LV portāls
Valsts prezidents uzskata, ka Latvija var denonsēt starptautisko līgumu cilvēktiesību jomā, “pastāvot noteiktiem apstākļiem”. Kādiem apstākļiem pastāvot, Latvijas parlaments varētu atteikties no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, un vai Latvija principā drīkst no tās atteikties? Proti, kā var saprast, ka Latvijā pilnībā ievēro un arī nākotnē noteikti ievēros deklarācijā minētās tiesības?
1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija), kas atzina visu personu vienlīdzīgas tiesības un brīvības, neskatoties uz viņu rasi, reliģiju, dzimumu vai sociālo stāvokli. 1990. gada 4. maijā Latvija, pieņemot īpašu Pievienošanās deklarāciju, ir atzinusi Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par saistošu.
Vienlaikus jānorāda, ka Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas juridiskais statuss nav vienozīmīgs, proti, tā tika pieņemta rezolūcijas veidā, kas nozīmē, ka šādām deklarācijām starptautiskajās tiesībās nav juridiski saistoša spēka. Līdz ar to nepastāv arī institūcija, kas uzrauga tieši tās ievērošanu. Taču starptautisko cilvēktiesību pārstāvju vidū ir izplatīts viedoklis, ka valstu prakses rezultātā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas normas šo gadu laikā ir ieguvušas juridiski saistošu raksturu kā paražu tiesību avots. Turklāt visi turpmāk pieņemtie starptautiskie cilvēktiesību līgumi preambulā sniedz atsauci uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un tā kalpo kā šo līgumu iedvesmas avots (plašāk skat: “Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai – 60”, Kučs A., Burbergs M., Jurista Vārds, 2008. gada 23. decembris Nr. 48 (543), pieejams šeit). Viens piemērs ir Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura izpildi uzrauga ANO Cilvēktiesību komiteja. Latvija ir ANO dalībvalsts kopš 1991. gada.
Līdz ar to virkne Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas normu ir iestrādātas citos starptautiskajos līgumos, kas ir juridiski saistoši valstīm, kuras tiem pievienojušās. Piemēram, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele ir skaidrojusi, ka šī konvencija kopš tās pieņemšanas ir kļuvusi par gandrīz visu konvencijas dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu, ir piemērojama tieši un valstu konstitūcijas tiek interpretētas harmonijā ar šo konvenciju. Latvija minētajai konvencijai pievienojās 1997. gadā.
Tāpat jāuzsver, ka juridiskajā literatūrā ir skaidrots (skat. Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011), ka Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļā “Cilvēka pamattiesības” (stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī) ietvertās normas tulkojamas atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, t. sk. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Sociālajai hartai, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kā arī citiem dokumentiem.
Ņemot vērā, ka Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas prinicipi ir iestrādāti dažādos dokumentos, iespējas atteikties no šo principu ievērošanas jāskata kontekstā ar juridiski saistošajiem līgumiem, kurus valsts ir uzņēmusies. Pēc tam, kad valsts ir pievienojusies kādam starptautiskajam līgumam, izstāšanās no tā iespējama tikai saskaņā ar konkrēto līgumu.
Uzzini vairāk LV portālā:
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
