Cilvēka pamattiesības (II) – ierobežojamas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības

Saskaņā ar 1948. gadā pieņemtās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk – ANO deklarācija) 1. pantu visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā. Vienlaikus ANO deklarācijas 29. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka:

• katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, kurā tikai ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība;
• realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktajiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā.

Kā skaidro konstitucionālo tiesību eksperti, cilvēktiesību ierobežošana nozīmē cilvēktiesību robežu noteikšanu.

“Jebkuras cilvēktiesības robežas sākas tur, kur beidzas tās aizsargājamo jautājumu loks. Cilvēktiesību robežas var būt noteiktas ar cilvēktiesības garantējošā normā ietvertu ierobežojumu, piemēram, pulcēšanās brīvība tiek ierobežota ar nosacījumu par miermīlīgu pulcēšanos. Likumdevēja uzdevums, pieņemot konstitūciju un nostiprinot tajā cilvēktiesības, ir noteikt arī to saturu, īstenošanas apjomu un iespējamos ierobežojumus, lai saskaņotu viena indivīda brīvību ar otra indivīda brīvību.”1

Tiesības uz brīvību no apcietinājuma jeb Satversmes 94. pants

Satversmes 94. pantā noteikts: “Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.”

LV portāls jau rakstīja, ka šīs tiesības ir viena no būtiskākajām cilvēktiesību garantijām tiesiskā valstī, bet atbilstoši Satversmes VIII nodaļas komentāriem tās interpretējamas kā tiesības uz brīvību no apcietinājuma (vai tam līdzīgiem ierobežojumiem) vai kā tiesības uz brīvību no verdzības, par spīti tam, ka abu šo minēto brīvību saturs ir būtiski atšķirīgs.

Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, tiesības uz brīvību pamatā ir vērstas uz garantiju radīšanu apcietinājuma piemērošanas gadījumos. “Starptautisko cilvēktiesību dokumentos un starptautisko tiesu praksē ir attīstīti detalizēti kritēriji tiesību uz brīvību tiesiska ierobežojuma noteikšanai, paredzot kompetento institūciju iespējamos brīvības ierobežojuma pamatus un indivīdam piekrītošās procesuālās garantijas.”2

Tiesības brīvi pārvietoties jeb Satversmes 97. pants

Satversmes 97. pantā noteikts: “Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.”

“Starptautiskajās tiesībās pastāv vispārpieņemta koncepcija, ka ikvienai valstij ir tiesības kontrolēt ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā, to izraidīšanu sabiedriskās kārtības un valsts drošības nolūkos, kā arī citu svarīgu iemeslu dēļ.”3 Tādējādi var secināt, ka šī tiesiskā regulējuma normas, kas attīstījušās gadsimtiem ilgi, ir attiecināmas uz imigrantiem un bēgļiem.4

Pagaidām Satversmes tiesā nav iesniegta neviena sūdzība par iespējamo pārvietošanās tiesību pārkāpumu, tādējādi par minēto pantu nevar atspoguļot Satversmes tiesas atziņas.5 Vienlaikus atbilstoši Satversmes komentāriem (VIII nodaļa: “Cilvēka pamattiesības”) “pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvības princips ir noteikts vairākos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos”.

Detalizētāka koncepcija par pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvības principu ir noteikta, piemēram, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantā, kurā paredzēts:

• ikvienam, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības šajā teritorijā brīvi pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu;
• ikvienam ir tiesības atstāt jebkuru valsti, arī savu;
• minētajām tiesībām nedrīkst būt nekādi ierobežojumi, atskaitot likumā paredzētos, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības vai tikumības, vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir savienojami ar citām šajā paktā atzītajām tiesībām;
• nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības iebraukt savā valstī.

Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību jeb Satversmes 100. pants

Satversmes 100. pantā noteikts: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Satversmes tiesa skaidro, ka vārda brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus – privāto un publisko aspektu.

