Ar tautas tiesību apziņas ideālu. Satversmei – 100

Konstitūcija ir valsts pamatlikums – ar augstāko juridisko spēku apveltītais likums valstī. Konstitūcija nosaka valsts iekārtu, vēlēšanu sistēmu, likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas un to darbības principus.

Latviešu valodā konstitūcijas apzīmēšanai ir tam speciāli radīts vārds – “satversme”. Šo vārdu darinājis viens no jaunlatviešu kustības līderiem Atis Kronvalds, 1869. gadā ierosinot to lietot, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Semantiski satversmes jēdzienā ir iekodēta konstitucionālisma ideja par konstitūciju kā pilsoņu tiesiskās aizsardzības un drošības garantiju un valsts varas patvaļas novēršanu un ierobežošanu ar konstitūciju.

Neatkarības ideja

Doma par Latvijas valsti parādījās 20. gadsimta sākumā, taču vispirms – kā par autonomiju Krievijas impērijas sastāvā. Pirmajā pasaules karā sevi pieteica tautu pašnoteikšanās princips kā jauna starptautisko attiecību norma, kuru izvirzīja ASV prezidents Vudro Vilsons, paziņojot, ka nākotnē mieram jābalstās uz “lielu un mazu, vāju un stipru tautu vienlīdzīgām tiesībām uz brīvību, drošību un pašpārvaldi”. Vēl 1917. gada sākumā, ticot Krievijas demokrātiskas attīstības iespējai, kāda tur pavērās pēc februāra revolūcijas, populārs bija sauklis: “Brīva Latvija brīvā Krievijā!”. Taču par tā konkrēto saturu, kā raksta vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis, “sākumā vēl noteiktas skaidrības nebija, un Latvijas autonomijas jēdzienu tulkoja dažādi.

Mazākais kopējais saucējs visu politisko virzienu (lieliniekus ieskaitot) prasībām bija apvienota autonoma Latvija (t. i., Kurzeme, Vidzeme, Latgale) ap plašu, demokrātiski vēlētu pašpārvaldi, pie kam visas latviešu politiskās partijas principā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām.” Vismērķtiecīgāk par latviešu nacionālajām interesēm iestājās Latviešu nacionāldemokrātiskā partija, kuru izveidoja Maskavas latviešu inteliģences grupa, kuras pārstāvju vidū bija ap laikrakstu “Dzimtenes Atbalss” pulcējušies Viktors Eglītis, Linards Laicens, Jānis Akuraters, Kārlis Upītis, Jānis Bankavs un Ernests Blanks – latviešu publicists, redaktors, žurnālists, rakstnieks, viens no Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibinātājiem, kurš pirmais jau 1917. gada maijā uzsvēra skaidru prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts. “Latvietim jāsaprot, ka viņam ir tiesības pilnīgi atdalīties no Krievijas, un, ja tikai Latvijas prasības pēc suverenitātes būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas maksimālo prasību, par suverēnu Latviju,” tā "Dzimtenes Atbalsī" 11. jūlijā (28. jūnijā pēc vecā stila) rakstīja E. Blanks.

Karā, pieaugot bažām, ka nākamās Latvijas teritorija varētu tikt sadalīta starp Krieviju un Vāciju, latviešu politiskajās aprindās arvien aktuālāka kļuva ideja par nacionālu un neatkarīgu Latvijas valsti. “Pašnoteikšanās tiesības izpaužas reāli neatkarīgā tautas likumdošanā, neatkarīgā tautas pārvaldībā un tiesā,” rakstīja viens no Demokrātiskā bloka dibinātājiem (DB) Miķelis Valters. “Ikvienas nacionālas partijas uzdevums ir to saprast un izteikt savā programmā. Lai nebaida ar ierunu, ka šis tiesību ideāls nozīmētu neatkarīgu valsti. Valsts ir tas tiesību kopums, pēc kura cenšas tautas, un latviešiem, kuri ir pierādījuši, ka tie prot piesavināties kultūras ieguvumus, nav ko bīties piesavināties arī tautas tiesību apziņas ideālu.”  

Divas organizācijas – viens mērķis

1917. gada rudenī tika izveidotas divas galvenās latviešu nacionālās politiskās organizācijas – DB un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Pēdējā no tām 1917. gada novembrī Valkā sevi deklarēja par topošās Latvijas augstāko valsts iestādi, iestājās par Latvijas nedalāmību un autonomiju un nolēma, ka nākamās valsts iekārtu noteiks Satversmes sapulce.

