Informācija 11. novembra plkst. 3.30
Attēlā: Latvijas karogs uz lāpu gājiena fona.
FOTO: Lita Millere, LETA.
Viens no izglītības iestāžu pienākumiem ir stiprināt skolēnu patriotismu. Tas darāms gan mācību stundās, gan organizējot valsts svētku un atceres dienu pasākumus. Taču pirms gada publicētā pētījumā secināts, ka jauniešu zināšanas pilsoniskās izglītības jautājumos ir vājas. Uzrunājām dažādu jomu ekspertus, lai noskaidrotu viņu viedokli par to, ar kādām metodēm veicināmas patriotiskas jūtas un interese par valsts vērtībām un vai to vispār ir iespējams apgūt skolā. Aicinām arī lasītājus dalīties savā pieredzē komentāru sadaļā.
|
UZZIŅAIKo paredz tiesību akti Izglītības likuma 51. pants paredz pedagoga pienākumu audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus – un stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai. Patriotiskās audzināšanas principi detalizētāk noteikti Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 480 “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”. Tie paredz, ka izglītības iestādei jāstiprina skolēnu valstiskuma apziņa, patriotisms un pilsoniskā līdzdalība, tostarp organizējot valsts svētku un atceres dienu pasākumus, padziļinot izpratni par Latvijas vēsturi un popularizējot piemērus par pašaizliedzīgu cilvēku rīcību Latvijas labā. Savukārt pamatizglītības standartā (MK noteikumi Nr. 747) un vispārējās vidējās izglītības standartā (MK noteikumi Nr. 416) noteikti skolēniem sasniedzamie rezultāti sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā. Tie ietver Latvijas valsts simbolu atpazīšanu, piederības apzināšanos, patriotisma un tā nozīmes izpratni, kā arī zināšanas par demokrātisku valsti, pilsoņu pienākumiem un politiskās līdzdalības iespējām. Kāda ir realitāte Lai arī patriotiskā audzināšana ir daļa no izglītības procesa, tomēr 2025. gada nogalē publicētajā Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības pētījumu un inovāciju centra vadītājas, Vidzemes Augstskolas asociētās profesores Ievas Bērziņas pētījumā “Patriotisms un nacionālisms pilsoniskajā izglītībā Latvijā: rekomendācijas politikas veidotājiem” secināts, ka pilsoniskās izglītības saturs nesniedz pārliecinošus pozitīvus rezultātus jauniešu patriotisma veicināšanā un arī jauniešu zināšanas pilsoniskās izglītības jautājumos kopumā vērtējamas kā drīzāk zemas. Tāpat pētījumā paskaidrots: liela daļa problēmu sakņojas tajā, ka pašreizējā izglītības sistēma nenodrošina vienotus, pamatīgi izstrādātus un pedagoģiskajā praksē aprobētus mācību materiālus, ko skolotājs varētu izmantot kā pamatu darbam ar skolēniem klasē.
|
Kā veicināt jauniešos un bērnos patriotismu un interesi par valsts vēsturi un vērtībām (patriotisko audzināšanu)?
Ineta Ziemele
Ph. D. (Cantab), Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja
Foto: Laura Zaula, Saeima
Vēsturisku iemeslu dēļ saruna un savstarpējā komunikācija Latvijā vienmēr ir bijusi apgrūtināta. Domāju, ka arī šobrīd visā Latvijas sabiedrības spektrā paaudžu dialogs ir īpaši sarežģīts. Proti, tiem, kas piedzīvojuši padomju okupāciju, un jauniešiem, kuri ir brīvas pasaules bērni, ir ārkārtīgi atšķirīgas pieredzes. Šādā kontekstā valstiskuma un vērtību tēmas nav bijušas visas sabiedrības ikdienas sarunu lokā. Varētu pieņemt, ka arī skolās, īpaši pēc pilnīgas pārejas uz izglītību latviešu valodā, runāt par Latvijas vēsturi lingvistiski jauktās klasēs nav vienkārši. Tomēr tieši saruna ir galvenā metode.
Ar jauniešiem ir jādebatē par valsti un valsts vērtībām. Turklāt par vēstures faktiem vērtīgi runāt tieši no konkrētu cilvēku, ģimeņu pieredzes viedokļa. Caur personiski piedzīvoto valsts stāstu var vislabāk aiznest līdz jauniešiem, arī tiem, kuriem ir atšķirīgi stāsti.
