Pasaule strauji mainās. Nereti uz to, kas bija aktuāls vai satraucošs pirms gada, tagad raugāmies pavisam citām acīm. Kā jūs raksturotu tieši šī brīža latviešu valodas pozīcijas?
Es teiktu, ka tās ir ļoti labas. Ja skatāmies pasaules valodu kontekstā, tad no aptuveni 7000 pasaules valodu latviešu valoda ir pirmajā divsimtā pēc runātāju skaita un iespējām, ko šī valoda nodrošina.
Ļoti nozīmīgs elements valodas ilgtspējai ir valsts valodas statuss. Latviešu valoda tiek izmantota visās dzīves sfērās, tostarp tajā norit valsts pārvalde.
Šis apstāklis vien stabilizē latviešu valodas situāciju.
Vai ir arī kādi izaicinājumi, ar kuriem latviešu valodai šobrīd jāsastopas?
Izaicinājums ir tas, ka mainās pasaule un mainās veids, kā cilvēki dzīvo. Mēs varam brīvi ceļot, pārvietoties, strādāt no jebkuras vietas ārzemēs. Globalizācija un pievienošanās Eiropas Savienībai un Šengenas zonai veicinājusi to, ka mums būtībā ir divas Latvijas. Viena Latvija ir Latvijas robežās, bet otra – ārpus Latvijas.
Nākotnē ārpus Latvijas dzīvojošā kopiena, visticamāk, vēl vairāk palielināsies, tāpēc svarīgi to neaizmirst un domāt, kā nodrošināt latviešu valodas lietojumu arī aiz valsts robežām. Tas attiecas arī uz latviešu valodas paveidiem, piemēram, latgaliešu valodu. Cilvēki, kas aizbrauc no Latgales, nedrīkst būt zaudēti latgaliešu valodas runātāju kopienai.
Šajā gadījumā lielu atbalstu var sniegt un sniedz jaunās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas sazvanīties, tikties digitālajos kanālos. Tas ļauj uzturēt un savienot kopienas.
Latviešu valodas noturību ārpus Latvijas robežām veicina arī saturs latviešu valodā – interneta vietnes, televīzija –, kas ir pieejams jebkur.
Agrāk, kad visa šī nebija, diaspora bija daudz nodalītāka no latviešu valodas un informācijas latviski.
Taču tehnoloģiju jomā sastopamies arī ar valodas izaicinājumiem. Mums joprojām nav pietiekami attīstītas latviešu valodas tehnoloģijas, piemēram, balss vadība latviešu valodā. Tas gan, manuprāt, ir tikai laika jautājums. Pagaidām attīstību kavē samērā nelielais latviešu valodas runātāju skaits, līdz ar to arī ierobežotais datu apjoms.
Izaicinājums ir arī tas, ka mākslīgā intelekta modeļos dominē lielo valodu konteksts. Mūsu kultūra, tradīcijas un īpatnības šajos modeļos nenonāk pietiekamā apjomā. Līdz ar to var rasties izkropļots priekšstats gan par Latviju, gan latviešu valodu.
Vēl viens būtisks izaicinājums ir tas, ka latviešu valoda pati konsolidējas. Ar to es domāju, ka izzūd latviešu valodas daudzveidība izloksnēs un dialektos un arvien mazāk cilvēku spēj runāt dažādajos latviešu valodas paveidos.
Kā apturēt valodas daudzveidības izzušanu?
Viens no šīs problēmas iemesliem ir tas, ka bieži vien cilvēki, kas runā izloksnē, tiek uztverti kā tādi, kuri runā nepareizi. Tāpēc es uzskatu, ka būtu arī jāveicina iekļaujošāka valodas politika. Jāveicina izpratne, ka šīs izloksnes ir ļoti būtiskas un tās ir daļa no latviešu valodas, tai skaitā valsts valodas. Izloksnes arī daudz ko māca par pašu latviešu valodu un tās attīstību.
