Šādi atgādinājumi nav moralizēšana. Sabiedrības priekšstatu par karu, īpaši tiem, kuri nav saistīti ar militāro jomu, šobrīd lielā mērā veido divas idejas. Pirmā: mūsdienās visu izšķir droni. Ja būs pietiekami daudz efektīvu dronu, tad viss būs kārtībā. Tomēr pat vismodernākie droni neko nenozīmē, ja nav cilvēku, kuri prot tos izmantot. Ir ļoti labi, ka Latvijā attīstās pasaules līmeņa militāro tehnoloģiju uzņēmumi. Taču tikpat ļoti mums ir vajadzīgi simtiem cilvēku, kuri krīzes brīdī šīs tehnoloģijas spēj izmantot. Otro priekšstatu šā gada maijā precīzi raksturoja bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks, tagad Ukrainas vēstnieks Apvienotajā Karalistē Valērijs Zalužnijs. Viņš norādīja, ka daudzi joprojām karu uztver kā sadursmi frontes līnijā. Krievijas iebrukums Ukrainā pierāda pretējo – drošas aizmugures vairs nav. Kara zona ir visa valsts. Tas skan biedējoši, un tā arī ir. Taču ar satraukumu vien nepietiek. Svarīgi ir praktiski secinājumi.
Lobels uzsver, ka jebkura armija ir atkarīga no tā, vai valstī turpina darboties internets, elektroapgāde un sakari. To nodrošina civilie speciālisti. Viņiem nav obligāti jāņem rokās ierocis, lai kļūtu par daļu no valsts aizsardzības.
Savukārt Zalužnijs uzsver, ka dronu masveida izmantošana nozīmē arī kaut ko citu – valstij arvien vairāk jāpaļaujas uz uzņēmumiem, kuri ir gatavi paši organizēt savas infrastruktūras aizsardzību pret droniem. Tā nav valsts atbildības pārlikšana uz privāto sektoru. Tā ir realitātes atzīšana. Neviena valsts nespēs simtprocentīgi aizsargāt katru objektu visā savā teritorijā. Ukraina to jau ir sapratusi.
Starp citu, ar šo domu sasaucas arī Lobela novērojums. Lielie uzņēmumi jau šobrīd veiksmīgi monitorē, remontē un nepieciešamības gadījumā aizsargā sev kritiski svarīgo infrastruktūru, negaidot, kad to izdarīs valsts.
Tas ir būtiski arī Eiropas Savienības līmenī. Kara pieredze Ukrainā ir mainījusi izpratni par to, kas ir aizsardzība. Runa vairs nav tikai par bruņotajiem spēkiem, bet arī par kritiskās infrastruktūras noturību, kiberdrošību, militāro mobilitāti, piegāžu drošību un aizsardzības industrijas spēju strauji palielināt ražošanu. Tāpēc Eiropas Savienība arvien vairāk iegulda aizsardzības spēju stiprināšanā un dalībvalstu noturības veicināšanā. Tas papildina NATO kolektīvo aizsardzību, taču neaizstāj katras valsts un sabiedrības gatavību pašai uzņemties atbildību.
Teiciens “katram jādara savs darbs” ir pareizs. Taču militāra apdraudējuma apstākļos tas iegūst pavisam citu nozīmi. Inženieris turpina uzturēt infrastruktūru. Mediķis ārstē cilvēkus. Šoferis nodrošina piegādes. Nevis gaida mājās vai cenšas pēc iespējas ātrāk pamest valsti. Tas nozīmē arī to, ka civilo profesiju pārstāvji ar savām zināšanām un prasmēm palīdz valsts aizsardzības sistēmai, nevis uzskata, ka armijai vienai pašai jātiek galā ar visu. Zalužnijs to dēvē par pirmā tipa mobilizāciju, proti, situāciju, kurā dažādu profesiju cilvēki nodrošina, ka valsts turpina funkcionēt arī kara laikā. Tas var šķist pašsaprotami. Taču tieši tāpēc par to ir jārunā. Lielāki ieguldījumi aizsardzībā paši par sevi nenozīmē, ka darbs ir paveikts. Gatavība aizsargāt valsti nav tikai budžeta rinda vai veiksmīgs bruņojuma iepirkums. Tā sākas augstskolu auditorijās, uzņēmumu vadības kabinetos, pašvaldībās un ģimenēs.
Tas nozīmē arī politikas veidotāju izpratni, ka sabiedrība nav cilvēku kopums, kam krīzes brīdī vienkārši izdalīt instrukcijas. Sabiedrība ir partneris valsts aizsardzībā. Tie ir cilvēki, kuri ir motivēti, gatavi uzņemties atbildību un paļauties cits uz citu.
Latvija nav viena. Mūsu drošību stiprina dalība NATO un Eiropas Savienībā, taču neviena alianse nevar aizstāt pašas sabiedrības gatavību rīkoties. Jo noturīgāka būs katra dalībvalsts, jo stiprāka būs arī Eiropa kopumā. Savukārt Eiropas kopējā noturība sākas katrā valstī, arī Latvijā.
|
|
