Krīzē katrs cilvēks ir noderīgs. Ko civilajā aizsardzībā varam mācīties no ukraiņiem?

Rit piektais gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā šajā laikā ir mainījusies Latvijas nevalstisko organizāciju (NVO) darbība, atbalstot Ukrainu gan militārajā, gan civilajā jomā?

Sadarbība ir kļuvusi mērķtiecīgāka. Gan paši saprotam, ko ukraiņiem vairāk vajag, gan viņi to labāk var norādīt. Ir izkristalizējušās organizācijas, kuras to var darīt ilgtermiņā. Jebkura atbalsta un NVO specifika ir tāda, ka parasti tā ir īstermiņa sadarbība un tālāk vajadzētu darboties valstīm.

Taču redzam, ka vēl arvien ir nepieciešamība iesaistīties arī organizācijām. Tas nozīmē, ka lielā sistēma tik labi nestrādā.

Daudzas NVO turpina darboties Ukrainā, ir izveidojusies pat specializācija, piemēram, atbalsts medicīnas jomā. Katra organizācija ir atradusi sfēru, kurā ir vajadzība, kas jāaizpilda.

Un ko visvairāk vajag?

Ziemā nepieciešams atbalsts Ukrainas infrastruktūrai – ir jāgatavo ģeneratori, jārisina dažādi praktiski jautājumi. Protams, mums rūp arī cilvēciskās lietas, bet, ja nav siltuma un ēdiena, tad ir ļoti grūti izdzīvot.

Otrs ir psiholoģiskais atbalsts. Karš ir ilgs, un cilvēki no tā nogurst. Tāpēc jebkura veida resursiem, ko var ieguldīt psiholoģiskajā jomā, ir liela nozīme.

Man liekas simpātiski pakalpojumi, ko Latvija nodrošina ukraiņu bērniem izglītības jomā. Piemēram, tagad Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā ir atvērta pieteikšanās bērnudārza būvniecībai Černihivā, kuru finansēs par mūsu valsts līdzekļiem 3,5 miljonu eiro apmērā. Par Černihivu kā Latvijas prioritāro rekonstrukcijas apgabalu Latvijas valdība vienojās 2022. gada septembrī.

Kāda ir bijusi pilsoniskās sabiedrības loma Ukrainas spējā pretoties tik masīvam Krievijas uzbrukumam?

Nesen man bija interesanta saruna ar cilvēku, kurš kara sākumā koordinēja evakuāciju Ukrainā. Mums šajā jomā valda mīts, ka cilvēki bija tam gatavi. Ukraiņi atklāja, ka evakuācija notika ļoti haotiski, jo neviens jau neticēja, ka patiešām tiks uzbrukts.

Pirmajos mēnešos evakuācija gūlās uz pašu cilvēku un nevalstisko organizāciju pleciem.

Ukraiņi atzina, ka lieliski kursēja dzelzceļa satiksme, vilcieni. Bet valsts līmeņa koordinēta evakuācija sākās tikai oktobrī. Man pašai par to bija šoks.

Kara sākumā evakuācijas procesā milzīgu lomu ieņēma NVO, kas veidoja tranzīta punktus, atbalstīja cilvēku grupas, kuras vajadzēja pārvietot. Pilsoniskās sabiedrības nozīme bija neaprakstāma.

Teicāt, ka Ukrainā ir aktīvs militārais apdraudējums, cita veida pārvaldība, tāpēc ar labo prakšu pārņemšanu un salīdzinājumiem jāuzmanās. Ko no Ukrainas nevajadzētu aizgūt, kas Latvijā “nestrādātu”?

Ukraiņu negatīvā pieredze ir nekoordinēšanās. Ja nepieciešams evakuēt cilvēkus, bet kāds viņus visu laiku apgādā ar pārtiku, tad bieži vien viņi neevakuēsies. Tā viņiem ar katru dienu arvien vairāk tuvojās frontes līnija.

Tās NVO, kas saskaņoja savu rīcību ar militārajām vienībām un zināja, ka cilvēki ir jāevakuē, varēja palīdzēt un pierunāt cilvēkus koordinēties. Tāpēc vienmēr uzsveru koordinācijas nozīmi. Ja NVO krīzes situācijā nesadarbosies ar institūcijām, tad ar savu labo gribu var izdarīt vairāk ļauna.

