Tālavs Jundzis: mēs toreiz panācām galveno – Krievijas karaspēka izvešanu

Krievijas karaspēks jau divus gadus īsteno pilna apmēra iebrukumu Ukrainā – lielāko karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Ar kādām pārdomām un secinājumiem sagaidāt 30. gadskārtu kopš attiecīgās valsts karaspēks atstāja Latviju?

Ne tikai skatoties uz to, kas patlaban notiek Ukrainā, bet arī vērtējot aizvadīto periodu un saistot to ar sarunām par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas līdz 1994. gadam, mēs panācām galveno – Latvijā nav nevienas krievu karabāzes. Maskavai tādu citās valstīs, gandrīz visās bijušajās PSRS republikās, ir ap 20, ieskaitot Ukrainu, ar kuru tai bija līgums par bāzi Sevastopolē. Tagad esmu ļoti gandarīts, ka mums tomēr izdevās tikt vaļā no Skrundas lokatora, kuru Krievija par katru cenu gribēja šeit saglabāt, kā arī abiem pārējiem stratēģiskajiem militārajiem objektiem, ko Maskava uzstājīgi vēlējās paturēt Latvijā, – Liepājas jūras kara bāzes un kosmiskās izlūkošanas stacijas Irbenē.  

Krievija bruņojuma izvešanu no Latvijas bija sākusi jau pirms sarunām par karaspēka izvešanu. Tas liecināja par Maskavas nodomu neatstāt karaspēku Baltijas valstīs. Neatklājot minētos plānus, Krievija līdz pat starpvalstu līguma parakstīšanai Latvijā palikušo karaspēku izmantoja kā politiskā spiediena līdzekli, lai iegūtu vairākas starptautiskajām tiesībām neatbilstošas privilēģijas. Vai Latvijas un to atbalstošo valstu rīcībā tobrīd nebija pietiekamas informācijas par Krievijas darbībām ar karaspēku Baltijas valstīs?

Jā, godīgi sakot, Latvijas puse tobrīd neapzinājās, ka Krievijas karaspēks te nemaz nav spējīgs palikt. Faktiski ne mēs, ne ārzemju militārie eksperti nezinājām, ka paši svarīgākie ieroči, kodolieroči, konkrēti, taktiskie kodolieroči, tika aizvākti jau 1992. gada sākumā, kad sarunas par karaspēka izvešanu vēl nebija sākušās. Labi, ka attiecīgais jautājums sarunās ar Krieviju netika aktualizēts un par to nebija jāstrīdas. Proti, Krievijas puse būtu varējusi teikt, ka vēlas kodolieročus šeit paturēt, taču viņi tos pat nepieminēja, un mums tādas informācijas nebija.

Toreiz nenovērtējām, ka Krievijas armija nebija spējīga paturēt pat savu konvencionālo bruņojumu. Pirmkārt, Maskava baidījās, ka ieroči, it īpaši kodolieroči, neparedzamu ģeopolitisko norišu rezultātā šeit varētu iet zudumā. Otrkārt, samazinājās Krievijas militārais kontingents. Obligātā militārā dienesta karavīriem, kas veidoja 80 un vairāk procentu armijas sastāva, dienesta termiņam beidzoties, bija jādodas atpakaļ uz Krieviju, Baltkrieviju un citām padomju republikām, savukārt jaunus karavīrus šeit vairs nevarēja ievest. Latvija jau bija neatkarīga valsts, ko Apvienoto Nāciju Organizācija atzina 1991. gada 17. septembrī. Bez mūsu piekrišanas, lai gan bija daži mēģinājumi, Krievijas armijas papildināšana bez liela starptautiska skandāla vairs nebija iespējama.

Lai gan Krievijas Ārlietu ministrija sarunās uzstāja uz iespējami lielāku militārās klātbūtnes saglabāšanu Latvijā, viņu Aizsardzības ministrija, ģenerālštābs un militāristi no pajukušajām karaspēka daļām bija noskaņoti mēreni un vairs necīnījās par palikšanu, bet domāja, kā ātrāk no šejienes tikt prom, jo redzēja, ka visu militāro struktūru vairs nav iespējams uzturēt. Tāpat sākās problēmas ar apgādi. Latvija par produktiem, elektroenerģiju un citām piegādēm pieprasīja atbilstošu samaksu, taču viņiem vairs nebija naudas, ar ko norēķināties. Latvijas puse, sēžoties pa sarunu galda, to visu uzreiz neaptvēra. 

