Ulmaņlaikos – 1937. gada 22. decembrī – pieņemtais Ārstniecības likums noteica, ka kapsētas var ierīkot ar Veselības departamenta atļauju triju veidu personas – valsts, pašvaldība, bet privātpersona vien tad, ja šī privātpersona ir reliģiskas organizācijas draudze vai ja tā ir fiziska persona, kas veido ģimenes kapsētu ārpus pilsētas. Komersantu kapi nebija atļauti. Likums paredzēja uzturēt latviešu dzīvesziņai raksturīgo meža kapu formu, proti, teritorija plānveidīgi tiek sadalīta kapu vietās, grupās un ceļos ar taciņām, klajs zemes gabals obligāti apstādāms ar krūmiem vai kokiem. Likumu orientēja uz mirušo cieņas aizsardzību, taču sekularizācijas tendence negāja secen. Piemēram, ja pieraktā kapsētā bija pagājuši 50 gadi no apbedīšanas, tad ar labklājības un iekšlietu ministru piekrišanu kapsētu varēja izlietot citiem nolūkiem, pārvietojot pieminekļus uz citu šim nolūkam rezervētu vietu vai kapsētu. Skumji, arī neatkarīgajā Latvijas Republikā starpkaru periodā nebija nostiprinājusies mirušo un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības in situ izpratne tādā kvalitātē, lai neieviestu vispārēju kārtību, ka kapsētas drīkst nojaukt un krustus pārvest. 1939. gadā Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments izdeva paraugnoteikumus par pilsētu un lauku kapsētām. Lauku kapsētās varēja apglabāt tikai vienai konfesijai piederīgos, citiem vajadzēja kapsētu pārvaldes atļauju. Noteica kapsētas iekārtojumu, kapavietas piešķiršanas kārtību, diennakts laiku apmeklējumam. Paraugnoteikumos tika detalizēti regulēta koku, krūmu, ziedu, soliņu, krustu, pieminekļu, žogu veidošana. Diemžēl jau tad paredzēja: ja piederīgie piecus gadus no vietas atstājuši kapa vietu nekoptu, tad kapsētas pārvalde, iepriekš izveidojot aktu un atzīmējot kapsētas plānā, uzdod kapsētas pārzinim nekoptu kapa vietu nolīdzināt un apsēt ar zāli.
Kapsētu likumprojekts 2026. gada 19. februārī tika izskatīts otrajā lasījumā. Svarīgi spriest par normām, kas skar Satversmes tiesas spriedumā minēto – cilvēka cieņas aizsardzību pēc nāves, reliģijas tradīcijas un kultūrvēstures mantojumu. Kapu lieta galvaspilsētā atšķiras no vairuma citu pašvaldību. Rīgā brīvu vietu ir maz. Reģionos problēma nav izteikta. Sadūrās viedokļi, cik, pamatojoties uz subsidiaritāti, deleģējams pašvaldību saistošajiem noteikumiem un vai apbedīšanas tiesību unifikācija nacionālā līmenī būs nederīga vai būs lietderīga harmonizācija. Ir privātas kapsētas, kas vēsturiski pieder reliģiskām organizācijām, taču perspektīvā arī uzņēmēji vēlas veidot privātas sekulārās kapsētas. Uzņēmēju interese pelnošajā komercdarbības jomā par maksimāli deregulētu vidi saduras ar valsts pienākumu nodrošināt mirušo cieņas aizsardzību, kultūras vērtības un iespēju pašvaldībai maksātnespējas gadījumā pārņemt kapsētu publiskā sektora valdījumā.
Jārisina Civillikuma 51. panta tradicionālo Latvijas Republikas reliģiju loma kapos. Pants paredz Svētās Romas katoļu, evaņģēlisko luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu, metodistu, septītās dienas adventistu kristīgās konfesijas, kā arī dievturu un Mozus ticīgo (jūdaistu) reliģijas. 1939. gada paraugnoteikumos kapsētas pārvaldē bija paredzēts mācītājs. Konkrētās konfesijas dogmatiskās tradīcijas ir ne tikai ticības lieta, bet arī kapsētas vizuālās semantikas un arhitektūras formu valodas ansambļa jautājums. Kapsētas reiz veidoja draudzes. Šodien sākotnēji vienādos gadījumos ir atšķirīgas situācijas. Kapu dievnami, kas ir reliģiskās organizācijas īpašums, un konsekrētas kapu baznīciņas, kas ir pašvaldības īpašums. Daudzi draudžu kapi ir pašvaldības īpašums, daži draudžu kapi ir reliģisko organizāciju privātīpašums. Likumprojekts to delikāti apiet, taču tas ir jārisina.