Ja vietējās kopienas nekoordinējas, tad izveidojas tā saucamās mirušās zonas.

Aktīvākie ciemi sadarbojas ar valsts institūcijām un NVO, un viss atbalsts tiek viņiem. Tikmēr Ukrainā bija ciemati, kurā iedzīvotāji nomira, jo neviens nebija spējīgs sakoordinēties.

Vēl mums jāsaprot, ka Latvijas un Ukrainas teritoriālais izmērs būtiski atšķiras. Tas nozīmē, ka varam mācīties no tiem ciemiem, kas ir tuvu frontes līnijai.

Pie mums nav iespējama situācija, ka vienā valsts daļā karo, bet otrā – dzer tēju un atpūšas.

Pat ja no austrumu reģioniem iedzīvotājus pārvietotu uz rietumu reģionu, mēs piedzīvotu lielu krīzi pārvietoto cilvēku dēļ. Viņi ir jāuzņem, jāizgulda, par viņiem ir jārūpējas.

Jāsaprot, ka daļu evakuācijas koordinēs valsts institūcijas, bet daļa cilvēku pārvietosies paši – tas radīs lielu haosu. Valsts evakuēs mazāko daļu iedzīvotāju, vairākums paši kaut kur dosies.

Kara gadījumā armija atradīsies frontes līnijā, bet civiliedzīvotājiem vajadzēs organizēties pašiem un palīdzēt cits citam. Ukrainas pieredze rāda, ka civilā atbalsta sistēma ir fundamentāls pamats pretošanās spējai un ka karš ir visas sabiedrības problēma. Kādu pieredzi Latvijas NVO var pārņemt no Ukrainas?

Liela loma Ukrainā bija jauniešiem, kas aktīvi iesaistījās civilajā aizsardzībā. Bija gadījumi, kad ciema pārvaldītāji gāja bojā raķešu triecienā. Daudzviet šādā gadījumā iedzīvotāji pašorganizējās. Bet bija arī tā, ka jaunieši atbrauca uz ciemu un sāka organizēt iedzīvotājiem vietējo dzīvi.

Kādā citā ciemā līdera lomu uzņēmās vietējais mācītājs, kas pārvaldīja visu kopienu.

Būtībā pati sabiedrība pārvaldīja sevi. Te arī varam mācīties, kā kopienām būt noturīgām.

Man ir klasisks piemērs par talku. Ja kopienā notiek talka, tad kopiena pati ierauga, kurš ir līderis. Un, ja notiek krīzes situācija, tad iedzīvotāji zina, kam uzticēties un ar ko apmainīties ar informāciju.

Vai zināt, kādā veidā Ukrainā izveidojās mediķu bataljons? Deviņpadsmit gadus veca meitene, kas bija smagi ievainota, apsolīja sev – ja viņa izdzīvos, tad tādu izveidos. Latvijā reizēm mēdzam kritizēt jauniešus, ka viņi neaizstāvēs valsti. Bet Ukrainas gadījums pierāda, ka tā nav, jaunieši aktīvi iesaistās.

Kādu modeli Latvijas NVO veido civilās aizsardzības jomā?

Ukraiņi vienmēr ir uzsvēruši: krīzē katrs cilvēks ir noderīgs. Mums jāizdomā tāda sistēma, kurā ikviens varētu iesaistīties un zinātu, kas viņam jādara. Tas ir tas, ko šobrīd veidojam. Kopā ar Iekšlietu ministriju un Valsts ugunsdzēšanas un glābšanas dienestu strādājam pie tā, lai katrā pašvaldībā būtu brīvprātīgo resursu koordinators.

Augustā un septembrī notiks mācības, kurās parādīsim šiem cilvēkiem, kā rīkoties ar lielu skaitu brīvprātīgo. Svarīgi visus apmācīt jau tagad, miera laikā.

Zviedrijas pieredze liecina, ka krīzē parasti ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, līdz ar to rodas haoss. Tādēļ ir vajadzīgi apmācīti koordinatori, kas māk darboties ar lielām grupām un uzdot katram konkrētus pienākumus. Daudzi no šiem pienākumiem ir tā saucamie aizmugures uzdevumi. Piemēram, kur novadā veidosim ēdināšanas vietu? Vai ir cilvēki, kas prot pagatavot ēdienu simts un vairāk personām? Un tā tālāk.

