Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir starptautisks līgums, ko 1950. gada 4. novembrī Romā pieņēma Eiropas Padome, lai aizsargātu cilvēka pamattiesības un brīvības Eiropā. Šī konvencija, kura stājās spēkā 1953. gadā, joprojām ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību dokumentiem pasaulē.
Morāls manifests uz kara drupām
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa bija fiziski un arī morāli sagrauta. Miljoniem cilvēku bija cietuši no kara vardarbības, totalitāriem režīmiem, deportācijām un masu slepkavībām. Kara apstākļos cilvēka cieņa un tiesības bija kļuvušas drīzāk par greznību, nevis vispārēju normu.
Karu piedzīvojušās valstis apzinājās: lai novērstu tā atkārtošanos, jābalstās uz kopīgiem starptautiski respektētiem principiem un vērtībām, tostarp brīvību, taisnīgumu un cilvēktiesībām. 1945. gada 26. jūnijā tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kuras mērķis primāri bija nodrošināt starptautisko mieru un drošību.
1948. gada 10. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju kā morālu manifestu uz kara drupām, taču vienlaikus – pirmo nozīmīgo, taču juridiski nesaistošo cilvēktiesību dokumentu, kurā formulētas cilvēktiesības starptautiskā līmenī, proti, ka visiem cilvēkiem neatkarīgi no tautības, dzimuma, rases un pārliecības ir vienlīdzīgas tiesības un brīvības. Deklarācija par cilvēka pamattiesībām noteica tiesības uz brīvību, vārda, domas, ticības un pulcēšanās brīvību, spīdzināšanas un paverdzināšanas aizliegumu, kā arī tiesības uz izglītību, darbu, pienācīgu dzīves līmeni un īpašumu. Latvija ir ANO dalībvalsts kopš 1991. gada.
Meklējot iespējas noteikt kopīgus pārvaldības principus, 1949. gadā tika nodibināta Eiropas Padome, par kuras mērķi kļuva vienotas demokrātiskas un tiesiskas telpas izveidošana Eiropā, nodrošinot tās pamatvērtību – cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību.
Kā norādījis Oksfordas Universitātes profesors un politiskais komentētājs Timotijs Gārtons Ešs (Timothy Garton Ash), Eiropas Padome vistiešākajā veidā iemiesoja “pēckara cerības uzbūvēt labāku Eiropu, “eiropeiskāku” Eiropu, kurā valdītu brīvība, demokrātija, likuma vara cilvēka cieņas atzīšana un cilvēktiesības.”1
1950. gada 4. novembrī Eiropas Padome pieņēma Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Tās mērķis – ANO Cilvēktiesību deklarācijā paustos principus pārvērst konkrētās, dalībvalstīm tiesiski saistošās normās.
Saskaņā ar šo dokumentu 1953. tika gadā izveidota un 1959. gadā darbu sāka Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā – institūcija, kura nodrošina, lai dalībvalstis ievēro konvencijā ietvertās tiesības un garantijas. Tiesa to dara, izskatot sūdzības, ko iesniedz fiziskas vai juridiskas personas vai – atsevišķos gadījumos – valstis. Ja tiesa konstatē, ka dalībvalsts ir pārkāpusi vienu vai vairākas no šīm tiesībām un garantijām, tad tā pasludina spriedumu.
Spriedumi ir saistoši: attiecīgajām valstīm ir pienākums tos pildīt. Tiesas spriedumu izpildi uzrauga Eiropas Padomes Ministru komiteja.
Pateicoties uzraudzības mehānisma darbībai un cilvēktiesību tradīcijām Eiropā, Eiropas Cilvēktiesību konvencija tiek uzskatīta par efektīvāko cilvēktiesību aizsardzības instrumentu pasaulē.2
Ne katra dalībvalsts ir ratificējusi visus konvencijas protokolus. Latvija par Eiropas Padomes dalībvalsti kļuva 1995. gadā, konvencijas ratifikācijas procesu sāka 1997. gadā un to vēl nav noslēgusi.