Kāda bija Latvijas rīcībā esošā informācija par izvedamā Krievijas karaspēka skaitlisko sastāvu?

Mūsu rīcībā bija ļoti aptuvena informācija, un tā tas lielākoties ir joprojām. Arī Krievijas autoru, pētnieku publikācijās, cik man zināms, precīzi skaitļi nav uzrādīti. Zināmā mērā izskaidrojums ir, ka skaits bija grūti nosakāms, jo nemitīgi mainījās, turklāt armijas skaitliskais sastāvs atradās dažādās pakļautībās – Aizsardzības ministrijas, Valsts drošības komitejas, robežsardzes, iekšlietu resoram pakļautie formējumi.

Pēc manām aplēsēm, ņemot vērā arī ekspertu viedokļus, Krievijas bruņoto spēku skaitliskais sastāvs Latvijā tolaik varēja būt 58 000–60 000 cilvēku, ieskaitot obligātā dienesta karavīrus. 

Latvijas delegācija sarunās ar Maskavu neizvirzīja uzstādījumu par Krievijas karaspēka atrašanos Latvijā okupācijas un aneksijas rezultātā un tam atbilstošu karaspēka starptautiski tiesisko statusu. Arī Latvijas Republikas Augstākā Padome nobalsoja par termina “okupācijas karaspēks” nelietošanu, to aizstājot ar jēdzienu “ārvalsts karaspēks”, kaut arī radikālākais spārns tam nepiekrita. Okupācijas armijas statuss nozīmētu, ka Krievijas armija no Latvijas jāizved bez savstarpējiem līgumiem, proti, Maskavai to pienāktos darīt uz starptautisko tiesību normu pamata. Taču tā vietā Krievija varēja izvirzīt nosacījumus karaspēka izvešanai un pat pieprasīt kompensācijas un sociālās garantijas šeit palikušajām militārpersonām. Kāpēc Latvija piekāpās tik būtiskā aspektā?

1992. gada 1. februārī, kad sākās sarunas ar Krievijas pārstāvjiem par karaspēka izvešanu, Krievijas puse tās ievadīja uz pārsteidzoši labvēlīgas nots. Krievijas premjerministra vietnieks Sergejs Šahrajs iesāka ar tādu kā “lapsas vijoli”, sakot: “Ziniet, Krievija nav Padomju Savienība. Tagad mēs visu to, kas jūs satrauc saistībā ar mums, nokārtosim, izvedīsim, visus jautājumus atrisināsim, nekādu problēmu!”

Bija ārkārtīgi grūti tik jaukā atmosfērā, kas solīja mums labvēlīgu iznākumu, pateikt: “Nē, ziniet, jūs esat okupācijas armija!” Tā tas toreiz iesākās. Tomēr pēc tam Krievija nomainīja delegācijas vadītāju, konkrētajā amatā nozīmējot Sergeju Zotovu, bijušo padomju diplomātu, kurš jau pirmajā reizē mūs “aplēja ar aukstu ūdeni”, paziņojot, ka okupācijas nav bijis, Latvija Padomju Savienībā iestājās brīvprātīgi un tās armija bijusi mums draudzīga. 

1992. gada rudenī šis jautājums tika skatīts Augstākajā Padomē. Proti, lietas beidzot ir jāsauc īstajos vārdos un sarunās ar Krieviju okupācija tā arī jādēvē. Pietrūka tikai vienas balss, lai attiecīgo lēmumu pieņemtu. No šodienas skatpunkta raugoties, neko daudz tas nemainīja, un Jāņa Dineviča vadītā delegācija, kurā darbojos arī es, visu laiku simtprocentīgi balstījās uz to, ka šeit atrodas okupācijas armija, un mēs runājām par sekām, kas izriet no okupācijas armijas uzturēšanās Latvijā.

