Lai stiprinātu Latvijas neatkarību, stabilitāti un drošību, iekļaušanās Eiropas integrācijas procesos kā valsts ārpolitikas stratēģijas pamatmērķis parādījās jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.–1991. gadā. Kopumā šis mērķis tika noformulēts kā “Latvijas atgriešanās Eiropā” pēc ilgstošas piespiedu atrašanās padomju marksistiskajā sistēmā, kuru dažkārt raksturo ar jēdzienu “vēstures strupceļš”.
Bija pienākusi, kā teicis eksprezidents un tiesībzinātnieks Egils Levits, ilgi gaidītā izdevība un nepieciešamība pēc “Latvijas garīgās atrašanās vietas maiņas” no “perifērijas” uz “īsto Eiropu”, uz “Rietumiem”, pārņemot tur valdošo kārtību.1 Pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) līdztekus ceļam uz dalību Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) tika uzskatīta par nepārprotamu Latvijas izdzīvošanas, drošības un ekonomiskās attīstības priekšnosacījumu.
Lai gan Baltijas valstis jau 90. gadu sākumā bija noteikušas savas ārpolitikas un drošības politikas mērķus – pēc iespējas ātrāk iekļauties Rietumu politiskajās, ekonomiskajās un arī drošības struktūrās –, sākumā par to nebija īstas skaidrības. Tikai 1995. gadā Latvija apstiprināja Ārpolitikas koncepciju un Nacionālās drošības koncepciju, kurā par savas politikas mērķi izvirzīja iestāšanos NATO un ES. Taču iestāšanos tajās noteica ne tikai bijušā padomju bloka, tostarp Baltijas valstu, izvēle, bet arī Rietumu griba un gatavība potenciālās jaunpienācējas uzņemt.
“Lēmums paplašināties Austrumu virzienā Eiropas Savienībai bija sarežģīts un drosmīgs, jo pirmo reizi savienības vēsturē tajā vēlējās iestāties tik liels skaits ekonomiski relatīvi vājāk attīstītu valstu. Turklāt vairums šo valstu ekonomiski nebija pietiekami integrētas kā savā starpā, tā arī ar ES.”2 Piedevām jau 90. gadu pirmajā pusē parādījās Krievijas pretestība Baltijas valstu integrācijai Rietumu institūcijās, sevišķi NATO, bet jauntopošo Austrumeiropas demokrātiju 15 slavas minūtes pasaules ģeopolitisko notikumu gaitā strauji tuvojās beigām.
Reālpolitika
Tiesa, būtu kļūdaini, pat naivi secināt, ka Rietumu pusē nebija pragmatiskas intereses par Centrāleiropas un Austrumeiropas integrāciju. Piemēram, ASV diplomāts Henrijs Kisindžers kā reālpolitiķis Eiropas Savienības paplašināšanās nepieciešamību vērtēja no drošības un līdz ar to arī nacionālo interešu viedokļa.
Pēc Kisindžera domām, ne tikai Aukstā kara apstākļos, bet arī pēc PSRS sabrukuma no spējas apvienoties Eiropas Savienībā bija atkarīga Eiropas globālā ietekme nākotnē.3 Jau 1994. gadā paužot atbalstu bijušo Padomju Savienības republiku un satelītvalstu uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, ASV diplomāts uzskatīja, ka abas institūcijas ir “neatņemamas jaunas un stabilas pasaules kārtības sastāvdaļas”, kurās ir jāiesaista minētās valstis, lai nodrošinātu starptautisko mieru. Viņš bija pārliecināts, ka “Eiropas Savienība ir būtiski nepieciešama Centrālās un Austrumeiropas stabilitātei. [..] Bez saiknēm ar Rietumeiropu un atlantiskajām institūcijām šīs valstis kļūtu par pelēko zonu starp Vāciju un Krieviju”, tātad bumbu ar laika degli.4
Georgs Andrejevs, Latvijas ārlietu ministrs no 1992. gada novembrim līdz 1994. gada jūnijam, komentējot sarunas ar Krieviju par tās karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas, savas izjūtas trāpīgi raksturoja intervijā “Lauku Avīzei”: “Tagad es sevi iedomājos ejam pa virvi virs bezdibeņa, kura otrā pusē ir Eiropas Savienība. Kritiena gadījumā mēs krītam NVS un Krievijas pakļautībā.”5
Kisindžera vērtējumā, pieņemot lēmumu par paplašināšanos Austrumu virzienā un piedāvājot Austrumeiropas valstīm asociēto dalībvalstu statusu, arī Eiropa rīkojās pēc reālpolitikas apsvērumiem – pavērt durvis, iekams tajās notiek ekonomiskās reformas, “vienlaikus cenšoties vēl kādu brīdi ilgāk pasargāt Rietumeiropu no papildu konkurences” un problēmām.
