Jūs esat investīciju kompānijas “Prudentia” valdes priekšsēdētājs, arī aktīvs Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 17. kaujas atbalsta bataljona vecākais zemessargs. Kā radās doma dibināt labdarības kustību “Support Azov Latvija”, kas ir kļuvusi par oficiālo sadarbības partneri Ukrainas labdarības fondam “AZOV.ONE”?
Esam kustība, kas sastāv no septiņiem cilvēkiem, kuri kopš karadarbības Ukrainā sākuma sadarbojas ar biedrību “Labdarības lapa”, – mūsu mērķi sakrīt.
Šī iniciatīva sākās 2014. gadā kā reakcija uz Krievijas militāro uzbrukumu Krimai. Tāpēc arī pats iestājos Zemessardzē. “Azov” tolaik bija tikai bataljons. Mans kolēģis nejauši ar viņiem iepazinās, un individuāli paši vienu divas reizes gadā ziedojām un pirkām dažādas vajadzīgas lietas. Tas bija simboliski salīdzinājumā ar to, ko darām tagad.
Kad notika pilna mēroga iebrukums Ukrainā, sākām “Azov” palīdzēt sistēmiski. Tas nav darbs – uzskatām to par misiju, ko pildām ar prieku un gandarījumu. Šajos gados pierādījām, ka esam profesionāls un uzticams sadarbības partneris.
“Support Azov Latvija” līdz 2024. gada vidum nopietni atbalstīja Ukrainas bruņoto spēku 3. atsevišķo triecienbrigādi, kurā ir daļa no “Azov” karavīriem. Tagad turpinām sadarbību tieši ar “Azov” – no pirmsākumiem izveidoto 12. speciālo uzdevumu brigādi. Minētā vienība Iekšlietu ministrijas struktūrās ir reģistrēta 2014. gada 5. maijā un šajā laikā izaugusi no bataljona (400–500 karavīru) līdz korpusam (45 000 karavīru).
Jāpiebilst, ka “Azov” ir viena no slavenākajām un profesionālākajām Ukrainas Nacionālās gvardes speciālo uzdevumu militārajām vienībām, kas tika izveidota 2014. gadā kā brīvprātīgo bataljons cīņai pret Krievijas agresiju Donbasā un ir kļuvusi par simbolu Ukrainas pretestībai, īpaši izceļoties Mariupoles aizsardzībā.
Lielākā daļa no organizētās palīdzības tagad nonāk šai brigādei, taču atbalsts tiek sniegts arī citām Ukrainas vienībām, proti, 1. speciālo pretgaisa vadāmo sistēmu brigādei, Harkivas gaisa spēku akadēmijai, latviešiem, kuri karo.
Vajadzības ir milzīgas, bet mūsu spēki – ierobežoti. Divpadsmit gadu laikā esam sapratuši, ka visiem palīdzēt nevaram, tādēļ sadarbojamies ar tiem, kurus pazīstam, kuri ir ieguvuši mūsu uzticību un apliecinājuši kārtīgu attieksmi pret loģistiku un dokumentiem.
Saistībā ar “Azov” ir daudz dezinformācijas. Piemēram, kara sākumposmā vairākas cilvēktiesību organizācijas un Rietumu mediji vienību saistīja ar labējo ekstrēmismu un neonacismu tās sākotnējās ideoloģijas dēļ. Kā jūs raksturotu “Azov”, tiekoties ar šiem cilvēkiem personīgi?
Tas, ka Krievija “Azov” nomelno, pierāda – viņi ir īstie karavīri un reāls apdraudējums Krievijai. Viņi ir spēcīgi, gudri un Krievijai bīstami. “Azov” jau no 2014. gada ir kā dadzis acīs, viņi ir spējuši divreiz atkarot Mariupoli, izdarīt daudz citu lietu un iedegt Ukrainā valstiskuma ideju. Ne velti Zelenskis (Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis; šeit – red. piez.), pie viņiem viesojoties, ir teicis: “Jūsu dēļ pastāv Ukraina.”
Ne jau ieroči un nauda ir galvenais, kas nosaka nācijas vai valsts spēku. Tie ir konkrēti cilvēki, kuriem nav vienalga.