Pēc iespējas lielāks iedzīvotāju skaits ir jāapmāca taktiskajā medicīnā – kā sniegt pirmo palīdzību. Ukraiņi divus gadus pirms kara sākuma apmācīja 100 000 cilvēku pirmās palīdzības sniegšanā. Tas glābj dzīvības – gan savējās, gan citu.

Ko dara zviedri? Viņi sniedz minimālās praktiskās zināšanas kopienām. Ciematā kopā sanāk kaut vai divdesmit cilvēku, un viņiem tiek sniegtas pamatzināšanas par civilo aizsardzību. Jāsaprot, kā sistēma strādā un kā vajadzēs koordinēties un atbalstīt pašvaldību. Šādu pasākumu īstenošana neizmaksā dārgi.

Drošība nav tikai bruņoto spēku darbs, jo karā un tādās ārkārtas situācijās kā, piemēram, plūdi cieš arī civilā infrastruktūra. Vai sabiedrību vajag gatavot ne tikai militāram apdraudējumam, bet arī cita veida krīzēm? Vai ir jābūt skaidram, ko šādā brīdī darīt katram cilvēkam? 

Lielais jautājums krīzes situācijā ir: vai indivīds izvēlēsies rīkoties un kā viņš rīkosies? Tas ir vērtību jautājums.

Apmeklējām kādu Zviedrijas reģionu, kura iedzīvotāji bija piedzīvojuši gan plūdus, gan ugunsgrēkus. Viņi uzsvēra, ka krīzes situācija ir attiecības starp cilvēkiem un no tā būs atkarīgs, vai varēs sadarboties un kādas būs reakcijas.

Tikpat labi krīzē var darboties diversanti, kas, piemēram, saindē ūdens tvertnes.

Šī Zviedrijas reģiona iedzīvotāji praktiskās nodarbībās bija mācījušies izlikt saliekamos ūdens rezervuārus un kontrolēt pieeju tiem. Ja krīzes situācijā kāds saindē ūdens avotu, tad cilvēki paliek bez ūdens, kas ir ļoti svarīgs resurss.

Vēl zviedri mācīja iedzīvotājiem, kā kontrolēt ūdens izsniegšanu no rezervuāriem, lai novērstu haosu. It kā sīkas, bet kritiski svarīgas lietas var veikt brīvprātīgie. Jautājums – cik gatavi mēs būsim šādai rīcībai?

Latvijā ir izplatīts priekšstats, ka pašiem nekas nav jādara, jo maksājam nodokļus un valsts aizsardzība ir armijas uzdevums. Kā pārvarēt inertumu un attieksmi – “ai, gan jau nekas nenotiks”? Kā mazināt pasivitāti? Ar ko sākt? Ar ko šodien varu sākt es?

Man ir duālas sajūtas. Kad dodos uz civilās aizsardzības informatīvajiem pasākumiem, patiešām tā ir – cilvēki sēž un prasa, ko nodrošinās pašvaldība. Savukārt pašvaldība saka: ko tad valsts mums nodrošinās? Savukārt valsts atbild: dariet, kā mākiet, tā ir pašvaldības atbildība. Respektīvi, viens gaida no otra.

Mūsu lielākā problēma šobrīd: kurš sāks darīt pirmais?

Darīšanai ir vairāki līmeņi. Pirmkārt, vajag darīt sev. Kamēr pati esmu satraukta un nezinu, kā man vai manai ģimenei jārīkojas, tikmēr tālāka atbildība mani maz interesē.

Bet dažādos bukletos ir pieejams daudz informācijas par to, kā sākumā jārīkojas. Piemēram, ko darīt ar mājdzīvniekiem. Man neienāca prātā, ka par to jāpadomā, piemēram, ka suns vai kaķis dzer ūdeni. Ūdens rezerves ir jāierēķina ne tikai ģimenei, bet arī mājdzīvniekiem.

Tātad pirmais ir individuālā gatavība. Somiem ir princips: vispirms esmu gatavs pats un neesmu slogs citiem.

Ja neesmu gatavs, tad dienesti nevarēs palīdzēt citiem, kuriem tiešām ir grūti, piemēram, senioriem, cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām, vientuļajai mātei ar trim bērniem. Jo gatavāki būsim paši, jo vairāk varēsim palīdzēt citiem.