Vārda brīvības privātais aspekts nozīmē, ka ikvienai personai ir tiesības uz saviem uzskatiem, tiesības turēties pie tiem un brīvi tos paust. Savukārt vārda brīvības publiskais aspekts attiecas uz ikviena tiesībām brīvi saņemt informāciju un paust savus uzskatus jebkādā veidā – mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u. tml. Pie šiem informācijas izplatīšanas un uzskatu paušanas veidiem pieder arī plašsaziņas līdzekļi.6

“Tiesību uz vārda brīvību saturs ietver arī tādu informāciju, ko sabiedrības vairākums uzskata par nepieņemamu. Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. ECT skaidro, ka tādas prasības tiek izvirzītas plurālisma, tolerances un iecietības dēļ, bez kā nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.”7

Vienlaikus Satversmes 100. pantā garantētās tiesības nav absolūtas. Kā secinājusi Satversmes tiesa, “valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai”.8 Pamatojumi vārda brīvības ierobežošanai jāmeklē tiesu spriedumos, kuros konkrēti aplūkotas pretnostatītas tiesības uz vārda brīvību un kādu citu pamattiesību īstenošana,9 piemēram, vārda brīvības un tiesību uz goda un cieņas aizsardzību līdzsvarošana vai vārda brīvības un naida, diskriminācijas kurināšanas aizlieguma līdzsvarošana.

Cilvēktiesības nav absolūtas jeb Satversmes 116. pants

Satversmes 116. pantā noteikts: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”

Satversmes tiesas atziņas vēsta, ka “parasti konstitūcija atstāj likumdevēja ziņā konkrēto pamattiesību satura un robežu noteikšanu, proti, šādā gadījumā pamattiesības ir spēkā “pēc likuma mērauklas” un pamattiesību satura konkretizācija vai ierobežošana ir atkarīga no likumdevēja gribas”. Tāpat Satversmes tiesa atzinusi, ka “likumdevējs ir tiesīgs ieviest tādus pamattiesību ierobežojumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem, lietderīgiem un samērīgiem demokrātiskā sabiedrībā”.10

“Satversmē noteiktās pamattiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas, līdz ar to atsevišķām personām garantētās pamattiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības.”11 Kā norādīts juridiskajā literatūrā, “pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses”. Tieši minētā līdzsvara nodrošināšanai ir pieļaujama personas pamattiesību samērīga ierobežošana.12

Turklāt Satversmes tiesa ir secinājusi: “tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus”.13 Vienlaikus pamattiesību ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami konkrētā mērķa sasniegšanai, proti, tiem jābūt samērīgiem ar attiecīgo mērķi.14

Brīvību valsts garantē nevis konkrētai personai, bet visiem

Konstitucionālo tiesību eksperti skaidro, ka cilvēktiesību ierobežojumi vispirms izriet no pašu šo tiesību būtības. “Tās garantē personas brīvību, taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ vienas personas cilvēktiesības ierobežo citas personas cilvēktiesības. Tas nozīmē vien to, ka cilvēktiesībām nav absolūta rakstura un ka nepieciešamības gadījumā tās ir ierobežojamas.”15

Vienlaikus, ja pastāv iespēja, ka valsts var aizskart kādas cilvēktiesības, jāpārbauda, vai tiesību aizskārums ir attaisnojams. Proti, cilvēktiesību aizskārums ir attaisnojams vienīgi tad, ja tiek izpildīti trīs priekšnoteikumi:

• ierobežojums ir noteikts ar likumu16 (likuma atrunas princips), ko pārbauda, izvērtējot:

1. “vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību;
2. vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām;
3. vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas”17;

• ierobežojums domāts leģitīma mērķa sasniegšanai (Satversmes 116. pantā uzskaitīti visi leģitīmie mērķi – citu cilvēku tiesību aizsardzība, demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, sabiedrības drošība, sabiedrības labklājība, sabiedrības tikumība) – “ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad”18;
• ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (nosaka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm),19 ko pārbauda, izvērtējot:

1. “vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, vai ar attiecīgo likuma normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;
2. vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un personas likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3. vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu”20.

1 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 142. lpp.

2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185. lpp.

3 Turpat, 267. lpp.

4 Turpat, 268. lpp.

5 Turpat, 277. lpp.

6 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 114. lpp.

7 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 360. lpp.

8 Turpat, 363. lpp.

9 Turpat, 364. lpp.

10 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 148. lpp.

11 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 762. lpp.

12 Turpat, 763. lpp.

13 Turpat, 764. lpp.

14 Turpat, 767. lpp.

15 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014., 141. lpp.

16 Vārds “likums” aptver ne tikai Saeimas pieņemtos likumus, bet arī citus ārējos normatīvos tiesību aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem.

17 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.

18 Turpat, 149. lpp.

19 Ziemele, I. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000, 277.–288. lpp.

20 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.