Savukārt DB darbība sākotnēji balstījās uz latviešu pašnoteikšanās tiesību panākšanu vācu okupācijas apstākļos un ar sociāldemokrātu starpniecību aktualizēja šo jautājumu Vācijas parlamentā, līdz 1918. gada oktobrī iesniedza Vācijai paziņojumu par latviešu tautas gribu veidot starptautiski atzītu Latvijas valstisko neatkarību un sagaida vācu okupācijas spēku atvilkšanu. Savukārt LPNP, kura 1917. gada beigās sevi pasludināja par “topošās Latvijas augstāko iestādi”, postulēja, ka Latvijai jābūt “patstāvīgai demokrātiskai republikai”, un kopš 1918. gada sākuma koncentrējās uz Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.

“Latvijas neatkarības ideja, kuru pirmie 1917. gada jūlijā un augustā skaidri formulēja atsevišķi nacionāldemokrātu publicisti Maskavā,” raksta U. Ģērmanis, “kļuva par polītisku mērķi divām centrālajām polītiskajām organizācijām: vācu okupētajā Latvijas daļā par šo mērķi sāka cīnīties Rīgas DB (vēlākais) 1917. gada oktobra sākumā; par to pašu izšķīrās Valkā dibinātā LPNP savā otrajā sesijā 1918. gada janvārī.”

Politiskās nesaskaņas un ceļš uz Latvijas Tautas padomi

Par Latvijas valsts dibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem valsts proklamēšanas priekšvakarā latviešu politisko spēku vidū nebija vienprātības. Asas domstarpības raisījās jautājumā par institūciju, kura būtu tiesīga reprezentēt latviešu tautu un tās gribu. LPNP, kuru 1918. gada 11. novembrī par Latvijas valdību de facto līdz jautājuma galīgajai izlemšanai miera konferencē bija atzinis Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Belfurs, uzskatīja sevi par starptautiski atzītu Latvijas valdību un paziņoja, ka Latvija jau ir proklamēta 1918. gada janvārī, kad Padome savā sesijā pieņēma rezolūciju, kurā noteica, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”.

Demokrātiskais bloks, uzskatīdams LPNP par nepietiekami demokrātisku, Latvijas politiskos spēkus pilnībā nereprezentējošu organizāciju, to neatzina un uzstāja, ka par Latvijas neatkarību jālemj jaunai pārstāvnieciskai institūcijai – Latvijas Tautas padomei.

Pārkāpjot savām domstarpībām un pasludinot, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas Tautas padomei, abas politiskās organizācijas to izveidoja 17. novembra vakarā – dienu pirms valsts proklamēšanas. Par Tautas padomes priekšsēdi ievēlēja Jāni Čaksti, bet par Latvijas Pagaidu valdības galvu – Kārli Ulmani –, viņam uzticot valdības veidošanu. Latvijas Tautas padome, apzinoties, ka nav uzskatāma par pilnībā tautas demokrātiski leģitimētu pārstāvniecības institūciju, nolēma, ka konstitūcijas – Satversmes – izstrādāšana jāveic īpaši šim nolūkam ievēlētam likumdevējam, proti, Latvijas Satversmes sapulcei.

Divas pagaidu satversmes

Līdz Satversmes izstrādāšanai Latvijas valsts iekārtu noteica divas pagaidu satversmes. Par Latvijas valsts pirmo pagaidu satversmi kļuva 1918. gada 17. novembrī pieņemtā Latvijas Tautas padomes Politiskā platforma, kura paredzēja jaunās valsts pamatprincipus, nosakot, ka tā ir neatkarīga “republika uz demokrātiskiem pamatiem”. Latvijas Tautas padomes Politisko platformu papildināja Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts – uzsaukums “Latvijas pilsoņiem!”.

