Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Plānošanas reģioni ir visu laiku uzturēti pie dzīvības ar valsts naudu.Ņemot vērā plānošanas reģionu statusu, būtu nepieciešams, lai tiem būtu pašiem savi ieņēmumi, varbūt arī daļa dotācijas veidā no valsts budžeta, kā arī iespējama savstarpēja reģionu finanšu izlīdzināšana.
FOTO: Nora Krevneva, A.F.I.
Ministru kabinets 17. jūnijā apstiprināja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) sagatavotos grozījumus Reģionālās attīstības likumā, kas bruģē ceļu valsts reģionālās pārvaldes veidošanai uz esošo piecu plānošanas reģionu bāzes.
„Mūsu mērķis ir apturēt iesākto valsts pārvaldes teritoriālo iestāžu likvidāciju un līdz ar to valsts pakalpojumu pieejamības pasliktināšanos reģionu iedzīvotājiem un uzņēmējiem,” šādu viedokli saistībā ar grozījumu apstiprināšanu valdībā pauda reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns.
Valsts reģionālā pārvalde – uz piecu plānošanas reģionu bāzes
Plānošanas reģionu galvenā funkcija ir reģionu attīstības plānošana, kā arī valsts un pašvaldību starpinstitūciju koordinēšana. Ņemot vērā tiesisko statusu, organizāciju un kompetenci, plānošanas reģioni un to teritorijas ir piemērotas valsts reģionālās pārvaldes nostiprināšanai, norāda RAPLM.
Tad, lūk, uz piecu plānošanas reģionu – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales - bāzes, pievienojot to administrācijām papildu funkcijas, tiktu izveidota šī valsts reģionālā pārvalde.
Lai nodrošinātu tās veiksmīgu darbību, likuma grozījumu projekts paredz 17. pantā ieviest papildinājumu „Padomes priekšsēdētājs papildus plānošanas reģiona nolikumā noteiktajai kompetencei organizē kompetences pārņemšanu no valsts tiešās pārvaldes institūcijām un ar padomdevēja tiesībām var piedalīties Ministru kabineta sēdēs, Ministru kabineta komitejas sēdēs un Valsts sekretāru sanāksmēs, kā arī pārstāv plānošanas reģiona attīstības padomi Nacionālajā reģionālās attīstības padomē”.
"Plānošanas reģionu galvenā funkcija ir reģionu attīstības plānošana, kā arī valsts un pašvaldību starpinstitūciju koordinēšana."
Likuma pārejas noteikumos paredzēts: „Ministrijas plānošanas reģioniem var deleģēt kompetencē esošus reģionāla rakstura pārbaudes uzdevumus tām piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros. Pārvaldes uzdevumus deleģē ar līgumu, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma noteikumus. Deleģēšanas līguma projektu saskaņo ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru.”
Grozījumu projektā arī noteikts, ka Ministru kabinets līdz 1. novembrim izvērtē, kādu tiešās pārvaldes iestāžu kompetenci nodod plānošanas reģioniem, un iesniedz Saeimai attiecīgos likumprojektus.
Likuma grozījumu projekts nodots Saeimai izskatīšanai, un paredzams, ka to skatīs tūlīt pēc parlamenta vasaras brīvdienām. Vienlaikus ieviesti grozījumi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot apriņķu administratīvās teritorijas aizstāt ar jau apstiprinātām plānošanas reģiona teritorijām.
No apriņķiem uz plānošanas reģioniem
Te nu paredzēto valsts reģionālās pārvaldes iestādījumu funkcijas viltīgi krustojas ar vēlēto pašvaldību lietām. Pērn Saeimā tika pieņemts Rajona pašvaldību reorganizācijas likums un Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kuri paredzēja valstī izveidot apriņķu pašvaldības.