Man ir sajūta, ka esam ļoti gatavi kopienu līmenī, cilvēki ir aktīvi. Jā, varbūt viņi dejo tautas deju kolektīvā, nevis mācās civilās aizsardzības nodarbībās. Jautājums ir: vai esam izveidojuši sistēmu, kā aktīvos cilvēkus izmantot krīzes situācijā? Piemēram, tautas deju kolektīva dalībnieku čats var būt ļoti labs apziņošanas mehānisms.

Katram vajadzētu uzņemties mazliet vairāk atbildības. Piemēram, var izdomāt, ko mana darbavieta darīs krīzes situācijā.

Svarīga ir motivācija, kopīga izpratne par to, ka ir vērts aizstāvēt savu māju, kopienu, valsti. Nereti dzirdamas runas, ka cilvēki atstātu valsti, ja sāktos karš.

Būsim godīgi – ir jāsaprot, ka mums īsti nav, kur braukt. Vai celsimies pāri jūrai? Tas nav iespējams.

Līdz ar to ir skaidrs, ka mūsu scenārijs ir cīnīties pretī, būt noturīgai sabiedrībai un valstij. Mums jātur stingrs mugurkauls. Tā ir pat racionālā izvēle – saprast, kā varu aizsargāt sevi un savu valsti.

Ik pa laikam Latvijā tiek diskutēts par to, kuras sabiedrības grupas nevajadzētu mobilizēt, jo tās dara noteiktu darbu. Ukraiņi pateica: nē, mums nebija šādu jautājumu – ja esi valsts iedzīvotājs, tad aizstāvi savu zemi, dodies armijā. Ja nevari iet armijā, tad dari citas lietas.

Aicinu visus doties uz Zemessardzi. Ja nevar dienēt, tad var iekļauties atbalstītājos.

Maija beigās stājās spēkā Zemessardzes likuma grozījumi, kas ievieš jauninājumu – Zemessardzes atbalstītāja statusu. Par Zemessardzes atbalstītājiem varēs kļūt gan fiziskas personas, gan arī sabiedriskās organizācijas vai to apvienības. Vai tas ir ceļš uz mūsu katra iesaisti sabiedrības noturības stiprināšanā? Kā sabiedriskās organizācijas varētu palīdzēt Zemessardzei?

Uz atbalstītāja statusu skatos pozitīvi. Jo vairāk iespēju cilvēkiem tiek dots, jo labāk.

Ar Zemessardzes vadību esam runājuši par sadarbību šajā jomā. Piemēram, tie cilvēki, kas nevar dienēt Zemessardzē, var palīdzēt civilajā darbā. Kāds ir ieguvums iesaistoties? Tad ir vairāk informācijas, saproti, kā rīkoties, tiec apmācīts.

Tāpēc aicinu iedzīvotājus iesaistīties vai nu ar NVO Civilās aizsardzības grupas starpniecību, vai arī individuāli. Tas dod iespēju saprast, kā rīkoties un nebaidīties.

Zemessardzes atbalstītāji var palīdzēt daudzos dažādos veidos. Bieži vien domājam, ka tās ir fiziskas lietas. Jā, tā var būt ēst gatavošana simts personām, kas nemaz nav tik viegli. Bet var vienkārši griezt burkānus zupai, to spēj arī cilvēks ratiņkrēslā.

Krīzē nepieciešamas atbalsta personas. Ukraiņi teica: ja seniors tiks pārvietots, tad viņš būs apjucis, viņam vajadzēs kādu palīgu. Atbalsta personāls ir vajadzīgs arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Ukraiņi mums ir teikuši, ka krīzes laikā cilvēkam pats galvenais ir informācija. Ja sēžu blakus un informēju par to, kas notiks un kas ir nākamais solis, tad cilvēki ir mierīgāki un gatavi rīkoties.

Vēl mani pārsteidza tas, ka krīzes situācijās ir ļoti nepieciešami juristi. Jo cilvēki pārvietojas bez dokumentiem, vajag sakārtot privātās lietas.

Tāpat svarīgi ir cilvēki, kas var palīdzēt iegūt receptes medikamentiem, ja kādam ir aizmirsušies izraksti un zāles jālieto visu laiku.

