Kas, vienkāršiem vārdiem skaidrojot, ir nacionālā stratēģiskā komunikācija vispārējās valsts aizsardzības kontekstā? Kādi ir valsts stratēģiskās komunikācijas uzdevumi visaptverošajā valsts aizsardzībā?
Stratēģiskās komunikācijas jēdzienam akadēmiskajā vidē nav vienotas definīcijas, bet ir vairākas pazīmes, pēc kurām stratēģisko komunikāciju identificēt, un pamatprincipi, kā tā veidojama. Visbiežāk šis jēdziens tiek lietots uzņēmējdarbībā, militārajā zinātnē, kā arī diplomātijā. Savā promocijas darbā esmu centies šo visu “salikt pa plauktiņiem” un definēt nacionālās stratēģiskās komunikācijas jēdzienu.
Nacionālā stratēģiskā komunikācija ir valsts iniciēta un vadīta komunikācija, kas vērsta uz valsts aizsardzību un politiskās sistēmas noturību un ir saistīta ar visaptverošo valsts aizsardzību, kurā iesaistīti visi iedzīvotāji. Tā visa centrā ir sabiedrības griba aizstāvēt savu valsti un tās iekārtu, politisko sistēmu – gan ar ieročiem rokās, gan daudzos citos veidos.
Nacionālās stratēģiskās komunikācijas mērķis ir šo gribu veidot, uzturēt un stiprināt.
Ir svarīgi, kā sabiedrības pārstāvji raugās uz savu valsti – vai izprot to tikai kā juridisku veidojumu, noteiktas ģeogrāfiskās robežas, skaistu dabu vai plašāk, vienlaikus arī nedaudz abstraktāk. Pētījuma kontekstā skatījos uz valsti kā sociālu sistēmu, kurā visus iedzīvotājus vieno divas galvenās lietas – savstarpējā komunikācija un kopīgas vērtības, par ko sabiedrība ir spējusi vienoties. Tie ir lielumi, kas veido valsti un kas būtu jāattīsta, lai stiprinātu valsts aizsardzību.
Ja valstij nav izveidojusies komunikācija ar kādām sabiedrības grupām, tad tām automātiski rodas problēmas ar piesaisti valstij. Tas pats sakāms par kopīgām vērtībām.
Par kādām vērtībām būtu jāvienojas?
Satversmē jau ir noformulētas galvenās vērtības, kas veido Latviju, – demokrātija, latviešu valoda, latviskā dzīvesziņa, eiropeiskā kultūrtelpa un citas. Taču ne visi Latvijas iedzīvotāji caur šīm vērtībām spēj sasaistīt sevi ar valsti. Tad rodas jautājums, kas ir tie citi elementi, kas šādus cilvēkus piesaista valstij, jo īpaši, ja mēs sagaidām šo cilvēku iesaisti valsts aizsardzībā. Ja tā nav valoda un kultūra, tad, iespējams, tā ir kopīgā vēsture vismaz kādos noteiktos aspektos. Piemēram, valsts veidošana vai atgūšana. Neatkarības karš un brīvvalsts izveidošana, kurā bija iesaistīti ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki – krievi, vācbaltieši, ebreji u. c. Tas pats – neatkarības atjaunošanas, barikāžu laikā. Valsts stratēģiskās komunikācijas uzdevums būtu šādus aspektus identificēt, izcelt to, kas dažādās sabiedrības grupas vēsturiski vieno ar valsti, un strādāt šajā virzienā.
Kas tad vēl spēj veidot gribu aizstāvēt valsti? Nacionālais lepnums, uzticēšanās valdībai.
Tāpat uzticēšanās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, uz kuriem arī var raudzīties gan kā uz savas valsts un nācijas aizstāvjiem, gan kā tikai uz diezgan labi apmaksātu darbu. Te jāmin vēl tādi faktori kā vēsturiskās atmiņas, sociālekonomiskā vienlīdzība, patriotisms, pilsoniskais aktīvisms, starpetniskās attiecības, arī draudu uztvere. Visi šie aspekti ir nacionālās stratēģiskās komunikācijas tvērumā: valstij jāspēj katrai sabiedrības grupai sniegt atbilstošus vēstījumus, lai panāktu kopējo efektu – veicinātu un uzturētu visas sabiedrības gribu aizstāvēt valsti ar tai sekojošu iesaisti visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā.
Latvijā uzticēšanās politiskajām institūcijām, valdībai un valsts pārvaldei ir zema. Vai tas nav šķērslis valsts stratēģiskās komunikācijas mērķu sasniegšanai? Kā šo problēmu varētu risināt?
