|
Patlaban varam atskatīties uz 85 gadiem kopš pirmās padomju okupācijas un 35 gadiem pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Kā šajā laikā ir mainījusies Latvijas sabiedrības sociālā atmiņa par padomju periodu?
Saistībā ar padomju periodu visbūtiskākais ir tas, ka mainījusies padomju okupācijas fakta uztvere. Pirmo reizi sociālās atmiņas mērījumu vēsturē lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka Latvija par PSRS sastāvdaļu kļuva tās iebrukuma rezultātā.
Pirmo reizi vairums Latvijas sabiedrības atzīst okupācijas faktu – 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.
Tomēr monētas otra puse, kas grūtāk interpretējama, ir jautājums par to, cik lielā mērā mūsu sabiedrībā saglabājusies tā dēvētā pēcpadomju nostalģija, kas ir saistīta ar mītiem par šo laiku. Joprojām daudziem, sevišķi vecākajai paaudzei, attiecīgais periods saistās ar jaunības atmiņām, iespējams, lielāku drošības izjūtu par nākotni un citiem pozitīviem iespaidiem.
Sociālās atmiņas monitorings liecina, ka Latvijā mazinās nostalģija par padomju laikiem. Kādi tam ir iemesli?
Tā lielā mērā mazinās tāpēc, ka ir pieaugusi ignorance pret šo laiku un tas vairs nav tik relevants un emocijas raisošs. Protams, daudz nosaka paaudžu nomaiņa. Tie, kuri savulaik veidoja vēstures politiku, varbūt domāja, kā pret padomju periodu veidot sabiedrības kritisku attieksmi. Taču es teiktu, ka jaunākajā paaudzē nevis ieraugām tik daudz kritiskās attieksmes, bet tai par padomju periodu nav viedokļa, tāpat kā mums nav detalizētas nostājas, piemēram, par zviedru laikiem.
Pat ja vecākajai un vidējai paaudzei padomju laiks var šķist diezgan nesens, divdesmitgadniekiem tas liekas kaut kas ļoti, ļoti tāls.
Krievvalodīgo jauniešu vidū daudz izteiktāk nekā starp viņu latviešu vienaudžiem arvien var saskatīt, kā saka, pozitīvās mitoloģijas slāni par padomju laiku. Tomēr plaisa starp krievvalodīgo jauniešu vecvecāku un varbūt arī vecāku vēstures uztveri ir milzīga.
Starp krievu valodā runājošajiem vairāk nekā 60% padomju laiku saista ar pozitīvām atmiņām, kamēr latviešiem ir diametrāli pretējs viedoklis, – vairāk par 60% minēto periodu vērtē noraidoši.
Jā, šādu dalījumu, veicot monitoringu, jau sagaidījām. Lielais jautājums bija par to, kāda pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā ir krievvalodīgo attieksme pret Latvijas okupācijas faktu. Jau pēc Krimas aneksijas 2014. gadā viņu vidū sāka mazināties atbalsts viedoklim, ka Latvija pievienojās Padomju Savienībai brīvprātīgi. Nav tā, ka krievvalodīgie tagad pilnībā piekrīt, ka Latvija tika okupēta, taču viņi vairs nav tik gatavi aizstāvēt viedokli, ka pievienošanās notika no brīvas gribas. Domājams, tas nav tikai paaudžu nomaiņas, bet arī joprojām notiekošā kara efekts.
Zinu, ka kritiķi teiks, – krievvalodīgie, kuri aptaujās izvēlas neko nepaust par to, kā Latvija nonāca PSRS sastāvā, patiesībā slēpj savu prokremlisko attieksmi. Tā gluži nav. Konkrēto aptaujāto nostāja citos jautājumos, piemēram, par 4. maija svinībām vai Krievijas iebrukumu Ukrainā, ne tuvu neliecina par prokremlisku nostāju.