Latvija vēl nav pievienojusies visiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas protokoliem Konvencijai kopā ir 16 protokoli. Lielākā daļa paredz paša konvencijas teksta grozījumus, tāpēc tie atsevišķi konvencijas tekstā neparādās, skaidro Ārlietu ministrijā. Tikai tie protokoli, kas paredz jaunas substantīvas tiesības, piemēram, konvencijas 1. un 2. protokols, ir pievienoti konvencijas tekstam tā konsolidētajā versijā, kas latviešu valodā pieejama Eiropas Cilvēktiesību tiesas tīmekļvietnē. Ne katra dalībvalsts ir ratificējusi visus protokolus. Latvija konvencijai pievienojās 1997. gada 27. jūnijā, ratificējot konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu. Līdz šim brīdim Latvija ir pievienojusies visiem konvencijas protokoliem, izņemot 12. un 16. protokolu. Šobrīd norit process, lai Latvija ratificētu konvencijas 16. protokolu. Saeima 2025. gada 9. oktobrī pieņēma likumu “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu”, kas stāsies spēkā 6. novembrī. “Latvijas pievienošanās Konvencijas 16. protokolam radīs jaunu mehānismu cilvēktiesību proaktīvai aizsardzībai nacionālo tiesvedību ietvaros, proti, ļaus noteiktām tiesām lūgt konsultatīvo atzinumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) par Konvencijas un tās protokolos garantēto tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tādējādi veicinot dialogu ar ECT un ļaujot Latvijas augstākajām tiesu institūcijām nodrošināt efektīvāku būtisku cilvēktiesību jautājumu kvalitatīvu izlemšanu,” teikts likumprojekta anotācijā. Pēc likuma spēkā stāšanās Ārlietu ministrija sagatavos ratifikācijas rakstu un deklarāciju, ko iesniegs Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, tādējādi apliecinot, ka Latvija uzņemas šajā protokolā ietvertās saistības. Atbilstoši konvencijas 16. protokola noteikumiem tas Latvijā stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam, skaitot no datuma, kurā Latvija būs izteikusi savu piekrišanu uzņemties tajā noteiktās saistības. Proti, datums tiks skaitīts no dienas, kad Latvija ratifikācijas rakstu un tam pievienoto deklarāciju iesniegs Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Plānots, ka Latvijā konsultatīvo atzinumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai būs tiesīga lūgt Satversmes tiesa un Augstākā tiesa (Senāts). Savukārt konvencijas 12. protokols par vispārēju diskriminācijas aizliegumu tika atvērts parakstīšanai 2000. gada 4. novembrī un stājās spēkā 2005. gada 1. aprīlī, kad to bija ratificējušas 10 konvencijas dalībvalstis. Šobrīd 12. protokolam ir pievienojušās 20 konvencijas dalībvalstis. 2000. gada 4. novembrī Latvija parakstīja 12. protokolu, bet, līdzīgi kā lielākā daļa pārējo dalībvalstu, šobrīd to nav ratificējusi. Līdz ar to konvencijas 12. protokols Latvijā nav spēkā. Vienlaikus jau konvencijas 14. pants ietver diskriminācijas aizlieguma principu, norāda Ārlietu ministrija.šanas”.3 |
Vēsturiska vienošanās Helsinkos
Padomju Savienība kā totalitāra vienpartijas valsts, kas neatbilda Eiropas Padomes izvirzītajiem principiem, šajā organizācijā netika uzņemta. Savukārt Krievijas Federācija pēc PSRS sabrukuma iestājās Eiropas Padomē 1996. gadā, taču tika izslēgta no tās 2022. gadā pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Padomju Savienība, lai gan bija starp ANO dibinātājām, no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas parakstīšanas 1948. gadā atteicās. Tomēr vēsture pēc vairākām desmitgadēm noveda Maskavu līdz cita saistoša dokumenta – 1975. gada Helsinku akta – parakstīšanai, kurš līdztekus citiem nosacījumiem paredzēja cilvēktiesību ievērošanu.