Neapšaubāmi, zemā uzticēšanās negatīvi ietekmē jebkādu komunikāciju, kas nāk no publisko institūciju puses. Šai problēmai nav vienkārša risinājuma. Mans pētījums atklāj, ka zemās uzticēšanās pamatā ir ne tikai politisko partiju un dažādu institūciju darbības vai bezdarbības rezultāts, tai skaitā dažādu politisko lēmumu pēctecība vai, precīzāk, tās trūkums, bet arī iedzīvotāju medijpratības līmenis, izpratnes trūkums par politisko loģiku un padomju okupācijas atstātais greizais priekšstats par valsts un iedzīvotāju savstarpējām (ne)attiecībām.
Līdz ar to ir skaidrs, ka šādā vidē stratēģisko vēstījumu nodošana ir jāuztic tām institūcijām un personām, kas bauda vislielāko sabiedrības uzticību. Te īpaši jāizceļ pašvaldību loma.
Tās atrodas vistuvāk iedzīvotājiem, iemanto relatīvi lielāku uzticību nekā politiskās un valsts institūcijas, kā arī praktiski veic pasākumus civilās aizsardzības jomā, kas iedzīvotājiem ir tuvāka un vieglāk izprotama.
Vienlaikus pētījumā konstatēts, ka tieši nacionālās stratēģiskās komunikācijas jomā pašvaldībās ir nepieciešams kompetences un kapacitātes pieaugums, kas, visticamāk, spētu arī mazināt plaisu starp sabiedrību un valsti un veicināt sabiedrības kopējo gatavību.
Ministru kabinetā 2023. gada 24. janvārī tika apstiprināts “Konceptuālais ziņojums par valsts stratēģisko komunikāciju un informatīvās telpas drošību 2023.–2027. gadam”. Vai tas atbilst pašreizējai situācijai, ņemot vērā drošības vidē notikušās izmaiņas? Vai šādi ilgtermiņa politikas plānošanas dokumenti vispār ir lietderīgi mainīgajos starptautiskajos apstākļos?
Ir jāatzīst, ka pēdējo gadu laikā notikušas daudzas izmaiņas jautājumos, kas skāra manu promocijas darbu. Pirms aptuveni sešiem gadiem, kad uzsāku pētījumu, reti kurš spēja saskatīt tā aktualitāti un nozīmību, savukārt pēc 2022. gada februāra šis darbs ir kļuvis vairāk nekā aktuāls.
Mans mērķis bija konceptualizēt nacionālās stratēģiskās komunikācijas jēdzienu un izstrādāt nacionālās stratēģiskās komunikācijas analītisko modeli, šādi paverot ceļu konkrētās komunikācijas disciplīnas tālākai akadēmiskai un praktiskai attīstībai, mazāk pievēršoties kādu dokumentu analīzei vai to salīdzināšanai ar drošības vidi. Neskatoties uz to, var izteikt komplimentus konceptuālā ziņojuma autoriem, kuri ir uzsvēruši stratēģiskās komunikācijas lomu valsts drošības kontekstā. Tikai jājautā, vai un kā tajā paustais tiks realizēts un vai visi iesaistītie un tie, kam būtu jāiesaistās, ir lietas kursā par tālākajām darbībām.
Manuprāt, jo īpaši šajos mainīgajos apstākļos, ir jābūt izstrādātiem izprotamiem politikas plānošanas dokumentiem, kas jebkādos apstākļos spēj noturēt attiecīgo virzienu un fokusu un dod iesaistītajiem vadlīnijas par to, kā rīkoties.
Un šeit publiskajam sektoram rodas nepieciešamība spēt izstrādāt tādus dokumentus, kas nezaudē aktualitāti arī tad, ja pasaule apgriezusies “kājām gaisā”.
Jūsu pētījums atklāj, ka Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā būtiski mainījis Latvijas iedzīvotāju draudu uztveri. Kas ir mainījies?
Milzīgās izmaiņas vērojamas tieši krievvalodīgajā sabiedrības daļā, kura ir saskatījusi apdraudējumu, ko rada Krievija. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā tā nebija. Latvijas krievvalodīgie – daudziem no viņiem ir radi vai draugi Maskavā, Pēterburgā vai citur Krievijā – nevarēja kaut ko tādu iedomāties: ka viņi, Krievijas bruņotie spēki, varētu mums uzbrukt vai kaut kā citādi mūs apdraudēt. Taču, redzot to vājprātu, ko Krievija ir sarīkojusi, piemēram, Harkivā, pilsētā, kurā pārsvarā tiek runāts krieviski, daudziem ir nākusi sapratne – ko varētu saukt par tektoniskām pārmaiņām daļā Latvijas sabiedrības –, ka arī te bumbas nevienu pēc tautības nešķiros.
