Latvijas tiesiskais regulējums jau iepriekš atbilda Konvencijas par piekļuvi oficiāliem dokumentiem saistībām, tādējādi ar tās parakstīšanu nemainās sabiedrības mērķa grupu privātajā un publiskajā sektorā tiesības, pienākumi un veicamās darbības, kā arī administratīvais slogs.
Freepik
20. novembrī stājās spēkā likums, ar kuru Latvijā tika pieņemta un apstiprināta 2009. gada 18. jūnija Eiropas Padomes Konvencija par piekļuvi oficiāliem dokumentiem. Likuma mērķis ir veicināt valsts institūciju darba sabiedrības interesēs atklātību un caurskatāmību un informācijas pieejamību valsts pārvaldē un pašvaldībās starptautiskajā dimensijā.
Likums “Par Eiropas Padomes Konvenciju par piekļuvi oficiāliem dokumentiem” (turpmāk – Likums) tika izstrādāts ar mērķi pieņemt un apstiprināt Eiropas Padomes Konvenciju par piekļuvi oficiāliem dokumentiem (turpmāk – Konvencija), kas ir daudzpusējs starptautisks līgums.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere 2024. gada 17. aprīlī parakstīja dokumentu, ar kuru Latvija pievienojās Konvencijai.
Kā norādīts Likuma anotācijā, Konvencija ir pieņemta 2009. gada 18. jūnijā un stājusies spēkā 2020. gada 1. decembrī:
“Tā nosaka tiesības piekļūt valsts iestāžu oficiāliem dokumentiem. Šo tiesību ierobežojumi ir atļauti tikai, lai aizsargātu noteiktas intereses, piemēram, valsts drošību, aizsardzību vai privātumu.
Konvencija nosaka minimālos standartus, kas jāpiemēro, apstrādājot pieprasījumus par piekļuvi oficiāliem dokumentiem (piemēram, par palīdzības sniegšanu informācijas pieprasītājam, par lēmumu pieņemšanas termiņiem, par atteikuma iemesliem, par piekļuves veidiem un par samaksas piemērošanu), pārskatīšanas procedūru, kā arī papildu pasākumus.”
Tāpat anotācijā skaidrots, ka pastāv Speciālistu grupa, kas uzrauga, kā Konvencijai pievienojušās valstis īsteno piekļuvi oficiāliem dokumentiem, kā arī iesaistīto valstu (pušu) padome, kas izskata Speciālistu grupas ziņojumus, atzinumus, priekšlikumus un sniedz ieteikumus pusēm. Pušu padomē no katras valsts ir viens pārstāvis.
Likuma izstrādātāji vērš uzmanību, ka, pievienojoties Konvencijai, Latvija parāda starptautiskajai sabiedrībai gatavību turpināt uzturēt augstus informācijas atklātības standartus, kas jau ir nostiprināti:
Kā secināts anotācijā, Latvijas tiesiskais regulējums jau iepriekš atbilda Konvencijas saistībām, tādējādi ar Konvencijas parakstīšanu un Likuma spēkā stāšanos nemainās sabiedrības mērķa grupu privātajā un publiskajā sektorā tiesības, pienākumi un veicamās darbības, kā arī administratīvais slogs.
Ikviena tiesības piekļūt oficiāliem dokumentiem Latvijā konstitucionālā līmenī garantē vairāki Satversmes panti:
Augstāk minētās tiesības tiek īstenotas ar IAL, Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likumu, Valsts pārvaldes iekārtas likumu (VPIL) un citu speciālo ārējo normatīvo regulējumu.
“Latvija šobrīd atsevišķos aspektos nodrošina plašākas tiesības piekļūt oficiāliem dokumentiem nekā to prasa Konvencijas minimālie standarti. Proti, ir virkne oficiālo dokumentu jeb informācija, ko ikviens var iegūt bez pieprasījuma, nepastarpināti, bez maksas, piemēram, oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, publisko personu oficiālajās tīmekļvietnēs, publiskajos reģistros, specializētās tīmekļvietnēs un citviet,” teikts likuma anotācijā.
IAL mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.
Vienlaikus Tieslietu ministrija (TM) vērš uzmanību, ka atbilstoši judikatūrai iestādes darbinieks darba pienākumu izpildes laikā pēc savas iniciatīvas var veidot un apkopot dažādu informāciju – arī elektroniskā formātā, kura viņam nav jāizpauž ne darba devējam, ne citām personām:
“Šādu darbinieka radītu informāciju iestāde var pārņemt un sākt izmantot kā iestādes informāciju, taču, kamēr tas nenotiek, tā nav uzskatāma par informāciju, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.”