1975. gadā Somijas galvaspilsētā Helsinkos notika Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes konference, kuras mērķis bija mazināt spriedzi starp Rietumu un Austrumu blokiem. 1. augustā pieņemtais sanāksmes nobeiguma akts, kuru parakstīja 35 valstis, ieskaitot PSRS, paredzēja tādas apņemšanās kā pastāvošo robežu atzīšana, strīdu risināšana mierīgā ceļā, neiejaukšanās valstu iekšējās lietās, valstu sadarbība ekonomikā un zinātnē, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību, tostarp domu, sirdsapziņas, reliģijas vai ticības brīvības, ievērošana, tautu vienlīdzīgas tiesības un pašnoteikšanās. Tomēr šis akts nebija juridiski saistošs, tas nebija jāratificē parakstītājvalstu parlamentos.
Deva pamatu disidentu kustībai
Kā norāda ievērojamais britu vēsturnieks, Eiropas vēstures analītiķis Tonijs Džads (Tony Judt), “(..) vairums politisko vadītāju, kuri parakstīja šīs klauzulas, pievērsa tām niecīgu uzmanību – abās “dzelzs priekškara” pusēs valdīja vispārējs uzskats, ka tās ir diplomātiska dekorācija, kukulis iekšzemes sabiedriskajai domai (..)”.4Padomju Savienība šajā sanāksmē panāca savu galveno mērķi – tās pēckara robežu neaizskaramības atzīšanu saskaņā ar konferences noslēguma dokumentu.
Taču drīz vien izrādījās, ka Maskava, vēloties legalizēt savas pēckara robežas, bija sagatavojusi sev lamatas. Helsinku noslēguma aktā noteiktā prasība parakstītājvalstīm ievērot cilvēktiesības radīja tālejošas sekas – deva pamatu tā dēvētajai Helsinku kustībai Austrumeiropā, kam bija ievērojama loma komunisma sagrāvē.
Latvijā šī kustība atbalsojās kā cilvēktiesību grupas “Helsinki 86” izveidošana ar mērķi atgādināt par nepieciešamību ievērot latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības.
Pieminot 1941. gada jūnija deportācijas Latvijā, “Helsinki 86” 1987. gada 14. jūnijā organizēja ziedu nolikšanas ceremoniju komunistiskā terora upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa, šādi aizsākot tā dēvētos kalendāra nemierus – publiskus pasākumus saistībā ar nozīmīgiem datumiem Latvijas vēsturē.
Kā secina T. Džads, “(..) tas pats uzsvars, ko komunisti lika uz “Helsinkiem” kā avotu savu režīmu starptautiskai likumībai, tagad sāka viņus vajāt: piesaucot pašas Maskavas neseno apņemšanos, kritiķi (iekšzemē un ārzemēs) tagad varēja izdarīt publisku spiedienu uz padomju režīmiem. Šāda veida opozīcijai vardarbīgas represijas bija ne tikai neefektīvas, bet tiktāl, cik par tām zināja sabiedrība, pašsakāvnieciskas. Nokļuvuši paši sava cinisma lamatās, Leonīds Brežņevs un viņa kolēģi bija neatgriezeniski radījuši caurumu savā aizsardzībā. Pretēji visām gaidām, tas izrādījās nāvējošs.”5
LV portāls jautā:
Kā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir mainījusi Eiropu – tās likumdošanu, tiesu praksi un vispārējo izpratni par cilvēktiesībām? Kāda ir konvencijas loma šobrīd?
Konvencija ir “dzīvs instruments”, kas aug līdzi laikam
Karina Palkova
tiesībsardze
Foto: Edijs Pālens, LETA
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija patiesi ir mainījusi Eiropu. Tā kļuvusi par mūsu kopīgās sirdsapziņas un tiesiskās kultūras pamatu. Konvencija ir ne tikai juridisks dokuments, bet arī dzīvs pierādījums tam, ka ikkatra cilvēka cieņa, brīvība un taisnīgums ir vērtības, kuras valstij ir pienākums sargāt. Konvencija ir “dzīvs instruments”, kas aug un pielāgojas sabiedrības jaunajām vajadzībām.
Mūsdienu Eiropā tā turpina būt kopēja mēraukla, kas vieno dažādas valstis vienā vērtību telpā.