Vienlaikus arvien grūtāk ir noskaidrot tās sabiedrības daļas viedokli, kura šādam vairākuma viedoklim visdažādāko apsvērumu dēļ nepiekrīt vai pret to iebilst, bet baidās šīs domas izpaust, aprobežojoties ar labākajā gadījumā neitrālu viedokli. Sevišķi, saskaroties ar izteikti nacionālistiskiem, pret visu krievisko vērstiem uzskatiem, kādi parādījās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Starp šiem cilvēkiem diemžēl ir arī pētnieki, kas vienkārši dara savu darbu, taču, lai netiktu asi nosodīti kā prokremliski, atturas izpaust savos pētījumos konstatēto un nogaida ar to publiskošanu. Arī es nebrīnīšos, ja būs centieni manu viedokli noniecināt un padarīt mani prokremlisku, lai gan jebkurā brīdī esmu gatavs iet un karot par Latviju.
Ko šajā ziņā var darīt stratēģiskā komunikācija?
Būtu svarīgi paust, ka valoda, kādā cilvēks runā, automātiski nenosaka viņa attieksmi pret valsti. Ja cilvēkam sirds un prāts ir pareizajā vietā, kā to apliecina arī piemēri no man zināmām krieviski runājošām vai jauktām ģimenēm, tad viņš jebkurā X stundā būs par Latviju.
Nedrīkst būt tā, ka par cilvēku, kurš runā latviski ar akcentu, uzreiz secina: viņš, visticamāk, nav Latvijas patriots. Tā ir iebraukšana otrajā grāvī.
Manuprāt, būtu skaidri jāpavēsta: ja tu esi par Putinu, tad neatkarīgi no valodas, kādā tu runā, tu esi nepareizajā pusē. Bet, ja tu esi par Latviju, tad ir vienalga, kādā valodā tu mājās runā, tu esi “mūsējais”.
Jūsu pētījums atklāj, ka Latvijas sabiedrībā valda atšķirīga izpratne par vēlmi un iespējām aizstāvēt savu valsti. Vai ir skaidrs, cik tad īsti ir tādu Latvijas iedzīvotāju, kuri būtu ar mieru aizstāvēt valsti ar ieročiem vai bez tiem?
Jāatzīmē, ka valsts aizstāvēšanu sabiedrībā parasti saprot tieši kā rīcību ar ieroci rokās, taču tas ir nepareizi. Lielākoties mēs katrs varam aizstāvēt valsti kaut vai savā darbavietā, apkaimē vai ģimenē, atbilstoši sagatavojoties ļaunākajam scenārijam. Piemēram, pirmsskolas iestādē pedagogs ikdienā var strādāt pie tā, lai bērni daudz vairāk iemīlētu Latviju, kas varbūt ir pat svarīgāk, nekā iemācīt cilvēku šaut ar ieroci. Ja cilvēkam ir militāras iemaņas, bet nav gribas aizstāvēt savu valsti, tad viņš izšķirīgā brīdī var to nelikt lietā vai pat pavērst uz otru pusi, pret savu valsti. Arī krīzes vai kara laikā mūsu jaunā paaudze būs jāskolo un jāpieskata, un kurš cits to darīs, ja ne pirmsskolas pedagogi?
Kā redzam no šī piemēra, pirmsskolas pedagogi ir iesaistīti valsts aizsardzībā, bet ieročus rokā nav ņēmuši. Valsts aizsardzībā ikviens no mums ir svarīgs!
Valstij ir jādara zināms, ka mēs to varam aizstāvēt daudz, daudz vairāk nemilitārā veidā. Šeit es vēlētos uzteikt Zemessardzes uzsākto iniciatīvu “Mana valsts. Mana atbildība”. Tā daudzējādā ziņā iemieso nacionālajā stratēģiskajā komunikācijā izceļamo principu, ka valsts aizstāvēšana ir ikviena valsts iedzīvotāja atbildība. Tas ir solis virzienā, lai mainītu patērētājsabiedrībai raksturīgo domāšanu: es maksāju nodokļus, tāpēc par manu drošību jārūpējas armijai un policijai. Ikvienam no mums būtu jāuzlūko sevi ne tikai kā aizsardzības patērētāju, bet arī kā ieguldītāju tajā.
Rietumvalstīs, pie kurām pieder arī Latvija, ar ieročiem rokās valsti aizstāvēt ir gatavi nedaudz virs 30 procentiem sabiedrības. Vēl apmēram tikpat iedzīvotāju būtu ar mieru iesaistīties valsts aizstāvēšanā, taču bez iesaistes tiešā karadarbībā. Atlikusī daļa pamestu valsti. Stratēģiskajai komunikācijai primāri būtu jāstrādā ar šīs vidējās trešdaļas motivēšanu. Jāatzīmē, ka daļai sabiedrības karošana ar ieročiem rokās ir principiāli nepieņemama.
