Pašvaldība - starpnieks starp „nodokļu katlu” un pakalpojumiem
Cik, jūsuprāt, jaunie deputāti būs gatavi uzņemties pienākumus jaunajos novados?
Nenoliedzami tam, kurš būs nokļuvis šajā amatā pirmo reizi, ienācis šajā darbības laukā gluži no jauna, var būt zināmas grūtības saprast, kā strādāt. Bet ceru, ka daudzi viņu kolēģi tiks ievēlēti arī no esošo pašvaldību vadītāju vidus. Daļa no viņiem varētu būt pieredzējuši pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus, kad situācija valstī nebija vieglāka kā patlaban. Vienīgi toreiz valsts nebija radījusi tik daudz dažādu likumu, kuri obligāti jāpilda. Tad pašvaldību vadītājiem bija lielāka rīcības brīvība un arī uzticēšanās pakāpe pret viņiem bija daudz augstāka.
Viena liela atšķirība starp iepriekšējām vēlēšanām un šīm ir tā, ka toreiz varēja nospēlēt attieksme: mēs te, pilsētā, un mēs, te, laukos, un katrs vairāk norobežojās savā teritorijā. Bijušie lauku teritoriju deputāti, ja viņi tiks ievēlēti, būs spiesti domāt par pilsētas problēmām un pretēji. Sākumā grūtības var būt, bet es nedomāju, ka tās pastāvēs visus četrus gadus.
Vai nebūs tā, ka novadu domēs attālāko pagastu pārstāvji tomēr netiks ievēlēti un šīs apdzīvotās vietas paliks bez savas pārstāvniecības un balss?
Protams! Bet par to nav vērts baidīties. Tieši tāpēc deputāti Saeimā izvēlējās šo modeli: arī „pilsētu cilvēki” iet ar vienotu programmu arī par laukiem. Tā notiek visā pasaulē. Cilvēki, kas ir ievēlēti novadu domēs, nevar pateikt – nu, lai tie lauki paliek! Protams, optimizācija būs: ja novada centrā ir vidusskola, tad diez vai vēl kāda paliks novada tālā nostūrī...
Bet ir cita lieta: izglītības pakalpojumi ir jāsniedz, un, ja skola ir ļoti vajadzīga, tad vai nu jāsaglabā skola ar pašvaldības līdzmaksājumu dotāciju, vai tiek izveidota lielās skolas filiāle. Vai tiek noorganizēts, ka bērni varēs aizbraukt uz šo lielo skolu.
Kas būtībā ir pašvaldība? Tā ir starpnieks starp to, ko nodokļu maksātāji „samet vienā katlā” un to, kādus pakalpojumus par to viņiem sniedz pretī. Un šim starpniekam ir jāaizsniedzas līdz iedzīvotājiem lauku apvidos, jo viņi arī ir nodokļu maksātāji. Pašvaldībai ir jāpietur cilvēki laukos, jo viņu aizplūšana ir lielākais drauds, kas var būt.
Vieglāk būs tiem, kuri laikus gatavojās
Vai tagad ir nomierinājušies arī dumpinieki, kurus neapmierināja teritoriālais iedalījums?
Protams! Bet veiksmīgāk lietas virzīsies uz priekšu tajos novados, kur vietējās pašvaldības apzināti jau laikus gāja uz novadu veidošanu, kopā mēģināja modelēt, kā jaunā struktūra strādās, kā tiks nodrošināti pakalpojumi iedzīvotājiem. Dumpoties var tajā brīdī, kad ir mērķis panākt savu. Ja tu esi maziņš un dumpīgs, tad šajā ekonomiskajā situācijā nekas labs neiznāks.
Neapšaubāmi, ja mēs no sākuma līdz beigām ietu tā zinātniski, ekonomiski un telpiski, un arī vēsturiski pamatoti, Latvijai droši vien labākais modelis būtu 26 novadi. Rajonus pārveidotu par novadiem, bez nekādām republikas pilsētām. Bet mēs nevaram šādu teorētisku modeli īstenot. Jo ir konkrēti politiķu ilglaicīgi lēmumi. Ir arī iegūts vairākuma atbalsts.
"Nenoliedzami, tam, kurš būs nokļuvis šajā amatā pirmo reizi, ienācis šajā darbības laukā gluži no jauna, var būt zināmas grūtības saprast, kā strādāt."
Pašreiz galvenais bija spert šo soli, nākotne rādīs, kā vēl rīkoties. Daudzas valstis reformējas trīs, četras reizes, kamēr nonāk pie modeļa, kas labi darbojas.