Nav konsekventas prokremliskas pozīcijas. Jā, kaut kur šis elements parādās, tomēr te drīzāk ir pamats runāt par atmiņu kopienas segmentiem, kur vieniem acīmredzot vēl aizvien nav skaidrs, kas Latvijā notika 1940. gada 17. jūnijā.
Nebūtu jābrīnās, ka ir arī tādi, kuri uzskata, ka tā bija okupācija, taču, saskaroties ar krievvalodīgo kopienas spiedienu, kura pretojas latviešu “uzspiestajai” izpratnei par vēsturi, izvēlas neko neteikt. Tāpat droši vien ir tādi, kas domā, ka Latvija piedzīvoja trešo scenāriju – kaut ko pa vidu starp okupāciju un brīvprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai. Tātad ir trīs četras iespējamās versijas, ko varētu attiecināt uz krievvalodīgajiem, kuri nevēlas paust viedokli okupācijas jautājumā.
Turklāt jāatzīmē arī tādi, kas pozitīvi vērtē kā laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tā padomju okupācijas periodu. Tas varētu šķist nesaprotami, taču jāņem vērā, ka labvēlīga attieksme pret padomju laiku ne vienmēr ir politiski motivēta. Tā var būt saistīta ar personīga rakstura apstākļiem cilvēka dzīvesstāstā.
Kopumā datos redzam, ka nostalģija pēc padomju laika Latvijā samazinās, tomēr joprojām ir spēcīga, īpaši krievvalodīgo, taču, nebūsim akli, – arī daļas latviešu – vidū.
Būtisks ir jautājums, vai tie, kuriem ir pozitīva attieksme pret padomju okupācijas periodu, vēlas tā atgriešanos vai, runājot tiešāk, valsts, kura Latvijai šo laiku sagādāja, atnākšanu?
Labs jautājums. Šajā monitoringā diemžēl to nevaicājām. Taču jau iepriekšējā, kas tika veikts 2017. gadā, konstatējām lielu plaisu starp pozitīvu attieksmi pret padomju periodu un vēlmi tajā atgriezties. Tie ir divi atšķirīgi stāsti.
Atsevišķs stāsts, kā liecina sociālās atmiņas monitorings, ir Latgale, kur padomju laiku atceras vispozitīvāk. Kādas tendences tur ir vērojamas?
Neesam tik detalizēti pētījuši, kā Latgalē attieksme pret padomju laiku ar gadiem ir mainījusies. Tas, ka Latgale šajā ziņā izceļas, protams, ir saistīts ar to, ka tā ir rusofonākais reģions Latvijā. Tomēr jāmin arī citi faktori. Latgalē dzīvo sociāli visnenodrošinātākā Latvijas sabiedrības daļa, kuras gados vecākajā segmentā padomju laiks lielā mērā varētu asociēties ar sociālo drošību. Pozitīvu iespaidu, visticamāk, rada arī atmiņas par Latgales lielāko pilsētu, it īpaši Daugavpils, industrializāciju, kas līdz ar daudzajām darbavietām, tagad ir izzudusi.
Jaunākajā paaudzē šāda sentimenta nav, taču tā neveido sabiedrības kodolu.
Pārsteigumu sagādā monitoringa dati, kas Kurzemē uzrāda diezgan zemu postpadomju sentimentu, vienlaikus atspoguļo augstu nenoteikta viedokļa paudēju īpatsvaru šajā aspektā. Kā to izskaidrot?
Tā ir mīkla arī mums, pētniekiem. Citās aptaujās Kurzeme tik ļoti neatšķiras un tai raksturīga visai stingri prolatviska pozīcija. Mēģinājām saprast, vai minētajai atšķirībai šoreiz nav saiknes ar atlases specifiku. Proti, varbūt aptauja, veicot atlasi pēc nejaušības principa, vairāk trāpījusi, piemēram, Liepājas Karostā vai Ventspilī, kādos izteikti krievvalodīgajos segmentos.
Līdz šim Latvijas iedzīvotāju sociālās atmiņas monitoringos vispozitīvāk novērtēts Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma periods, tikai pēdējā monitoringā to apsteidzot laikam kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Kā izskaidrojams šāds sentiments? Vai mūsu sabiedrībā joprojām ir ilgas pēc autoritārisma?