Turklāt viņi visi ir jauni, nedaudz pāri 30 gadiem. Būdami 18–19 gadus veci, viņi redzēja, ka politiskā un militārā vadība netiek galā, un cēlās no universitātes soliem, gāja un darīja. “Azov” ir patriotiski, gudri, jauni cilvēki, kuri visu savu apzināto dzīvi karo. Viņi ir palikuši dzīvi, gudri, izauguši no karavīra līmeņa līdz bataljona komandierim. Viņi nav no labas skolas iecelti priekšnieka krēslā. Tā ir “Azov” un daudzu labu vienību pieeja – izveidota sava ekosistēma, kurā līderība izaug no zemākajiem līdz pašiem augstākajiem amatiem.
“Support Azov Latvija” kustības neatņemams partneris ir biedrība “Labdarības lapa”, kas palīdz centralizēti apkopot saņemtos cilvēku un uzņēmēju ziedojumus. Vai esat apkopojuši datus, kādas summas šajos gados ir saziedotas?
Kopš 2022. gada 24. februāra uz Ukrainu esam aizveduši preces apmēram četru miljonu eiro apmērā. Jūnijā vedīsim iespaidīgu kravu, kuras kopējā vērtība ir ap 130 000 eiro un kurā ietilpst četras transporta vienības, “Starlink”, medicīnas preces, ģeneratori un sakaru sistēmas.
Braucam regulāri – apmēram reizi divos mēnešos –, ņemot vērā, kāds ir finansējums, pieprasījums no ukraiņu puses un kā varam nopirkt preces. Ir juridiskās personas, kas ziedo katru mēnesi, tāpat mums ir laba sadarbība ar “Ziedot.lv”.
Lasīju, ka piegādājat kravas arī tuvu frontes līnijai.
To darām pēc vajadzības. Mēs visi gribam dzīvot. Tuviniekiem esam apsolījuši, ka ievērosim maksimālu piesardzību un atgriezīsimies dzīvi, jo tikai tādi varam būt noderīgi. Tāpēc liekus riskus neuzņemamies, visi esam profesionāli militāristi vai zemessargi, ir cilvēki, kuri 20 gadus dienējuši bruņotajos spēkos un tad demobilizējušies.
Lai būtu emocionālāka saikne, katrs trešais brauciens ir līdz frontes līnijai. Lai sastaptu “Azov” vīrus, paspiestu roku, apkamptu, parunātu par dzīvi, nevis karu. Papildus lietām, kuras aizvedam, nozīmīgs ir arī emocionālais atbalsts. Tas, ka mēs, latvieši, esam aizbraukuši 2500 kilometru un atrodamies tur, karavīriem silda sirdi un ļauj psiholoģiski nedaudz novērsties no kara briesmām.
Parasti braucam līdz Ļvivai, tur ir izveidota loģistikas sistēma, uz kurieni dodas “Azov” vai citu vienību militārais transports, pārkraujam preces, aizejam pusdienās un braucam atpakaļ. Kopumā tas aizņem trīs līdz četras dienas.
Brauciens līdz Donbasam ir divas reizes tālāks, pie frontes ir kontrolpunkti, pārbaudes, riski. Tas aizņem apmēram 10–12 dienu. Vidēji Ukrainā pavadām vienu līdz divus mēnešus gadā.
Vai satiekaties arī ar latviešiem, kuri karo Ukrainas pusē?
Latvieši ir kautrīgi. Vairums latviešu, kuri karo, negrib afišēties. Tas vairāk bija aktuāli 2022.–2023. gadā, kad daudz kā trūka. Patlaban situācija apgādes jomā ir uzlabojusies, lai gan daudz ko nosaka brīvprātīgo atbalsts.
Esam satikuši aptuveni 20 latviešus, kuri karo, bet, manuprāt, viņu ir vairāk – tuvu 100. Esam satikušies ar kaujas mediķi Sarmīti Cīruli.
Pastāv piektais starptautiskais leģions, kurā dienē arī latvieši.
Ukrainas pieredze rāda – doma, ka nevajag pretoties, lai izdzīvotu, ir ilūzija. Cilvēki okupētajās teritorijās tika spīdzināti, nogalināti, deportēti, aizsūtīti uz fronti. Kur rast motivāciju pretoties? Kā to sajūtat Ukrainā?
Ukrainā Krievijas okupācija bija ilgāka nekā Latvijā, tas ir, kopš 1920. gada. Latvija spēja izveidot neatkarīgu valsti, mūs okupēja tikai 1940. gada jūnijā. Okupācija ukraiņus ir skārusi daudz smagāk.
