Labdien! Satversmes 18. pants noteic, ka Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Vai šo teikumu var saprast paplašināti, t. i., kā tiesības pārbaudīt ne tikai katra atsevišķa Saeimas vēlēšanu kandidāta, kurš saskaņā ar Saeimas vēlēšanu rezultātiem ir tiesīgs saņemt deputāta mandātu, (topošās/apstiprinātās) pilnvaras, bet arī paplašināti, kā tikko notikušo Saeimas vēlēšanu pareizības un likumības analīzi? Vai (un kā) vēlētāji var rosināt Saeimai veikt šādu analīzi? Vai šāda veida analīzi var veikt arī aizejošā Saeima starplaikā starp jaunās Saeimas vēlēšanām oktobrī un tās sanākšanu novembrī? Kas notiks, ja iepriekšējā Saeima konstatēs, ka, neskatoties uz to, ka valstī notika jaunās Saeimas vēlēšanas, iepriekšējās Saeimas pilnvarām vēl uz kādu laiku jāpaliek spēkā? Paldies.
Latvijas Republikas Satversmes 18. panta pirmajā teikumā ir nostiprināts parlamenta autonomijas princips, kura ietvars paredz Saeimas ekskluzīvu kompetenci konkretizēt Satversmes normu regulējumu jomā, kas attiecas uz parlamenta un tā locekļu darbības uzsākšanu. Attiecīgi parlamenta autonomijas princips paredz Saeimas pienākumu pārliecināties par Satversmes normu ievērošanu vēlēšanu norisē un brīdī, kad Saeimas locekļi dod svinīgo solījumu. Saeimai ir piešķirtas tiesības pārbaudīt savu locekļu pilnvaras, jo parlamenta deputāti ir suverēna – pilsoņu kopuma – ievēlēti priekšstāvji, kas tautas vārdā īsteno valsts varu (skat. Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 68. lpp.). Līdz ar to demokrātiski tieši leģitimētai konstitucionālai institūcijai ir piešķirta kompetence pieņemt galīgo lēmumu par to, vai Saeimas vēlēšanas notikušas atbilstoši Satversmes normām un tā rezultātā parlamenta locekļi ieguvuši savas pilnvaras, lai Saeima varētu uzsākt darbu. Saeimas tiesības pārbaudīt savu locekļu pilnvaras ir konstitucionāla garantija tam, ka tiks īstenota tiesiskuma kontrole pār Saeimas vēlēšanu norisi. Satversmes 18. panta pirmais teikums ļauj tiesiskuma kontrolē iesaistīt arī valsts pārvaldi un tiesu, tomēr gala lēmums par to, vai viss process noritējis atbilstoši Satversmei, ir jāpieņem Saeimai (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 282. lpp.).
Lai Saeima varētu pārbaudīt savu locekļu pilnvaras, ir nepieciešams konstatēt, vai ir ievēroti Satversmes 6. pantā ietvertie vēlēšanu principi (skat. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-25-01, 17. punktu). Satversmes 18. panta pirmā teikuma saturu un to, kā šajā aspektā izpaužas parlamenta autonomijas princips, detalizēti atklāj Saeimas kārtības rullis. Saeimas kārtības ruļļa 1. pants noteic, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem – deputātiem, kuru mandātus (pilnvaras) Saeima apstiprinājusi. Šāds precizējums ne tikai skar Satversmes 18. panta saturu, bet arī paskaidro Satversmes 5. pantu. Tulkojot Satversmes 5. pantu, Saeimas kārtības ruļļa un Saeimas vēlēšanu likuma normas kopsakarā, secināms, ka Centrālās vēlēšanu komisijas veiktās balsu skaitīšanas rezultātā Saeimā ievēlētas personas automātiski nekļūst par Saeimas locekļiem – Saeimas deputātiem. Lai Saeimā ievēlēta persona kļūtu par Saeimas locekli un uzsāktu pilntiesīgi pildīt savus konstitucionālos pienākumus, ir jāizpilda trīs priekšnosacījumi:
Skaidrojums, kādēļ Saeimā ievēlēta persona, balstoties uz Centrālās vēlēšanu ko misijas apkopotajiem vēlēšanu rezultātiem, automātiski nekļūst par pilntiesīgu Saeimas locekli, slēpjas ļoti nozīmīgā apsvērumā. Proti, Satversmes 18. pants atspoguļo parlamenta autonomijas principu, un tādējādi nevienai citai institūcijai nav tiesību noteikt Saeimas sastāvu, tikai pašai Saeimai. Parlamenta autonomijas princips balstīts uz to, ka Saeima, ņemot vērā parlamentārismu kā valsts pārvaldīšanas formu, ieņem centrālo vietu konstitucionālo institūciju vidū, jo tā ir institūcija, kas demokrātiski tieši leģitimēta no Latvijas pilsoņu kopuma. Līdz ar to Saeimas pilnvaras ir apjomīgas un nav patvaļīgi ierobežojamas, tomēr parlamenta autonomijas princips nav absolūts, tas jāsamēro un jālīdzsvaro ar tiesiskas valsts principu (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 293. lpp.).