Jā, es redzu, ka divām mazām pašvaldībām, kas apvienojušās novadā, būs grūti šajā laikā, un mani tas satrauc. Varbūt, ka nākamajās vēlēšanās tie paši prasīsies lielajā novadā. Nu, bet tā šķelšanās jau ir zināmā mērā no lielajiem partneriem, jo lielās pilsētas negrib būt īsti, organiski novadu centri. Bet kurš var apstrīdēt, ka Liepāja nav Liepājas rajona centrs? Tā kustība ir parāvusi sev līdz Jēkabpili un Valmieru, kas jau no pēckara laikiem bijušas rajona centri. Tas, ko teikšu, nepatiks pilsētu vadītājiem, bet Cēsis taču arī ir tāda pati pilsēta kā Valmiera, varbūt nedaudz mazāka.
Viens no reformas mērķiem arī bija tomēr šo pilsētu politiku salikt kopīgā saimnieciskā domāšanā ar kopīgu politiku. Tā nodalīšanās sākās pirms dažiem gadiem. Rezultāts varēja būt labāks, bet arī tagad uz priekšu ir sperts liels solis.
Domstarpības par īpašumiem
Rajona pašvaldību reorganizācijas likums nosaka, ka reorganizācijas plāna izpildi jāsāk no 1. marta un jāpabeidz ne vēlāk kā līdz 31. decembrim. Kā sokas ar to?
Daži savulaik bija gatavi to darīt jau ātrāk. Ludza, Jelgava. Pašlaik ir četri rajoni, kur ir problēmas, kur plānus visas pašvaldības līdz galam nav akceptējušas. Šos plānus skatīsim Ministru kabinetā un koriģēsim ar valdības lēmumu. Ja viss noritēs pēc plāna, no 1. jūlija rajonu pašvaldības tiks pārveidotas – kļūs par nepolitisku novada struktūrvienību, kas finansiāli un saimnieciski turpinās darbu līdz gada beigām un tad vēl apmēram trīs mēnešus, kamēr nodos gada pārskatus un nokārtos citas formalitātes.
Dažviet ir lielas grūtības un pretrunas ar rajona padomju nekustamo īpašumu sadali. Tos, kurus nav izdevīgi apsaimniekot, neviens negrib ņemt. Citus savukārt negrib atdot...
Uz to arī ir aizķērušies. Tendence ir tāda - ja ir pilsētas īpašums, un tagad tas pienāktos novadam, pilsēta pretojas – kāpēc tā? Kāpēc tas jāatdod pašvaldībai blakus teritorijā? Tāpēc viens no ministrijas priekšlikumiem bija, ka īpašumi metodiski būtu jānodod pēc atrašanās vietas. Ne visur tas ir izdevies, bet tikai dažās pašvaldībās. Notiek arī pretēji. Piemēram, Smārdes pagastā jaunajā novadā, trim pagastiem apvienojoties, vairākiem simtiem cilvēku paredzēts pansionāts nokļūst pašvaldībā ar mazu teritoriju. Līdz šim tas bija Tukuma rajonā, kas tomēr bija organizācija, kas to spēja uzturēt, protams, saņemot zināmu daļu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Strīdi ir bijuši arī par sabiedriskā transporta kapitālsabiedrībām, slimnīcām. Grūtības ir, bet salīdzinoši ar to, ko varēja prognozēt, daudz nenozīmīgākas. Ar valdības lēmumu tās tiks atrisinātas.
"Īstais vērtētājs ir vēlētāji. Ja viņi redz, ka pašvaldības darbinieki rīkojas izšķērdīgi, tad šādus deputātus vairs neievēlēs."
Cita lieta, kas te izskan pēdējā laikā, ka pašvaldības mēģina kaut ko pārdot. Rajonu gadījumos viss ir nobremzēts, bez Ministru kabineta lēmuma tās īpašumus pārdot nedrīkst. Saeimā bija doma, ka MK atļauja būtu vajadzīga visām pašvaldībām, bet deputāti vairākumā to neatbalstīja. Taču jāspriež loģiski - tas pēdējais brīdis nav nekāds pēdējais brīdis. Tā nauda, kas iegūta, pārdodot kādu vietējās pašvaldības īpašumu, attiecīgajā novadā arī paliks. No vienas puses, ir jāsaglābj pašlaik neizmantots īpašums, no otras – arī līdzekļus vajag. Pašvaldībās tagad, kad sarūk tradicionālie ieņēmumi, ir jādomā arī par to, kā dzīvot. Ja ir kāds, kas pērk, kāpēc nepārdot? Likums to atļauj. Apstrīdams var būt tikai viens: cik adekvāta ir pārdošanas cena. Priekšvēlēšanu gaisotnē gluži normālas darbības nereti tiek interpretētas gluži citā gaismā.
Naudas tērēšana vēlētājiem labāk redzama
Rajona padomju reorganizācijai ir paredzēti arī noteikti izdevumi. Ja to nepietiek, tad papildu resursi jāpiešķir no valsts budžeta. Vai rajonu padomes iztiks ar savu naudu?