Kad 2022. gada februārī sākās karš, Ukrainai nelojālo pilsoņu īpatsvars bija krietni lielāks nekā Latvijā. Līdz ar to ukraiņiem galvenais bija noticēt saviem spēkiem.
Būdama liela un spēcīga nācija, viņi atrada sevī spēku un ticību, ka var karot ar Krieviju, neskatoties uz ievērojamo nelojālo cilvēku skaitu. Arī “Azov” parādīja šo ticību. Tas iedeva ukraiņiem spēku, kas vairs nav apturams.
Esmu pārliecināts, ka Ukraina sagraus Krieviju un karš beigsies Maskavā. Karš citādi nevar noslēgties.
Latviešiem situācija ir daudz labāka – lojālo, patriotisko cilvēku īpatsvars ir ļoti liels. Uzvarot Neatkarības karā, esam bijuši gudrāki, prasmīgāki, labāki diplomāti un veiksmīgāki tautsaimniecībā. Tas mums dod spēku un pamatu. Domāju, ka latvieši, igauņi un lietuvieši ir labāk pozicionējušies dažādos jautājumos attiecībā uz Krieviju.
Tāpat, kā tas bija Ukrainā līdz 24. februārim, arī Latvijā pastāv milzīga bijība pret “neuzvaramās Sarkanās armijas” tēlu, kas pāries mums pāri. Visas šīs muļķības ir Krievijas propagandas un smadzeņu “skalošanas” rezultāts. Krievija mūs vēlas “iztaisīt” par vājiem.
Tomēr mēs esam stipri un neesam vieni – kopā visas Baltijas valstis, Somija un Polija, kā arī NATO un Eiropas Savienība. Mums nav pamata domāt, ka esam vāji.
Pats svarīgākais ir nevis ieroči un bruņotie spēki, bet cilvēku apziņa, karsta sirds un vēss prāts, kas prot analizēt riskus, nezaudēt galvu un nekrist panikā, pieņemt izsvērtus lēmumus savas ģimenes un valsts drošībai.
Ukraiņi, maksājot asiņainu cenu, tam ir izgājuši cauri. Es visiem saku: par ukraiņiem satraukties un viņus žēlot nevajag. Pārējie ir noguruši, bet ukraiņi nevaid – viņi karo, iet uz skolu, būvē valsti. Ukrainā viss ir kārtībā. Ukrainai pagaidām vajag ārējo militāro un finansiālo palīdzību. Taču šogad situācija mainās.
Ukraina ir mūsu garants un aizsardzības elements.
Saeimā 8. maijā notikušajā konferencē “Visaptverošas aizsardzības koncepcija: stratēģiskā komunikācija sabiedrības noturībai” runājāt par tēmu “Aktīvas pilsoniskās sabiedrības loma visaptverošā valsts aizsardzībā”. Ukrainas pārstāvji tajā uzsvēra, ka visaptveroša aizsardzība ir individuālo spēju summa un karš ir visas sabiedrības lieta. “Aizmirstiet, ka tas attiecas tikai uz militāristiem,” akcentēja ukraiņi. Kāda loma ir aktīvai pilsoniskajai sabiedrībai?
Demokrātiskajās sabiedrībās, kas Eiropā kādreiz bija okupētas vai iekļautas Varšavas paktā, ir pietiekami kritiska attieksme pret valsts institūcijām. Uzticības reitings valstij un parlamentam Latvijā, Polijā, Lietuvā un citviet ir zems.
Tādējādi sabiedrībā, kāda ir Ukrainā un Latvijā, būtiska loma ir cita veida līderiem, kurus uzskata par godīgākiem un kompetentākiem. Tie ir rakstnieki, sportisti, uzņēmēji, žurnālisti – sabiedrības daļa, kurai var būt nozīmīga loma tās kopējā noskaņojuma un virzības noteikšanā. Tādēļ pilsoniskajai sabiedrībai un pašdisciplinējošām vienībām, kuras nav uzspiestas “no augšas”, ir liela nozīme.
