Ar 51,79% līdzdalību 15. Saeimas vēlēšanas ir to Saeimas vēlēšanu vidū, kurās balsoja vismazāk vēlētāju. Tajās piedalījās 806 641 cilvēks, kas ir par 109 727 mazāk nekā 2022. gadā. Rezultāts ir zemāks arī par 2018. gadā fiksētajiem 54,56%. Tomēr kopējais rādītājs neataino vienu lielu “pazudušo” vēlētāju grupu vai Latvijas mēroga vēlētāju apātijas vilni. Aiz tā slēpjas vismaz trīs atšķirīgi procesi, un katram no tiem vajadzīgs cits risinājums: ļoti zemā diasporas līdzdalība, 2022. gada neparasti augstās mobilizācijas noplakšana un dziļāks līdzdalības kritums daļā novecojošo un sarūkošo teritoriju. Turklāt aiz kopējā līdzdalības krituma slēpjas arī būtiskas teritoriālās un demogrāfiskās atšķirības. Tāpēc svarīgs ir ne tikai jautājums, kur palika vēlētāji, bet arī – kurās sabiedrības grupās un teritorijās līdzdalība mainījās visvairāk.
Diaspora: vēlētāju vairāk, balsotāju mazāk
Lielākās ilgtermiņa pārmaiņas notiek ārvalstīs. Kopš 2018. gada ārvalstīs reģistrēto balsstiesīgo skaits pieaudzis no aptuveni 135 000 līdz 199 452 (2026. gadā), bet nobalsojušo skaits samazinājies no 31 946 līdz 23 196. Līdzdalība ārvalstīs kritusies no 23,7% līdz 11,6%; šogad nobalsoja apmēram katrs devītais.
Tas jūtami pazemina kopējo rādītāju.
Ja neskaita ārvalstu vēlētājus, līdzdalība Latvijā 2018. gadā bija 57,5%, 2022. gadā – 64,5%, savukārt 2026. gadā – 57,7%.
Starpība starp līdzdalību Latvijā un oficiālo kopējo rādītāju astoņos gados pieaugusi no aptuveni 3 līdz 6 procentpunktiem. Tas nozīmē, ka rekordzemais kopējais līdzdalības rādītājs daļēji atspoguļo arī paša elektorāta struktūras maiņu. Palielinoties ārvalstīs reģistrēto balsstiesīgo skaitam, kuru līdzdalība ir daudz zemāka nekā Latvijā, kopējais Latvijas rādītājs var samazināties arī tad, ja Latvijā dzīvojošo vēlētāju aktivitāte ievērojami nemainās.
Ja ārvalstīs reģistrēto skaits turpinās augt un balsošanas kārtība nemainīsies, kopējo līdzdalību tas mazinās arī tad, ja Latvijā balsotāju aktivitāte nemainīsies.
2022. gads bija mobilizācijas pīķis, bet ne visur 2026. gads nozīmē tikai atgriešanos iepriekšējā līmenī
Rīgā līdzdalība šajās vēlēšanās bija 63,8%. Tas ir mazāk nekā 2022. gadā (67,5%), bet gandrīz tikpat, cik bija 2018. gadā (63,2%). Rīgas vēlēšanu apgabala kopējais rādītājs (46,4%) izskatās krietni zemāks, jo apgabalā ieskaitīti arī ārvalstīs reģistrētie vēlētāji. Minētais jāņem vērā, salīdzinot apgabalus.
Lielākie kritumi redzami ārpus Rīgas un Pierīgas. Latgalē nobalsoja par aptuveni 24 600 cilvēku mazāk nekā 2022. gadā. Būtisks balsotāju skaita samazinājums konstatējams arī vairākos lauku novados. Piemēram, Rēzeknes novadā balsotāju skaits sarucis par 27%, Ludzas novadā – par 26%.
Jāuzsver, ka Latgalē līdzdalība šajās vēlēšanās (47,2%) ir augstāka nekā 2018. gadā (43,4%), tātad galvenokārt tur noplaka 2022. gada neparasti augstā mobilizācija.
