SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Linda Ņikona
LV portāls
22. oktobrī, 2020
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Drošība
12
12

Cilvēka pamattiesības (I) – likumdošana un tiesības uz dzīvību

Cilvēktiesības ir tiesiskas valsts principa saturiskais kodols, kas garantē ikvienam cilvēkam viņa personisko brīvību un noteic valsts varas robežas pār cilvēku.

FOTO: Freepik

Kopš ir pieņemts regulējums, kas noteiktās sabiedriskās vietās liek obligāti lietot mutes un deguna aizsegu, un sabiedriskā transporta kontrolieriem piešķirtas tiesības izsēdināt pasažieri bez tā, interneta vidē daudzi, atsaucoties uz atsevišķiem Latvijas Republikas Satversmes pantiem, norāda, ka tiek pārkāptas cilvēka pamattiesības. LV portāls divu publikāciju sērijā tuvāk aplūko, kāda nozīme ir valsts konstitūcijai, ko nozīmē Satversmes iztulkošana, kas ir cilvēktiesības, kā juridiskajā literatūrā tiek tulkoti pēdējā laikā bieži pieminētais Satversmes 64., 93., 94., 97., 100. un 116. pants, kā arī to, vai cilvēktiesības drīkst ierobežot.

īsumā
  • Konstitūcija ir pamatlikums, saskaņā ar kuru tiek organizēta valsts pārvaldīšana un kurš noteic personas attiecības ar valsti un sabiedrību.
  • Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas jātulko sistēmiski – jeb jānoskaidro tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām.
  • Satversmes teksta lakonisma un abstraktuma dēļ tās iztulkošanas nepieciešamība rodas daudz biežāk nekā citās tiesību nozarēs.
  • Birokrātiskās administrācijas rokās atrodas liels likumīgu pilnvaru klāsts, kuras kopējā labuma vārdā var tikt vērstas pret pilsoņiem.
  • Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un pilnvaro MK vai citu valsts institūciju izdot tiesību normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai.
  • Tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt nopietnus pasākumus dzīvības saglabāšanai, piemēram samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas.

Publikācijas pirmajā daļā tiek aplūkota valsts konstitūcijas, Satversmes iztulkošanas un cilvēktiesību nozīme, kā arī tas, kā juridiskajā literatūrā tiek tulkots Satversmes 64. pants (likumdošanas tiesības) un 93. pants (tiesības uz dzīvību aizsargā likums).

Valsts un tiesiskās sistēmas pamats

“Konstitūcija ir valsts un tās tiesiskās sistēmas pamats. Tā raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne vien tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti.”1

Konstitucionālo tiesību eksperti raksta, ka “konstitūciju var uzskatīt par sabiedrisko līgumu, proti, demokrātiski akceptētu visu valsts pilsoņu saistību savā un nākamo paaudžu vārdā dzīvot saskaņā ar konstitūcijā ietvertajām pamatvērtībām un ievērot tās, kā arī nodrošināt valsts varas un tās pieņemto lēmumu leģitimitāti”. Tostarp tiesību zinātnē atzīts, ka konstitūcija ir pamatlikums, saskaņā ar kuru tiek organizēta valsts pārvaldīšana un kurš noteic personas attiecības ar valsti un sabiedrību.2

Latvijas Republikas konstitūcija ir Latvijas Republikas Satversme, kas tika pieņemta Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma (APL) 15. panta otrajai daļai Satversme Latvijā ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā ir augstākā spēka normatīvais akts. Proti, ja tiek konstatēta pretruna starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, tiek piemērota tā tiesību norma, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

Vienlaikus Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas jātulko sistēmiski3 – jeb jānoskaidro tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām. “Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī citām Satversmes normām.”4

Lielāka nozīme ir pareizai Satversmes interpretācijai

Kā iepriekš LV portālam skaidrojis konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps, tieši pateicoties Satversmes lakoniskajam izteiksmes veidam, ir izdevies Satversmes normas iztulkot atbilstoši laikmetam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām. Tādējādi konstitucionālajā praksē ne tik liela nozīme ir Satversmes burtam, bet gan pareizai interpretācijai (iztulkošanai), kas atbilst Satversmes garam.

Satversmes iztulkošana nozīmē Satversmes teksta pārvēršanu tiesiskā regulējumā, t. i., iztulkotājs “cilvēku” valodu pārtulko “juridiskajā” valodā.5 Saskaņā ar APL 17. pantu iestāde un tiesa, tulkojot tiesību normu, lieto šādas interpretācijas pamatmetodes:

  • gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu no valodnieciskā viedokļa;
  • vēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta;
  • sistēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām;
  • teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

“Satversmes teksta lakonisma un abstraktuma dēļ tās iztulkošanas nepieciešamība rodas daudz biežāk nekā citās tiesību nozarēs, kur regulējums ir daudz detalizētāks. Iztulkošanas uzdevums ir izdarīt konstitucionāli pareizu slēdzienu par konstitūcijas normas tvērumu un pamatot to, tādējādi radot tiesisko noteiktību un skaidrību par konstitucionālo regulējumu.”6

Kas ir cilvēka pamattiesības

Saskaņā ar konstitucionālo tiesību ekspertu norādīto cilvēktiesības ir tiesiskas valsts principa saturiskais kodols, kas garantē ikvienam cilvēkam viņa personisko brīvību un noteic valsts varas robežas pār cilvēku.7