Krievijas armijas izvešanai no Latvijas tik un tā bija vajadzīgs starptautiskais atbalsts. Iegūt starptautisku atzīšanu, ka šeit ir bijusi okupācija, nebūtu vienkārši, un tam būtu nepieciešams ilgs laiks – mēneši, varbūt pat gadi. To apliecināja arī vairāku nozīmīgāko starptautisko organizāciju nostāja. Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, kas vēlāk pārtapa EDSO un kurā Krievijai tolaik bija viena no galvenajām “vijolēm”, sanāksmē Helsinkos pieņēma rezolūciju, aicinot Krieviju izvest karaspēku, vienlaikus neminot vārdu “okupācija”. Tas pats notika ANO Ģenerālajā asamblejā, kur pieņēma pat divas rezolūcijas, mudinot Krieviju pēc iespējas ātrāk izvest karaspēku no Baltijas valstīm, taču jēdziens “okupācija” atkal netika lietots.

Lai kā mēs toreiz sarunās ar Krieviju vēlētos okupāciju saukt par okupāciju, tam nebūtu lielas nozīmes, kamēr nav atbilstoša starptautiskā atbalsta kaut vai abās minētajās organizācijās.

Godīgi sakot, attiecīgo nostāju līdz pat šim brīdim nav izdevies pilnībā mainīt, piemēram, runājot par ANO. 

Pēc Krievijas armijas aiziešanas Latvijā palika ap 22 000 atvaļināto Krievijas militārpersonu un vēl lielāks skaits viņu ģimenes locekļu. Atšķirībā no diskusijām par Krievijas bruņojuma izvešanu un militārajiem objektiem, kurās bija iesaistīta arī ASV un Zviedrija, t. s. militāro pensionāru jautājums palika Latvijas un Krievijas savstarpējās vienošanās ziņā. Kādas bija iespējas panākt Latvijai labvēlīgāko iznākumu?

Es domāju, ka līgumu paketē par Krievijas armijas izvešanu, ko parakstījām 1994. gada 30. aprīlī, šī bija vissmagākā lieta ar vistālejošākajām sekām. Toreizējais premjerministrs Valdis Birkavs tiem, kuri iebilda, teica: “Ko jūs uztraucaties, tie taču ir cilvēki jau lielā vecumā, agrāk vai vēlāk nomirs un viss būs kārtībā!” Tomēr liela daļa atvaļināto militārpersonu bija vecumā ap 50 gadiem un tās vēl vairākus gadus spēja aktīvi darboties. Trakākais, ko toreiz, iespējams, pietiekami neņēmām vērā, – viņi Latvijā savus bērnus un mazbērnus audzināja pēc tās pašas ideoloģijas, kurai padomju laikā kalpoja. Domāju, vairums attiecīgi noskaņoto cilvēku nāk tieši no militārajiem pensionāriem, kuri kopā ar ģimenēm Latvijā 1994. gadā palika ap 100 000.

Vai mēs varējām to nepieļaut? Latvija 90. gados pret Krieviju bija kā skudriņa pret ziloni. Lai to iekustinātu, nepieciešams otrs tāds pats zilonis, kāds sarunās ar Krieviju bija ASV jautājumā par Skrundas lokatora likvidēšanu.

Latvijai vienai pašai bija gandrīz bezcerīgi iekustināt starptautisko sabiedrību atbalstīt Krievijas armijas izvešanu, kur nu vēl jautājumu par militārajiem pensionāriem vai armijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tas mums prasītu milzīgas pūles un laiku, nezinot, vai tam būtu rezultāts. No Rietumiem mums rādīja ar pirkstu: jums taču svarīgākais ir panākt Krievijas armijas aiziešanu, tie pārējie ir otršķirīgi jautājumi. Latvijas delegācija kategoriski uzstāja, ka Latvijā var palikt tikai tās Krievijas militārpersonas, kuras demobilizējušās līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvija pasludināja neatkarību. Tomēr beigās par konkrēto datumu tika noteikts 1992. gada 27. janvāris, kad Krievija savā jurisdikcijā pārņēma padomju armiju. Zinot šo faktu, daudzi, lai varētu palikt Latvijā, steidza demobilizēties.