Kopenhāgenas kritēriji
Bažas raisīja ne tikai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu fundamentāli atšķirīgā ekonomikas un sabiedrības līdzšinējās attīstības struktūra (pēc Otrā pasaules kara tās nebija piedalījušās Eiropas mēģinājumos, kļūdās un sasniegumos, pilnveidojot izpratni par demokrātiju, tiesisku valsti, ekonomisko brīvību un atbildību), bet arī pašas Eiropas Kopienas spēja īsā laikā veiksmīgi integrēt tik vērienīgu paplašinājumu gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Iepriekšējos paplašināšanās raundos tā vēl nekad nebija uzņēmusi vairāk par trim jaunām dalībvalstīm vienlaikus.6
1993. gada jūnijā Kopenhāgenā noritēja šim jautājumam veltīts Eiropas Padomes samits, kurā tika pieņemts vēsturisks lēmums uzņemt Eiropas Savienībā asociētās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, tiklīdz tās spēs uzņemties un izpildīt dalībvalstīm izvirzītās saistības politiskajā un ekonomiskajā jomā.
|
1993. gadā Eiropas Padomes samitā Kopenhāgenā tika pieņemts lēmums, ka ES dalībvalstij ir jāatbilst vairākiem nosacījumiem:
Tā kā nepietika vien ar normatīvu pārņemšanu, bet tos bija nepieciešams arī piemērot, lai tie sasniegtu mērķi, Eiropas Padome Madridē 1995. gada decembrī pievienoja vēl vienu kritēriju:
|
Birokrātiskā izslēgšanas zona
1993. gada 1. novembrī oficiāli stājās spēkā Māstrihtas līgums jeb Līgums par Eiropas Savienību, ar ko tika izveidota ES. Tajā atrunāti arī jaunu dalībvalstu uzņemšanas pamata nosacījumi:
- tai jābūt Eiropas valstij;
- tai jāievēro ES dalībvalstu kopīgās vērtības un jāapņemas tās sekmēt. Šīs vērtības ir cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana.
Stingrās prasības tika vērtētas dažādi. Kā savulaik atzīmēja akadēmiķis Jānis Stradiņš, spēles noteikumi dalībai Eiropas Savienībā bija domāti “vecai, nobriedušai, demokrātiskai sabiedrībai”, bet jaunai demokrātijai “daudzas lietas šķiet nesaprotamas un nepieņemamas”.7
“Mārstrihtas līgums ar savām bargajām prasībām kopējai valūtai un uzstājību, lai visas valstis, kas tiecās uz iestāšanos, integrētos to valdīšanas sistēmās, acquis communautaire, strauji plaukstošais Eiropas paradumu kodekss, bija pilnīga birokrātiskas izslēgšanas zona,” secina britu vēsturnieks Tonijs Džads (Tony Judt).8
Pēc viņa domām, Eiropas projekts jau no sākta gala “bija dziļi šizofrēnisks”. No vienas puses, kultūras ziņā tas bija atvērts visām Eiropas tautām, kuru “pārvaldes sistēma balstās uz demokrātijas principiem” un kuras piekrīt akceptēt dalības nosacījumus. “Taču, no otras puses, Savienība darbojās slēgti. Katra jauna vienošanās un katrs līgums vēl vairāk sarežģīja prasības dalībvalstīm apmaiņā pret iesaistīšanu “Eiropas” saimē; un šo regulu un noteikumu kopējais rezultāts bija vēl augstāku šķēršļu radīšana, lai nelaistu tuvumā valstis un tautas, kas nespēj izpildīt pārbaudes.”9
Šāda Eiropas Savienībai raksturīgā pieeja turpinājās līdz izšķirīgā lēmuma pieņemšanai, Latvijas gadījumā – līdz 1999. gada decembrim, kad Helsinkos ES Padome nolēma uzsākt iestāšanās sarunas, atminas kādreizējais Latvijas Republikas pārstāvniecības Eiropas Savienībā sekretārs un Latvijas pastāvīgais pārstāvis ES, tagadējais mūsu valsts vēstnieks Francijā Eduards Stiprais.