“Cilvēktiesību iekļaušana konstitūcijā nozīmē valsts varas pašierobežošanos, nodrošinot iedzīvotāju aizsardzību pret valsts varas patvaļu, jo valsts bieži vien tiek atzīta par vienu no draudu avotiem. Tomēr tas nenozīmē cilvēktiesību absolutizāciju. Birokrātiskās administrācijas rokās atrodas liels likumīgu pilnvaru klāsts, kuras kopējā labuma vārdā var tikt vērstas pret pilsoņiem.”8

Satversme ieguva tās sākotnēji iecerēto veidolu tikai 1998. gada 15. oktobrī, kad Saeima nolēma papildināt valsts pamatlikumu ar VIII nodaļu – “Cilvēka pamattiesības”. Juridiskajā literatūrā tiek skaidrots, ka “Satversmes VIII nodaļā ietvertās normas tulkojamas atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem”9, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas sociālajai hartai, tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kā arī citiem dokumentiem.

Likumdošanas tiesības jeb Satversmes 64. pants

Satversmes 64. pantā noteikts: “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.”

Atbilstoši Latvija Republikas Satversmes tiesas atziņām “izpildu varai jeb Ministru kabinetam (MK) ir tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem”10.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam (Saeimai) visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību. Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un pilnvaro MK vai citu valsts institūciju izdot tiesību normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai.

Lemjot par pilnvarojumu, likumdevējam ir pienākums apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām. Tātad tikai tad, ja Saeima, deleģējot MK izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, ir ievērojusi Satversmē noteikto valsts varas dalīšanas principu, MK ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus.

Valsts varas dalīšanas princips

Valsta varas dalīšanas princips ir viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem, kas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās:

  • likumdošanas varā;
  • izpildvarā;
  • tiesu varā.

“Šauri interpretējot varas dalīšanas principu, secināms, ka likumdošanas varu var īstenot tikai Saeima un pilsoņu kopums. Tomēr šāda strikta pieeja neatbilstu vajadzībai pēc efektīvas valsts varas funkciju īstenošanas, jo objektīvi pastāvošā nepieciešamība noregulēt sarežģītus un tehniski specifiskus jautājumus nav savietojama ar parlamentārās darbības noteikumiem. Tādēļ ir atzīta vajadzība paredzēt izņēmumu no striktā varas atzaru nošķiršanas nosacījuma un dot iespēju parlamentam noteiktu daļu likumdošanas tiesību deleģēt citam varas atzaram, proti, izpildvarai jeb MK.”11

Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums jeb Satversmes 93. pants

Satversmes 93. pantā noteikts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

Tiesības uz dzīvību ir fundamentālas tiesības, vienas no augstākajām vērtībām cilvēktiesību ietvaros. Satversmes tiesa atbalsta viedokli, ka “tiesības uz dzīvību nodrošina fizisko eksistenci kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai un uzvedībai, kā arī veido visu citu cilvēka pamattiesību īstenošanas priekšnoteikumus”.12

Par spīti tam, ka starptautiskajos tiesību dokumentos noteikto tiesību uz dzīvību satura interpretācija ir visai atšķirīga, vispārēji tiek atzīmēts, ka tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt nopietnus pasākumus dzīvības saglabāšanai, piemēram, samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas.13

Tāpat minētais pants ir tieši saistīts ar krimināltiesībām un satur krimināltiesību garantijas, tādējādi arī valsts uzņemas aizsargāt dzīvību, proti:

  • “nepieļaut patvaļīgu kādas personas dzīvības apdraudējumu no savu pārstāvju vai no privātpersonu puses;
  • piemērot savas varas pilnvaras gadījumos, ja apdraudēta cilvēka dzīvība;
  • neveikt darbības, kas objektīvi veicina tiešus vai netiešus draudus tiesībām uz dzīvību;
  • veicināt labvēlīgu apstākļu radīšanu tiesību uz dzīvību realizēšanai, faktoru, kas apdraud dzīvību, samazināšanu līdz minimumam”.14

Kā norādīts Satversmes tiesas atziņās, valstij ir pienākums “ne vien uz cilvēku dzīvības aizsardzību vērstu normu izdošanu, bet arī efektīvas šo normu izpildes uzraudzības sistēmas izveidošanu”. Vienlaikus no šīm tiesībām valstij neizriet pienākums, piemēram, nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas.15

Publikācijas turpinājumā tuvāk tiks skatīts Satversmes 94. pants (tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību), 97. pants (tiesības brīvi pārvietoties), 100. pants (tiesības uz vārda brīvību) un 116. pants (tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos), kā arī tas, vai un kāpēc cilvēktiesības drīkst ierobežot.

1 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 19. lpp.

2 Turpat, 20. lpp.

3 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 148. lpp.

4 Turpat, 148. lpp.

5 Pleps, J., Pastars, E., Plakane, I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 35. lpp.

6 Turpat, 35. lpp.

7 Turpat, 130. lpp.

8 Turpat, 138. lpp.

9 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 16. lpp.

10 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 62. lpp.

11 Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2017-33-03 “Par Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumu Nr. 1268 “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 3.1 un 15. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. Pantam”. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2018/246.32, aplūkots 16.10.2020.

12 Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 165. lpp.

13 Turpat, 170. lpp.

14 Turpat, 179. lpp.

15 Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 108. lpp.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU