Sabiedriskā transporta kontroliera tiesības izsēdināt pasažieri bez sejas maskas

Maldinošajā videomateriālā, kas izplatīts sociālajā tīklā “Facebook”, tiek stāstīts, ka personu, kas iegādājusies braukšanas biļeti, izsēdināt no sabiedriskā transporta ir prettiesiski, jo Satversmes 94. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību un nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Proti, video tiek apgalvots, ka nav tāda likuma, kas ļautu kontrolierim vai policistiem izsēdināt no sabiedriskā transporta cilvēkus, kas nelieto mutes un deguna aizsegu, un, ja persona ir samaksājusi par braukšanas biļeti, tad tā var braukt savu iepriekš ieplānoto maršrutu.

“Kaut kādi Ministru kabineta noteikumi nav likumi, savukārt likumi un Satversme jāsaprot tieši, kā tie rakstīti (..). Tātad, ja Ministru kabineta noteikumi paredz, ka cilvēkus var izsēdināt no sabiedriskā transporta, tie nav likumi, tie ir noteikumi, kuriem ir zemāks juridisks spēks, tātad viņi faktiski ir pretlikumīgi (..),” teikts videomateriālā.

LV portāls vērš uzmanību: vienīgais, kas publicētajā videomateriālā atbilst patiesībai, ir tas, ka tik tiešām ir tāds spēkā esošs Satversmes 94. pants (bet tas nav attiecināms uz konkrēto situāciju) un atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. pantam, piemērojot normatīvos aktus, tik tiešām tiek ievērota šāda ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhija:

• Satversme;
• likumi;
• Ministru kabineta (MK) noteikumi;
• pašvaldību saistošie noteikumi.

Saturu izzina ar tiesību normu iztulkošanas metodēm

Apgalvojums, ka normatīvie akti, tostarp Satversme, ir jāsaprot tieši, kā tie uzrakstīti, ir aplams. Gluži otrādi, “tiesību normas saturu var izzināt, izmantojot tiesību normu iztulkošanas jeb interpretācijas metodes un balstoties uz tādiem kritērijiem kā vārdiskā jēga, sistēma, rašanās vēsture, kā arī tiesību normas jēga un mērķis”.1

Proti, atbilstoši minētajiem kritērijiem un Administratīvā procesa likuma 17. panta pirmajai daļai iestāde un tiesa, interpretējot jeb tulkojot tiesību normu, lieto četras tiesību normu interpretācijas jeb iztulkošanas pamatmetodes:

• gramatisko iztulkošanas metodi;
• sistēmisko iztulkošanas metodi;
• vēsturisko iztulkošanas metodi;
• teleoloģisko iztulkošanas metodi.

Satversmes 94. pants uz šo gadījumu nav attiecināms

Satversmes 94. pantā noteikts: “Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.”

Šīs tiesības ir viena no būtiskākajām cilvēktiesību garantijām tiesiskā valstī, bet tās interpretējamas kā tiesības uz brīvību no apcietinājuma (vai tam līdzīgiem ierobežojumiem) vai kā tiesības uz brīvību no verdzības, par spīti tam, ka abu šo minēto brīvību saturs ir būtiski atšķirīgs.2

Arī Tieslietu ministrija (TM) skaidro, ka Satversmes 94. pantā minētās konstitucionālās tiesības uz brīvību ietver tiesības uz brīvību no apcietinājuma un līdzīgiem ierobežojumiem, kā tās ir paredzētas:

• ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 9. pantā: “Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai pakļaut izraidīšanai.”;
• Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā:3 “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot šādos gadījumos un likumā noteiktajā kārtībā:

1. ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;ja kāda persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta par nepakļaušanos likumīgam tiesas spriedumam vai lai nodrošinātu jebkuru likumā paredzētu saistību izpildi;
2. ja kāda persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku nodot viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;
3. ja likumīgā kārtā tiek aizturēts nepilngadīgais vai nu pāraudzināšanas nolūkā, vai lai nodotu viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem; (..).”

“Kaut arī Satversmes 94. pantā paredzētās tiesības uz personas neaizskaramību var tikt skatītas arī plašākā kontekstā,4 šīs tiesības nav absolūtas,” skaidro TM.

Arī Zvērinātu advokātu kolēģijas zvērināts advokāts Imants Muižnieks, paužot savu viedokli, norāda, ka Satversmes 94. pants uz analizējamo gadījumu (uz kontroliera, konduktora vai sabiedriskā transporta vadītāja tiesībām izsēdināt pasažieri bez sejas maskas) vispār nav attiecināms.

Viņaprāt, arī MK noteikumi šajā kontekstā ir uzskatāmi par likumu, kas piemērojami bez jebkādām atrunām. “Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu drīzāk rodama nevis juridiskās veiklības vingrinājumos, bet gan aksiomā, kas noteic, ka visas sabiedrības intereses vienmēr būs augstākas par viena atsevišķa indivīda iegribām,” skaidro I. Muižnieks.

Vārds “likums” aptver ne tikai Saeimas pieņemtos likumus

Kā skaidro TM, vārds “likums” aptver ne tikai Saeimas pieņemtos likumus, bet arī citus ārējus normatīvos tiesību aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14. punktu).