Diemžēl izlokšņu un dialektu izzušanu ir ļoti grūti apturēt un šo procesu ir gandrīz neiespējami pavērst atpakaļ. Tāpēc būtiska ir pētniecība un arī dokumentēšana, ar kuras palīdzību iegūtās zināšanas iespējams atgriezt atpakaļ sabiedrībā.
Man ļoti patīk, kā ar šo jautājumu strādā kolēģi Igaunijā. Viņi regulāri veido dažādu Igaunijas reģionu vārdnīcas un gramatikas.
To mērķis ir gan dokumentēt valodas daudzveidību, jo arī Igaunijā dažādos reģionos valodas lietojums ir atšķirīgs, gan arī radīt materiālus tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri vēlas uzturēt dzīvu valodas daudzveidību.
Arī no latviešu literārās valodas viedokļa, it īpaši domājot par diasporu, būtiski nodrošināt viegli pieejamus avotus latviešu valodā. Labs piemērs ir Tēzaura vārdnīca, kuru var viegli atrast internetā un izmantot, ja kāds vārds nenāk atmiņā, tādā veidā patstāvīgi strādājot pie savas valodas uzturēšanas.
Lietot latviešu valodu Latvijā ir daudz vieglāk nekā diasporā. Tur latviešu valodas lietošana vienmēr būs apzināta izvēle, jo nebūs iespēju iziet ārā uz ielas un visapkārt dzirdēt latviešu valodu.
Arī lībiešu valodā, ar kuru es pamatā nodarbojos, ir līdzīgi. Mums nav pieejamas lībiešu valodas vides.
Nevaram iziet uz ielas un uzsākt sarunu ar garāmgājēju lībiski. Mums ir apzināti jāmeklē kāds, ar kuru varam sarunāties savā valodā.
Talkā nāk tiešsaistes instrumenti, kas palīdz uzturēt kontaktu un patstāvīgi strādāt pie valodas uzturēšanas.
Vai valoda vispār var pastāvēt, ja to nesaprot mākslīgais intelekts?
Var. Katrai valodai var būt savas prioritātes, vajadzības un veids, kā nodrošināt tās ilgtspēju.
Strādājot ar pasaules valodām, kas neietilpst lielāko 200 valodu vidū, var redzēt, ka situācijas ļoti atšķiras. Ir teritoriālās valodas, kuru lietotājiem pat nav pieejams internets vai citas digitālās tehnoloģijas. Ir valodas ar citām prioritātēm, kurām mākslīgā intelekta tehnoloģijas tādā veidā, kā mēs tās saprotam, vispār nav pieejamas datu apjoma dēļ.
Mēs mēdzam mākslīgo intelektu galvenokārt uztvert kā saziņas līdzekli. Taču mākslīgā intelekta tehnoloģijas var izmantot dažādi. Tās var lietot arī darbā ar valodām, piemēram, prognozējot vārdu formas.
Lībiešu valodai ir ļoti sarežģīta morfoloģiskā sistēma, un, ja mums izveidojas kāds jauns vārds lībiešu valodā, tad mākslīgā intelekta tehnoloģijas var palīdzēt identificēt, kurā deklinācijā vai citā locīšanas modelī šo vārdu pēc tā struktūras ievietot. Tāpat ar mākslīgā intelekta palīdzību iespējams anotēt valodas korpusus. Ir arī vēl citas iespējas, kā mākslīgo intelektu izmantot valodas labā.
Mēs Lībiešu institūtā un, cik zinu, arī citviet, kur strādā ar mazajām valodām, uz tehnoloģijām skatāmies kā uz iespēju kompensēt to, kā pietrūkst vai kas ir zudis.
Tas pats attiecas arī jau uz pieminēto diasporu, kur tehnoloģijas palīdz savest kopā cilvēkus un veidot attālinātas latviešu valodas lietotāju kopienas. Tāpat tiešsaistes rīki var atvieglot valodas lietojumu vai palīdzēt saprast tekstu, ja cilvēkam nepietiek zināšanu.