Tas liek 2022. gadu piesardzīgi izmantot kā vienīgo atskaites punktu. Ja salīdzina tikai 2022. un 2026. gadu, redzams ļoti liels kritums. Taču Latvijā dzīvojošo vēlētāju kopējā līdzdalība 2026. gadā faktiski atgriezusies 2018. gada līmenī. Tādēļ jāvaicā ne tikai, kāpēc 2026. gadā vēlētāji neaizgāja balsot, bet arī – kas radīja neparasti augsto mobilizāciju 2022. gadā, kura šoreiz vairs neatkārtojās.
Tomēr “atgriešanās normā” neizskaidro visu. Lauku novados balsotāju skaits 2026. gadā ir par aptuveni 9% zemāks arī nekā 2018. gadā. Tas norāda uz iespējamu dziļāku un ilglaicīgāku līdzdalības sarukumu daļā Latvijas teritoriju.
Līdzdalības kritums ir cieši saistīts ar teritoriju demogrāfisko struktūru
Pašvaldību salīdzinājums ataino izteiktu saistību starp teritorijas demogrāfisko struktūru un balsotāju skaita pārmaiņām.
Līdzdalības kritums koncentrējas pašvaldībās ar vecāku demogrāfisko struktūru.
Šī saistība saglabājas arī tad, ja analīzē vienlaikus ņem vērā pašvaldības tautību sastāvu un vēlēšanu apgabalu. Tas nenozīmē, ka no minētajiem datiem var secināt, – “vecāki cilvēki šajās vēlēšanās nebalsoja”. Dati raksturo teritorijas, nevis individuālu vēlētāju rīcību. Taču tie norāda uz ciešāku saistību starp līdzdalības kritumu un teritoriju demogrāfisko struktūru.
Savukārt vairākās augošajās Pierīgas pašvaldībās balsotāju skaits palielinājies: Mārupes novadā – par 8%, Ropažu novadā – par 6%.
Ja konkrētā tendence turpināsies ilgākā laikā, demogrāfiskās atšķirības starp augošajām un sarūkošajām teritorijām mainīs arī to elektorāta svaru, proti, arvien lielāka faktiski nodoto balsu daļa koncentrēsies augošajās teritorijās.
Tautību sastāvs neizskaidro, kur vēlētāji palika mājās
Viens no izskanējušajiem skaidrojumiem zemajai aktivitātei ir krievvalodīgo vēlētāju demobilizācija. Pašvaldību līmeņa dati neliecina, ka teritorijās ar lielāku krievu tautības iedzīvotāju īpatsvaru līdzdalības kritums būtu bijis lielāks. Saistība starp krievu tautības iedzīvotāju īpatsvaru pašvaldībā un balsotāju skaita izmaiņām 2022.–2026. gadā ir ļoti vāja. Arī tad, ja vienlaikus ņem vērā demogrāfisko struktūru un reģionu, krievu tautības īpatsvars nav statistiski nozīmīgi saistīts ar līdzdalības kritumu.
Tas, protams, neļauj secināt, kā vēlēšanās rīkojies konkrēts krievvalodīgais vēlētājs, – pašvaldību līmeņa dati nav individuāla līmeņa dati. Tomēr no tiem iespējams secināt: kopējo 2026. gada demobilizācijas ģeogrāfiju nevar izskaidrot tikai ar krievvalodīgo iedzīvotāju koncentrāciju.
Demogrāfija vairāk saistīta ar līdzdalību, etnodemogrāfija – ar partiju atbalsta ģeogrāfiju
Interesanti, ka tautību struktūra, kas slikti izskaidro līdzdalības kritumu, ir daudz ciešāk saistīta ar partiju atbalsta ģeogrāfiju. Īpaši izteikti atšķiras partiju apvienības “Apvienotais saraksts” un partijas “Latvija pirmajā vietā” rezultātu teritoriālais raksts, respektīvi, pašvaldībās, kur vienam spēkam atbalsts ir augstāks, otram tas parasti ir ievērojami zemāks.
