|
Biedrības “Tavi draugi” tīmekļvietnē rakstīts, ka tā ir labdarības organizācija atbalsta sniegšanai Ukrainā un Latvijā. Kā izveidojās šī NVO?
Sākumā bijām jauniešu grupiņa no Engures vidusskolas, divas draudzenes nāca ar iniciatīvu palīdzēt pensionāriem un trūcīgām ģimenēm. Iesaistījos un biju atbildīgs par to, lai piesaistītu finansējumu un ziedojumus. Pēc kāda laika sapratu, ka ir nepieciešams dibināt NVO. No 2013. līdz 2022. gadam – desmit gadus – katros Ziemassvētkos, citreiz arī pirms skolas sākuma braucām apciemot vientuļos pensionārus un trūcīgās ģimenes ar bērniem Engures un Tukuma apkaimē.
Ko darām tagad? Primāri pēc pieprasījuma atbalstām Ukrainas armiju – ar mašīnām, apģērbu, pārtiku, droniem, ģeneratoriem, maskēšanās tīkliem u. c. Otrs darbības virziens ir atbalsts Ukrainas bēgļiem Latvijā ar pārtiku, dzīvošanai vajadzīgajām lietām – apģērbu, saimniecības precēm, mēbelēm. Tāpat rīkojam bēgļiem dažādus integrācijas kursus, palīdzam mācīties valodu, atrast dzīvesvietu utt. Mūsu mērķis – lai ukraiņiem ar laiku nebūtu nepieciešams atbalsts, lai viņi varētu atrast darbu un integrēties sabiedrībā.
Trešais virziens ir palīdzība Latvijas iedzīvotājiem, kuri piedzīvo krīzi.
Strādājam arī ar iestādēm – krīzes centriem, patversmēm, bērnu namiem, pansionātiem, kuriem vajag pārtiku un apģērbu. Reizēm izremontējam telpas, nopērkam veļasmašīnu.
Sniedzam atbalstu dažādos veidos – iestādēm ir ierobežots budžets, tāpēc tās vēršas pie mums.
Ceturtais virziens ir Ukrainas atjaunošana. Piesakāmies konkursos un, ja tajos uzvaram, īstenojam projektus Černihivas reģionā (Černihiva un tās apgabals Ukrainā ir Latvijas oficiāli noteiktais prioritārais sadarbības un atjaunošanas reģions Ukrainas rekonstrukcijai – red.). Esam atjaunojuši skolu un slimnīcu. Tagad strādājam pie bumbu patversmju izveides un divu skolu rekonstrukcijas.
Piektais atbalsta virziens ir civilā aizsardzība, Latvijas gatavība krīzes situācijām.
Pērn februārī medijos teicāt: “Biedrība pastāv, piesaistot projektu naudu un ziedojumus. Bet šobrīd ziedojumu apmērs sarucis tik dramatiski, ka biedrībā nezina, kā nomaksāt īri.” Kā ir tagad, salīdzinot ar pagājušā gada sākumu?
Šobrīd situācija ir stabilizējusies. Ir trīs veidi, kā nodrošinām ienākumus. Viens ir ziedojumu piesaiste gan no privātpersonām, gan uzņēmumiem. Otrs ir publiskā finansējuma projekti, kuru īstenošanai var saņemt līdzekļus no Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) un Eiropas Savienības (ES) fondiem. “Tavi draugi” ir sadarbojušies arī ar ASV vēstniecību, cenšamies piesaistīt starptautisko finansējumu, lai varētu īstenot projektus.
Trešais finansējuma piesaistes veids ir sociālais bizness. Biedrībai pieder sociālais uzņēmums, kas apsaimnieko labdarības veikalu Rīgā, Ģertrūdes ielā, aicinot cilvēkus ziedot dažādas lietotas mantas, kuras pēc tam būtu iespējams pārdot, tāpat sniedzam nomas pakalpojumus.
