Saeima – no deputāta zvēresta līdz likumu kvalitātei. Skats no pieredzes pozīcijām

Jaunievēlētā Saeima sāk savu darbu, vēl skaidri nezinot valdošās koalīcijas sastāvu [intervija notika 30. oktobrī]. Ko tas nozīmē praktiski?

Pirmo jaunievēlētās Saeimas sēdi vada iepriekšējā parlamenta priekšsēdētājs vai arī deleģēts prezidija loceklis. Pirmais darbs jaunajam parlamentam ir deputātu zvēresta nodošana un mandātu apstiprināšana. Tomēr šoreiz situācija ir kutelīga – Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa nav pārvēlēta.

Prezidijs ir tas, kas nosaka Saeimas darba kārtību. Nevaru iedomāties situāciju, ka līdzšinējā Saeimas priekšsēdētāja vadītu parlamentu vēl kādu laiku. Tas nozīmē, ka jaunajai Saeimai, sākot darbu, principā līdz ceturtdienai jābūt izveidotam vismaz prezidijam [3. novembrīa vakarā par 15. Saeimas priekšsēdētāju tika ievēlēts Edvards Smiltēns. Red. piezīme].

Prezidija sastāvs ir politiski veidots. Nekur nav noteikts, ka prezidijā katrai frakcijai ir kāds pārstāvis.

Saskaņā ar tradīciju Saeimas priekšsēdētājs nāk no pozīcijas un prezidijs savā vairākumā pārstāv pozīciju jeb valdošo koalīciju. Problēma rodas tad, ja valdošā koalīcija nav izveidota, kā tas, vismaz spriežot pēc mums pieejamās informācijas, vēl nav noticis. 

Potenciālais premjerministrs Andris Kulbergs ir ļoti sakoncentrējies uz valdības veidošanu. Vismaz teorētiski tas nav jādara degoši, kaut gan, protams, jaunais budžets jāpieņem, pārāk nevilcinoties. Taču Latvijā aizejošās valdības ir turpinājušas darbu arī krietni pēc jaunā gada.

Tomēr izveidot koalīciju iespējami ātrāk ir svarīgi arī tāpēc, ka tas atspoguļojas Saeimas komisiju sastāvā.

Nozīmīgākajās komisijās valdošajai koalīcijai tradicionāli ir vairākums, un arī komisiju priekšsēdētāju vietas tiek sadalītas atbilstoši varas pozīcijām parlamentā.

“Latvijas ceļš” 5. Saeimā ieguva 36 vietas – tā bija līdz šim lielākā frakcija. Jaunajā Saeimā “Apvienotajam sarakstam” ir 41 mandāts. Kādas priekšrocības dod liels deputātu skaits frakcijā? Kādus riskus tas rada – gan pašai frakcijai, gan visam parlamentam?

Parlamentārisma loģika noteic, ka daudz vietu frakcijai dod daudz priekšrocību.

Lielāka frakcija nozīmē lielākas iespējas kontrolēt politiskos notikumus kā parlamentā, tā valdībā.

Es to neuzskatu par problēmu, bet drīzāk par ļoti labu tendenci, lai pēc gadiem Saeimā, iespējams, būtu trīs, nevis septiņas partijas, kā līdz šim. Nesaskatu neko sliktu arī situācijā, ja kādai partijai būtu 51 balss, kas ļautu tai uzņemties pilnīgu atbildību par savas programmas realizēšanu. Virknē valstu tā ir. Uz to mums vajadzētu virzīties, jo līdzšinējās plašās koalīcijas, kur nav viena izteikta līdera, noved pie politiskās atbildības zināmas devalvēšanās, ļaujot partijām aizbildināties: “Mēs, lūk, to un to gribējām labu izdarīt, bet viņi, citi politiskie spēki, to negribēja un mums neļāva.” 

Jā, ir jau norādīts, ka Kulbergam piemīt autoritārisma tendences. Es pašlaik tādus riskus nesaskatu. Runājot par viņa pārstāvēto “Apvienoto sarakstu”, autoritārisma tendences tur nemaz īsti nav iespējamas, ņemot vērā, ka tas sastāv no vairākām partijām, ar kurām ir jārēķinās un kuru programmatiskie uzstādījumi jāņem vērā. Pavisam atzīstami būtu viena liela pozīcijas partija un liela opozīcijas partija – situācija, kas ļautu darboties politiskā svārsta principam. Ja, piemēram, Kulberga valdībai, viņa koalīcijai pretī stāvētu spēcīga sociāldemokrātiska opozīcija, tas būtu labi, jo ļautu mums tuvoties tādām normālām politiskām šūpolēm, kādas pastāv daudzās Eiropas valstīs, un kur viens šāds spēks periodiski nomaina otru.