Tehnoloģijas būs noderīgas arī nākotnē. Domāju, ka agrāk vai vēlāk tehnoloģiju pasaulei pievienosies vēl daudzas valodas. Vienīgā problēma, ja valodai nav savas rakstības. Tad ir ļoti grūti domāt par digitālo datu radīšanu.
Šis ir vēl viens pierādījums tam, ka latviešu valoda ir stabila valoda. Atrodoties 200 lielāko valodu vidū, mums nav jādomā par datu trūkumu.
Mūsu rīcībā ir milzīgs datu apjoms, ar kuru varam strādāt, kamēr citām valodām jādomā par iespējām, kā vispār iegūt digitālos datus.
Mākslīgais intelekts jau šobrīd raksta un labo tekstus latviešu valodā. Vai un kā tas var ietekmēt to, kā mēs paši izsakāmies un domājam latviešu valodā?
Mākslīgais intelekts noteikti ietekmēs šos procesus, jo cilvēks mācās no tā, kas viņam ir apkārt. Šī tehnoloģija nekur nepazudīs un turpinās attīstīties.
Tāpēc arī valstiskā līmenī ir būtiski domāt, kā mēs varam uzlabot mākslīgā intelekta prasmes – kā varam atbalstīt latviešu valodas klātesamību šajās tehnoloģijās. Turklāt ne tikai latviešu valodas, bet arī latviešu valodas konteksta klātesamību. Te ir nepieciešama valstiska līmeņa izšķiršanās.
Scenāriji var būt vairāki, bet būtība ir tajā, kā mākslīgā intelekta apmācības posmu apgādāt ar kvalitatīvu latviešu valodas saturu.
Piemēram, islandieši, būdami skaitliski neliela tauta, mākslīgā intelekta apmācībai atvēra visus pieejamos digitālos tekstus.
Igaunijā mēģināja iet līdzīgu ceļu, taču starp medijiem un mākslīgā intelekta attīstītājiem sākās asas diskusijas par autortiesību jautājumu.
Literārie darbi un citi materiāli, kurus izmanto mākslīgā intelekta apmācībā, ir autortiesību objekti. Līdz ar to aktuāls jautājums, kā rīkoties un kāda ir autoru, satura un valodas radītāju loma visā šajā procesā. Šajā straujajā tehnoloģiju attīstību laikā neviens uz šo jautājumu līdz galam vēl nav atbildējis, un to izdarīt nemaz nav tik viegli. Jāizvēlas vai nu nenodot datus, taču tad tas nozīmēs, ka mākslīgais intelekts neattīstīsies tik labi, kā mēs gribētu, vai arī nodot datus, lai tehnoloģijas kļūtu labākas, taču tādā gadījumā nāksies ziedot to, kas mums pieder.
Šādas diskusijas arvien plašāk sāk raisīties arī pie mums, Latvijā. Zinu, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiek domāts par to, ko darīt ar digitālajiem materiāliem – kā tos saglabāt un izmantot.
Tuvākajā nākotnē būs jāpieņem ļoti būtiski lēmumi.
Abu pušu viedokļi ir saprotami. Ir svarīgi aizsargāt autorus un tekstu radītājus, bet līdzās ir arī jautājums par prioritātēm un izvēli, kurā virzienā iesim.
Valodas attīstībā vienmēr bijis būtisks jautājums par citu valodu ietekmi. Šobrīd latviešu valodā vislielāko nospiedumu atstāj angļu valoda. Kā pamanīt, kad svešvalodu ietekme kļūst kaitējoša?
Es domāju, ka šobrīd par angļu valodas ietekmi nav pamata uztraukties. Tas vien, ka latviešu valodai ir valsts valodas statuss, ir ļoti spēcīgs vairogs pret jebkāda veida asimilāciju.