Komisijā tika diskutēts par piemiņu ievērojamiem cilvēkiem kapos. Uzskatu plašāk: valsts uzdevums ir saglabāt piemiņu materiālā un nemateriālā formā ikvienam cilvēkam, kuram šī piemiņa kapu rakstu veidā saglabājusies līdz mūsdienām. Katra mazā plāksnīte un mazais ķeta krustiņš agri aizgājušam bērniņam ir kāda ilga vai īsa dzīve, ko šaisaulē palicēji ir uzskatījuši par mīļu, sev tuvu, maigu jūtu vērtīgu, lai iemūžinātu. Cilvēka cieņa tāpēc pienākas visiem. Mirušo piemiņa nedrīkst būt atkarīga tikai no viena dzīvā, kas reiz uzņēmās kapavietas turētāja pienākumus, izvēles – kopt vai nekopt. Likumprojekts paredz, ka apsaimniekotājam ir pienākums kopt kapavietas, kas atņemtas kapavietas nekopšanas dēļ. Praksē “aktēto” kapavietu iznīcina. Aizgājušo laiku pieminekļi un krusti “pārvietojas” kapsētas teritorijā, dodot vietu jauniem virsapbedījumiem. Mēs pašsaprotami pieļaujam, ka, laikam ritot, mainās augi, soliņi vai apmales. Vai pašsaprotama latviešu tautas dzīvesziņai un kristīgajām vērtībām ir plāksnes ar aizgājēja, kura mirstīgās atliekas dus konkrētajā vietā, vārdu, uzvārdu un dzīves gadiem iznīcināšana par labu jaunam kapavietas “iemītniekam”? Mirušā cieņa prasa, lai attāli radi, draugi un visi citi var jebkurā kapsētā atrast vietu, kurā cilvēks apbedīts. Arī tāpēc likumprojekts paredz pašvaldības apbedījumu reģistru, kurā ietver izvietojuma shēmu un mirušā vārdus. Šīs ziņas arī privātpersonu kapsētām būs jānodod pašvaldībām. Sabiedrības pienākums būtu digitāli aprakstīt arī slēgtās visjaunāko laiku kapsētas; kapi kļuvuši par mežu, bet tur vēl ir krusti, stēlas, macevas vai oheli.
Būtisks ir Jura Dambja priekšlikums noteikt, ka Kultūras ministrija izstrādā Latvijas kultūrvēsturiskajās tradīcijās balstītas kapsētu veidošanas vadlīnijas, un paredzēt, ka kapsētas izveidošanai vai paplašināšanai izstrādā projektu vai arhitektoniskā risinājuma koncepciju, kurā atspoguļo arhitektoniski telpiskā izveidojuma pamatideju, plānojumu, apzaļumojuma sistēmu, būvju arhitektoniskos risinājumus un vides iekārtojuma elementus. Derīgi, lai jaunās kapsētas turpinātu latviešu meža kapu kultūras tradīcijas vizuālo ritmu un telpisko valodu! Diemžēl neatbalstīts palika cits rosinājums: atbilstoši Satversmei un tiesas spriedumam likuma mērķi saistīt ne vien ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām, bet arī Latvijas identitāti, ko veido latviskā dzīvesziņa, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.