Zivju zupa
Publiski Rietumu politiķi uzstāja, ka atbalsta Eiropas paplašināšanos uz Austrumiem, kad apstākļi būs “nobrieduši”. Taču “privāti viņi bija atklātāki. Kā deviņdesmito gadu vidū piezīmējusi kāda augstākstāvoša Eiropas Komisijas amatpersona, “neviens šeit nopietni nedomā par paplašināšanos,”” raksta vēsturnieks T. Džads, atgādinot par kādreizējā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna piedāvājumu izveidot “Eiropas konfederāciju”, kas būtu atvērta visiem jaunpienācējiem “bez nosacījumiem un ar nedaudziem materiāliem ieguvumiem”, faktiski toreizējās Eiropas Kopienas surogātu.10
Austrumeiropas valstis uzņemšanas priekšvakarā ievērojami atpalika no ES valstīm. IKP uz vienu iedzīvotāju Slovēnijā veidoja 69% no ES vidējā rādītāja, Čehijā – 59%, Ungārijā 54%, Polijā 41%, bet Latvijā, visnabadzīgākajā jaunajā dalībvalstī, – vien 33%.11
Postkomunistiskajai Eiropai īstenībā vajadzēja Māršala plānu, taču to neviens nepiedāvāja, konstatē vēsturnieks T. Džads.
Māršala plāna vietā uz “atgriešanos Eiropā” pretendējošās postkomunistiskās valstis tika nostādītas nebijušu izaicinājumu priekšā – kā ekonomisku, tā politisku.
“Bibliotēkās bija kaudzēm grāmatu par ceļu no kapitālisma uz komunismu un no tā, ko Markss sauca par “buržuāzisko” demokrātiju, uz vienpartijas valsti,” raksta britu vēsturnieks, politiskais komentētājs un Eiropas studiju profesors Oksfordas Universitātē Timotijs Gārtons Ešs (Timothy Garton Ash). Taču “nebija neviena ceļveža pretējā virzienā. Neviens tajā nekad nebija devies. Neviens nezināja, vai tas ir iespējams. Kā bieži gadās, patiesību vislabāk atspoguļoja joks: “Mēs zinām, kā akvāriju var pārvērst zivju zupā; bet vai ir iespējams zivju zupu pārvērst atpakaļ par akvāriju?” secina analītiķis.12
Nebija tūlītēji sasniedzams mērķis
1992. gadā Baltijas valstis tika iekļautas PHARE programmā – finansiālās un tehniskās sadarbības instrumentā ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Minētajā gadā Latvija un Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) noslēdza Līgumu par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību, kuru vēlāk aizstāja 1994. gadā parakstītais Līgums par brīvo tirdzniecību.
Pirmos mērķtiecīgos soļus, ko varētu raksturot kā stratēģiskas virzības uz iestāšanos ES pieteikumu, Latvija veica 1993. gadā, kad arī abas pārējās Baltijas valstis aktivizēja savu politiku, lai sasniegtu konkrēto mērķi, lēš E. Stiprais. Tika noteikts uzdevums panākt asociācijas līgumu ar ES, kuru parakstīja 1995. gadā. Tas deva Latvijai tiesības tikt iekļautai t. s. “pievienošanās stratēģijā” un ar to saistītajā strukturētajā dialogā, kas savukārt nozīmēja – Latvija tiek uzskatīta par potenciālu ES dalībvalsti. Līguma mērķis bija ciešāka sadarbība un konsultāciju mehānisma izveidošana starp asociētajām valstīm un ES, lai veicinātu sadarbību plašā ekonomisko un politisko jautājumu spektrā. 1995. gadā Eiropas Padome pieņēma “Balto grāmatu” likumdošanas saskaņošanai.
Ņemot vērā, ka iestāšanās ES tika saistīta ar Latvijas drošību un attīstības iespējām, lēmumus par Latvijas integrāciju Savienībā pieņēma vienprātībā un opozīcijas Latvijas eiroatlantiskajam kursam praktiski nebija, norāda diplomāts.