Piemēram, 200 litrus lielas eļļas mucas, kas tiek mestas ārā, brīvprātīgie notīra, nokrāso, uztaisa koka vākus, un tad tās var izmantot kā stāvgaldus vai kā atkritumu tvertnes. Vasarās ārtelpās notiek ļoti daudz pasākumu, kurās šādas mucas ir noderīgas. Mums ir uztaisītas 30–40 mucas, kuras iznomājam.
Domājot par drošību, esam iegādājušies ģeneratoru. Iznomājam arī to. Vai, piemēram, eiropaletes. Iznomājam visus resursus, kas mums ir.
Publiskais finansējums veido apmēram 40% no mūsu ienākumiem, pārējie divi finansējuma avoti – katrs 30%.
Ministru prezidents Andris Kulbergs norādījis: ja NVO saņem valsts finansējumu no SIF programmām, kā arī no ES fondiem, tad šādas organizācijas vairs nav korekti saukt par NVO. Drīzāk tās būtu jādēvē par valsts organizācijām jeb faktiski valsts aģentūrām. Viņš ir uzdevis Valsts kancelejai sagatavot pilnu analīzi par NVO piešķirto finansējumu. Pietiekot šķiest valsts naudu nelietderīgi!
No vienas puses, domu saprotu. Tomēr gribētu oponēt – nav izveidojies dialogs starp valsti un NVO. Sektors prasa naudu, lai īstenotu savas iniciatīvas. Protams, ir arī iniciatīvas, kas nav pašas prioritārākās un nepieciešamākās. Bet, manuprāt, valsts neprot izmantot NVO sektoru savā labā.
Mēs kā NVO prasām finansējumu, kas mums ļautu dzīvot, bet mūsu iniciatīvas atvieglotu valsts aparāta darbu. Ja pareizi izmantotu sadarbību ar NVO, tad tās noteikti varētu būt noderīgs resurss visdažādākajos valsts uzdevumos.
Bieži vien valsts aparāts strādā smagnēji un procedūras prasa laiku. Bet NVO sektorā lielākoties ir cilvēki ar degsmi, kuri vēlas izdarīt vairāk, nekā no viņiem prasa.
Ja šīm organizācijām piešķirtu līdzekļus, lai tās var izdzīvot, tad brīvprātīgie vai NVO darbinieki uzdevumus izpildītu ļoti labi un ātri.
Iepriekš man bija priekšstats par NVO kā par brīvprātīgo darbu reizi nedēļā vai mēnesī. Bet esmu sapratusi, ka daudziem tā ir profesionāla nodarbošanās, ar kuru pelna iztiku.
Lai jūs kā brīvprātīgā varētu “Tavos draugos” pīt maskēšanās tīklus, šķirot saziedotās drēbes, pacilāt kastes, kādam tas viss ir jāorganizē, arī jānodrošina telpas, elektrība, lai būtu samaksāti rēķini. Kādam tas ir jāizdara, lai brīvprātīgajiem būtu kur iet un palīdzēt.
Mums ir apmēram desmit darbinieku un trīsreiz vairāk brīvprātīgo, kas ikdienā dara daudzas lietas. Tas nozīmē, ka ar desmit darbiniekiem izpildām 30 cilvēku darbu.
Teicāt, ka valstij NVO darbība būtu jānovirza tādām darbībām, kas tai ir svarīgas. Vai varat minēt piemēru?
Varu izstāstīt vienu situāciju. Pirmajā kara gadā mūsu valstī ienāca tūkstošiem ukraiņu, kas bēga no okupētajām teritorijām un tālāk caur Latviju devās uz Eiropu.
Krievijas pierobežā bēgļi uzturējās ilgstoši – līdz pat 20 stundām. Pie robežas mūsu valsts pusē atradās viena mobilā tualete, nebija nekā cita. Grebņevas robežkontroles punkts bija pirmais, kur sākām savu darbību. Mūs uzrunāja partnerorganizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem!”.