Droši vien pēc autoritārisma ne. Liela daļa sabiedrības, saprotot, kas ir autoritārisms, diezin vai vēlētos redzēt atgriežamies Ulmaņlaika cenzūru un citas atšķirīgi domājošo savaldīšanas metodes. Tomēr jāteic, ka Ulmaņlaiki ir mitoloģizēti un daudziem tie ir kā metafora visam starpkaru periodam, īpaši nešķirojot, vai runa ir par tā parlamentāro vai autoritārisma posmu. Turklāt vairākiem iedzīvotājiem ir pozitīva attieksme pret Latviju visā starpkaru periodā. Nav šaubu, ka lielai daļai simpātisks ir tieši Ulmaņa autoritārās varas laiks. Latvijā kopumā, sevišķi sabiedrības sociālekonomiski nenodrošinātākajā daļā, pastāvējusi samērā noturīga vēlme pēc spēcīga līdera stingrās rokas, kas, iespējams, vairāk izpaužas krīzes situācijās.
Cik senā pagātnē iesniedzas faktori, kas veido sabiedrības sociālo atmiņu?
Ir autobiogrāfiskā atmiņa, kas lielā mērā aptver mūsu pašu dzīves posmu, kā arī vecāku un varbūt vecvecāku dzīves laiku – maksimums trīs paaudzes. Taču sabiedrības sociālā atmiņa var aptvert krietni ilgāku laikposmu, ja tam ir nepārtraukta atjaunojoša un aktualizējoša nozīme. Latvijas gadījumā to var attiecināt tikai uz 20. gadsimtu, tas ir, laiku, kas iesniedzas līdz valsts izveidošanai, Neatkarības karam.
1905. gada revolūcija, lai gan tā bija nozīmīga vairākos Latvijas vēstures aspektos, no sabiedrības sociālās atmiņas ir gandrīz pagaisusi.
Arī igauņiem šajās atmiņās dominē 20. gadsimts. Citādi ir lietuviešiem, kuriem tās sasniedz pat viduslaikus, Lietuvas senā valstiskuma periodu, kas joprojām tiek atzīmēta kā Mindauga kronēšanas diena un nosaka viņu pašizpratni. Vienlaikus jāatzīmē, ka Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas bija diezgan nopietnas publiskās diskusijas, kā raudzīties uz savu vēsturi pirms modernās valsts izveidošanas.
Latvijas gadījumā tas liek uzdot visai interesantus un arī neērtus jautājumus par to, kā Krievijas impērijas laiks, kurā izauga daudzas spilgtas mūsu tautiskās atmodas personības, un iepriekšējie gadsimti ir veidojuši Latvijas sabiedrības identitāti un kā to spējam pieņemt. Kaut kādā mērā tas jau ir noticis. Piemēram, vācu būvētās baznīcas un pilis esam pieņēmuši kā mūsu kultūrainavas daļu. Protesta akcijas pret Daugavpils HES būvniecību 80. gados arī ir stāsts par sociālo atmiņu, kura pretojās plānam mainīt Daugavas kultūrainavu.
Sociālā atmiņa jāredz tieši attiecīgajā kontekstā – kā saspēle starp idejām, mītiem, attieksmēm, kas ir pārmantotas vai aizmirstas no paaudzes paaudzē.
Ir tāds jēdziens kā “atmiņu kultūra”, respektīvi, procesi, kas kultūrā notiek, veido un saglabā nozīmi par pagājušajiem laikiem, vēsturi. Piemēram, Aigara Graubas filma “Nameja gredzens”. Lai kā to vērtētu, tā bija mēģinājums ļoti mērķtiecīgi, protams, ietekmējoties no pasaules tendencēm kinematogrāfijā, rauties ārā no laika nogriežņa, kurā sevi esam ielikuši. Mēģinājums apjēgt, kas šeit vēsturiski noticis, ir arī dokumentālā filma “Baltu ciltis”. Latvijas sabiedrība šajā ziņā nestāv uz vietas. Vēsturiskās apziņas iekšējā dinamika tiecas ārpus iepriekšējiem rāmjiem.
