PAZIŅOJUMS
28.10.2026. no plkst. 23.00 līdz 29.10.2026. plkst. 03.00 tiks veikti plānoti vietnes tehniskie uzlabojumi. Minētajā laikā vietnē iespējami tehniski traucējumi.
28.10.2026. no plkst. 23.00 līdz 29.10.2026. plkst. 03.00 tiks veikti plānoti vietnes tehniskie uzlabojumi. Minētajā laikā vietnē iespējami tehniski traucējumi.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu.
Attēlā: Latvijas Nacionālā arhīva telpas.
FOTO: Zane Bitere, LETA.
28. oktobrī stājušies spēkā grozījumi Arhīvu likumā, ar kuriem pilnveidots arhīvu darbības tiesiskais regulējums, atvieglota piekļuve arhīva dokumentiem un mazināts administratīvais slogs. Tāpat paredzēta plašāka piekļuve vēsturiskajiem dokumentiem, precizētas arhīviski vērtīgu dokumentu saglabāšanas un nodošanas prasības, kā arī mainīta Latvijas Nacionālā arhīva maksas pakalpojumu cenu noteikšanas kārtība. Izmaiņas ir nozīmīgas gan arhīvu dokumentu izmantotājiem, īpaši dzimtas vēstures pētniekiem, gan uzņēmumiem, personām, kuras veic saimniecisko darbību, un institūcijām, kas atbild par dokumentu saglabāšanu.
Viena no būtiskākajām izmaiņām Arhīvu likumā ir arhīva dokumentu pieejamības ierobežojumu termiņu saīsināšana. Proti, saīsināti atsevišķām dokumentu kategorijām noteiktie termiņi, kā arī ieviests īpašs regulējums dokumentu kopām, kurās ietverta detalizēta informācija par iedzīvotājiem vai notikumiem noteiktā laikposmā. Izmaiņas var palīdzēt noskaidrot ziņas par senčiem, viņu dzīvesvietām un vēsturiskajiem notikumiem, kas skāruši konkrētas dzimtas.
Dzimtas vēstures pētnieku skatījumā īpaši svarīgi ir grozījumi likumā, kas atvieglo iespējas piekļūt arhīva dokumentiem, kuri satur īpašu kategoriju personas datus vai citu informāciju par personas privāto dzīvi.
Latvijas Nacionālais arhīvs (LNA) atsaucas uz ģenealoģijas portāla ciltskoki.lv izveidotāja Egīla Tursa pausto: “Grozījumi Arhīvu likumā pavērs piekļuvi ne tikai plašākam izpētes periodam, bet arī plašākam dokumentu klāstam. Kaut arī piekļuves ierobežojuma samazinājums no 110 uz 100 gadiem var šķist neliels, tomēr tas ir pietiekams, lai dzimtas vēstures pētniekiem atrastos daudz jaunu un nozīmīgu faktu. Jaunais regulējums dos iespēju noņemt piekļuves ierobežojumu tādām dokumentu kopām kā 1935. un 1941. gada tautas skaitīšanai, mājas grāmatām, pasu reģistrācijas grāmatām un citiem nozīmīgiem dokumentiem dzimtas vēstures izpētei.”
Saskaņā ar grozījumiem dokumentiem, kas satur īpašu kategoriju personas datus vai citu informāciju par personas privāto dzīvi, noteiktie pieejamības ierobežojumi turpmāk būs spēkā līdz personas nāvei, aizstājot līdzšinējo termiņu “30 gadi pēc nāves”. Ja personas nāves datums nav zināms, ierobežojuma termiņš samazināts no 110 līdz 100 gadiem pēc tās personas dzimšanas, uz kuru dokuments attiecas. Savukārt, ja nav zināms ne personas nāves, ne dzimšanas datums, pieejamības ierobežojuma termiņš samazināts no 75 līdz 60 gadiem pēc dokumentu radīšanas.