Runājot par šo lielo frakciju, pastāv tāds fenomens, ka riskantākais laiks sākas pēc otrā gada.

Vara pirmajā gadā konsolidē valdošo koalīciju un frakciju. Taču pēc tam, piemēram, valdībai kādos jautājumos sākot zaudēt popularitāti, var parādīties iekšējas nesaskaņas un šķelšanās.

Kāda kopumā ir frakcijas vadītāja loma?

Frakcijas vadītāja uzdevums ir nodrošināt partijas deputātu disciplīnu un koordinēt viņu rīcību parlamentā. Anglijā tos sauc par “pātagām” (angļu valodā – whip), kas pātago savas partijas deputātus. Zināmā mērā tā ir arī šeit. Frakcijas vadītājs ir disciplīnas nodrošinātājs, iekšējo pretrunu savlaicīgs diagnosticētājs, kam jābūt spējīgam uz diplomātiskām sarunām par dažādiem viedokļiem gan paša partijā, gan plašāk.

Tomēr jāuzsver, ka darba kārtību nosaka nevis frakcija, bet koalīcijas padome, kas nav minēta ne Satversmē, ne Saeimas kārtības rullī un kurā ir pārstāvēti koalīciju veidojošie politiskie spēki. Savulaik šādu mehānismu ieviešanai Saeimas darbā atveda Egils Levits no Vācijas. Tas funkcionē arī daudzās citās valstīs.

Koalīcijas padome ir viens no būtiskākajiem instrumentiem Saeimas darba un likumdošanas procesa organizēšanā.

Saeimas kārtības rullī savukārt ir minēta Frakciju padome jeb institūcija, kurā ir pārstāvētas visas, arī opozīcijas, frakcijas un kuras uzdevums ir saskaņot dažādu politisko spēku darbību parlamentā. Kāda ir tās reālā ietekme uz minētajiem procesiem? 

Frakciju padome zināmā mērā ir formalitāte. Pirmkārt, opozīcijas pārstāvji jau ir iekļauti Saeimas Prezidijā. Otrkārt, Frakciju padomē koalīcijas frakciju pārstāvji ir vairākumā un tāpat diktē savus noteikumus un dienas kārtību.

Frakciju padomē nekādi būtiski politiskie jautājumi lielākoties netiek risināti. Var jau teikt, ka šāda kārtība savā ziņā ir netaisnīga un nedemokrātiska, taču arī vairākās citās valstīs ir līdzīgi. Piemēram, Anglijā, kad pie varas ir leiboristi, konservatīvie neko daudz nevar padarīt, un otrādi. Šādai kārtībai ir savi ieguvumi, jo tā, pārāk nerēķinoties ar opozīcijas viedokli, efektīvāk nodrošina konkrētu pie varas esošās partijas rīcībspēju un vienlaikus atbildību.

Uzskatu, ka parlaments vismaz tādā diezgan ekstrēmā situācijā, kādā esam pašlaik, nevar pārāk daudz nodarboties ar pļāpāšanu un reizēm bezgalīgu patiesības meklēšanu.

Tāpēc domāju, ka jaunajai valdošajai koalīcijai vajadzētu rīkoties pietiekami cieti. Arī man kā vēlētājam tas der, jo zinu, no kā prasīšu atbildību par to, kas Latvijā notiks tuvākajos gados.

Visu Saeimu reprezentē tās priekšsēdētājs, kas vienlaikus ir konkrēta politiskā spēka, faktiski koalīcijas, pārstāvis. Kāda ir šīs figūras ietekme?