Latvijā šī konvencija ir kļuvusi par mūsu tiesiskās domāšanas mugurkaulu, no tiesu spriedumiem līdz valsts pārvaldei un cilvēku ikdienai. Tā mums visiem atgādina: valsts spēks izpaužas nevis varā pār cilvēku, bet gan spējā aizsargāt viņa cieņu, godāt tiesiskumu un taisnīgumu.
Fundamentāls demokrātijas virzītājspēks
Ineta Ziemele
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese
Foto: Zane Bitere, LETA
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija kopš tās pieņemšanas ir kļuvusi par gandrīz visu konvencijas dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu, ir piemērojama tieši, un valstu konstitūcijas tiek interpretētas harmonijā ar šo konvenciju. Latvijā ir tieši tāpat. Līdz ar to konvencija un tiesas judikatūra gadu gaitā ir ietekmējusi visas dalībvalstu dzīves jomas.
Cilvēktiesību izpratne laika gaitā ir attīstījusies, tādēļ, interpretējot konvenciju, viens no vadošajiem principiem, kas jāņem vērā, – konvencija ir dzīvs instruments.
Tā ir sekmējusi vienlīdzīgo tiesību principa piemērošanu situācijās, kuras vēsturiski bija atstātas privāto tiesību jomā. Piemēram, apstākļiem cietumos tagad ir jāatbilst standartam, kuru noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tiesas judikatūra ir ļoti ietekmējusi kriminālprocesa garantijas utt.
Konvencija ir stiprinājusi demokrātijas telpu Eiropā. Kopš 90. gadu sākuma īpaši strauji cilvēktiesību izpratni un praksi nācās mainīt jaunajām demokrātijām. 2016. gadā, kad katras šīs valsts pieredzi aprakstījām Kembridžas Universitātes izdevniecībā izdotajā grāmatā “The Impact of the ECHR on Democratic Change in Central and Eastern Europe. Judicial Perspectives” (Jūlijas Motokas un Inetas Ziemeles zinātniskajā redakcijā), secinājām, ka konvencijas ieviešana ir bijusi fundamentāls virzītājspēks demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma praktiskā īstenošanā.
Nav vairs laika dzīvot tikai 1945. gada izjūtās, universālismā un abstrakta indivīda cilvēktiesību doktrīnā
Maija Kūle
filosofe
Foto: Ieva Čīka, LETA
- Jābūtības vārdi cilvēcei
(..) Cilvēktiesību naratīvs, publiskais stāsts, pieder vēsturiskajai apziņai. Taču šis naratīvs nes visnotaļ jēdzīgu vēsti, jo tam ir liels, nomierinošs, saliedējošs, filosofisks efekts, kas tiecas uz universāla likuma pusi, un, protams, tas nav likums, bet jābūtības vārdi visai cilvēcei. Jebkurai būtnei, kas pieder pie cilvēku sugas, ir tiesības uz dzīvību, brīvību, drošību, spīdzināšanas un verdzības nepieļaujamību, atpūtu, biedrošanās brīvību utt. Valsts nedrīkst dominēt pār indivīdu, izņemot katastrofālus gadījumus. To pauž Universālā cilvēktiesību deklarācija, ko ANO pieņēma 1948. gadā.
Ir labi zināma vēsture ap 1946.–1947. gadu, kad ASV prezidenta Rūzvelta sieva Eleonora uzņēmās vadīt nelielu, starptautiski veidotu komisiju, kura izstrādātu pasaules uzvedības jaunos principus un starptautiskos noteikumus. Viņa bija vienkārša sieviete, bez superaugstas izglītības, taču piederēja pie valdošās elites, kas bija beigusi Otro pasaules karu. Visapkārt valdīja sajūta, ka vajag radīt principus, kā dzīvot tālāk mierā un saticībā, citiem vārdiem sakot, humāni un cilvēciski, jo plosīties, graujot dzīvi uz šīs Planētas (arī ar atomieročiem), nudien nav jēdzīgi.