Atbilstoši grozījumiem Arhīvu likuma 13. panta otrā daļa papildināta ar 4.1 punktu, kas attiecas uz tautas skaitīšanas dokumentiem, mājas grāmatām, iedzīvotāju sarakstiem, pasu izdošanas reģistriem un citiem līdzīgiem dokumentiem, kuros ietverta detalizēta un sistemātiska statistiska veida informācija par iedzīvotājiem vai notikumiem noteiktā laikposmā. Ja par katru personu nav atsevišķa dokumenta vai lietas vai arī šāda atdalīšana ir nesamērīgi apjomīga (nav samērojama ar esošajiem resursiem), attiecīgajiem dokumentiem pieejamība tiek ierobežota uz 60 gadiem pēc dokumenta radīšanas.
Jaunais regulējums attiecas uz dokumentu kopām, kurās iekļauta detalizēta statistiska informācija par iedzīvotājiem vai notikumiem noteiktā laikposmā, ja ziņas par katru personu nav iespējams nodalīt atsevišķā dokumentā vai šāda nodalīšana būtu nesamērīgi apjomīga.
Tomēr pieejamības ierobežojuma termiņa samazināšana nenozīmē, ka visi attiecīgie dokumenti automātiski kļūs publiski pieejami. Jāņem vērā konkrētā dokumenta kategorija, tā radīšanas laiks un citos tiesību aktos noteiktie ierobežojumi. Informāciju par konkrētu dokumentu pieejamību un iepazīšanās ar tiem iespējām var saņemt LNA.
Likuma 4. panta trešās daļas papildinājumi paredz, ka gadījumā, ja LNA, saskaņojot dokumentu iznīcināšanas aktu, konstatē pastāvīgi glabājamus arhīviski vērtīgus dokumentus, institūcijai jāmaina šo dokumentu glabāšanas termiņš, tie jāapraksta un jānodod pastāvīgā valsts glabāšanā. Minētie grozījumi Arhīvu likumā precizē arhīviski vērtīgu dokumentu saglabāšanas un nodošanas prasības.
Kapitālsabiedrībām noteikts pienākums nodot pastāvīgā valsts glabāšanā arhīviski vērtīgus dokumentus, ja tiek atsavinātas kapitālsabiedrības daļas, piemēram, tās pārdodot. Dokumentu nodošanas pienākums tiek attiecināts arī uz fiziskajām personām, kas izbeidz profesionālo darbību.
Turpretī grozījumi likuma 5. panta otrajā daļā paplašina regulējumu attiecībā uz dokumentu saglabāšanu un nodošanu gadījumos, kad darbību izbeidz fiziskā persona, kas veic saimniecisko darbību vai uz darba, uzņēmuma vai autora līguma pamata nodarbina citas fiziskās personas, kā arī personu apvienība.
Izmaiņas ir nozīmīgas, jo darbības laikā radītie dokumenti var būt nepieciešami ne tikai vēstures pētniecībai, bet arī personu, valsts un organizāciju tiesību aizsardzībai.
Vienlaikus tas nenozīmē, ka ikvienam saimnieciskās darbības veicējam, izbeidzot darbību, visi dokumenti automātiski jānodod LNA. Nodošanai paredzēto dokumentu apjoms ir atkarīgs no to arhīviskās vērtības un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.
LNA direktora vietnieks Gatis Karlsons skaidro: “Grozījumi Arhīvu likumā paredz, ka sabiedrībai tiek saglabāti arhīviski vērtīgi dokumenti par kapitālsabiedrību pārvaldību, kad to īpašnieks ir bijusi valsts, kā arī fizisko personu profesionālās darbības rezultātā radītie dokumenti fizisko personu, valsts un organizāciju tiesību aizsardzībai.”
Grozījumi samazina birokrātisko slogu un iesniedzamo dokumentu skaitu situācijās, kad dokumenti to zuduma vai bojāejas gadījumā jāizslēdz no nacionālā dokumentārā mantojuma. Iepriekš daudzskaitlīgu dokumentu iesniegšanu regulēja īpaši Ministru kabineta noteikumi, kas ar grozījumiem Arhīvu likumā ir atcelti.