“Kapu kultūra” ir plašāka nekā kultūras pieminekļi. Krimināllikuma 228. pants liedz kaitēt kapa piemineklim. Taču tūkstošiem kapu, kam ir laikmeta un piemiņas iezīmes, vairs nav apkopēju. Likumprojekts 10. pantā paredz: ja nekoptā kapavietā ir elementi ar konstatējamu kultūrvēsturisku vērtību, pašvaldība pirms lēmuma pieņemšanas par kapavietas lietošanas tiesību atņemšanu konsultējas ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Godīgi ir jākritizē norma, kas nedod neko. Kultūras pieminekļu sarakstā 50 gadu garumā ir aptuveni 9527 objekti. Ar kādiem resursiem pārvalde apstrādās kapus? Valsts kontrole raksta, ka informācijas digitalizētājam ir pieejama informācija par iekļautām 192 kapsētām jeb 11% no 1742 kapsētām. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras vietvārdu datubāzē ir 3524 objekti, kā nosaukums ietver vārdu “kapi”, un 691 “kapsēta”. Kopā dabā – 3945. Ja pieņem, ka katrā vien ir 10 nekoptas “konstatējamas kultūrvēsturiskas vērtības”, tad pārvaldei būtu jāvērtē ap 40 000. Vēršanās pārvaldē nerisina jautājumu, ko darīt ar kapavietu, kam ir vērtība. Norma pašvaldībai, apsaimniekotājam un turētājam neparedz jebkādus citus pienākumus. Loģiskāk būtu: ja pašvaldība lemj par kapavietas atņemšanu, tad jāpārbauda, vai tai ir vēsturiska, arhitektoniska vai mākslinieciska vērtība, un, ja ir, tad pašvaldībai un jaunajam turētājam tā jāsaglabā.
Likumprojektā noteikts, ka apsaimniekotājs informē pašvaldību par ilgstoši nekoptām kapavietām, bet pašvaldība, pamatojoties uz šīm ziņām, atzīst kapavietu par nekoptu un informē turētāju, turklāt pašvaldība var lemt par izmantošanas tiesību atņemšanu turētājam, ja kapavieta netiek sakopta triju gadu laikā no lēmuma pieņemšanas. Pirms okupācijas Iekšlietu ministrija ieteica piecu gadu termiņu. 11. pants paredz, ka pašvaldība var lemt par kapavietas izmantošanas tiesību piešķiršanu citai personai. Te jāizšķir pēc būtības ētisks, ar kristīgo ticību, reliģisko pārliecību un mirušo cilvēka cieņu saistīts jautājums, kas attiecas arī uz kapsētas kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, ko īsumā var formulēt šādi – “vai vecie krusti un vecie pieminekļi ir jāsaglabā”. Latviešu dzīvesziņai un kristīgajām vērtībām atbilstoši būtu saglabāt visus piemiņas elementus, kas ietver cilvēku vārdus vai uzvārdus, pat ja kapu atņem un virsapbedījumā apglabā citu. Tad uz kapa ir divi pieminekļi. Nekur dzīvais, ticīgais latvietis nav dzīvāks kā meža kapos, kur viņš runā ar nāves klātesību. Kapu ainava skar dzīvo reliģiskās jūtas. Dzīvo tiesības uz ticības jūtu neaizskaramību, ko var raisīt, piemēram, krusta zīmju noņemšana, vienalga, vai mērķis ir komunistiskā totalitārā ateisma ideoloģija vai pragmatisms, lai pilsētu kapsētās vietu dotu jauniem saimniekiem. Es nezinu, kāpēc cita kaps ir nekopts! Iespējams, dzimtu pārtrauca karš, vācbaltiešu repatriācija, holokausts, komunistu genocīds, represijas, neauglība vai ļauna slimība. Vai tāpēc, ka dzimta ir apsīkusi, čuguna krusts reiz ar mīlestību iegravētiem vārdiem vai granīta pamatni ir jānojauc un jāsadrupina otrreizējai pārstrādei, kā paredz viens Rīgas domes kapsētu koncepcijas variants? Vai mums ir morālas tiesības pret iepriekšējām paaudzēm pēc visas kapu, nacionālās piemiņas un ticības nīdēšanas, ko veica Krievija jeb PSRS?
Ar likumprojektu Saeimā ir paveikts liels darbs, par to paldies komisijas priekšsēdētājam Oļegam Burovam, Kapsētu pārvaldes Gintam Zēlam, padomniecei Dainai Osei un ekspertam Jurim Dambim. Aicinu sabiedrību, reliģiskās organizācijas un katru, kam kapu kultūra un mirušo piemiņa svarīga, līdz 5. martam vērsties pie deputātiem ar priekšlikumiem likumprojekta trešajam lasījumam. Aizsaulē aizgājušie ir vienīgie mūsu sabiedrības locekļi, kuru cieņas aizsardzība ir tikai citu – Dieva un mūsu, palicēju, – rokās. Aizgājēju apbedīšanas joma ir tā likumdošanas daļa, kurā ētisku iemeslu dēļ tiesību jaunradei jābūt sabiedrības plašākas vienprātības rezultātam. Nāves jautājums ir kopīgs pilnīgi visiem mums, dzīvajiem.