Par ko liecina incidents ar droniem, kas trāpīja Rēzeknes naftas bāzē? Cik gatavi esam dažādām krīzes situācijām?

Beidzot ir notikusi pamošanās un nākusi izpratne, ka iedzīvotājiem jābūt gatavākiem. Ko šis gadījums parādīja? Sabiedrības spēju radīt haosu un ļoti augstos dezinformācijas riskus, ka nezinām, kur meklēt informāciju.

Kā bija Ukrainā? Viņi bija stipri ne tikai tādēļ, ka cilvēki palīdzēja cits citam.

Ukraiņi ātri saprata, ka nedrīkst kalpot ienaidniekam, un nedalījās ar dažādiem video, nepazemoja savu valsti. Šis ir tas, ko katrs no mums var darīt: nekļūt par daļu no hibrīdkara.

Ko vēl redzējām šajā situācijā? Ka sabiedrībai ir vēlme pēc militārās informācijas, bet tā nekad netiks sniegta un arī nav vajadzīga. Demokrātiskā valstī gribam zināt visu, bet krīzes brīdī tas nav iespējams. Tad zinām savu funkciju un tajā arī darbojamies.

Tāpat šis gadījums parādīja, ka cilvēki Latgalē paši uzņēmās iniciatīvu. Un ne tikai krīzes situācijā. Latgales Tūrisma asociācija ir izplatījusi paziņojumu ar aicinājumu sniegt sistēmisku valsts atbalstu [lai risinātu straujo tūristu plūsmas kritumu reģionā dronu incidentu un trauksmes paziņojumu dēļ – red.]. Tātad sabiedrība ir stiprāka, nekā domājām. Cilvēki paši brauc, iesaistās. “Bilde” ir labāka, nekā to zīmējām. Bet tā var būt vēl labāka, ja sāktu ieguldīt resursus. Jo sarakstīt uz papīra ir skaisti. Bet ir jādod iespēja cilvēkiem izmēģināt, viņus trenēt, piemēram, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā vai kā evakuēties.

NVO daudz runā par sadarbības, loģistikas tīklu veidošanu. Ukrainā ir kaut kas līdzīgs milzīgam NVO tīklam, kurā viņi paši meklē problēmjautājumus, kas nav atrisināti, un sadala pienākumus.

Latvijā pirms vairāk nekā gada izveidojām Civilās aizsardzības grupu, kurā ir iesaistījušās 62 NVO un kura ir līdzīga Ukrainas NVO tīklam. Apmaināmies ar informāciju, ko kurš dara, kādas apmācības notiek, sadarbojamies ar Krīzes vadības centru.

Iepriekš fokusējāmies uz evakuāciju, bet tagad skatāmies uz iesaisti informācijas apritē un humānajā palīdzībā. Tās ir milzīgas tēmas.

Patlaban kopā ar Nīderlandes vēstniecību Latvijā veidojam izdrukājamu spēli, kas vietējām kopienām būs pieejama mūsu tīmekļvietnē. Tajā varēs pārbaudīt savu gatavību krīzes situācijai un noskaidrot, kādi ir pirmie soļi šīs gatavības uzlabošanā. Šo spēli var izspēlēt, piemēram, dzīvokļu īpašnieki ar saviem kaimiņiem.

Somijā sevišķi tiek izcelta praktiskā gatavība. Ir izveidots krīzes scenārijs, ko publicējusi Nacionālā apgādes aģentūra. Scenārijā aprakstīta Somija militāra uzbrukuma apstākļos – no pirmās dienas līdz ieilgušai krīzei. Vai Latvijas Krīzes vadības centram arī būtu jāsagatavo šāds scenārijs?

Katra valsts jau stāsta par sevi labāko. Mans somu kolēģis pēc dronu uzbrukuma Somijai bija dusmīgs, ka viņiem nav šūnapraides.

Latvijas Krīzes vadības centrs patlaban aktīvi strādā ar NVO, domā, kā labāk informēt sabiedrību. Šogad centrs arī koordinē militārās mācības “Namejs”, kas notiks rudenī.

Tik lielu intensitāti, kādā šobrīd valsts institūcijas darbojas civilās aizsardzības jomā, neesmu redzējusi kopš 2022. gada. Viss iet uz priekšu. Ceru, ka šo tempu varēsim uzturēt.