Tagad daudzi grib būt bijuši pie pirmsākumiem cilvēktiesību doktrīnā. Tā, piemēram, francūzi Renē Kasēnu (René Cassin) min kā cilvēktiesību doktrīnas pamatlicēju, kas izvēlējies apzīmējumu “Universālā”. Arī Staļins esot gribējis un sūtījis savus emisārus–juristus pie Elizabetes ar ziņu, kuru var īsi raksturot tā – tajā esot jāiekļauj valsts tiesības attiecībā uz individuālo cilvēku, jo valsts ir galvenā!
Taču Eleonora emisārus–čekistus esot aizsūtījusi projām ar domu, ka tas galīgi nesaskan ar ieceri – galvenais ir individuālais cilvēks un viņš(-a) ir jāsargā no valsts un varas sistēmas pāridarījumiem. Tāpēc mēdz uzskatīt, ka cilvēktiesību doktrīnai ir klasiskā liberālisma ievirze, bet, ja skatās daudz senāk, var pat minēt ideju par cilvēciskās būtnes godu un cieņu Dieva priekšā.
- Nav īsta balansa ar personas pašas pienākumiem
Laiku pēc 1945. gada raksturo īpaša atmosfēra, kas, protams, vairs nav tverama mūsdienu paaudzēm.
Pirmām kārtām, universālisms, centieni cilvēktiesību deklarāciju attiecināt uz pilnīgi visām pasaules valstīm, reģioniem un varām, izmantojot ANO ietekmi. Šī garadarba pieņemšana esot bijis viens no nozīmīgākajiem pasākumiem ANO vēsturē un ticis veiksmīgi izmantots.
Pat ja tāda supervalsts kā Ķīna kādu laiku stīvējās pretī, tad vēlāk pārdomāja – vai gan grūti diplomātiskajā saziņā un politiskajos tekstos sākt lietot vārdu savienojumu “cilvēktiesības Ķīnas skatījumā”. Vēl vairāk, islāma valstis uzrakstīja pašas sev Kairas Deklarāciju par cilvēktiesībām islāmā, balstoties uz Korānu un lietojot apzīmējumu “visi cilvēki”.
Interesanti, ka universālā pieeja sāka izvērsties arī citā veidā – sāka vairoties tiesību daudzums: kultūras tiesības, izglītības tiesības, sociālās tiesības, migrantu tiesības utt. Radās grūtības to visu savilkt zem Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas jumta – jo tad, ja MAN pienākas “jumts virs galvas”, dodiet… un kaut ko labāku! Attīstījās pieprasīšanas, apstrīdēšanas un pārsūdzības kultūra, kamēr mūsdienās tā jau pārsniedz saprāta mēru.
Lai cik cēlas un humānas būtu cilvēktiesības, tajās nav īsta balansa ar personas pašas pienākumiem, atbildību un cieņu.
Taču tolaik staļinistus nedrīkstēja laist pie vārda – tie valsts varas spēku būtu uzkrāvuši virsū indivīdam. Tagad indivīdu sargā gan konstitucionālās tiesas, gan tiesībsargi, gan leģitīmi valstu likumi. Tikai – ja vienmēr spētu pasargāt, jo ideālforma atšķiras no reālformas!
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija parāda cilvēka izpratnes redukciju uz abstraktu būtni – nerunāsim par tādu pazīmju kā rase, tautība, dzimums un ticība, utt. redukciju, lai indivīds būtu “tīrs” no šādām pazīmēm. Ievērosim, ka individuālo būtni raksturo ar vārdu ikviens, katrs cilvēks vai noliedzošā formā – neviens.
Deklarācija cenšas proponēt maksimālu vienlīdzību, atbrīvojot indivīdu no prasības, lai tas pats būtu realizējis kādus centienus sevis, kopienas, visas cilvēces attīstībai.
Apgaismības laikmeta kontekstā to mēdza uzskatīt par pašu par sevi saprotamu – neprasi daudz, attīsties pats! Kants. Taču patērētājsabiedrībā, laikā, kad demokrātiskā brīvestība ļauj būt visādam, parādās notis – es prasu, jo man ir tiesības!
Cilvēktiesību filosofs, francūzis Žaks Maritēns uzsvēra, ka nevajadzētu runāt par pilnīgi abstraktu būtni, bet gan par savā attīstībā esošu personu.