Konstatējot slikto sadzīvisko situāciju uz robežas un vienojoties ar robežsargiem, tur novietojām četras pārvietojamās tualetes. Vienojāmies ar uzņēmumu “Eco Baltia”, ka tas tīrīs un mainīs tualetes. Iznomājām dzīvojamo treileri, kur “Tavi draugi” uz vietas gatavoja ēdienu, vārīja tēju, lai bēgļiem būtu kur paēst un pagulēt. Iedeva tīras zeķes, bija iespējams pieslēgt internetu, lai varētu piezvanīt radiniekiem. Vārdu sakot, radījām daudzmaz cilvēcīgus apstākļus. Šos darbus darījām mēs, NVO pārstāvji, pēc savas iniciatīvas. Nodrošinājām arī autobusu – vienā reizē varēja uzņemt 50 cilvēkus.
Četros robežpunktos nostrādājām vairāk nekā gadu, sagaidījām vairāk nekā 100 000 bēgļu, un mūs beigās finansēja Polijas NVO. Vienīgā palīdzība, ko ieguvām no Latvijas valsts, – pēc ilgāka cīniņa nebija jāmaksā par patērēto elektrību.
Savā tīmekļvietnē jūs rakstāt par dažādām akcijām, piemēram, ka pērnziem Ukrainas karavīriem tika saziedoti vairāk nekā 500 kilogrami adījumu. Kuras atbalsta akcijas Ukrainai jūs izceltu kā nozīmīgākās?
Šo akciju gribētu īpaši pieminēt, jo tas bija svarīgi tautas vienošanai. Kampaņā iesaistījās ļoti daudzi, arī tie, kas nevar atbalstīt finansiāli vai braukt uz vietas strādāt mūsu telpās. Cilvēkiem bija iespēja noadīt cimdus, zeķes, šalles, ievietot adījumos sveiciena zīmītes, saldumus.
Kad karavīrs, sēžot ierakumos, atver paciņu, kur kāds no Latvijas viņam uzadījis zeķes un novēl veselību un uzvaru, tas ir ļoti svarīgi – varbūt tas viņam emocionāli palīdz turpināt cīnīties.
Sniedzot loģistikas atbalstu un izmantojot mūsu partneru tīklu Ukrainā, palīdzam jauniešiem īstenot ikgadējo labdarības akciju “Skolas par uzvaru”, kurā cilvēkus aicina ziedot pārtiku. Pirmo reizi to savā skolā rīkoja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēni kara pirmajā gadā, vēlāk tā notika visā Latvijā. 2024. gadā akcija vienoja jau visas Baltijas valstis: Latviju, Lietuvu un Igauniju. Bet pērn tika sperts nākamais solis – “Eiropas skolas par uzvaru”, kas apvienoja vairāk nekā desmit Eiropas valstu, tādējādi vēl vairāk stiprinot kopīgo solidaritāti. Tas ir fenomenāli. Svara ziņā tieši šajā akcijā tika savākts vislielākais ziedojumu apjoms Ukrainas armijai.
Gribu uzsvērt vēl vienu iniciatīvu. Sākumā tā bija ierakumu sveču liešana Ukrainas armijai, kurā uz Ukrainu nosūtījām vairāk nekā 100 000 sveču. Tad ukraiņi sāka paši liet sveces, tāpēc sapratām, ka šāda akcija nav nepieciešama. Līdz ar to tā ir pārvērtusies par maskēšanās tīklu pīšanu, kas notiek “Tavu draugu” telpās Rīgā, Lapeņu ielā. Vairākās Latvijas pilsētās ir izveidota maskēšanās tīklu pīšanas alianse, kur tīklus pin individuāli. Tas ir ļoti nozīmīgs produkts Ukrainas armijai, lai viņi varētu paslēpt savas mašīnas un tehniku. Atsauksmes no ukraiņiem ir lieliskas, gribētos teikt, ka maskēšanās tīklus pinam jau profesionālā līmenī. Tā ir vēl viena kopienas stiprināšanas iniciatīva, kurā cilvēki visā Latvijā iesaistās brīvprātīgi, ziedojot savu laiku un spēku.