Latvijā ir gan muzeji, gan teātra izrādes, gan filmas, kuru apmeklējumu vajadzētu obligāti iekļaut skolu programmās. Lidijas Lasmanes-Doroņinas stāsts un dokumentālā filma par viņu būtu rādāma visā Latvijā. Balstoties šādos konkrētos stāstos, jāveido saruna ar jauniešiem par valsti un vērtībām formātos, kuros jaunieši iesaistās, piemēram, jauniešu platformās.
Toms Ķikuts
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors
Foto: Kaspars Krafts, LETA
Bieži tiek runāts par Latvijā radītu un Latvijai veltītu digitālo saturu. Jā, ir nozīme arī mērķētam digitālajam saturam, taču lielajās digitālajās platformās Latvijas vēstures un kultūras saturs ir proporcionāli niecīgs un tam ir grūti konkurēt ar pārējo digitālo piedāvājumu. Līdz ar to personīgajai klātienes pieredzei ir daudz lielāks efekts un iespēja pildīt tādu kā pamodināšanas funkciju, lai ļautu atskārst vienu vai otru mūsu identitātes aspektu.
Vienalga, vai tas būs lāpu gājiens Lāčplēša dienā vai svecītes nolikšana pie Rīgas pils, vai kāda Barikāžu laika tradīcija, klases vai ģimenes gājiens uz muzeju, kino, – šai pieredzei būs piesaistošs efekts. Tāpēc ir izšķirīgi svarīgi, lai jaunietis pieredz Latvijas kultūrvietas, lai viņš būtu apmeklējis vēstures un mākslas muzeju, Brāļu kapus, citas vietas. Ja ģimene to nenodrošina, tad jādod iespējas un uzdevums to darīt skolai.
Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi arī veidot un uzturēt mūsdienīgu, profesionālu kultūras mantojuma institūciju piedāvājumu, lai tas būtu kvalitatīvs, piemērots arī skolas un ģimenes vajadzībām. Tieši muzeji ir viena no ģimenei pieejamākajām Latvijas kultūras un vēstures stāsta stāstīšanas daļām. Piedāvājumam vajadzētu atbilst mūsdienu standartiem, jauno cilvēku pārsteigt, iepriecināt un iedvesmot.
Ieva Bērziņa
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības pētījumu un inovāciju centra vadītāja, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore
Publicitātes foto
Svarīgi nošķirt demokrātisku un autoritāru patriotismu. Demokrātisku un pilsonisku patriotismu raksturo izpratne un cieņa pret Latvijas kā nacionālas un demokrātiskas valsts vērtībām, konstruktīva kritika, orientācija uz kopējo labumu un cieņa pret atšķirīgiem viedokļiem. Savukārt autoritāram patriotismam raksturīga bezierunu lojalitāte un nekritiska sekošana līderiem, konformisms, pretēju viedokļu noliegums.
Patriotiskai audzināšanai vajadzētu veicināt demokrātisku patriotismu un mazināt autoritāra patriotisma tendences, kas nozīmē, ka arī mācību metodēm jābūt demokrātiskām, ar iespēju izteikt pretējus viedokļus, šaubas un līdzvērtīgi diskutēt ar skolotāju. Patriotisko audzināšanu noteikti nedrīkstētu uzspiest, jo tas var radīt pretēju efektu.
Svarīgi uzsvērt – viens no patriotiskās audzināšanas mērķiem ir izpratnes veidošana par to, ka patriotisms primāri ir politiska koncepcija, kas Latvijas sabiedrībā šobrīd nav pašsaprotami, jo patriotisms vairāk asociējas ar dabas skaistumu, kultūru un valodu. Līdz ar to vispārējās izglītības kontekstā es patriotisko audzināšanu saistītu ar politiskās pratības jēdzienu, kurš apzīmē “zināšanas un izpratni par politisko procesu un politiskajiem jautājumiem, kas ļauj cilvēkiem efektīvi pildīt savas pilsoņu lomas”1.
Tajā pašā laikā patriotismam ir nozīmīgi arī emocionālie un simboliskie aspekti, kam jābūt līdzsvarā ar manis akcentētajiem politiskajiem principiem.
Edgars Plētiens
vēsturnieks, Raunas pamatskolas direktors
Foto: Paula Čurkste, LETA
Patriotisms ir ļoti plašs un daudzdimensionāls jēdziens, un tas, kā to var ieaudzināt bērnos, ir secīgs un ilgs process. Taču, līdzīgi kā daudzas lietas, arī patriotisms sākas ģimenē. Bērni to pieredz no pieaugušajiem, kas viņam ir apkārt, no tā, kā viņi izsakās par valsti pozitīvi, ciena valsti un citādi izrāda valstij savu lojalitāti.