Lai gan Saeimā ievēlētas personas ir demokrātiski tieši leģitimētas no Latvijas pilsoņu kopuma, tomēr vēlētājiem nav tiesību atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus (Satversmes 14. panta otrā daļa). Līdz ar to parlamentārās autonomijas princips īstenojas, ne tikai Saeimai lemjot par Saeimas locekļu pilnvaru apstiprināšanu, bet arī lemjot par viņu izslēgšanu no Saeimas sastāva (Saeimas kārtības ruļļa 18. panta otrā daļa). Saskaņā ar Satversmes 12. pantu Saeimas loceklis zaudē savas pilnvaras, sanākot jaunievēlētajai Saeimai. Papildus tam Saeimas kārtības ruļļa 4. panta otrajā daļā un 18. pantā uzskaitīti arī citi pilnvaru izbeigšanās pamati. Piemēram, Saeimas loceklis, kas notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, uzskatāms par izslēgtu no Saeimas sastāva ar dienu, kad stājas spēkā notiesājošs spriedums.
Tāpat deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš ievēlēts, pārkāpjot Saeimas vēlēšanu likuma noteikumus, vai neprot valsts valodu nepieciešamajā apjomā, vai arī ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu. Ar Saeimas lēmumu deputātu var izslēgt no Saeimas sastāva arī tad, ja viņš vienas kārtējās sesijas laikā nav apmeklējis vairāk nekā pusi no Saeimas sēdēm vai arī izdarījis nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī, vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimis ar gara slimību, kas atņēmusi viņam iespēju apzināties savu darbību un to vadīt. Iepriekš minētie apstākļi var iestāties gan pēc tam, kad apstiprinātas Saeimas locekļa pilnvaras un viņš uzņemts Saeimas sastāvā, gan arī pēc Saeimas vēlēšanu oficiālo rezultātu paziņošanas un līdz jaunievēlētas Saeimas sanākšanai un Saeimas locekļa pilnvaru apstiprināšanai. Līdz ar to Saeimas kārtības ruļļa normas par Saeimas locekļu izslēgšanu no Saeimas sastāva ir jāaplūko kopsakarā ar Satversmes 18. panta tvērumu (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 294. lpp.).
Saeimas locekļu pilnvaru pārbaude, kā arī citi jautājumi, kas saistīti ar deputāta mandāta apstiprināšanu, uzticēti Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai. Šī komisija ir viena no Saeimas pastāvīgajām komisijām. Ņemot vērā, ka atbilstoši Satversmes 12. pantam deputātu pilnvaras izbeidzas līdz ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu, izbeidzas arī iepriekšējās Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas darbība. Tādējādi, lai veiktu deputātu pilnvaru pārbaudi un jaunievēlētā Saeima savā pirmajā sēdē lemtu par deputātu mandātu apstiprināšanu, šāda komisija Saeimai ir jāizveido. Rodas situācija, kad iepriekšējā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija izbeigusi savu darbību, jaunievēlētā Saeima sanākusi, deputātu pilnvaras vēl nav apstiprinātas, taču obligāti jāveic deputātu pilnvaru pārbaude, lai parlaments kā institūcija varētu sākt savu darbu. Pastāvīgas Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas izveidei vēl nav iestājies būtisks priekšnoteikums – jaunievēlētās Saeimas locekļi nav devuši svinīgo solījumu un viņu pilnvaras vēl nav apstiprinātas, tāpēc pilnvaru pārbaudei tiek ievēlēta pagaidu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Minētās komisijas faktiski vienīgais uzdevums ir veikt sanākušās jaunievēlētās Saeimas locekļu pilnvaru pārbaudi. Pagaidu komisija darbojas tik ilgi, līdz kādā no tuvākajām Saeimas sēdēm pēc deputātu pilnvaru apstiprināšanas tiek ievēlēta pastāvīgā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 295. lpp.).
Satversmes 10. pants noteic, ka Saeimu ievēlē uz četriem gadiem. Atbilstoši 13. pantam, ja Saeimas vēlēšanas Saeimas atlaišanas gadījumos notiek citā gada laikā, tad šāda Saeima sanāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tās ievēlēšanas un tās pilnvaras izbeidzas pēc trīs gadiem nākamā novembra pirmajā otrdienā ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu.
Laika posmu, uz kādu tautas priekšstāvības institūcija tiek ievēlēta, tiesību zinātnē dēvē par leģislatūru jeb leģislatūras periodu (skat. Dišlers K. Dēmokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads konstitucionālās tiesībās). Otrs izdevums, caurlūkots un papildināts. Rīga: A. Gulbis, 1931, 124. lpp.). Latvijā Saeimas darbībā tiek ievērota leģislatūru kontinuitāte jeb nepārtrauktība, kas nostiprināta Satversmes 12. pantā. Tas nozīmē, ka Latvijā nav periodu, kad nepastāvētu Saeima, jo iepriekšējais Saeimas sasaukums turpina darboties līdz brīdim, kad to nomaina jaunais Saeimas sasaukums, un tajā brīdī izbeidzas iepriekšējā sasaukuma pārstāvju pilnvaras. Jaunā Saeima vienmēr tiek ievēlēta vēl iepriekšējās Saeimas sasaukuma pilnvaru laikā. Līdz ar to Satversmes 10. pantā noteiktais Saeimas četru gadu leģislatūras termiņš nav uztverams strikti kalendāri (t. i., ka pilnvaras izbeigtos pēc četriem gadiem vienmēr precīzā datumā) (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 197. lpp.).
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