NVO pārstāvji sarunās ir teikuši: kad tiek vākti ziedojumi noteiktam mērķim, cilvēki ir aktīvi pašā sākumā, pirmajos mēnešos. Pēc tam viņi piekūst un atbalsta pasākumi ir jāuzņemas valstij. Taču “Tavu draugu” gadījumā tā nav. Kas jūsu NVO dzen uz priekšu?
Tā ir mūsu komanda, kurai deg acis, kura grib palīdzēt vēl un vēl. Visu laiku ir kāds, kuram ir kāda ideja, kāds, kas ir gatavs darīt. Vajadzību ir ļoti daudz. Ja šodien esmu noguris, tad ir kāds cits, kas saka: esmu gatavs to darīt!
Varētu teikt: viens nav karotājs un bez komandas šādus darbus darīt nav iespējams. Visas manis iepriekš nosauktās akcijas ir brīvprātīgo iniciatīvas, kurās ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku.
Par ukraiņiem esat teicis, ka NVO misija ir palīdzēt Ukrainai un ka būsiet kopā līdz uzvarai: “Mēs nevaram viņus nodot, jo ukraiņi kaut kādā ziņā paļaujas uz mums.”
Gan es, gan mūsu komanda tā arī jūtas. Bieži dzirdam, ka cilvēki Latvijā ir noguruši no kara. Mēs arī reizēm esam noguruši, tomēr atrodam spēku. Ikdienā komunicējam ar ukraiņiem, saņemam video, foto un zvanus, kur cilvēki reāli atrodas kara apstākļos.
Kad parunāju ar kādu cilvēku no frontes, ir ļoti grūti pateikt: esmu noguris un vairāk palīdzēt nevarēšu.
Katram no mums jau ir arī sava ikdienas dzīve – ģimene, bērni, savas problēmas –, bet nevar pamest palīdzību Ukrainai.
Ko, jūsuprāt, ukraiņu atbalstam mūsu valsts nav izdarījusi līdz galam? Esat pieminējis izglītību, kā arī to, ka daļa ukraiņu paliks Latvijā, jo viņiem nav, kur atgriezties, – tātad iesaisti darba tirgū.
Ukraiņiem nav iedots skaidrs signāls, nav vienota redzējuma par to, ka šie cilvēki Latvijā būtu gaidīti, jo dažādas institūcijas strādā individuāli. Rit jau piektais kara gads, un būtu jābeidz skatīties īstermiņā. Šie cilvēki šeit dzīvo, un liela daļa no viņiem paliks Latvijā. Nedomāju, ka tas ir slikti mūsu traģiskajā demogrāfijas un iedzīvotāju skaita situācijā. Ukraiņi dod jaunas darbarokas, jaunus prātus, viņi ir gatavi strādāt.
Tas skan briesmīgi – cilvēki ir aizbēguši no savām mājām, bet Latvijai tā kaut kādā ziņā ir iespēja.
Ministrijām būtu savstarpēji labāk jāsadarbojas, izprotot gan izglītības, gan darba nodrošināšanas un izmitināšanas, gan valodas jautājumus.
Viss palēnām sakārtojas. Kultūras ministrija pārrauga lielu daļu šo procesu. Bet tas prasīja ilgu laiku un ir izdarīts novēloti, jo daudz kas ir ielaists.
Jau sākumā vajadzēja pateikt, ka vēlamies ukraiņus Latvijā, ka dodam viņiem iespēju pierādīt sevi.
Esat norādījis, ka valstij būtu jākoordinē brīvprātīgo rīcība krīzes situācijā. Latvijā attīstās brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības, arī “Tavi draugi’ ir gatavi iesaistīties.