Viņš ir politiska figūra, sasaistīta ar Saeimas iekšējās kārtības noteikumiem, kurš nevar atļauties nepamatoti kādam deputātam nedot vārdu vai tamlīdzīgi. Saeimas priekšsēdētājs lielā mērā ir arī ceremoniāla figūra, kas nodrošina Saeimas darbu atbilstoši kārtības rullim un iekšējās kārtības noteikumiem. Reprezentatīvajā jomā, tai skaitā starptautiskajā kontekstā, viņš, es teiktu, ir vairāk valdošās politikas un valdības realizētā ārlietu kursa pārstāvis. Turpretī, sēžot Saeimas Prezidija krēslā, vadot sēdes un prezidija darbu, viņš tiešām ir Saeimas pārstāvis atbilstoši tās iekšējam regulējumam. Tādējādi Saeimas priekšsēdim jābūt cilvēkam, kas saprot minēto procedūru nozīmību un savas atbildības jomas, apzinoties, kad viņš ir valdošās koalīcijas politiķis un kad – Saeimas kā vienota organisma vadītājs.

Kā ir praksē? Cik lielā mērā politiskā neitralitāte tiek ievērota?

Godīgi jāsaka, es uzreiz nezinu tādu piemēru, kur Saeimas priekšsēdētājs, vadot sēdi parlamentā, ir kaut kādā veidā tieši paudis savu politisko angažētību. Varbūt kādos atsevišķos brīžos, niansētos jautājumos. 

Saeimas priekšsēdētājam ir izšķirošā balss prezidijā vismaz uz darba kārtību attiecināmos jautājumos.

Jā, tomēr nezinu daudz gadījumu, kad izšķirīgā balss ir bijusi nozīmīga, jo koalīcijai ir vairākums prezidijā. Turklāt arī prezidijam jāievēro noteiktas procedūras.

Prezidijs nedrīkst tāpat vien, piemēram, atteikties kādu jautājumu ielikt darba kārtībā. Tas nav brīvs politisks lēmums.

Satversmes 5. pants nosaka: “Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.” No tā izriet tā dēvētais brīvā pārstāvības mandāta princips, saskaņā ar kuru deputāts pārstāv visu tautu, nevis tikai savus vēlētājus vai partiju. Cik neatkarīgs reālajā Saeimas darbā ir deputāts savu uzskatu paušanā? Cik lielā mērā viņa rīcību nosaka frakcijas vai partijas kopējā disciplīna?

Redziet, uzstādījumā par deputātu neatkarību pastāv pretruna. No vienas puses, ir noteikts, ka viņš ir neatkarīgs, bet, no otras puses, Satversmē norādīts, ka Latvijā ir proporcionālā vēlēšanu sistēma. Tas nozīmē, ka deputāts nav individuāli iekļuvis Saeimā, bet ievēlēts no konkrētas partijas un saraksta, zem kura programmas viņš ir parakstījies un kura kopējās politiskās nostādnes ir ņēmuši vērā vēlētāji, nobalsojot par attiecīgo partiju.

Pat ja deputātam kādos jautājumos var būt atsevišķa nostāja, ar savu balsi vien viņš neko daudz nevar izdarīt.

Līdz ar to deputāts nevar būt pilnīgi suverēns. Pirmskara Latvijā, kad nebija procentuālās barjeras iekļūšanai Saeimā, tajā no daudzām partijām bija ievēlēti pa vienam vai diviem deputātiem. Saeima bija sadrumstalota un nereti pat haotiska, kas valsti noveda līdz Ulmaņa apvērsumam, to pamatojot ar Saeimas rīcībspējas vājumu. Parlaments tomēr ir kompromisu institūcija starp dažādām interesēm. Politika vispār ir kompromisu māksla.

Jaunievēlētajā Saeimā nomainīsies divas trešdaļas deputātu, no kuriem lielam skaitam nav iepriekšējas darba pieredzes parlamentā. Kā tas var iespaidot Saeimas darbu?

Tas ir papildu izaicinājums Saeimas darbā, īpaši komisijās. Vispirms tas ir izaicinājums frakciju vadītājiem. Vismaz sākumposmā stipri jāpiestrādā. Jaunu cilvēku ienākšana politikā ir atbalstāma. Tomēr noteiktos aspektos tas nav tik viennozīmīgi. Kad Vācijas Bundestāgā savulaik jautājām, kāpēc komisijā, kura strādā ar specdienestiem, darbojas cienījama vecuma deputāti, mums paskaidroja: viņi jau piekto reizi ir parlamentā, un šādā specifiskā jomā mēs uzticamies veterāniem. Jāskatās, kur labāk liekami jaunie deputāti un kur – vecie.