Tas nenozīmē, ka no pašvaldību datiem var tieši secināt konkrētu tautību balsojumu. Taču tas parāda svarīgu atšķirību – teritoriju etnodemogrāfiskais sastāvs daudz ciešāk saistīts ar politiskās izvēles ģeogrāfiju nekā līdzdalības kritumu.
Tāpēc aiz kopējā 51,79% līdzdalības rādītāja slēpjas arī ļoti atšķirīga partiju atbalsta ģeogrāfija. Lai noskaidrotu, cik lielā mērā to radījusi atšķirīga elektorātu mobilizācija vai vēlētāju pāriešana starp partijām, nepieciešami papildu dati un analīze.
Ko vēl nezinām: vai dokumenti daļai vēlētāju liedza piedalīties?
Vēl viens iespējamais faktors ir personu apliecinoši dokumenti. Pirms 2022. gada vēlēšanām spēkā bija Personu apliecinošu dokumentu likuma pārejas noteikums: dokumenti, kuru derīguma termiņš beidzās kopš 2020. gada 1. marta, personas identificēšanai klātienē Latvijā tika uzskatīti par derīgiem līdz 2023. gada 30. aprīlim. 2022. gada augustā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) nosauca 26 661 personu no 15 gadu vecuma, kurām nebija derīga aizstājošā dokumenta. Šogad līdzīga izņēmuma nebija.
Cik balsstiesīgo pilsoņu šogad vēlēšanu dienā patiesi nevarēja nobalsot dokumenta dēļ, publiski nav zināms. Tādēļ šo faktoru nevar ne apstiprināt, ne izslēgt un tā ietekmi nevajadzētu pieņemt bez PMLP datiem. “Providus” aicina PMLP attiecīgos datus publiskot un ir sagatavojis informācijas pieprasījumu PMLP par dokumentu derīguma statistiku 2018., 2022. un 2026. gada vēlēšanu dienā.
Priekšlaicīgā balsošana kopējo kritumu neizskaidro. Tās īpatsvars pieauga no 4,1% (2022. gadā) līdz 10,9% balsstiesīgo (2026. gadā), taču kopējā līdzdalība tik un tā samazinājās. Vēlētāji izmantoja citu balsošanas iespēju, bet kopumā piedalījās mazāk cilvēku.
Ko darīt
Latvija EIU demokrātijas indeksā ir “nepilnīga demokrātija”, nevis demokrātija, kuras kvalitāti var uzskatīt par pašsaprotamu. 2024. gadā Latvijas vērtējums pieauga līdz 7,66 punktiem no desmit, tomēr demokrātijas kvalitāti nosaka ne tikai vēlēšanu procedūra, bet arī tas, vai pilsoņiem ir reālas iespējas iesaistīties un saprast, kā darbojas politiskā sistēma. Līdz ar to nepietiek paziņot vienu kopējo līdzdalības procentu un secināt, ka sabiedrība ir vai nav apātiska. Valstij un vēlēšanu administrācijai jāspēj publicēt savlaicīgus, precīzus un viegli lietojamus datus, kas ļauj saprast, kur līdzdalība krīt, kuri šķēršļi ietekmē vēlētājus un kādas problēmas vēl jāizpēta. Tas ir priekšnoteikums gan labai analīzei, gan informētam, kritiskam un pilsoniski aktīvam vēlētājam.
- Iegūt PMLP datus. Vajadzīga informācija par to, cik balsstiesīgo pilsoņu vēlēšanu dienā nebija derīga dokumenta (sadalījumā pa pašvaldībām un valstīm). Šie dati jāsalīdzina ar Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) statistiku par atteikumiem izsniegt vēlēšanu zīmes.
- Uzraudzīt dokumentu derīgumu pirms vēlēšanām. Ja problēma ir liela, jāizvērtē mērķtiecīga vēlētāju informēšana.
