,9% respondentu, savukārt pēc Krievijas iebrukuma šis rādītājs palielinājās par 35,1 procentpunktu. Ko Ukraina darīja un dara, lai kļūtu stiprāka un gatavāka cīnīties pretī?
Šajā laikā ļoti svarīgi ir saprast un mācīties no kļūdām. Ukraina visuzskatāmāk parāda, kā to darīt.
Domāju, arī mēs dažādās valsts rīcībās esam kļūdījušies, jo esam ļāvuši sev kļūt vājiem. Ja Ukraina būtu bijusi stipra, tad Krievija nekad tai neuzbruktu.
Tāpēc uzskatu, ka jāstiprina tautas spēks, iekšējais spēks – ne tik daudz tanki, mīnas un raķetes, cik cilvēki.
Ukrainā līdz pilna mēroga uzbrukuma dienai tauta bija ļoti sadalīta. Tas bija Kremļa propagandas rezultāts un darbs.
Bet kas ukraiņus padarīja stiprākus, ja sākumā viņi bija vāji?
Pirmkārt, visi karavīri, kuriem bija militārā sagatavotība, un cilvēki teritoriālajās vienībās, līdzīgās mūsu Zemessardzei, 24. februārī paņēma ieročus un cīnījās.
Pašā sākumā profesionālās armijas organizēšana nebija augstākajā līmenī. Esam daudz dzirdējuši, tajā skaitā par Černihivas un Hostomeļas lidostas aizsardzību.
Ar Latvijas “Stinger”, kas tika nodoti vienu dienu pirms pilna mēroga kara, Ukraina nākamajā dienā aizstāvēja savu lielo lidostu, vēlāk Černihivu. Vēstures lappusēs ik pa brīdim redzam, kur Latvijas “Stinger” un pretgaisa aizsardzības sistēmas, ko paspēja aizvest, palīdzēja.
Kijivas aizsardzībā bija ļoti liela uzņēmēju loma – tas, ko viņi paši bija sagatavojuši.
Sabiedrība iedalījās tajos, kas ticēja, ka būs karš, un jau gatavojās tam, un tajos, kas paļāvās uz cilvēcisku pozitīvo domāšanu: “21. gadsimtā taču nebūs kara.”
Kad šobrīd, 2026. gadā, braucam pie Ukrainas karavīriem un ģenerāļiem, viņi saka: katru reizi esam viņiem kā svaiga gaisa malks. Ar katru braucienu, katru konvoju – katrā ir 40 mašīnas un iekārtas, ko vedam, – atgādinām, ka viņi nav vieni. Bez mašīnām un lietām, ar kurām ukraiņus apgādājam, ļoti daudzas brigādes būtu bez nekā. Praktiskā veidā palīdzam Ukrainas armijai aizstāvēt Eiropas robežu.
Intervija notiek īsi pirms nozīmīgiem valsts svētkiem. Proti, tuvojas varoņu nedēļa, 11. novembris, valsts neatkarības svētki. Kāda ir svētku loma sabiedrības noturībā?
Ukrainā svētkiem ir nozīme – tie stiprina, atgādina, ka cilvēki nav neveiksmīgi un bezspēcīgi. Ukrainā ir ļoti daudz svētku. Kad sākām tur braukt, bijām pārsteigti. Viņi atzīmē ļoti daudz profesionālo dienu, dažādu militāro dienu. Ukraiņu viesmīlība – kā viņi mūs sagaida, kā runā – savā ziņā atspoguļojas arī svētku kalendārā.
Svētkiem un svētku dienu svinēšanai ir liela loma pilsoniskajā sabiedrībā. Pusi sava laika esmu Latvijā, pusi Ukrainā. Aizņemtības dēļ nevaru tik aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
Pērn Lāčplēša dienā likām svecītes pie prezidenta pils. Man priekšā bija bariņš krieviski runājošu jauniešu. Viņi sarunājās, jokojās, un es domāju: vai viņi zina, kam iet nolikt svecīti? Vai zina, kas ir Lāčplēša diena? Vai tas ir tikai “Instagram” trends?
Vērojot, kas notiek sabiedrībā, esmu nonākusi pie otra secinājuma: bērni arī no krieviski runājošajām ģimenēm, dažādām izcelsmēm – Krievijas, Ukrainas un citām valstīm –, ir grūtāk pakļaujami Krievijas propagandai, jo tomēr dzīvo Eiropas vērtībās.
Svarīgi ir mēģināt saprast, kā mākslīgi nedalīties, bet dzīvot kopā, saprotot, kādu valsti gribam nākotnē.
Svētki ir brīdis, kad to simboliskā veidā varam visiem atgādināt. Tā ir iespēja un reizē jautājums: kādā valstī tu pats gribi dzīvot?
Ko jūs novēlētu lasītājiem svētkos?
Mūsu cilvēkiem novēlētu drosmi un ticību sev. Pārāk daudz ļaujamies čīkstēšanai, vaimanāšanai un citu cilvēku knibināšanai. Bieži aizmirstam savu spēku. Mums ir tik daudz latviešu, kuri parādījuši, cik daudz var izdarīt, ja ir griba, drosme un ja dari.
|
|