Diezin vai, piemēram, par Budžeta komisijas vadītāju būtu liekams nepieredzējis deputāts.

Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai deputāts pilnībā aptvertu parlamenta darba specifiku un varētu darboties efektīvi?

Es domāju, ka gadam – ciklam no viena budžeta pieņemšanas līdz otram – jāpaiet, lai deputāts iestrādātos. Tomēr daudz kas ir atkarīgs no katra deputāta individuāli un arī no frakcijas vadītāja, kurš šajā ziņā ir tāds kā darbaudzinātājs.  

Cik liela faktiskā vara ir komisijas vadītāja rokās? Cik lielā mērā viņš, piemēram, nosaka diskusiju virzienus par likumprojektiem?

Komisijas vadītājam ir diezgan liela vara. Pirmkārt, viņš vada sēdes un lielā mērā nosaka, kādā tempā un ar kādu rezonansi likums iet uz priekšu. Komisijas vadītājs to var gan pasteidzināt, gan norakt.

Otrkārt, komisijas vadītājs var noteikt, ko uzaicināt uz komisijas sēdēm un kādus ekspertus uzklausīt. Tas ir svarīgāk, nekā pirmajā mirklī varētu šķist, jo pieaicināt jautājuma izlemšanā var gan neitrālu un objektīvu, gan tādu viedokļu paudējus, kuriem izskatāmajā jautājumā var būt interešu konflikts. Piemēram, cik neitrāls kā eksperts tiktu pieaicināts bankas pārstāvis jautājumā par otrā pensiju līmeņa nākotni un iespējām izņemt tā uzkrājumus?

Komisijas vadītājam ir vērā ņemamas iespējas manipulēt ar likumprojektiem to pieņemšanas gaitā.  

Kādas pazīmes liecina, ka Saeima strādā efektīvi?

Pirmais un svarīgākais kritērijs – katru gadu laikus sagatavots un pieņemts budžets. Var teikt, budžets ir galvenais likums, kāds Saeimai jāpieņem, jo viss pārējais lielā mērā ir tam pakārtots. Otrais – Saeima pati pilda savus likumus. Šeit mēs ļoti klibojam. Nav efektīvi pieņemt, piemēram, zinātnes likumu un noteikt tajā valsts budžeta finansējuma procentus, ko pēc tam Saeima, pieņemot budžetu, neievēro. Saeimai jāievēro likumi, kurus tā pieņem, vai jāpieņem tādi likumi, kurus tā var ievērot. 

Runājot par likumu kvalitāti, kā vērtējat kādreizējā Valsts prezidenta Egila Levita savulaik rosināto priekšlikumu izveidot ekspertu un juristu pārstāvētu Valsts padomi, konsultatīvu institūciju, kuras uzdevums būtu izvērtēt likumprojektu kvalitāti, atbilstību Satversmei un saskaņotību ar Latvijas tiesību sistēmu pirms to pieņemšanas Saeimā?

Teorētiski tas izklausās labi. Bet dzīvē – kas būs tā konsultatīvā padome? Vai nebūtu tā, ka veidojam parlamentu virs parlamenta? Tad kāds teiks, ka jāpārbauda, vai padome pareizi lēmusi. Turklāt Valsts prezidenta institūcijā ir citi juristi, kas to vērtēs. Drīzāk jāpadomā, kā papildus nostiprināt Valsts prezidenta institūcijas juridisko kapacitāti, jo Valsts prezidents ir tas, kurš var atdot likumus Saeimai atkārtotai caurskatīšanai. Saeimai jau ir savs Juridiskais birojs – politiski neitrāla institūcija, kuras uzdevums ir sniegt juridisku atbalstu parlamenta darbā. Beigu beigās ir normāla iespēja likumus, par kuriem radušās šaubas, apstrīdēt Satversmes tiesā, kas sniedz savu gala atzinumu.

Dažkārt izskan, ka intelektuāli spēcīgākais parlaments kopš valsts neatkarības atjaunošanas bijusi Augstākā padome, kura darbojās no 1990. līdz 1993. gadam un kuras sastāvā strādājāt arī jūs. Kas toreiz veidoja likumdevēja kvalitāti, un kā tā ar gadiem ir mainījusies?