Uzņemoties pirmās Latvijas valsts izpildvaras vadību, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzsvēra: “Pagaidu valdības uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. [..] Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”

Satversmes sapulces vēlēšanas, pirmās īstās vēlēšanas Latvijas vēsturē, valstī notiekošās karadarbības dēļ bija iespējams sarīkot tikai 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 80% balsstiesīgo. Kā vēstīja Valsts statistikas pārvalde, šāda līdzdalība vērtējama kā izcili augsta “kad ievēro, ka nekur un nekad vispārīgās vēlēšanās valsts apmēros nav sasniegti 88% liela piedalīšanās vēlēšanās”. Uz 150 deputātu vietām pretendēja 25 partiju un vēlētāju grupu deputātu kandidātu saraksti, pārstāvniecību Satversmes sapulcē gūstot 16 sarakstiem, no kuriem lielākie panākumi bija sociāldemokrātiem, saņemot 57 mandātus. Otrajā vietā ar 26 vietām ierindojās Latviešu zemnieku savienība. Visvairāk – 132 deputāti (88% no visiem deputātiem) – bija latvieši. Tiem sekoja ebreji, vācieši un krievi ar attiecīgi astoņiem, sešiem un četriem mandātiem. 57,2% deputātu bija augstākā izglītība, 25,4% – vidējā, bet 17,4% – elementārā. Deputātu vidū bija sešas sievietes. Deputātu vidējais vecums – 37,3 gadi, bet visu deputātu kopējais vecums – 5 685 gadi, bija izskaitļojusi Valsts statistikas pārvalde.

Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 1. maijā, un savu darbību beidza Latvijas Tautas padome. Par Satversmes sapulces prezidentu, novērtējot viņa veikumu Tautas padomes priekšsēža amatā, tika ievēlēts Jānis Čakste. 1920. gada 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma joprojām spēkā esošo Deklarāciju par Latvijas valsti, kurā vēlreiz apliecināja, ka “Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku iekārtu” un “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Rēķinoties, ka pastāvīgas satversmes izstrādāšana prasīs laiku, minētā gada 1. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma jaunu, otro, pagaidu konstitūciju – Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Tajos tika noteikta varas atzaru – parlamenta un Ministru kabineta – kompetence, taču netika iekļauts valsts galvas amats, tās funkcijas deleģējot Satversmes sapulces prezidentam. Pagaidu noteikumos iekļāva arī nozīmīgākās pilsoniskās un politiskās tiesības – personas un korespondences neaizskaramību un vārda, pulcēšanās, apziņas, preses brīvību.       

Satversmes sapulce

Satversmes normu redakcijas izstrādāja īpaši šim nolūkam jau 1920. gada 5. maijā izveidota Satversmes komisija 26 locekļu sastāvā sociāldemokrāta Marģera Skujenieka vadībā. Satversmes I daļu “Valsts iekārta” Satversmes sapulce sāka izskatīt 1921. gada 20. septembrī. Komisija uzsvēra vairākus Latvijas valsts iekārtas pamatprincipus: demokrātijas principu, valsts suverenitātes principu, republikas principu un tautas suverenitātes principu. Asas domstarpības raisījās par Valsts prezidenta institūcijas nepieciešamību, kā alternatīvai pastāvot arī prezidenta un parlamenta priekšsēdētāja amata savienošanai, ko praksē sekmīgi jau bija īstenojis Jānis Čakste. Aktuāls kļuva jautājums par Valsts prezidenta pilnvarām saistībā ar riskiem, kurus varēja radīt varas koncentrēšana vienas personas rokās, jau tolaik pastāvot bažām par Kārļa Ulmaņa autoritārajām politiskajām ambīcijām.

Tāpat asus strīdus raisīja jautājums par Satversmes II daļu “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem”, par kuru iestājās sociāldemokrāti un kurā bija paredzēts noteikt pilsoņu pamattiesības, tai skaitā tiesības uz ekonomiskiem un politiskiem streikiem. Savukārt pilsoniskie spēki iebilda, norādot uz bažām par boļševistiskiem nemieriem un minēto tiesību iespējamu izmantošanu sociāldemokrātiem izdevīgos politiskos nolūkos.

Satversmes sapulce sāka izstrādāt arī politiski, sociāli un saimnieciski nozīmīgās Agrārās reformas likumdošanas aktus zemes īpašuma sistēmas pārveidošanai, kurai bija jānodrošina vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pamatā bijušās muižu un valsts zemes piešķirot iedzīvotājiem īpašumā. Pēc Brīvības cīņām nebija iedomājams, ka vācu muižniecība varētu saglabāt savas zemes iepriekšējā apmērā, jo latviešu vidū valdīja spēcīga pārliecība par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Satversmes sapulce kopumā pieņēma 205 likumus, tostarp likumus par Saeimas vēlēšanām, valsts karogu un ģerboni, un 291 noteikumu ar likuma spēku.