Vienlaikus bija skaidrs, ka iestāšanās ES nebūs tūlītēji sasniedzams mērķis.
|
Kas dalībvalstīm bija jāsasniedz Kopenhāgenas kritēriji, īpaši politiskie – tādi kā demokrātiskās institūcijas un cilvēktiesības – ieņēma būtisku lomu jau kopš Eiropas Kopienas izveides pirmsākumiem. Jau tolaik nebija iedomājams, ka tai varētu pievienoties, piemēram, Spānija, kamēr tur valdīja diktatora – ģenerāļa Franko režīms. Pēc Kopenhāgenas samita atbilstības kritēriji kļuva par vienu no svarīgākajiem faktoriem Savienības paplašināšanās procesā, tādēļ aktuālāks tapa arī jautājums, ko tieši tie nozīmē katras kandidātvalsts gadījumā, jo pamatuzstādījumi bija drīzāk vispārīgi, nevis konkrēti. To arī nevarēja gaidīt, jo kandidātvalstīs pastāvēja dažādas politiskās sistēmas un vēsturiski izveidojušās atšķirības ekonomikā, demogrāfijā u. c. jomās. Ar laiku lielāku konkrētību sniedza neskaitāmie Eiropas Komisijas ziņojumi, atskaites, stratēģijas un citi dokumenti, kuros tika regulāri novērtēts kandidātvalstu progress ceļā uz vietu pie Eiropas Savienības līderu galda.13
Atbilstības novērtējumi ataino – kandidātvalstis saskārās ar grūtībām nodrošināt demokrātijas principu, kas cieši saistīts ar likuma varu, korupcijas izskaušanu. Tāpat nozīmīgs faktors, vērtējot atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, bija cilvēktiesību un minoritāšu tiesību aizsardzība. Trūkumi tika saskatīti dažādu sabiedrības grupu aizsardzībā, kā arī pievērsta uzmanība cilvēktirdzniecībai, homoseksuāļu, prostitūtu tiesību pārkāpumiem, policijas vardarbības epizodēm pret minoritātēm, neadekvātiem pirmstiesas izmeklēšanas termiņiem un citiem problēmjautājumiem, no kuriem daži bija raksturīgāki atsevišķām kandidātvalstīm, bet citi, kā, piemēram, korupcija, praktiski visām. Ekonomiskie kritēriji bija vairāk balstīti datos un statistikā par atšķirīgu rādītāju ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem, piemēram, inflācija, kopējais valsts parāds, sabalansēts valsts budžets, ārvalstu tiešās investīcijas, bezdarba līmenis un daudz citu bieži lietotu jēdzienu, kas tiek piesaukti un analizēti, runājot par tautsaimniecības attīstību. Kādā no progresa ziņojumiem Bulgārijai Eiropas Komisija paskaidroja, kas jāsaprot ar “funkcionējošu tirgus ekonomiku”: “Tās pastāvēšanai ir nepieciešama cenu un tirdzniecības liberalizācija un izpildāma legālā sistēma, kas cita starpā aizsargā īpašumtiesības. Makroekonomiskā stabilitāte un konsensus par ekonomisko politiku veicina tirgus ekonomikas sasniegumus. Attīstīts finanšu sektors jebkādu nozīmīgu šķēršļu novēršanai, ienākšanai vai iziešanai no tirgus uzlabo ekonomikas rādītājus.”
Vērtējot kandidātvalsts spēju “tikt galā ar konkurences spiedienu un tirgus spēkiem Eiropas Savienībā”, Eiropas Komisija ņēma vērā ne vien makroekonomisko vidi, kurā tirgus dalībnieki var rēķināties ar zināmu stabilitāti, bet arī cilvēkresursu un infrastruktūras kvalitāti.
Visbeidzot Acquis kritēriju izpilde bija saistīta ar tādas legālās un institucionālās sistēmas izveidi, kura palīdz sasniegt Eiropas Savienības mērķus. Piemēram, lai sniegtu priekšstatu par darba apjomu, laikā, kad par kandidātvalsti kļuva Horvātija (2013. gada 1. jūlijā), Acquis sastāvēja no 80 tūkstošiem lappušu, kas iedalītas 31 nodaļā, kur detalizēti aplūkoja, piemēram, sadarbību tieslietās un iekšlietās, patērētāju tiesību un veselības aizsardzībā, zivsaimniecībā u. c. nozarēs. |
Latvijas ceļš uz ES aptvēra vismaz desmit gadu ilgu laikposmu, kurā veica virkni pārkārtojumu, lai valsti no totalitārās sistēmas ievestu demokrātiskā ar brīvā tirgus ekonomiku.