Domāju, ka nav pareizi Saeimu salīdzināt ar Augstāko padomi. Var savstarpēji salīdzināt Saeimas piekto, sesto, septīto un turpmākos sastāvus. Augstākajā padomē bija pilnīgi cita ievēlēšanas kārtība. Tur katram vajadzēja būt spilgtai personībai, jo pastāvēja vienmandāta apgabali, kuros bija jāuzvar pretī stāvošais Interfrontes vai neitrālais kandidāts. Piemēram, Vecrīgā bija vēlēšanu apgabals, kur man pretī stāvēja kaut kāds Interfrontes virsnieks un Miervaldis Ramāns, LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētājs, pietiekami gudrs cilvēks. Viņš gan pieļāva vienu lielu kļūdu. Es vienmēr smejos, par to stāstot: sapratu, ka uzvarēšu tajā brīdī, kad konkurents uz priekšvēlēšanu sapulci atbrauca ar melnu “Volgu” – automobili, kas pietiekami skaidri simbolizēja piederību padomju nomenklatūrai. Kad viņš no tās izkāpa, sanākušie cilvēki uz viņu paskatījās tā, ka viss uzreiz kļuva skaidrs.  

Tagad ir moderni apgalvot, ka Saeimas kvalitāte mazinās. Tas lielā mērā ir jautājums par to, cik atbildīgi partijas veido savus kandidātu sarakstus.

Kad savulaik gatavojām sarakstus uz piekto, sesto Saeimu, rūpīgi gājām cauri katram kandidātam no pirmā līdz pēdējam numuram mūsu listē. Vērtējām viņu nopelnus, kapacitāti, braucām uz reģionālajām nodaļām, strīdējāmies, kā saka, līdz nāvei.

Man nav informācijas par to, kā tas notiek patlaban. Taču rodas iespaids, ka pirmie saraksta kandidāti, kas parasti ir partiju līderi un galvenie lēmēji, baidās no tā, ka saraksta beigu daļas kandidāti no vēlētājiem saņems vairāk plusiņu nekā viņi paši. Tāpēc viņi beigu daļā saliek šādus tādus kandidātus, kurus vēlētāji ne pārāk labi zina un kuru izredzes vērtē kā zemākas. Rezultātā Saeimā nonāk deputāti, par kuriem visi pēc tam brīnās, kā viņi tur vispār tikuši. Tādējādi Saeimas kapacitāte balstās uz partiju elitēm un ir diezgan sašaurināta. Atsakoties no atzīmēm vēlēšanu zīmēs, partijas atkal būtu spiestas ļoti nopietni strādāt pie savu kandidātu atlases.

Kārtība, kurā vēlētāji var paust savu attieksmi ar atzīmēm biļetenos, rada arī tādu paradoksu, ka vēlētāji, iespējams, pēdējiem saraksta kandidātiem īpaši necenšas likt mīnusus, uzskatot, ka viņi jau tāpat ir saraksta beigās.

Kādas, jūsuprāt, ir iedzīvotāju reālās iespējas ietekmēt politiskos lēmumus starp vēlēšanām? 

Vispirms nevajadzētu novērtēt par zemu sociālo mediju ietekmi uz politiķiem. Tagad katrs tajos var sadot deputātam pa degunu. Pats esmu bijis liecinieks gadījumiem, kad politiķi svārstās savos lēmumos, reaģējot uz viedokļiem sociālajos medijos. Cik šāda ietekme ir produktīva, grūti teikt. Sabiedrības viedokļa paušana, piemēram, pilsoniskās līdzdalības portālā ManaBalss.lv vai ar nevalstisko organizāciju starpniecību noteikti ir strukturētāka un organizētāka. Domāju, izmaiņas sabiedrības un politiķu attiecībās būtu dziļākas zinātniskās analīzes vērtas. 

Kāpēc cilvēki Latvijā nestājas politiskajās partijās, ar kuru starpniecību varētu tieši piedalīties politisko lēmumu veidošanā? Latvijā politisko partiju biedru īpatsvars ilgstoši ir viens no zemākajiem, ja ne pats zemākais Eiropas Savienībā. 