Arhīvu likuma grozījumi precizē 6. panta otrajā daļā ietvertās prasības elektronisko un audiovizuālo dokumentu nodošanai LNA. Jaunajā regulējumā skaidri noteikts, ka piecu gadu nodošanas termiņš attiecas uz visiem arhīviski vērtīgajiem dokumentiem – arī ilgstoši glabājamajiem. Līdz šim no arhīviski vērtīgajiem dokumentiem piecu gadu laikā bija jānodod tikai pastāvīgi glabājamie dokumenti. Vairums ilgstoši glabājamo dokumentu ir elektroniskie personāla dokumenti, kam ir augsts zuduma risks. Institūcijām nav digitālās saglabāšanas iespēju, dokumentiem ir augsts bojāejas risks, tādēļ to ilgstoša glabāšana uz vietas, līdzīgi kā dokumentiem papīra formātā, nav pieļaujama.
Jānorāda, ka minēto dokumentu nodošanas termiņu turpmāk vairs nevarēs pagarināt, pamatojoties uz to, ka dokumenti joprojām nepieciešami institūciju funkciju un uzdevumu izpildei, jo institūcija jebkurā brīdī var izveidot nododamo vai jau nodoto dokumentu kopiju. Iepriekšējais likuma regulējums šādu iespēju pieļāva, un institūcijas to izmantoja, lai atliktu dokumentu sagatavošanu nodošanai LNA. Jāpiebilst, ka dažādu iemeslu dēļ 60% institūciju savus e-dokumentus LNA nav nodevušas.
Grozījumi jaunajā redakcijā precizē likuma 21. pantā iekļauto arhīva izziņas jēdzienu, kā arī tās izstrādāšanas un izsniegšanas kārtību.
Arhīva izziņa ir dokuments, kurā sniegta arhīva dokumentos esošā informācija par noteiktu faktu, notikumu, personu, organizāciju vai darbību pagātnē. Ar grozījumiem likumā paredzēts, ka arhīva izziņa var saturēt gan arhīvu dokumentos esošo informāciju, gan ziņas par tās neesamību.
Arhīva izziņu izstrādā un izsniedz LNA, institūcijas un akreditēti privātie arhīvi, pamatojoties uz dokumentu izmantošanas pieprasījumā sniegto informāciju un visiem attiecīgajā arhīvā glabātajiem dokumentiem. Izziņu izstrādā un izsniedz ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas, ja citā likumā nav noteikts atšķirīgs termiņš.
Cilvēkiem tas ir būtiski, jo arhīva izziņa palīdz noskaidrot un apliecināt dažādus pagātnes faktus, kas var būt nepieciešami viņu tiesību un interešu aizsardzībai, piemēram, pensijas piešķiršanai, darba stāža pierādīšanai, izglītības, īpašumtiesību vai citu pagātnes faktu apliecināšanai un jautājumu risināšanai.
Grozījumi Arhīvu likuma 22. panta 8. punktā paredz, ka turpmāk LNA maksas pakalpojumus noteiks LNA direktors, ievērojot Ministru kabineta noteikto metodiku.
Izmaiņu mērķis ir samazināt administratīvo slogu un ļaut operatīvāk aktualizēt maksas pakalpojumu cenrādi, ņemot vērā izmaiņas pakalpojumu klāstā un to sniegšanas izmaksās.
LNA ir izstrādājis jaunu publisko maksas pakalpojumu cenrādi, kas stājās spēkā 2026. gada 28. oktobrī. Tas aizstāj līdzšinējo Ministru kabineta 2013. gada 17. septembrī apstiprināto cenrādi, kura pakalpojumu klāsts un cenas vairs pilnībā neatbilst faktiskajiem pakalpojumu sniegšanas procesiem un izmaksām.
Jaunajā cenrādī pārskatīts maksas pakalpojumu klāsts un to izcenojumi, ņemot vērā pakalpojumu sniegšanai nepieciešamā darba apjomu, izmantotos resursus un faktiskās izmaksas. Cenrāža aktualizēšanas mērķis ir nodrošināt pakalpojumu cenām skaidru un pamatotu aprēķinu, kā arī pielāgot tās arhīva darbības procesiem.
Tāpat grozījumi paredz, ka privāto arhīvu akreditācija būs maksas pakalpojums. Maksas apmēru un maksāšanas kārtību noteiks LNA direktors.