Mums izdevās panākt, ka Krievija atsakās no prasības izmaksāt tai kompensācijas par padomju armijas uzceltajiem objektiem. Tas drīzāk bija diplomātisks gājiens, lai tiktu nolikta malā prasība atlīdzināt armijas nodarītos zaudējumus. 

Cik lielā mērā, runājot par juridiskajiem aspektiem, okupācijas karaspēka statusa nenoteikšana Krievijas armijai varētu sarežģīt PSRS okupācijas rezultātā Latvijai nodarīto zaudējumu piedziņu no Krievijas, kuru aprēķināšanu patlaban veic valdības izveidotā komisija vēsturnieka Gata Krūmiņa vadībā? 

Ļoti pamatots jautājums. 

Atbilstoši starptautiskajām tiesībām un paražām, kas nav mazāk svarīgas, okupācijas rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanu varam pieprasīt, turklāt bez noilguma.

Problēma pastāv politiskajā aspektā – bija vai nebija okupācija. Savulaik Dzintars Rasnačs, kurš bija tieslietu ministrs, saaicināja starptautisko tiesību ekspertus, tai skaitā Inetu Ziemeli, arī pārstāvjus no Igaunijas un Lietuvas. Secinājām, ka vajadzētu vērsties ANO Ģenerālajā asamblejā un panākt, ka ar vismaz divām trešdaļām balsu tā pieņem lēmumu, ar kuru tiek atzīts – Padomju Savienība, kuras tiesiskā mantiniece ir Krievija, Baltijas valstis bija okupējusi. Pēc tam varētu doties uz ANO starptautisko tiesu Hāgā un pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu. Taču to vajadzēja darīt krietni agrāk, teiksim, kad Krievija 2014. gadā sāka iebrukumu Ukrainā, sašķobot savas attiecības ar lielu daļu pārējās pasaules.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī, šķiet, ka mūsu iespējas piedzīt no agresora zaudējumus tiek pārceltas uz tālu nākotni, jo agrāk vai vēlāk Krievijai primāri būs jāatlīdzina Ukrainai nodarītais posts miljardiem dolāru apmērā.   

Kā vērtējat Latvijas politiskās un militārās vadības rīcību kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā? Cik adekvāta attiecībā uz militāru vai citu ārēju valsts apdraudējumu tā bijusi?

Man tāpat kā daudziem citiem, raugoties no malas un runājot par pārvaldību mūsu valstī, ir bijis vairāk ko kritizēt, nevis uzslavēt.

Tomēr kopš 2022. gada februāra jāteic, ka pirmo reizi visos neatkarības gados patiesi lepojos ar to, ko mūsu valdība dara, izceļoties pat uz Eiropas un pasaules starptautiskā fona. 

Protams, pēc vairāk kā diviem kara gadiem jūtams pagurums. Izskatās, ka Latvija zaudē līderību saistībā ar t. s. dronu koalīcijas projekta īstenošanu. Viens otrs valdības lēmums varēja būt vairāk pārdomāts, ne tik sasteigts. Domāju, ka ļoti uzmanīgi jāskatās uz militārā budžeta palielināšanu. Valsts aizsardzība ir cieši saistīta ne tikai ar armijas spēju kāpināšanu, bet arī iekšējo drošību un konkrētajā jomā strādājošo dienestu nodrošinājumu, iespējām vērsties pret hibrīdapdraudējumu, tostarp dezinformāciju, kuras mazināšanā būtiska loma ir arī pietiekamam mediju finansējumam. Nākamā gada budžetā, šķiet, ir paredzēts, ka otrs lielākais finansējuma pieaugums pēc Aizsardzības ministrijas būs Iekšlietu ministrijai. Tas ir solis pareizajā virzienā. Es arī medijiem piešķirtu ievērojami vairāk līdzekļu valstij nozīmīga satura veidošanai, jo tie iekšējai drošībai nav mazāk svarīgi par militārajiem ieročiem.