Valsts institūcijām tika doti noteikti uzdevumi un izveidotas tādas valsts virzību uz ES koordinējošās institūcijas kā Eiropas Integrācijas birojs Ārlietu ministrijā, Eiropas Integrācijas padome Ministru kabinetā, kā arī Eiropas lietu komisija Saeimā.
Viens no sākotnējiem Latvijas mērķiem bija iestāšanās Eiropas Padomē, kuras darbības mērķis ir veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu, nodrošinot tās pamatvērtību – cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību.
Bija nepieciešams pasteigties, jo pastāvēja bažas: ja Krievija, kura arī tobrīd pretendēja uz dalību attiecīgajā organizācijā, tajā iestātos pirms mums, tā varētu bloķēt Latvijas uzņemšanu.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija pieņemt Eiropas Padomes prasībām atbilstošu Pilsonības likumu – bez tā dēvētajām naturalizācijas kvotām, kuru noteikšana izvērtās par vienu no strīdīgākajiem iekšpolitiskajiem jautājumiem Latvijas ceļā uz ES, jo viedokļi par pilsoņu loka paplašināšanu bija krasi atšķirīgi. Saeima ar 58 balsīm “par” likumu bez kvotu noteikšanas pieņēma 1994. gadā, un Eiropas Padomē Latvija iestājās 1995. gadā. Krievijai tas izdevās pēc gada.
|
Plašu ieskatu Krievijas diplomātiskajās aktivitātēs, kuru mērķis bija panākt, lai Rietumi neatbalsta Eiropas Savienības un NATO paplašināšanos Austrumu virzienā, savās atmiņās ir sniedzis bijušais Latvijas ārlietu ministrs (1992–1994), diplomāts un politiķis Georgs Andrejevs. Piemēram, 1996. gada nogalē, tobrīd būdams Latvijas vēstnieks Kanādā, viņš rakstīja par vairākiem faktoriem, kas, viņaprāt, ne vien bremzēja Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO, bet joprojām apdraudēja tās neatkarību un nākotni. Viens no tiem – nelabvēlīga situācijas attīstība Krievijā, kas izpaudusies aizvien agresīvākā ārpolitikā pret Baltijas valstīm, it sevišķi Latviju un Igauniju. Spēlējot aktīvu “pēcimpērisku lomu”, Krievija “izmanto vietējās krievu kopienas viņu mītnes zemēs šo zemju iekšpolitikas iespaidošanā Krievijai vēlamā virzienā, gala rezultātā veicinot mītnes zemju reintegrāciju Krievijā”, atgādināja G. Andrejevs, pacietīgi piefiksējot nebeidzamās Krievijas diplomātu aktivitātes starptautiskās organizācijās, kas mijiedarbojās ar notikumiem Latvijas iekšpolitikā, lielākoties atkārtojot vienus un tos pašus vēstījumus. 2000. gada vasarā Vācijas laikraksts Frankfurter Allgemeine ziņoja, ka “Rīga jau mēnešiem ir krievu diplomātu peramais zēns, tāpēc nepaejot gandrīz ne diena, kad tiek izteikts kāds vecs vai jauns pārmetums”. Laikraksts minēja, ka “Maskava pasaulei grib parādīt – Latvija nav spējīga uzturēt labas kaimiņattiecības, kas ir priekšnoteikums Baltijas valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO”.
G. Andrejevs daudz pievērsās arī, viņa vārdiem, “rietumvalstu duāliskajai attieksmei pret šiem procesiem”, kas, viņaprāt, bija skaidrojama ar izteikto respektu pret Krievijas militāro spēku, īpaši kodolieročiem, un teritoriālo plašumu. “Tas izskaidrojams arī ar rietumvalstīs joprojām izplatīto ticību demokrātijas uzvarai Krievijā,” secināja G. Andrejevs.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nodeva otrreizējai caurskatīšanai Saeimā 1999. gada 8. jūlijā pieņemto Valsts valodas likumu, reaģējot uz starptautisko institūciju norādēm par iespējamiem vārda brīvības ierobežojumiem. Iebildes tika saņemtas arī par pašvaldību vēlēšanu regulējumu, kas liedza tiesības piedalīties vietvaras izvēlē nepilsoņiem, un grozījumiem Izglītības likumā, kas paredzēja pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. 90. gadu beigās Latvijai nācās biežāk skaidrot valstī notiekošos leģionāru piemiņas pasākumus 16. martā, kas līdz 2000. gada 22. martam likumā bija noteikta kā atzīmējama Latviešu karavīru atceres diena. To pavadīja vairākas provokācijas, piemēram, ebreju kapu un piemiņas vietu apgānīšanas epizodes. Diplomāts G. Andrejevs jau tajā laikā saskatīja prasmīgi režisētu hibrīdoperāciju pret Latviju.