Kā skaidro RAPLM Pašvaldību reformu nodaļas vadītājs Arnis Šults, aptuveni pirms trim mēnešiem RAPLM iesniedza valdībai Reģionālās attīstības likuma grozījumus, kuros bija paredzēts plānošanas reģionus pārveidot par apriņķu pašvaldībām. „Tie būtu arī šo tiesību saistību pārņēmēji, un notiktu pakāpeniska apriņķu pašvaldību stiprināšana. Bija doma, ka reģioni sākotnēji tiek pārdēvēti, notiek funkciju pārdale, un atkarībā no to apjoma varētu plānot, ka 2010. gada rudenī vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām varētu notikt šīs pašvaldību otrā līmeņa vēlēšanas. No 2011. gada 1. janvāra tās uzsāktu pilnvērtīgu darbu jau kā apriņķa pašvaldības.”
Taču šis likumprojekts, kam vajadzēja stāties spēkā 1. jūlijā, iestrēga ne tikai taupības dēļ. Idejai par Ministru kabineta apstiprinātu apriņķa padomes priekšsēdētāju pārejas posmā līdz 2011. gadam bija daudz pretinieku, kas uzskatīja, ka tādējādi reģionos tiks iecelts kaut kas līdzīgs gubernatoram, ka pašvaldību laukā iestiepsies valsts „garā roka”. Un ne tikai tas.
"Iepriekšējais sasaukums diezgan strikti pateica, ka mums šī valdības „garā roka” neder."
J. Kalviņš
A. Šults stāsta, ka apriņķu jautājums ir pietiekami sens: pirmo reizi likumos tas parādījās Administratīvi teritoriālās reformas likumā 1998. gadā. Bet visu laiku bijuši strīdi par apriņķu skaitu un ar to saistīto jautājumu – cik daudz būs administratīvo centru un kuri tie būs. „Politiķi uzskata, ka ļoti liela nozīme būtu tieši šim administratīvajam centram, un tāpēc ir pietiekami liela pretestība arī no Latvijas lielajām pilsētām, kuras uzskata, ka Latvijā jābūt reģionālai politikai, veidotai pēc monocentrisma principa – viens izteikts centrs reģionā.” Tas nozīmē, ka uz administratīvo centru statusu pretendē republikas nozīmes pilsētas, un tad jautājums ir vienīgi par to, vai valstī būs septiņi vai deviņi reģioni.
Lielās pilsētas grib būt centri
„Jā, pastāv problēmas, piemēram, ar liela mēroga projektiem lielās teritorijās, ar ceļu tīklu, ar pasažieru pārvadājumiem, ar profesionālajām izglītības iestādēm un internātskolām, arī ar pansionātiem, kuri aptver daudz plašāku teritoriju nekā novads,” atzīst Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. „Mums ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju ir domstarpības par reģionu skaitu, kuros būtu valsts reģionālās pārvaldes centri. Ministrija uzskata, ka tie ir pieci esošie plānošanas reģioni, es savukārt aizstāvu viedokli, ka vajadzētu balstīties uz republikas nozīmes pilsētām kā attīstības centriem, lai neradītu vienā reģionā divus, savstarpēji konkurējošus spēlētājus. Piemēram, Kurzemē – Ventspils un Liepāja, Latgalē – Daugavpils un Rēzekne.”
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Jānis Kalviņš portālam “LV.LV” uzsvēra, ka pagaidām var paust tikai savas domas, jo pēc vēlēšanām jaunievēlētie pilsētu vadītāji vēl kopīgu viedokli nav izteikuši. Taču līdzšinējā nostādne ir šāda: „Iepriekšējais sasaukums diezgan strikti pateica, ka mums šī valdības „garā roka” neder un eksperimentēt ar visādām reformām, kur galīgi nav skaidrības, uzturēt pie dzīvības nīkuļojošos plānošanas reģionus laikā, kad nav naudas, maigi sakot, būtu dīvaini. Turklāt plānošanas reģioniem nevar būt administratīvas robežas, tās ir nenoteiktas, izplūdušas. Ja veidojam pašvaldību otro līmeni, tad tikai ap lielajām pilsētām - deviņi vai astoņi plus viens. Plānošanas reģioni ir visu laiku uzturēti pie dzīvības ar valsts naudu, un atdeve, par nožēlu, nekāda nav bijusi. Latvijas Lielo pilsētu asociācija nepārprotami gatavos savus priekšlikumus grozījumiem Reģionālās attīstības likumā.”