Latviski to sauc par personību, un, piemēram, kristietība stimulē tādai būt. Katolis būdams, Maritēns centās deklarācijā ienest personālisma un neotomisma notis, taču šī filosofija neiedzīvojās, un tagad personālisma kā virziena pasaulē gandrīz vairs nav. Ir pragmatiskais funkcionālisms, neomarksisms un tehnokrātiskais autoritatīvisms jeb “tumšā apgaismība”.
- Sūdzēšanās pievilcība un mūsdienu vērtības
Juriste Baiba Rudevska ir viena no teorētiķēm, kas zina filosofiju. Viņas izteikums cilvēktiesību vēstures analīzē ir tā vērts, lai to nocitētu: “Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju izstrādāja vēl “vecā kaluma” cilvēki ar klasisku izpratni par cilvēka iedabu, kas bija stingri iesakņoti Rietumu kristīgās domas tradīcijā. Pats Maritēns bija ļoti reliģiozs katolis un personālisma filozofijas pārstāvis; viņš uzlūkoja cilvēku nevis kā kailu indivīdu, bet kā personu ar daudzām šķautnēm, kuras veido viņa attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem un ar sabiedrību… Taču sekojošajos gadu desmitos Eiropā un pasaulē daudzi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti no labdabīgiem cilvēka aizsardzības rīkiem kļuva par bīstamiem ideoloģiskās cīņas ieročiem”. (Rudevska, B. Kā ideoloģija caur starptautiskajām tiesībām tiek uzspiesta valstīm un tautām. Telos, 29.10.2025. Pieejams: https://telos.lv/ka-ideologija-caur-starptautiskajam-tiesibam-tiek-uzspiesta-valstim-un-tautam/.)
Divus gadus pēc ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pamodās Eiropas Padome un 1950. gadā pieņēma Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Pēc brīvvalsts atgūšanas 1997. gada 27. jūnijā Latvija to akceptēja, bet Satversmē tika iekļauta cilvēktiesību sadaļa.
Kāpēc Eiropai ir savs dokuments – konvencija?
Atbilde ir vienkārša – pēc Otrā pasaules kara Eiropā vairāk valdīja juristi, nevis filosofi vai radošie politiķi. Valdīja vērtība – tiesiskums. Daudzkārt abstraktāka likumu kopa nekā filosofiskas pārdomas.
Kaut Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir brīnišķīgs, humāns principu kopums, juristi sāka uzdot jautājumu: kā kontrolēt deklarācijas izpildi?
Ja ir tiesības, tad taču vajag TIESU. Pasaulē gan ir sociālās dzīves varianti, kad iztiek bez tiesām, jo tiesa nevar būt atrauta no sabiedrības kultūrvēsturiskajām nostādnēm, kas pieļauj vai liedz tiesāt. Pašlaik ir vērojams Eiropas apmulsums ar ierosināto prasību notiesāt kaimiņvalsts prezidentu Putinu kā kara noziedznieku, bet viņš nepakļaujas starptautiskām tiesām un līdz šim nav pieejams šādai procedūrai.
Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas otrā daļa ietver smalku Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzbūves un funkcionēšanas sistēmu. Latvijā mums ir juristi slavenības, kas savu reputāciju ieguvuši, būdami izvirzīti strādāt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā Egils Levits, Ineta Ziemele, Mārtiņš Mits, Artūrs Kučs. Neko daudz par viņu darbu tiesā publika nezina, jo tēma par to, kas notiek tur, tālumā, Strasbūrā, Latvijas mediju atspoguļojumam nav pievilcīga.
Tomēr ir personas, kam tā kļūst pievilcīga: izmantot sūdzēšanos par Latvijas valsts lēmumiem, triju līmeņu tiesvedībām, kas nav pieļāvušas negatīvu darbību pret Latvijas Satversmes vērtībām, piemēram, sūdzēties par neļaušanu organizēt “krievu skolu aizstāvību pret valsts izglītības politiku” (“Rodina un Borisova pret Latviju”, 2025).