Rietumu, īpaši ASV, spiediena dēļ Latvija piekrita Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) misijas atvēršanai Rīgā, lai tā uzraudzītu situāciju cilvēktiesību jomā. Misijas darbība Latvijā tika noslēgta 2002. gada 1. janvārī, sniedzot pozitīvas atsauksmes par Latvijas paveikto demokrātiskas un integrētas sabiedrības veidošanā.15 |
2004. gada 1. maijā par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļuva 10 valstis: Kipra, Čehija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija un Slovēnija. ES līderu grupas foto oficiālajā paplašināšanās ceremonijā Dublinā.
Foto: Maxwell's-Irish Presidency/ES.
Pie pusatvērtām durvīm
Oficiālo pieteikumu dalībai ES Latvijas valdība iesniedza 1995. gada 27. oktobrī. 1997. gada decembrī Eiropadome apstiprināja desmit kandidātvalstu – Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas – iekļaušanu ES pievienošanās procesā, kā arī Eiropas Komisijas rekomendācijas par pievienošanās sarunu sākšanu ar sešām kandidātvalstīm, tostarp Igauniju, taču ne ar Latviju un Lietuvu. Latvijai tas bija smags brīdis.
“Tie bija ģeopolitiskie apsvērumi no Briseles puses – bailes uzsākt sarunas uzreiz ar desmit valstīm, bažas par iespējām tās visas absorbēt,” skaidro E. Stiprais. Viņš norāda: tobrīd visas Baltijas valstis eirointegrācijas panākumos bijušas līdzīgās pozīcijās. Igaunijas sasniegumi – vien nedaudz augstāki, galvenokārt ekonomikā. Tomēr arī mūsu ziemeļu kaimiņvalsts ievērojami atpalikusi no otras vājākās pirmajā kārtā uzaicinātās valsts – Slovākijas.
Līdztekus Igaunijai izrādījušies sekmīgāki panākumi attīstītas valsts tēla veidošanā.
Tās iekļaušana sarunu uzsākšanā bijusi zināmā mērā simboliska –, lai raidītu signālu, ka Baltijas valstis principā netiek izslēgtas no integrācijas procesa, akcentē E. Stiprais.
“Par Latviju tika atzīts, ka tā izpilda politiskos kritērijus, taču tai var būt grūtības ilgtermiņā izturēt konkurenci ES kopējā tirgū. Šis viedoklis izraisīja bažas, ka Igaunijas iestāšanās pirms pārējām Baltijas valstīm radīs Latvijai un Lietuvai kā ekonomiskas, tā arī drošības problēmas. Tomēr lēmuma izraisītais šoks palīdzēja aktivizēt Latvijas gatavošanos dalībai Eiropas Savienībā.”16
Oficiālā Eiropas Savienības paplašināšanās ceremonija Dublinā 2004. gada 1. maijā.
Foto: Jan Van de Vel/Eiropas Savienība.
Trīsdesmit sarunu raundu
Bija jāpaiet vēl diviem gadiem, līdz 1999. gada decembrī uzsākt iestāšanās sarunas uzaicināja arī Latviju un pārējās pirmajā kārtā caurkritušās valstis. G. Andrejevs, kas tobrīd pildīja Latvijas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Padomē pienākumus, starp citu, min, ka tobrīd lēmuma pasteidzināšanā zināma nozīme bija Kosovas krīzei,17 kas sasaucas ar viedokli, ka Eiropas Savienība paplašināšanos aplūkoja arī no drošības aspekta.
Latvijai bija jāiziet caur trijiem desmitiem sarunu sadaļu, kuras aptvēra dažādas politikas jomas, sākot ar sadarbību iekšlietās un tieslietās un beidzot ar ārējām attiecībām, ekonomiku un kultūru.