Droši vien sākums tam ir meklējams jau 90. gados saistībā ar dažādām ārējām ietekmēm uz politiskajām partijām, interešu konfliktiem un skaļām korupcijas lietām. Joprojām ir cilvēki, kuri man prasa: “Andrej, pasaki, kurš stāv aiz “Progresīvajiem”? Kas viņiem ir saimnieks?” Kad atbildu, – man liekas, ka šāda saimnieka nav, viņi iebilst: “Nē, tur noteikti ir kāds, kas viņiem piķo.” Tāpat par partiju “Mēs mainām noteikumus” jautā: “Nu, kas tur aiz Hermaņa stāv?” Cilvēki vēl arvien par politiku un partijām domā šādās kategorijās.

Tāpat būtu jārunā par procesiem partiju iekšienē. Svarīgi, lai cilvēks, kurš ienācis partijā, justu politiskās izaugsmes iespējas, nevis atdurtos pret faktu, ka viņš ir partijas biedrs uz trijām sapulcēm gadā. Vai arī, ja cilvēks ir premjera partijas biedrs, tad viņam ir būtiski, lai viņa partijas nodaļa Preiļos vai jebkur citur varētu sanākt kopā un pieņemt lēmumus, kuri tiešām sasniedz arī valdības vadītāju. Tomēr tas, šķiet, īsti nedarbojas.

Politiķu prestižu var mainīt tikai paši politiķi, sakārtojot normālas attiecības savās partijās un ievērojot priekšvēlēšanu solījumus.

Taču, lai rastu izsmeļošākas atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki Latvijā neiesaistās politisko partiju darbībā, nepieciešami īpaši pētījumi.

Jūrmalas Valsts ģimnāzijā mācāt sociālās zinātnes un filozofiju. Kāda ir jauniešu izpratne par valsts pārvaldi, parlamenta darbu un demokrātiju? Piemēram, aizvadītajās vēlēšanās jaunieši piedalījās visai kūtri. 

Man neliekas, ka viņi ir vienaldzīgi pret Latvijas politiku un tās politisko nākotni, jo diezgan skaidri vēlas saistīt savu dzīvi ar Latviju, pat ja studētu ārzemēs. Esmu domājis, ka jaunieši varbūt ir pārlieku kreisi, uz protestu orientēti dažos jautājumos. Tas jauniešiem ir raksturīgi un ir arī dabisks dzinulis, ar kuru cilvēks sāk pievērst uzmanību politikai. Lielākoties tas notiek, ja viņš ir pietiekami neapmierināts un vēlas kaut ko mainīt.

Problēma ir tajā, ka jaunieši demokrātiju elpo vienkārši kā gaisu.

Skolēni var izteikties par daudz ko, protestēt, strīdēties ar direktoru, rakstīt depešas, viņi zina savas tiesības, bet ne vienmēr – pienākumus. Tomēr tas, ka demokrātija, kas viņiem šīs iespējas dod, ir diezgan ievainojama un jāsargā, jauniešiem nav tik pašsaprotami. 

Cik labi Latvijas izglītības sistēma, jūsuprāt, sagatavo skolēnus līdzdalībai demokrātiskā valstī?

No savas pieredzes varu teikt, ka šo zināšanu atšķirības starp skolām ir nenormālas. Ja jūs man jautājat par izglītības sistēmu, es jums prasīšu: kas tā tāda vispār ir? Vai tā ir Valsts 1., 2. vai 3. ģimnāzija, Āgenskalna ģimnāzija, Jūrmalas ģimnāzija? Vai varbūt kāda skola ar kaut kādu kārtas numuru kaut kur citur? Viss ir atkarīgs no tā, kas un kā tiek mācīts katrā konkrētajā izglītības iestādē.

Dramatiskās atšķirības skolu līmenī, iespējams, ir saistītas ar to nelaimīgo, pa pusei izdevušos projektu “Skola 2030”, kas pārāk sasteigti tika sākts un ne līdz galam īstenots.

Manuprāt, šobrīd ļoti uzmanīgi jādomā, kā daudz spēcīgāk standartizēt apgūstamo zināšanu apjomu skolās un mazināt nenormālās atšķirības pedagogu atalgojumā. Tas būs izaicinājums nākamajiem izglītības politikas veidotājiem. Mani biedē, ka zināšanu nevienlīdzība skolu līmenī ar laiku var atspoguļoties arī sabiedrības politiskajās izvēlēs, politiskajā elitē un partijās.