Tas ir gandrīz vai amizanti attiecībā uz sākotnējo cilvēktiesību ieceri, jo valsts tagad nonāk aizstāvības pozīcijā, pierādot savu vērtību primaritāti, kaut ANO deklarācijas pamata ideja bija aizstāvēt personu!
Ko vien vērta ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta “Ždanoka pret Latviju”, kad visi zina, kas ir Ždanoka un kāda ir viņas briesmīgā attieksme pret neatkarīgo Latvijas valsti! Gribas teikt: kaut kas vairs nav kārtībā “šajā karaļvalstī” – Eiropas Padomes cilvēktiesības –, ja Ždanokai ir iespējas ieņemt tās “abstraktās būtnes” pozīciju, kas var sūdzēties un sūdzēties, neraugoties uz saviem nodarījumiem. No filosofu viedokļa te trūkst vēsturiskuma principa, hermeneitiskās konkrētības, pieļaujot, ka demokrātijā visi var atļauties visu.
- Gribas laikmets
Līdz ar 21. gadsimta sākumu noskaņas pasaulē mainās. To grūti uztvert, jo trūkst vārdu, kādos runāt. Vēstures filosofiju neviens vairs neraksta. Cilvēktiesību doktrīnu sāk kritizēt, parādot, ka to izmanto iekšpolitiskajās spēlēs. Mums pašiem taču bija partija “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, tikai pazuda! Daži filosofi apgalvo, ka notiekot neofeodālisma izveide, jo ne jau verdzība, bet gan dzimtbūtnieciska piesaiste neļaujot atstāt savu dzīves telpu. Turklāt ieslodzījums nav tāpēc, ka nelaistu ārā, bet gan paši vairs negribam to darīt dzīves nedrošības dēļ.
Bet Krievijas vīriešiem vecumā no 16 līdz 65 gadiem izbraukšana no valsts tiešām tiek slēgta. Politiskās cilpas savelkas! Arī Covid-19 noteikumi sagrāva dzīves kārtību pasaulē. Tagad ģeopolitiskās kārtības salaušana notiek ar lielu Krievijas iespaidu, jau kopš 2014. gada, bet vēl vairāk ar pilna mēroga kara pret Ukrainu sākumu 2022. gadā, radot bīstamu precedentu cilvēktiesību (ne)ievērošanai.
Ukraiņi pamatoti prasa: kam mums tās visas cilvēktiesību deklarācijas, konvencijas un traktāti, ja tie neapstādina nevienu šāviņu, nevienu raķeti, vērstu pret mums?
Mēs gribam, lai Ukrainas valsts un visa Eiropa mūs aizsargātu cilvēktiesību uz dzīvību vārdā, bet tā ir tukša skaņa. Krieviju 2022. gadā izmeta no Eiropas Padomes – vai tas deva kaut ko vairāk par publisku žestu? Tad jau labāk ņemties ar šīs valsts agresijas pierādījumu vākšanu un nosodīšanu, nevis attālināties, vienkārši izslēdzot.
Es šo 21. gadsimtā sākušos vēstures posmu esmu nodēvējusi par Gribas laikmetu. Nesaku, ka man šis laikmets patīk vai ka tajā saskatu humānu cerību. Vienkārši vēsture iet uz priekšu, mainot savu seju. Sāk valdīt spēks, nevis saprāts, pat ne pragmatisks aprēķins, un ne jau pirmo reizi vēsturē vien.
19. gadsimta beigās filosofi saskatīja kaut ko līdzīgu – pieauga varasgribas, spēka, enerģētisma doktrīnas, un, še tev, 1914. gadā Eiropa dabūja Pirmo pasaules karu. Iespējams, ārpolitiski mēs pašlaik esam kā pirms Pirmā pasaules kara – valstis sāk drudžaini tam posties. Bet iekšpolitiski tas izskatās kā pirms Otrā pasaules kara. Kopumā tas rada milzīgu politiski militāru stresu visiem un agrāko ģeopolitiski svarīgo vienošanos sajukumu.
Apgaismības, racionālisma, starptautisku valstu līgumu laiks patlaban sāk beigties, un tā vietā nāk doktrīnas “miers caur spēku”, “labās gribas koalīcija”, politisko līderu vienvaldības princips, kuru visi nekautrējoties pieņem.