Tiesiskuma jomā, kur Latvijai kā postpadomju valstij varēja būt ievērojami sarežģījumi, tādu nebija, atceras E. Stiprais. Problemātiskākās sadaļas bijušas par lauksaimniecību un vidi.
Lauksaimniecības blokā Latvijas prioritāte sarunās ar ES bija panākt maksimāli izdevīgus ražošanas kvantitatīvos rādītājus (kvotas, references rādītājus prēmiju izmaksām u. c.).
Eiropa tāpat vien neko nepieņēma. Visi skaitļi bija jāpamato ar statistikas rādītājiem. Taču 90. gadu ekonomiskās lejupslīdes gados tie lielākoties bija zemi, turpretī Latvijas mērķis – panākt tādu ražošanas kvotu apjomu, kas radītu ilgtermiņa attīstības iespējas perspektīvajām lauksaimnieciskās ražošanas nozarēm.
Beigu beigās, liekot lietā “ekvilibristiku” ar statistiskajiem rādītājiem, Latvijai tomēr izdevās panākt pieņemamu rezultātu, atminas E. Stiprais.
Otrajā Latvijai problemātiskajā jomā – vides sadaļā – būtiskākie sarežģījumi bija saistīti ar Eiropas prasībām neatbilstošu infrastruktūru, piemēram, neefektīvām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kuru nomaiņai objektīvi vajadzēja atbilstošu finansējumu un laiku.
Gan minētajā, gan citās jomās Latvijai izdevās panākt virkni atkāpju no ES prasību tūlītējas izpildes, paredzot pārejas periodu noteikšanu to ieviešanā, piebilst diplomāts.
Pieskaitot Turciju, Eiropas Savienības paplašināšanās procesā tobrīd bija iesaistītas 13 kandidātvalstis. Tikai desmit, ieskaitot visas trīs Baltijas valstis, 2002. gada decembrī saņēma uzaicinājumu kļūt par pilntiesīgām dalībvalstīm 2004. gada 1. maijā (Rumānija un Bulgārija kļuva Eiropas Savienības dalībvalstis nepilnu trīs gadus vēlāk – 2007. gada 1. janvārī).
Atzīmējot šo notikumu, toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pauda, ka Eiropas apvienošana ir “mūsu kontinenta misija”, uzsverot, ka arī Latvijas tauta ir spējusi sniegt ieguldījumu attiecīgajā procesā. 2003. gada 16. aprīlī Atēnās tika parakstīts Līgums par pievienošanos ES.
Eiropas Savienības jauno dalībvalstu karogu pacelšanas ceremonija pie Eiropas Parlamenta Strasburgā 2004. gada 3. maijā.
Foto: Reuters/ScanPix.
1 Levits, E. Latvijas ceļš atpakaļ uz Eiropu // Eiropas idejas Latvijā. Rīga: Pētergailis, 2003, 203. lpp.
2 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 437. lpp.
3 Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2001, 849. lpp.
4 Turpat, 868. lpp.
5 Andrejevs, G. Man dāvātais laiks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018, 493. lpp.
6 Lielbritānija, Īrija un Dānija pievienojās Eiropas Kopienai 1973. gada 1. janvārī, Grieķija – 1981. gada janvārī, Spānija un Portugāle – 1986. gada 1. janvārī, bet Austrija, Zviedrija un Somija – 1995. gada 1. janvārī.
7 Stradiņš, J. Latvija – Eiropā... Guvumi, bažas, problēmas // Eiropas idejas Latvijā. Rīga: Pētergailis, 2003, 257. lpp.
8 Džads, T. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada. Rīga: Dienas Grāmata, 2007, 793.–794. lpp.
9 Turpat, 793.–794. lpp.
10 Turpat, 796. lpp.
11 Turpat, 793.–800. lpp.
12 Gārtons Ešs, T. Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture. Rīga: Jānis Roze, 2023, 192. lpp.
13 Kritēriju skaidrojums no: Marktler, T. The Power of Copenhagen Criteria. Croatian Yearbook of European Law and Policy. December, 2006, p. 343–363.
14 Andrejevs, G. Man dāvātais laiks. 369. lpp.
15 Par EDSO misijas slēgšanu Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, 19.12.2001., Nr. 184. https://www.vestnesis.lv/ta/id/56647
16 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. 438. lpp.
17 Andrejevs, G. Man dāvātais laiks. 991. lpp.