Līdz ar to tāda maza skudriņa, mazs ritentiņš kā es un mani kustības “Support Azov Latvija” kolēģi ar savu ietekmi, sakariem un piemēru spēlē būtisku lomu Latvijas noskaņojuma un izpratnes par aizsardzības tēmām veidošanā. Mums nav jāgaida rīkojums “no augšas”, kas tagad jādara. Neviens premjers vai aizsardzības ministrs spēju aizsargāties neiedos, viņš nevarēs parūpēties par manām meitām. Tas jādara man pašam, jābūt daļai no aizsardzības sistēmas, tāpēc esmu zemessargs un man ir skaidrs, kā rīkoties, pastāvot konkrētam apdraudējumam.
Tas, kas mums katram jādara apdraudējuma gadījumā, jāzina arī mediķiem, pavāriem un žurnālistiem.
Ukrainā cilvēki paši izveidoja aplikācijas, lai apziņotu iedzīvotājus Sumos, Černihivā.
Somi vienmēr ir teikuši, ka valsts aizsardzība nav serviss, tie esam mēs paši, mūsu kopējā sadarbība.
Visaptverošas valsts aizsardzības ideja nozīmē tādu sabiedrības gatavības līmeni, kad ikviens iedzīvotājs zina, kas viņam jādara krīzes situācijā. Tās ir būtiskas zināšanas, kas spēj glābt dzīvības arī citās krīzēs (piemēram, plūdos utt.). Kā vērtējat sabiedrības gatavības līmeni Latvijā?
Ļoti sarežģīts un jūtīgs jautājums. Manuprāt, nekad nevari būt gatavs, tas ir mūžīgs process. Ienaidnieks arī maina savas metodes, tehnoloģijas, viņš attīstās. Kas ir svarīgi? Jāveicina, lai Latvijas sabiedrībai ik pa laikam būtu dažāda veida mācības, piemēram, ugunsdzēsības jomā. Turklāt tām nevajadzētu notikt “pa jokam”. Mācībām jābūt ar īstiem dūmiem un speciāli nolīgtiem profesionāļiem konkrētā ēkā. Lai cilvēkiem dūmi kož kaklā, lai viņi izjūt stresu, kā tas būtu reālā ugunsgrēkā. Tad tās būtu jēgpilnas mācības.
Tāpat arī, piemēram, trenēties daļu Rīgas iedzīvotāju evakuēt noteiktā laikposmā vai konkrētā galvaspilsētas apkaimē uz laiku atslēgt elektrību.
Katram jābūt plānam, ko ģimene darīs iebrukuma gadījumā. Vai paliekam, kur dzīvojam, vai dodamies uz īpašumiem laukos? Kā dodamies uz lauku māju? Visi lielie ceļi būs pārpildīti, tādēļ, visticamāk, jādodas pa grants ceļiem. Ja tilti ir sagrauti, jāizdomā, kā tikt pāri upei.
Būtiskas ir arī pārtikas un ūdens rezerves, vai mājās ir 10 000–20 000 miliampērstundu “Power Bank” lādētāji, kurus izmantot, kad nav elektrības.
Ar to gribu pateikt, ka cilvēki var adaptēties augsta riska līmenim un turpināt strādāt un dzīvot. Ukrainā es to redzu. Mammas ved bērnus uz bērnudārzu, lauskas izsit frizētavai stiklu, bet no rīta jau ir ielikts finieris, un frizētava turpina darbu. Tā ir pielāgošanās dažāda veida riskiem.
Medijos esat izteicies: “Laiku, ko mums “pērk” ukraiņi, atvairot savā zemē Krievijas iebrukumu, mēs līdz galam neizmantojam lietderīgi savu aizsardzības spēku un civilās aizsardzības stiprināšanai. Dzīvot Krievijas tiešā pierobežā nozīmē pastāvīgu gatavību būt karā ar Krieviju. Jo labāk būsi gatavs karam ar Krieviju, jo ilgāk dzīvosi mierā.” Kas ir tas, ko līdz galam neizmantojam lietderīgi?
Mums jāsaprot, kā dzīvot, kad nav komforta līmeņa, kas ir pierasts. Gan katram individuāli, gan valstiskā līmenī.
Jau 2024. gadā valdībai teicu, ka jāpārņem Ukrainas pieredze ar droniem. Tomēr tikai pirms pāris nedēļām Ministru kabinets parakstīja līgumu, ka Ukraina palīdzēs veidot Latvijas pretgaisa aizsardzības sistēmu.