Varas deķa vilkšana uz savu pusi
„Protams, sabiedrībā varam strīdēties par reģionu skaitu. Bet, ja ir runa par septiņiem vai deviņiem reģioniem, tas liktu skatīt šo jautājumu no nulles pozīcijas. Pirmkārt, mums nav iestrādes šādam administratīvam iedalījumam. Otrkārt, ir Eiropas Savienības regula par NUTS līmeņiem, kas saistīta ar statistikas datu apkopošanu. Šis dokuments nosaka, ka reģiona zemākais līmenis sākas no 150 tūkstošiem iedzīvotāju. Ņemot vērā apdzīvojuma blīvuma struktūru Latvijā, būtu grūti nodrošināt, lai šis iedzīvotāju daudzums atsevišķos reģionos tiktu nodrošināts. Piemēram, problēmas būtu Ventspils reģionā: Kurzemē dienvidu daļa ir daudz blīvāk apdzīvota nekā ziemeļu. Vienlaikus rastos problēmas ar jau izveidotajiem plānošanas reģioniem un uz tiem vērsto ES struktūrfondu apguvi. Ja šādā gadījumā vēl atstājam plānošanas reģionus, tad valstī acīm redzami būtu par daudz administratīvo līmeņu – novadi, apriņķi un vēl plānošanas reģioni,” spriež A. Šults. Viņš arī piebilst, ka nostādne par iespējamo neveselīgo konkurenci valsts nozīmes pilsētu un iespējamo plānošanas reģionu administratīvo centru starpā būtībā ir aplama, jo pilsētām nevis jāsacenšas savā starpā par ietekmes līmeni, jāvelk varas deķis katrai uz savu pusi, bet gan jāstrādā kopīgam mērķim – reģiona attīstībai. „Manuprāt, problēmas nav reģionu skaitā un izvietojumā, bet gan cilvēku galvās - attieksmē pret reģionālo politiku.”
"Problēmas nav reģionu skaitā un izvietojumā, bet gan cilvēku galvās - attieksmē pret reģionālo politiku."
A. Šults
Zemgales Plānošanas reģiona izpilddirektors Raitis Vītoliņš un viņa Latgales kolēģe Iveta Maļina-Tabūne pauž vienotu nostāju – viņu pārstāvētās iestādes spētu uzņemties jaunās, daudz plašākās funkcijas, un šajā virzienā jau tagad tiek strādāts. Abi min, ka no vadības viedokļa tas grūtības nesagādātu, un skaidri redz darāmo gan uzņēmējdarbības veicināšanas un nodarbinātības, izglītības un kultūras laukā, kā arī to pakalpojumu pārņemšanā, ko pārtrauc sniegt valsts iestādes. Šie reģioni gatavi arī uzņemties pasažieru pārvadājumu organizēšanu - kā pirmais solis jaunajā darbības virzienā šis pienākums reģioniem uzticēts no nākamā gada 1. janvāra. R. Vītoliņš uzskata, ka valstij jāattīstās policentriski, reģionu vadībai ir jābūt vēlētai, jāstrādā kā otrā līmeņa pašvaldībai. Abi plānošanas reģionu administrāciju vadītāji uzsver, ka īpaša vērība pašlaik pievēršama e-pakalpojumu un vienas pieturas aģentūru izveidei, lai iedzīvotājiem sīku formalitāšu dēļ nav jāmēro ceļš varbūt pat līdz galvaspilsētai.
Kur dabūt naudu papildu funkcijām
Šajā administratīvi teritoriālās reformas posmā iznirst arvien jauni jautājumi, kas risināmi ne vairs novadu, bet augstākā līmenī, norāda I. Maļina-Tabūne. „Tie ir gan saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu, gan tūrisma, sporta un kultūras politikas veidošanu, lielu pasākumu, piemēram, dziesmu svētku un olimpiāžu, organizēšanu.”