“Tādējādi MK noteikumos var noteikt personu tiesību ierobežojumus, kurus saskaņā ar Satversmi var paredzēt likumā, ja tiem likumā ir paredzēts pilnvarojums un tie atbilst minētajiem kritērijiem,” turpina TM.

Pienākums sabiedriskajā transportā lietot mutes un deguna aizsegu

Ņemot vērā iepriekšminēto, LV portāls uzskaitīs konkrētus tiesību aktus, kuros paredzēts gan pienākums sabiedriskajā transportā lietot mutes un deguna aizsegu, gan tiesības izsēdināt no sabiedriskā transporta personu, kura neievēro epidemioloģisko ierobežojumu noteiktās prasības, kā arī to, uz kāda pamata attiecīgie normatīvie akti izdoti.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 360) 6.3.¹ punktu, kurš stājās spēkā 2020. gada 6. oktobrī, viens no piesardzības pasākumiem, kas jāveic distancēšanās nodrošināšanai, ir mutes un deguna aizsegu lietošana sabiedriskajā transportlīdzeklī pasažieriem, izņemot bērnus līdz 13 gadu vecumam. Šāda prasība minētajos MK noteikumos izvirzīta saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu un Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu.

Proti, Epidemioloģiskās drošības likuma:

• 3. panta otrā daļa paredz, ka MK nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai;
• 39. panta otrā daļa paredz, ka sabiedrības veselības apdraudējuma gadījumā MK pēc veselības ministra ieteikuma ir tiesīgs infekcijas slimību izplatības ierobežošanai noteikt ierobežojumus un prasības iekšzemes pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, kā arī pašpārvadājumu pakalpojumu sniegšanai un izmantošanai.

Tāpat norādāms, ka atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likuma 40. pantam pēc Veselības inspekcijas (VI) vai Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) amatpersonu pieprasījuma policijas iestādes sniedz palīdzību ārstniecības personām, kā arī SPKC epidemiologiem un VI inspektoriem, lai nodrošinātu ne tikai netraucētu epidemioloģisko izmeklēšanu un personu piespiedu izolēšanu un apsardzi, bet arī epidemioloģisko drošību (tostarp obligātu mutes un deguna aizsegu lietošanu sabiedriskajā transportlīdzeklī) Epidemioloģiskās drošības likumā paredzētajā kārtībā.

Savukārt atbilstoši Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. pantam Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā MK epidemioloģiskās drošības nolūkos ir tiesības noteikt:

• prasības, tostarp ierobežojumus, pasažieru pārvadājumu pakalpojumu un pašpārvadājumu pakalpojumu sniegšanai un izmantošanai;
• prasības, tostarp ierobežojumus, pasažieriem, transportlīdzekļiem, transportlīdzekļu vadītājiem un apkalpes locekļiem;
• pārvadājumu pakalpojumu organizētāju, sniedzēju un pasažieru tiesības un pienākumus;
• īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt.

Proti, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums tika pieņemts ar mērķi atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī.

Pienākums sabiedriskajā transportlīdzeklī lietot mutes un deguna aizsegu un tiesības izsēdināt no tā pasažieri, kurš neievēro noteikto pienākumu, noteiktas:

Tiesības izsēdināt pasažieri bez maskas no sabiedriskā transporta

MK noteikumu Nr. 599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 599) 4. punkts paredz, ka pasažierim sabiedriskā transportlīdzekļa salonā ir pienākums ievērot ne tikai tīrību un kārtību, bet arī normatīvajos aktos par epidemioloģiskajiem ierobežojumiem noteiktās prasības.

Vienlaikus minēto MK noteikumu 126. punkts paredz, ka kontrolierim un konduktoram ir tiesības izsēdināt no sabiedriskā transportlīdzekļa pasažieri, kurš neievēro normatīvajos aktos par epidemioloģiskajiem ierobežojumiem noteiktās prasības. Savukārt MK noteikumu Nr. 599 126.¹ punkts paredz, ka sabiedriskā transportlīdzekļa vadītājam ir tiesības neuzņemt sabiedriskajā transportlīdzeklī un izsēdināt no tā pasažieri, kurš neievēro normatīvajos aktos par epidemioloģiskajiem ierobežojumiem noteiktās prasības.

Atbilstoši MK noteikumu Nr. 599 127. punktam, ja pasažieris šo noteikumu 126. punktā un 126.¹ punktā minētajos gadījumos nepakļaujas kontroliera uzaicinājumam labprātīgi izkāpt no sabiedriskā transportlīdzekļa, tad kontrolierim ir tiesības pieaicināt policiju, lai pasažieri no sabiedriskā transportlīdzekļa izsēdinātu piespiedu kārtā.

Iepriekšminētās prasības, kas noteiktas MK noteikumos, izvirzītas saskaņā ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 13. panta piekto daļu, kura paredz, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtību nosaka MK.

Papildus TM skaidro, ka Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 13. panta trīspadsmitā daļa paredz pasažierim pienākumu ievērot regulāro pasažieru pārvadājumu līguma noteikumus un citus sabiedriskā transporta pakalpojumu nozari reglamentējošos normatīvajos aktos minētos sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanas noteikumus.

1 Neimanis, J. Ievads tiesībās. Rīga, aut. izd., 2004, 146.–147. lpp.

2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 183.–184. lpp.

3 Turpat, 184. lpp.

4 Turpat, 184. lpp.