Konvencijas definīcijas “valsts iestāde” un “oficiāls dokuments” aptver IAL noteikto terminu saturu, teikts anotācijā.
Proti, Konvencijā izmantotais termins “valsts iestāde” aptver terminu “iestāde” IAL izpratnē.
Saskaņā ar IAL iestāde ir publiska persona, tās institūcija vai amatpersona, kā arī persona, kas īsteno tai deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo uzdevumu izpildi.
TM ieskatā Konvencijas saistības nerada pienākumu paplašināt to subjektu loku, kas jau šobrīd darbojas saskaņā ar nacionāliem tiesību aktiem informācijas atklātības jomā.
Atbilstoši TM sniegtajai informācijai valsts iestāde (minimālajā standartā) ir valdība (Ministru kabinets) un pārvaldes iestādes valsts, reģionālajā un vietējā līmenī (tiešās un atvasinātās publiskās personas, t.sk. pašvaldības), likumdevējas iestādes (Saeima) un tiesu iestādes (rajonu (pilsētu) tiesa, apgabaltiesa, Augstākā tiesa un Satversmes tiesa, karatiesa), ciktāl tās veic pārvaldes funkcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un fiziskas vai juridiskas personas, ciktāl tās īsteno administratīvo varu:
“Tās ir visas institūcijas, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Uz atsevišķiem subjektiem, kā, piemēram, uz tiesām, tiesu izpildītājiem, notāriem, Tiesībsargu u.c., Konvencijas normas attieksies tāpat kā līdz šim IAL regulējumā, proti, tiktāl, ciktāl tās īsteno administratīvās funkcijas. Piemēram, lēmumi, kas tiek pieņemti tiesas spriešanas procesā (tiesu iestāžu darbība citās jomās) nav pakļauti IAL un Konvencijas tvērumam.”
Konvencijā termins “oficiāli dokumenti” tiek skaidrots kā visa informācija, kas ir ierakstīta jebkādā formā un ko ir sagatavojušas vai saņēmušas un glabā valsts iestādes.
Savukārt Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā precizēts, ka oficiāli dokumenti ir informācija, kas ir ierakstīta jebkādas formas vai formāta fiziskā līdzeklī (rakstīts teksts, informācija skaņas ierakstu vai audiovizuālo ierakstu lentē, fotoattēli, e-pasta vēstules, informācija, kas tiek glabāta elektroniskā veidā, piemēram, elektroniskās datubāzes, u. c.).
Atbilstoši IAL informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Savukārt sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.
Latvijā ar šādu informāciju saprot informāciju, kuru var iegūt no iestādes saskaņā ar IAL, proti, informāciju, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt un kuras iekļūšanu informācijas apritē var identificēt.
Vienlaikus atbilstoši Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādītajam vienkāršāk informācijas nozīmi ir noteikt, ja mēs runājam par papīra dokumentiem, savukārt gadījumos, kad informācija tiek glabāta elektroniski datubāzēs, ir sarežģītāk noteikt to, kas ir dokuments.
“Konvencijas pusēm jābūt rīcības brīvībai lēmumos par jēdziena “oficiāls dokuments” nozīmi. Dažās Konvencijas pusēs piekļuve konkrētai informācijai, ko norādījis pieteikuma iesniedzējs, tiks nodrošināta, ja šī informācija būs viegli iegūstama ar esošajiem līdzekļiem. Dažas puses par dokumentu uzskata tādas informācijas apkopojumus datubāzēs, kas loģiski sader kopā,” skaidro TM.
“Dokumenti, ko amatpersonas saņem, pildot savus pienākumus, skaidri jānošķir no dokumentiem, kurus tās saņem kā privātpersonas un kuri nav saistīti ar viņu pienākumiem. Šī pēdējā dokumentu kategorija neietilpst Konvencijas oficiālo dokumentu definīcijā,” informē TM.
TM detalizēti skaidro, ka judikatūrā jēdziens “ziņa” tiek skatīts no valodnieciskā aspekta, proti, ziņa ir tas, ko paziņo, uzzina. Turpretī atbilstoši skaidrojošajai un sinonīmu vārdnīcai vārds “ziņa” ir sinonīms vārdam “informācija”.
IAL attiecas uz dokumentētu informāciju, kas ir informācija, kuras iekļūšanu informācijas apritē var identificēt, norāda TM.
Savukārt saskaņā ar IAL informācijas aprite ir informācijas ierosināšana, radīšana, apkopošana, apstrādāšana, lietošana un iznīcināšana.