Latviešu valodu nav iespējams asimilēt, nenojaucot valsts valodas statusu vai Latviju kā tādu. Līdz ar to šāds process ir mazticams.
Svešvalodu ietekme ir bijusi visos laikos. Rēķinoties ar to, būtiski strādāt pie divām lietām.
Pirmā ir valodas jaunrade, tostarp literatūras radīšana. Literārās valodas telpas veidošana un uzturēšana ir ļoti svarīga, tā virza valodas lietojumu un savā ziņā ir pretstats ikdienas saziņai, kas ir daudz brīvāka, radošāka, arī paviršāka.
Otra nozīmīga lieta ir rūpes par valodas attīstību. Tajā liela loma valodas pētniecībai, kas seko līdzi procesiem valodā un palīdz tos virzīt par labu kopējai latviešu valodas attīstībai. Viens piemērs ir terminoloģija.
Šobrīd latviešu valodā milzīgā tempā ienāk jauni jēdzieni. Tie ir saistīti ne tikai ar tehnoloģijām, bet arī aizsardzības industriju un valsts drošību.
Jāspēj ātri reaģēt, lai valodas attīstība neatpaliktu no šiem procesiem.
Kāda ir valsts valodas loma valsts drošības jautājumos?
Domāju, ka ļoti būtiska. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs kā valsts esam diezgan secīgi īstenojuši politiku, lai latviešu valoda būtu ne tikai valsts valoda, bet arī valsts kopējā saziņas valoda. Es teiktu, ka reālā, nevis domājamā integrācija notika, tieši sākot no 2022. gada.
Šobrīd sabiedrībai ir lielāka izpratne par to, ka visiem cilvēkiem savā starpā ir jāspēj sarunāties un jābūt vienā informatīvajā telpā, kuras kopējā valoda ir latviešu valoda.
Ja informatīvajā telpā darbojas dažādas valodas, tad nevar izvairīties arī no konteksta atšķirībām.
Ne velti par valodu mēdz teikt, ka tā nav tikai izteiksmes līdzeklis, bet arī pasaules skatījums. Tā ir daļa no kopējās identitātes.
Salīdzinot, piemēram, ar Igauniju, pie mums situācija ir daudz labāka. Viņiem pāreja uz igauņu valodu un kopīgu informatīvo telpu nav bijusi tik uzskatāma. Daudzas lietas, ko joprojām var novērot Igaunijā, pie mums jau sen vairs nav ierastas.
Lībiešu valodas pieredze rāda, ka valoda var nonākt tuvu izzušanai, tomēr to iespējams atkal iedzīvināt. Ko šī lībiešu valodas pieredze māca par latviešu valodas ilgtspēju? Kas ir pats svarīgākais, lai valodu uzturētu un tā saglabātos dzīva?
Pats svarīgākais, lai valoda tiktu lietota un lai tiktu uzturēta valodas vide. Tas ir kritiski svarīgi, un tā trūkuma dēļ cilvēki var pāriet uz citu valodu lietošanu. To apliecina arī lībiešu valodas pieredze.
Tāpēc es tik daudz uzsveru diasporu. Ļoti būtiski ikvienam latviešu valodas runātājam neatkarīgi no atrašanās vietas nodrošināt ne tikai valodas mācību, bet arī valodas vidi, pieejamību, iespēju to lietot.
Lībiešu valoda mums māca arī to, ka spēks ir kopienā. Kamēr kopiena nav gatava atteikties no savas identitātes, valodas, kultūras un ir gatava strādāt pie valodas attīstīšanas, tikmēr šī valoda nevar beigties. Tā var beigties tikai tad, kad cilvēki padodas.
Pats svarīgākais ir būt lepniem par to, kas mēs esam, būt lepniem par savu valodu un turpināt to lietot. Svarīgi runāt, rakstīt latviski, radīt jaunus jēdzienus latviešu valodā – veidot latviešu valodas un Latvijas kultūras nākotni. Tad arī viss būs kārtībā.