Saistībā ar nedrošo ģeopolitisko situāciju Latvijā aktualizēts jautājums par nacionālo stratēģisko komunikāciju, vēstījumiem, kas ar noteiktu mērķi tiek novadīti līdz sabiedrībai, lai veidotu tās viedokli, un lielā mērā ir saistīti ar sabiedrības sociālo atmiņu. Vai tā ir konstruējama, pakļaujama konkrētiem naratīviem?
Pētnieku viedokļi par to atšķiras. Ir instrumentalizēts skatījums, ko ilustrē jēdziens invented tradition, – par izdomātām tradīcijām, kas veidotas no augšas, elitei uzspiežot savu vēstures skatījumu, ko nācija pieņem, nepaužot savu pozīciju. Neesmu no tiem, kuri nostājas galēja viedokļa pusē. Es drīzāk teiktu, ka pastāv ar atcerēšanos saistītas sociālās prakses, kurām ir tendence atjaunot zināšanas un attieksmes par kādu noteiktu pagātnes posmu. Primāri minētās prakses ir svarīgas pašiem cilvēkiem, jo tās viņus savieno kā kopīga pieredze un padara kaut kādā ziņā piederīgus, tā sakot, savai ciltij. Taču jebkurai ciltij ir priekšstāvji, elite, kas mēģina sociālo atmiņu kursu virzīt.
Vai latviešiem pastāvēja sava no elites instrumentalizētā skatījuma atšķirīga sociālā atmiņa pirms Latvijas valsts izveidošanas? Ir pietiekami daudz pierādījumu, tai skaitā Herdera apkopoto, ka daudz no iepriekšējo paaudžu pieredzētā caur folkloru tika nodots tālāk arī laikā, kad latvieši neprata rakstīt. Skaidrs, ka tolaik folklora nevarēja būt kā nāciju saliedējošs spēks. Tomēr tā varēja kalpot kā saimi, pagastu vai kādu citu lokālu vienību saliedējošs mehānisms. Tātad te nav runas par kādu no augšas ieviestu un tautas mutvārdu ceļā pārmantotu atmiņu praksi. 19. gadsimtā folklora kļuva par nacionālās atmiņas veidošanas stūrakmeni, piemēram, eposs “Lāčplēsis” u. tml.
Sociālajai atmiņai nav svarīgs vēsturiskais autentiskums, tas ir sekundārs. Tai ir būtiski, lai vēstījums būtu pārstāstāms un saprotams arī nākamajiem tās saņēmējiem.
Tāpēc, piemēram, tautasdziesmām ir savs ritms, jo tas kalpo kā mnemotehnikas instruments, kas atcerēšanos padara vieglāku.
Tātad sociālā atmiņa var būt gan konstruējama, gan nekonstruējama. To var konstruēt, ja ir materiāls, no kā veidot, taču tas nerodas konstruēšanas ceļā. Primāri to veido nepastarpināta pieredze, notikumu dzīvie aculiecinieki. Tas arī izskaidro, kāpēc mūsu sociālajā atmiņā dominē 20. gadsimts. Tomēr detalizētāku vērtējumu, piemēram, norādot, kura puse Otrajā pasaules karā bija vainīga vai vēl vainīgāka un kā šajā kontekstā vērtējami latvieši, kas dienēja gan vācu leģionā, gan Sarkanajā armijā, veido režīms, kurš attiecīgajā brīdī ir pie varas. Kā redzams, turpinot iepriekš minēto piemēru, Latvijas atjaunotās neatkarības laikā atbilstoši faktoloģijai tiek atzīts, ka abās pusēs karojošie latvieši bija prettiesiski mobilizēti lielvaru izraisītā kara upuri. Protams, arī patlaban sociālā atmiņa kaut kādā mērā tiek veidota no augšas.