Gribētos, lai rajoni tomēr reorganizējas par naudu, kas ir to rīcībā. Rajonu padomes nav tās mazturīgākās organizācijas. To budžetu veido pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda līdzekļi, un šobrīd reorganizācijas vajadzībām ir jābūt iekšējam resursam.
Taču arī rajonu padomes diezgan „šiverējas” ekskursijās pa pasauli un tās naudiņas tērē – tāda informācija atnāk arī līdz Rīgai...
Tas jau arī parāda, ka iekšējie resursi ir... Cilvēki jau gribētu, ka reģionālās attīstības ministrs ir tas vagars, kas visu sakārtos, sodīs.
Te iespraukšos ar piemēru par Auru pagastu – gan šī ekskursija, gan mazā pagasta padomes priekšsēdētājas lielā alga – vairāk nekā tūkstotis latu...
Īstenībā tā jau ir pilsētas mēra alga. Bet informācija par šādiem gadījumiem kā ar Auru pagasta pašvaldību līdz ministrijai parasti nemaz nenonāk. Es vai ministrijas darbinieki kaut ko uzzinām plašsaziņas līdzekļos. Ja pašvaldība pieņēmusi nelikumīgu lēmumu, man ir tiesības to atcelt. Ja tas notiek regulāri, man ir tiesības ierosināt pašvaldības atlaišanu. Varu atlaist arī pašvaldības vadītāju, ja viņš pieņēmis nelikumīgu lēmumu. Bet, ja ir aizdomas par naudas līdzekļu izšķērdēšanu vai ko tamlīdzīgu, tas jau ir Valsts kontroles kompetencē.
Jāsaprot, ka pašvaldības ir autonoma vara. To ievēlē iedzīvotāji. Līdz ar to īstie vērtētāji ir vēlētāji. Ja viņi redz, ka pašvaldības darbinieki rīkojas izšķērdīgi, tad šādus deputātus vairs neievēlēs. Nevajag pārāk zemu novērtēt šā faktora ietekmi, jo saikne starp vēlētāju un vietējo politiķi ir daudz ciešāka nekā starp iedzīvotāju un valsts mēroga politiķi. Bet nav jau tā, ka mēs neliekamies ne zinis. Es nevaru pieņemt lēmumu par pašvaldības darbinieku braukšanu vai nebraukšanu kaut kur, bet, ja mēs saņemam sūdzību, tad pēc piekritības pārsūdzam vai nu Valsts kontrolē, vai, ja ir atklāta izšķērdēšana, prokuratūrā.
Pašlaik kārtība ir tāda, ka deputāti paši nosaka pašvaldības vadītāja un citas algas. Vai ir droši, ka jaunajos novados viņiem nepietrūks mēra sajūtas?
Šobrīd uz pašvaldību vadītājiem un darbiniekiem neattiecas nekādi ierobežojumi attiecībā uz darba samaksu, izņemot 20 procentu algu fonda samazinājumu, ko pieņēma budžeta paketē. Finanšu ministrijas iniciatīva par algu sistēmas sakārtošanu kopumā nebija slikta. Tajā kopējā koncepcijā bija idejas arī par pašvaldībām.
Tomēr labi vadītā pašvaldībā administratīvo izdevumu īpatsvars nepārsniedz astoņus līdz desmit procentus no budžeta.
Finanšu izlīdzināšanas problēmas
Kā novados notiks pašvaldību finanšu izlīdzināšana?
Finanšu izlīdzināšanas sistēmas vēsture ir diezgan sarežģīta. Laba ideja tika iebojāta, un tas nekur nav palicis, tikai ar gadiem pieaudzis. Finanšu izlīdzināšanas fonds principā strukturāli uzbūvēts pareizi, tikai viena problēma: šis fonds darbojās ne tikai vietējo pašvaldību līmenī, bet ietvēra arī rajonus. Desmit gadus šī rajonu sistēma kropļoja kopējo ieņēmumu ainu. Tas tādēļ, ka deviņdesmitajos gados visas pašvaldībām raksturīgās funkcijas netika nodotas vietējām pašvaldībām – muzeji, kultūras nami, pansionāti, bērnunami. Tagad rajonos visas funkcijas tiek it kā no jauna pārstrukturētas un nodotas vietējām pašvaldībām. Un nonākam pie tā, ka katram pansionātam, katram bērnunamam, kas nepareizās formulas dēļ saņēma neatbilstoši lielu finansējumu uz vienu cilvēku, nu būs jādzīvo pēc reālās tāmes. Tas, kā liecina aplēses, veido vairāk nekā trīs miljonus latu. Mēs uzskatām, ka šī summa kā īpaša dotācija jāiekļauj pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Par to diskutējam ar Pašvaldību savienības vadītāju un finanšu ministru.