Otrs veids, kā skolēnos tiek stiprināta valsts apziņa un lepnums par to, ka viņi šeit dzīvo, ir neformālās aktivitātes.
Bērnos patriotismu neveicinās patriotisma mācība, kas piedāvāta sausi, garlaicīgi un formāli. Patriotisms savā ziņā ir vērtību lieta, un to bērniem nevar iemācīt kā matemātiku vai vēsturi. Šo vērtību bērni var pieredzēt, lai tā laika gaitā izveidotos pašos bērnos.
Sintija Miķelsone
Jaunsardzes centra 5. novada pārvaldes jaunsargu instruktore
Publicitātes foto
Manuprāt, patriotismu nevar un nedrīkst uzspiest. To nevar iemācīt ar saukļiem, prasībām vai moralizēšanu. Interesi neveicina uzspiesta attieksme, pārmetumi par nezināšanu vai prasība visiem domāt un just vienādi. Tieši pretēji – ir jāļauj jautāt, diskutēt, reizēm arī nepiekrist. Patriotisms vispirms ir sajūta, kas veidojas pakāpeniski caur personīgo pieredzi, attieksmi un piederības izjūtu.
Strādājot ar valsts aizsardzības mācības izglītojamajiem, ikdienā ļoti daudz saskaros ar jauniešiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda. Daudzi no viņiem ģimenē runā krievu, ukraiņu, poļu un citās valodās. Līdz ar to arī viņu attieksme pret Latviju, tās vēsturi, tradīcijām un valstiskumu var būt atšķirīga. Es uzskatu, ka tas ir jāņem vērā, nevis jāuztver kā šķērslis. Katram jaunietim ir savs ģimenes stāsts, sava pieredze un priekšstats par piederību. Mūsu uzdevums nav likt viņam atteikties no savām saknēm, bet gan palīdzēt veidot izpratni un piederības sajūtu valstij, kurā viņš dzīvo, mācās un veido savu nākotni.
Manā darbā svarīgi ir ne tikai runāt par patriotismu, bet arī parādīt to darbībā. Caur komandas uzdevumiem, praktiskām nodarbībām, kopīgi pārvarētām grūtībām un savstarpēju atbalstu jaunieši mācās cienīt cits citu, uzņemties atbildību un sadarboties. Tieši šādos brīžos arī rodas sarunas par vērtībām, valsti un to, kādu Latviju mēs vēlamies redzēt.
Ginta Pļaviņa
Jaunsardzes centra 4. novada pārvaldes jaunsargu instruktore
Publicitātes foto
Mums ir svarīgi, lai jaunieši patriotismu neuztvertu kā skaistu, bet tālu un ikdienā nesastopamu jēdzienu. Patriotisms sākas ar cieņu pret savu ģimeni, dzimtu, Latvijas vēsturi, valodu un cilvēkiem, kuri mūsu valsts labā ir darījuši vairāk, nekā no viņiem prasīts.
Jaunsardze nav tikai nodarbības, ierindas mācība, pārgājieni vai fiziski pārbaudījumi. Tā ir vide, kurā jaunietis aug, mācās, iegūst draugus un pamazām saprot, ko nozīmē būt atbildīgam par sevi, savu komandu un savu valsti.
Mēs apmeklējam muzejus, iepazīstam militārās bāzes, Latvijas vēsturi un valsts aizsardzības nozīmi. Piedalāmies arī 11. novembra Lāčplēša dienas lāpu gājienā, godinot tos, kuri cīnījušies par mūsu valsts brīvību.
Īpaši emocionāls brīdis bija Ziemassvētku kauju piemiņas vietu apmeklējums. Tur mēs ne tikai nolikām svecītes pie pieminekļiem, bet arī aicinājām jauniešus aizdomāties par savu dzimtu un pastāstīt par saviem senčiem, kuri piedalījušies šajās kaujās.
Tas ir pavisam citādi – vēstures notikumi vairs nav tikai datumi mācību grāmatā. Tie iegūst personisku nozīmi, jo jaunietis sāk apzināties, ka Latvijas vēsture ir arī viņa ģimenes vēsture, ka par brīvību ir cīnījušies cilvēki, kuru vārdus un stāstus mēs varam nest tālāk nākamajām paaudzēm.
1 Denver D, Hands G. Does Studying Politics Make a Difference? The Political Knowledge, Attitudes and Perceptions of School Students. British Journal of Political Science. 1990; 20(2):263–279. doi:10.1017/S0007123400005809.