Pirms gada, 2025. gada 1. jūlijā, valstī tika izveidots Krīzes vadības centrs. Diemžēl publiski nav iespējams uzzināt par šī centra darba attīstību.
Mums ir projekts “B komanda”, kuru redzu kā atbalsta sistēmu valsts struktūrai. Ja pieņemam, ka “A” komanda ir Iekšlietu ministrijas institūcijas, ugunsdzēsēji, neatliekamā medicīniskā palīdzība, armija un policija apdraudējuma gadījumā, tad “B” komanda varētu atbalstīt šīs institūcijas un būt noderīga iespēju robežās. Ir svarīgi, lai visos Latvijas reģionos būtu vienota sistēma, kur apvienotos vietējā NVO, pašvaldības, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības un uzņēmēji. Tā būtu pamatbāze, kurai varētu piesaistīt arī cita veida speciālistus. Šī sistēma reaģētu vai nu uz dabas katastrofu, vai uz militāru apdraudējumu.
Cilvēki būtu gatavi iesaistīties, bet viņiem vajadzētu dot kādu signālu. Ļoti svarīgs ir vienots redzējums.
Manuprāt, absurdi ir tas, ka Latgalē ielido drons, bet tiek uzskatīts, ka pārējie reģioni nav apdraudēti. Latvija ir tik maza valsts, ka nav pareizi tā dalīt, – apdraudēti ir pilnīgi visi.
Pērn Ziemeļvalstu noturības organizācijas (Civilian Resilience Nordic) rīkotajā samitā prezentētā “Norstat” analīze liecina, ka tikai 19% Latvijas iedzīvotāju iepriekšējā gadā piedalījušies kādās civilās aizsardzības vai krīžu mācībās, bet 80% to nav darījuši. Kā vērtējat sabiedrības gatavību krīzēm?
Publiskā telpa ir piesātināta, informācijas burbulī daudz kas pazūd. Galvenā problēma ir sabiedrības informēšana.
Pats esmu piedalījies Rīgas pašvaldības organizētās civilās aizsardzības mācībās. Tās bija samērā primitīvas, bet iedeva saprašanu par elementārām lietām, kuras citiem, iespējams, trūkst. Piemēram, kā gatavot ēdienu uz mazas gāzes plītiņas, kā strādā radio un naktslampiņa ar baterijām.
Ministru prezidents Andris Kulbergs ir norādījis uz nepietiekamo krīžu vadības un darbības nepārtrauktības plānu izstrādi Latvijā, rosinot uzņēmumus, valsts un pašvaldību institūcijas pāriet no vispārīgiem aicinājumiem pie praktiskas sagatavošanās un plānu pārbaudes reālās mācībās.
Ik pa laikam kādai institūcijai pievienojas jauns cilvēks, un visu laiku tiek malts pa riņķi viens un tas pats. Būtiskākā problēma: starp valsts sektoru un pašvaldībām trūkst sadarbības, komandas darba.
Arī eksperti ir teikuši: lai būtu gatavāki krīzes situācijām, ir nepieciešamas praktiskas mācības.
Jā, praktiskas mācības būtu labākais veids, kā iegūt zināšanas par civilo aizsardzību. Bet tas vienmēr kaut ko maksā. NVO sektors būtu lielisks instruments, kā apmācīt iedzīvotājus, jo katrai NVO ir savs atbalstītāju, klientu un brīvprātīgo loks, ar kuriem viņi varētu komunicēt un strādāt. NVO būtu lielisks partneris valstij.
Visu laiku runā, ka 72 stundas par sevi ir atbildīgs katrs pats. Piekrītu, ka uzreiz visus glābt nebūs iespējams, bet palīdzēt visiem vienlīdzīgi sagatavoties – tas būtu ļoti vērtīgi.
|
|