„Ņemot vērā, ka rajonu pašvaldību kompetence, izņemot atsevišķus uzdevumus sabiedriskā transporta organizēšanā, pamatā ir nodota vietējām pašvaldībām, plānošanas reģionu atbildības joma pašlaik ir diezgan šaura. Plānošanas reģionu funkcionālo lomu varam stiprināt tikai uz valsts tiešās pārvaldes kompetences rēķina. Tādējādi tiktu ievērots subsidiaritātes princips - lemšana ar politisku pārstāvniecību reģionā par reģionāla rakstura jautājumiem notiktu tuvāk tā iedzīvotājiem,” skaidro A. Šults. „Jautājums, cik funkcionāli spēcīgus izveidosim reģionus? Iespējams, Latvijai tiešām ir vajadzīgi šādi spēcīgi reģioni ar reģionālām pašvaldībām, kuri atslogotu ministrijas un to resorus, atstājot ministrijām politikas veidotāju, koordinētāju lomu, kas uzlabotu esošo situāciju ar varas un pārvaldes koncentrāciju. Vairākas ministrijas, tostarp Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija, uzskata, ka daudzus pašlaik to pārvaldībā esošus jautājumus varētu risināt reģionālās pārvaldes līmenī. Līdz ar rajona pašvaldību reorganizāciju ne vienai vien ministrijai izzuda partneri reģionos, un šī vieta ir jāaizpilda. Bet pēkšņi vienā dienā izmainīt visu valsts pārvaldes sistēmu nav iespējams. Tam jānotiek pakāpeniski un pārdomāti. Kaut arī šos plānošanas reģionus politiski patlaban nav iespējams izveidot kā reģionālas pašvaldības, jebkurā gadījumā tiks sperts solis uz priekšu, lai šo pašvaldības statusu tie varētu iegūt pārredzamā nākotnē. Ar nosacījumu, ka mums veiksmīgi izdosies nodot reģioniem kādu daļu šo valsts uzdevumu un tie tos izpildīs tikpat labi vai vēl labāk.”
Protams, tūdaļ parādās arī jautājums – kur plānošanas reģioni ņems naudu noteikto funkciju izpildei?
„Reģionu finansēšana ir nopietns jautājums,” atzīst arī A. Šults. „Ņemot vērā plānošanas reģionu statusu, būtu nepieciešams, lai tiem būtu pašiem savi ieņēmumi, varbūt arī daļa dotācijas veidā no valsts budžeta, kā arī iespējama savstarpēja reģionu finanšu izlīdzināšana. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma izriet, ka atvasinātām publiskām personām, kuras arī ir plānošanas reģiona institūcijas, ir ietvertas tiesības pašām veidot savus budžetus un tos apstiprināt. Ļoti iespējams – ja mēs tiekam galā ar funkcionālo jautājumu, tas vienlaikus prasīs virzīt jautājumu par plānošanas reģionu finansēšanu. Piemēram, saistībā ar funkciju apjomu jāvērtē atsevišķu valsts nodokļu pārdale par labu plānošanas reģioniem, līdz ar to radot arī mehānismus uzņēmējdarbības attīstībai reģionā. Bet šis jautājums jārisina kompleksi, sagatavojot attiecīgos normatīvos aktus.”
Tātad ir skaidrs, ka vēl nekas daudz nav kļuvis saprotamāks pat pēc vienpadsmit gadu cīkstēšanās ap apriņķiem. Bet gana skaidrs ir kas cits – visas pazīmes liecina, ka mūsu mazo valsti ap Saeimas vēlēšanu laiku varētu kratīt vēl viens drudzis – nu jau saistībā ar iekļūšanu otrā līmeņa pašvaldībās. Atliek vienīgi cerēt, ka krīze varbūt būs iemācījusi: jo spēcīgāk katrs velk deķi uz savu pusi, jo vairāk visi tiek pliki un salst.