“No minētajām tiesību normām izriet, ka termins “dokumentēta informācija” neattiecas tikai uz tādu informāciju, kas fiksēta dokumentā šī vārda klasiskajā izpratnē (piemēram, Dokumentu juridiskā spēka likuma izpratnē). Jau patlaban IAL izpratnē termins “dokumentēta informācija” tiek lietots ļoti plašā nozīmē.
Kā skaidrots Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumos, arī informācijas sistēmas pārziņa noteiktā formā un kodējumā piefiksētas ziņas (elektroniskie dati) var būt uzskatāmas par dokumentētu informāciju IAL izpratnē, ja vien šo ziņu iekļūšanu iestādes informācijas apritē (piemēram, iestādes radītajā, apkopotajā vai apstrādātajā informācijas apjomā) ir iespējams identificēt.
Turklāt arī iestādes rīcībā esošie kādā tehniskā veidā fiksētie dati, no kuriem var noskaidrot, kad un no kādām IP adresēm notiek dienesta pārziņā esošajās informācijas sistēmās iekļauto datu aplūkošana, ir informācija, ko iestāde varētu identificēt (atrast) un sniegt pieprasītājam,” skaidro TM.
TM papildus vērš uzmanību, ka Konvencija nenosaka pusēm pienākumu sagatavot jaunus dokumentus pēc informācijas pieprasījumu saņemšanas. Minētais attiecas arī uz informāciju, kas valsts iestādes vārdā fiziski atrodas juridiskās vai fiziskās personas rīcībā, pamatojoties uz līgumiem starp konkrēto valsts iestādi un personu.
Taču Konvencijas darbības jomā ietilpst uz arhīviem nosūtītie oficiālie dokumenti, kā arī personas datus saturoši dokumenti. Kā skaidro TM, trešo personu piekļuve dokumentiem, kas satur personas datus, principā nav aizliegta, tomēr to apstrādi noteic Vispārīgā datu aizsardzības regula.
IAL paredz arī ierobežojumus piekļuvei oficiāliem dokumentiem, kas regulējumā ieviesti atbilstoši Satversmes 116. pantam. Respektīvi, personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā (tostarp brīvi iegūt informāciju) var ierobežot likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Kā paskaidro TM, tas pilnībā sasaucas ar Konvencijā nedaudz detalizētāk uzskaitīto un noteikto. Proti, ierobežojumus precīzi nosaka tiesību aktos un tiem ir jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un samērīgiem ar mērķi aizsargāt valsts drošību, aizsardzību un starptautiskās attiecības, sabiedrības drošību, noziedzīgu darbību novēršanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, disciplinārlietu izmeklēšanu, valsts iestāžu īstenotās pārbaudes, kontroli un pārraudzību, privātumu un citas likumīgas personiskās intereses, komerciālās intereses un citas ekonomiskās intereses, valsts ekonomikas, monetāro un valūtas maiņas kursa politiku, pušu vienlīdzību tiesvedībā un efektīvu tiesas spriešanu, vidi, apspriedes par jautājuma izskatīšanu valsts iestādēs vai starp tām.
Latvijā terminēti un pastāvīgi ierobežojumi piekļūt oficiāliem dokumentiem noteikti ne tikai IAL, bet virknē normatīvo aktu un uz to pamata izdotajos ārējos normatīvajos aktos, piemēram, MK noteikumos.
Kā būtiskākie likumi, kuros noteikti ierobežojumi piekļuvei oficiāliem dokumentiem, minami:
Piekļuve ierobežotas pieejamības un citai klasificētai informācijai tiek nodrošināta saskaņā ar IAL un speciāliem likumiem, kas TM ieskatā Konvencijas prasībām pilnībā atbilst.
Papildus TM norāda, ka Latvija atbilstoši labas pārvaldības principiem daļēji nodrošina arī nepastarpinātu piekļuvi valsts informācijai, regulāri pārskata informācijas pieejamības ierobežojumus, tas ir, vai tie vēl nepieciešami konkrētajā apjomā un vai nav mazāk ierobežojošu alternatīvu, kā arī regulāri pārskata tās informācijas daļas pieejamību, kurai piekļuvi varētu nodot pilnībā anonīmi (pat bez personas datu fiksēšanas, optimizējot arī procesus) un kurai var būt alternatīvi risinājumi: “Lai nodrošinātu sabiedrības interesēm atbilstošus (t. sk. datos balstītus) piekļuves risinājumus, svarīga ir daudzpusīga tiesības uz valsts informāciju īstenošanas un nodrošināšanas statistika.”