"Nabagākās pašvaldības nevar tā atstāt likteņa varā. Mums tie miljoni būs kaut kur jādabū."
Pamatvilcienos ir tā: izlīdzināšanas sistēmā valsts saglabā savu 7,15 miljonu finansējumu un vēl pieliek klāt 14 miljonus (ieskaitot jau minētos trīs miljonus) pēc tam, kad ir veikta tā pirmā izlīdzināšana. Finanšu ministrija tam nepiekrīt. Taču nabagākās pašvaldības nevar atstāt likteņa varā. Mums tie miljoni būs kaut kur jādabū! Ir atsevišķas pašvaldības, kurās, piemēram, īstie ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju ir 71 lats, un ir tādas, kur tie pārsniedz 600 latus, piemēram, Garkalnē. Ko darīt tai pašvaldībai, kam ir 71 lats no nodokļiem? Tā taču nav spējīga eksistēt. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds pēc būtības ir reģionālo atšķirību izlīdzināšanas instruments.
Valdībai ir jāpilda pašvaldībām dotais solījums par finansējumu jaunveidojamo novadu attīstībai. Samazinoties pašvaldību budžeta ieņēmumiem un vienlaikus plānojot mazināt valsts investīciju programmas apjomu, kaut neliels atbalsts no valsts puses novadiem ir svarīgs, lai sekmīgi nodrošinātu kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem.
Kā redzams, sarežģījumi un neskaidrības ir gana lielas. Taču īstenībā laika nav daudz.
Šogad vēl darbojas vecā sistēma. Jaunā sāks darboties no 1. janvāra. Mums ir jāpiedāvā tāda sistēma, lai nesagraujam savas pašvaldības. Šajā brīdī nevaram runāt par milzīgu attīstību. Godmaņa laikā valdība pieņēma lēmumu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā no valsts puses papildus ieguldīt 43 miljonus novadu reformas atbalstam. Šobrīd valsts to atļauties nevar, ir jāmeklē citi risinājumi. Viens no tiem, par ko nemitīgi runāju un ceru, ka valdības kolēģu vidū sapratne tiks atrasta, – ja Latvijā ir pieejams Eiropas fondu finansējums vairāku simtu miljonu latu apmērā gadā, tad vismaz to vajag pagriezt pašvaldību virzienā. Visa Latvijas tauta teiks paldies. Publiskā sektora investīcijas ir tās, kas pašlaik satur ekonomiku. To redzam arī pēc ASV pieredzes. Šajā virzienā jāstrādā arī mums, dodot pašvaldībām iespēju īstenot kompleksus infrastruktūras projektus.
Apriņķis – ne pašvaldību, bet valsts funkciju veikšanai
Kas notiek ar apriņķu veidošanu? Kādas būs to funkcijas? Noteikts, ka tie arī jāizveido līdz 1. jūnijam.
Apriņķu izveidošanu redzu tikai kopā ar valsts funkciju decentralizāciju. Tas nozīmē, ka apriņķis ir tā reģionālā struktūra, kam tiek deleģētas tās funkcijas, kuras ministrijas pilda teritorijās. Un plānošanas reģioni ir nosacīti telpiskais aizmetnis šai struktūrai. Samazinot budžetus, ministrijas slēdz savu iestāžu reģionālās struktūrvienības. Vajadzētu reģionā izveidot vienu iestādi, kurai ir jānodrošina šo dienestu reģionālās funkcijas un kurā nav priekšnieks priekšnieka galā. Tādējādi ietaupītos daudz līdzekļu un varētu strādāt līdzšinējie speciālisti. Ja izdodas to visu īstenot bez aizspriedumiem, varētu būt tā, kā, piemēram, Vācijā. Cilvēks dokumentus iesniedz tuvākajā vietā publiskajā sektorā, tas ir, pašvaldībā. Tā šos dokumentus „ielaiž” šajā sistēmā, pēc noteikta laika iedzīvotājs tajā pašā pašvaldībā saņem gatavus dokumentus, un formalitāte ir nokārtota.
Bet kas būs apriņķa administrācija? Vai tā būs vēlēta vai tiks iecelta?
Tas ir jautājums, kas jādiskutē. Mūsu piedāvājums ir – neradīt jaunas struktūras, bet par bāzi izmantot plānošanas reģionus.
Vai novados neizveidosies atkal jauna birokrātija?
Ir jau. Tas aparāts veidojas no domāšanas. Līdzīgi kā valsts ieslīgusi birokrātiskā domāšanā, pašvaldības jau sen vairs nedarbojas kā attīstības virzītāji. Tagad uzņēmējam arī tiek prasītas dažādas izziņas: aizej tur, atnes to, nezin ko. Šādus signālus jau sen regulāri saņemu no komersantiem. Lūk, mērķis ir padarīt pašvaldības par attīstības aģentiem, nevis kontrolieriem.