Kā šo ainu ir ietekmējis karš Ukrainā?
Interesanti, ka pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā procentuāli bija vairāk tādu Latvijas iedzīvotāju, kas tieši gribēja ar ieročiem rokās aizstāvēt valsti. Savukārt jau pēc šī iebrukuma valsti aizstāvēt gatavo skaits kopumā ir pieaudzis, taču mazāk kļuvis tādu, kas to vēlētos darīt ar ieročiem rokās. Man nav skaidru datu par šādu izmaiņu iemeslu, taču pieņemu, ka tās ir saistītas arī dažādos medijos ļoti uzskatāmi redzamo kara vājprātu – video un foto augstā izšķirtspējā ar sašautiem cilvēkiem, izsvaidītām ķermeņa daļām, novārtā atstātām cilvēku mirstīgajām atliekām, bezgalīgiem kapiem un tamlīdzīgi. Ir tapis redzams, ka karā nenotiek vis tā, kā tautasdziesmā skaisti teikts – uz ežiņas galvu liku –, bet ir daudz nežēlīgāk un brutālāk, jo karš nav un nevar būt skaists.
Tāpēc valstij, liekot lietā arī nacionālo stratēģisko komunikāciju, tiešām vajadzētu domāt par to, kā aizsardzībā iesaistīt cilvēkus, kuri to principā nenoraida, taču ne ar ieročiem rokās.
Līdz šim ir aktīvi darbojušās nevalstiskās organizācijas, entuziasti, rīkojot dažādus atbalsta pasākumus Ukrainai. Mums vajadzētu šīs sabiedrības pašorganizācijas formas un veidus noturēt, un, visticamāk, iniciatīva būtu jāizrāda valstij, atrodot veidus, kā sabiedrību iesaistīt aizsardzības aktivitātēs, tajā skaitā civilajā aizsardzībā.
Būtībā katram sabiedrības loceklim, kuri pieder pie tiem apmēram 60 procentiem, kas uzbrukuma gadījumā paliktu Latvijā, būtu sev jāuzdod jautājums, kā viņš varētu visefektīvāk palīdzēt savai valstij, un pašam ar biedrību, pašvaldību vai valsts iniciatīvu starpniecību jārod sev vieta visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā.
Cik lielā mērā iedzīvotāju attieksmi pret valsts aizsardzību un apdraudējuma sajūtu nosaka viņu etniskā piederība?
Mana pētījuma intervijās lielai daļai krieviski runājošo respondentu, atšķirībā no latviešiem, vēsture sākas ar Otro pasaules karu, un atbildes uz jautājumu, vai Latvija bija okupēta, ir, teiksim, ļoti izplūdušas un nekonkrētas. Tas daudz ko nosaka jau pašā sākumpunktā.
Te ir milzīgs darba lauks izglītošanai vēstures jomā, īpaši vēstures skolotājiem.
Otrkārt, kā jau minēju, būtiskas atšķirības līdz šim bijušas saistībā ar apdraudējuma izjūtu. Krieviski runājošajiem, atšķirībā no latviešiem, lielākoties nelikās, ka ir apdraudēta viņu valoda, kultūra un dzīvesveids. Tā subjektīvi secinu, ka krieviski runājošajiem apdraudējuma izjūta, jo īpaši pēdējo gadu kontekstā, galvenokārt bijusi saistīta ar bailēm no viņu pašu un tuvinieku fiziskas iznīcināšanas karā, bet latviešiem – arī ar bailēm, ka aizies bojā viņu valsts, vērtību kopa, kurā mēs dzīvojam. Tātad valsts komunikācijai būtu jābūt vairāk par to, ka kara radītais apdraudējums ir plašāks, visiem kopīgs un attiecas ne tikai uz iedzīvotāju fizisko eksistenci, bet arī uz ierasto dzīvesveidu, vērtībām, kuru pamatā ir mūsu valsts pastāvēšana.
Pētījums atklāj būtisku atšķirību starp krieviski un latviski runājošajiem – pirmajiem daudz vairāk izteikts ir lokālpatriotisms, pieķeršanās dzimtajai vietai, pilsētai.
Šai iedzīvotāju grupai, atšķirībā no latviešiem, lielā mērā trūkst šīs valstiskās piederības sajūtas, ko latviešiem daudz vairāk izsaka jēdziens “mana tēvzeme”. Un šeit atkal parādās nacionālās stratēģiskās komunikācijas uzdevums – valstiskās, nevis lokālās piederības veidošana ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