Pat koķetē un glaimo, kā tas notiek attieksmē pret ASV prezidentu Trampu. Pasaules līderu starpā tagad ienāk tie, kam ir skaidra vārda spēks, kā Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, kā Itālijas premjere Džordžija Meloni. Cits stils, citas izjūtas, jāatzīst, ka te dominē laika gara izjūtas precizitāte. Veidojas jauna laika naratīvs.
Filosofi ir apmulsuši šādā pasaulē. Klasiskais liberālisms ir sabojājies, to jau tagad mēdz saukt par konservatīvismu, tātad it kā novecojušu. Neoliberālisms ir sācis trakot un radīt cancel jeb noliegšanas, woke pseidokultūras, no kurām daudziem kļūst nelabi. Lai cik skaista savos pamatos būtu liberālā individuālisma doktrīna, cilvēki dzīvē redz uz ielām (tagad jau pirmām kārtām ASV) plosāmies aptrakušus, nemācītus, bezkaunīgus personāžus, kas brēc par savām tiesībām, degradējot visu tiesību sistēmu. Imigranti likumpārkāpēji vispirms atceras savas tiesības, nevis to, kā nelegāli iekļuvuši valstī. Tas pats notiek arī Eiropā, kura viņus šurp pasauca un ar Merkeles svētību iedeva cerības.
Krievijā personu apspiešana ir pieņēmusi maksimālu apmēru, ierobežojot izteiksmes, runas, viedokļu un biedrošanās brīvību. Ķīnā personīgā sociālā konta esamība noteikti disciplinē, bet arī ierobežo. Tas pats palēnām tuvojas Eiropas Savienībai, redzot, kā tiks kontrolētas personas finanšu plūsmas, feisbuka foto, komentāru saturs utt.
Interneta plūsmu kontrolei pakļautā pasaule it kā attālinās no cilvēktiesību cerībām un ideāliem uz brīvību. Savdabīgi, ka Krievijas pilsonis Pāvels Durovs kā “Telegram” īpašnieks gandrīz pēdējais ir palicis šajā pasaulē, kas par augstāko vērtību savai e-impērijai licis izteiksmes brīvību, bet tas jau drīz beigsies! Īlons Masks arī iestājas par “X/Twitter” maksimālu runas brīvību, taču vai tāda vairs ir iespējama?
Tāpēc ir laiks cilvēktiesību doktrīnai iegūt jaunu apveidu pasaulē, kas rada sev robežas. Vairs nav laika dzīvot tikai 1945. gada izjūtās, universālismā un abstrakta indivīda cilvēktiesību doktrīnā. Mākslīgā intelekta analītiskās spējas aptver vēstures procesus, un, ja ne mēs, tad lēmumus pieņems viņš. Latvijas šībrīža strīds par Stambulas konvencijas saturu nav tā vērts, lai tajā iegremdētos kā pasaules atpestīšanas rīkā, jo konkrētu partiju pārstāvju cīņa par ievēlēšanu nākamajā Saeimā ir pārāk sīka lieta salīdzinājumā ar procesiem, kuros ierauta visa pasaule. Nāk Gribas laikmets, kas nozīmē spēka, pašpārliecības un drosmes laiku! Lai Latvijai tā visa pietiktu!
1 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. Rīga: Jānis Roze, 2023, 54. lpp.
2 Latvijas Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/63468-Cilv%C4%93kties%C4%ABbu-un-pamatbr%C4%ABv%C4%ABbu-aizsardz%C4%ABbas-konvencija.
3Konvencijas 14. pants aizliedz diskrimināciju tikai attiecībā uz konvencijā garantētajām tiesībām, 12. papildprotokola 1. pants attiecina šo aizliegumu arī uz tiesībām, kuras paredz valsts nacionālā tiesību sistēma. Tādējādi konvencijas piemērošanas joma – līdz ar to arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas piekritība – tiek ievērojami paplašināta (skat., piem.: Egils Levits. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas / Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 80. lpp.
4Džads, T. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada. Rīga: Dienas Grāmata, 2007, 561. lpp.
5Turpat, 562. lpp.