- Pārskatīt diasporas balsošanas kārtību. Šogad nebalsoja gandrīz deviņi no desmit ārvalstīs reģistrētajiem vēlētājiem. Jāizvērtē, kā mazināt praktiskos šķēršļus un kā vienkāršot balsošanu pa pastu un citus attālinātās balsošanas veidus.
- Publicēt divus līdzdalības rādītājus jau vēlēšanu dienas gaitā. Atsevišķi jāatspoguļo līdzdalība Latvijā un ārvalstīs.
- Analizēt līdzdalību detalizētāk. Līdzdalība regulāri jāvērtē arī pašvaldībās un teritorijās ar dažādu demogrāfisko struktūru. Ja novecojošajās un sarūkošajās teritorijās līdzdalība ilgstoši samazinās, tā ir citāda problēma nekā zemā diasporas aktivitāte, un tai vajadzīgi citi risinājumi. Iespējams, papildus līdzdalības vēlēšanās izpētei, izmantojot arī anonimizētus CVK un PMLP rīcībā esošos datus, Latvijai būtu jāapsver sistemātiska demokrātijas audita veikšana – šoreiz Valsts kontroles vadībā. Demokrātijas audits pēdējo reizi veikts 2014. gadā.
Latvijā nav vienas atsevišķas valsts iestādes, kuras tiešais un vienīgais uzdevums būtu “demokrātijas kvalitāte”. Tā kā Latvija ir parlamentāra un tiesiska valsts, par demokrātijas procesu un tās kvalitātes uzturēšanu kopumā ir atbildīga visa valsts pārvaldes sistēma un trīs konstitucionālie varas atzari kopā ar pilsonisko sabiedrību.
Secinājums
51,79% kopējā līdzdalība pati par sevi maz pasaka par Latvijas sabiedrības politisko noskaņojumu. Latvijā dzīvojošo līdzdalība faktiski atgriezusies 2018. gada līmenī – 57,7% pret 57,5% –, kamēr kopējo rādītāju arvien vairāk pazemina augošais ārvalstīs reģistrēto balsstiesīgo skaits un viņu ļoti zemā līdzdalība.
Turpretī Latvijas iekšienē pārmaiņas nav vienmērīgas. Daļā teritoriju redzama 2022. gada augstās mobilizācijas noplakšana, bet lauku novados balsotāju skaits ir zemāks arī nekā 2018. gadā. Tādēļ zemā līdzdalība nav skaidrojama tikai ar “neatnākušajiem krievvalodīgajiem”. Tās kritums ir cieši saistīts ar teritoriju demogrāfisko struktūru, kamēr tautību sastāvs demobilizācijas ģeogrāfiju neizskaidro. Vienlaikus etnodemogrāfiskais sastāvs ir cieši saistīts ar partiju atbalsta teritoriālo sadalījumu.
Tāpēc 2026. gada vēlēšanas nav reducējamas uz stāstu par vēlētāju apātiju. Tās ir vairāku demogrāfisko, teritoriālo un līdzdalības procesu summa. Minētais nozīmē, ka vēlēšanu rezultātu nosaka ne tikai politisko preferenču sadalījums, bet arī tas, kā līdzdalība atšķiras starp teritorijām un sabiedrības grupām.
***
Metodoloģija. Dati: CVK (2026. gada dati provizoriski; 806 641/51,79%), PMLP iedzīvotāju reģistra statistika 01.07.2026. Līdzdalību bez ārvalstu vēlētājiem aprēķinājuši autori. 2018. gada ārvalstīs reģistrēto balsstiesīgo skaits ir aplēse, atvasināta no CVK publicētās līdzdalības. Priekšlaicīgās balsošanas dati (169 605) no CVK. Papildanalīzē pašvaldību līmenī pārbaudīta 2022.–2026. gada balsotāju skaita izmaiņu saistība ar teritoriju demogrāfisko struktūru, tautību sastāvu, vēlēšanu apgabalu un partiju rezultātiem 2026. gadā. Pašvaldību līmeņa sakarības nav interpretējamas kā individuālu vēlētāju uzvedības pierādījums.