Satversmes sapulces darbības laikā 1920. gada 11. augustā Latvija panāca Miera līguma noslēgšanu ar Krieviju, ar kuru tā atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas “zemi un tautu”. 1921. gada 26. janvārī Latvija panāca tās starptautisko atzīšanu de iure, bet septembrī – uzņemšanu Tautu Savienībā.

Patstāvīgā konstitūcija – Satversme

Juridiskajā literatūrā ir izplatīts viedoklis, ka Satversme kopumā balstās Vācijas demokrātiskās konstitūcijas regulējumā, kuru uzskatīja par tolaik modernāko Eiropā, taču šīs konstitūcijas idejas lielākoties palika tā arī nepieņemtās Satversmes II daļas formulējumos, norāda konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps. Idejas tika aizgūtas arī no Francijas, Šveices, Apvienotās Karalistes, Somijas, Lietuvas un citām tālaika demokrātiski ievirzītajām Eiropas valstu konstitūcijām.

Satversmes pirmā daļa trešajā lasījumā 1922. gada 15. februārī tika pieņemta teju vienbalsīgi, atturoties pieciem latgaliešu deputātiem. Satversmes II daļu Satversmes sapulce sāka izskatīt 1922. gada 17. janvārī. Otrajā lasījumā 7. februārī šo Satversmes daļu pieņēma vienbalsīgi. Taču trešajā lasījumā 5. aprīlī pilsonisko partiju un sociāldemokrātu pretrunu rezultātā cilvēka pamattiesību daļa tika noraidīta, “par” tās pieņemšanu balsojot 62 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem, “pret” – sešiem un atturoties 62 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem. 20. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu. Likums noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, kad, beidzoties Satversmes Sapulces pilnvarām, uz pirmo sēdi bija jāsanāk 7. un 8. oktobrī ievēlētajai 1. Saeimai. 

Jaunpieņemtā Satversme, kurā bija 88 panti, sakārtoti septiņās nodaļās, noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai. Latvija nekļuva par prezidentālu vai pusprezidentālu valsti. Saeimas, kuru ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz trim gadiem, rokās tika ieliktas spēcīgas funkcijas – likumdošana, Valsts prezidenta ievēlēšana, valdības un tiesnešu apstiprināšana. Taču arī Ministru kabinetam bija plašas pilnvaras, tam bija padotas valsts pārvaldes iestādes, un tas izstrādāja likumus un varēja pieņemt tiesību aktus ar likuma spēku parlamenta sesiju starplaikos. Valsts prezidents varēja atlaist Saeimu, taču šāds lēmums bija jānodod tautas nobalsošanai –, ja tauta to atbalstītu, parlaments uzskatāms par atlaistu, ja ne, tad tiktu atlaists prezidents.

“Satversme neiet”

Jau kopš pieņemšanas Latvijas Satversme bijusi pakļauta plašai kritikai un centieniem to pārrakstīt. Satversmes sapulces pieņemtais vēlēšanu likums neparedzēja procentu barjeru, kuru deputātu kandidātu sarakstiem jāpārvar, lai tie varētu iegūt vietas Saeimā. Tādējādi parlaments bija segmentēts, kas apgrūtināja tā darbu. Deputātu kandidātu sarakstus jau 1. Saeimas vēlēšanās iesniedza 31 partija un vēlētāju grupa, no kurām vietas parlamentā ieguva 20 partijas un vēlētāju grupas. No septiņiem kandidātu sarakstiem parlamentā ievēlēja tikai pa vienam deputātam. Parlamentā radās grūtības izveidot stabilu vairākumu, bieži mainījās valdības. Tik sadrumstalotā parlamentā izplatīta parādība bija “politiskā tirgošanās”.

Satversmei izvirzīja pārmetumus pārlieku lielā demokrātismā. Parādījās pilsonisko Nacionālo apvienību pārstāvošā Arveda Berga jau 1922. gadā izvirzītais sauklis “Saeima neiet, Satversme neiet”. Šo pārliecību vēl vairāk sekmēja Eiropas valstīs jau 20. gados aizsākusies parlamentārisma krīze un tendence demokrātiskās iekārtas aizstāt ar autoritāriem režīmiem. Latvijai tuvākajās kaimiņvalstīs uz dienvidiem – Lietuvā un Polijā – tas notika jau 1926. gadā, Vācijā – 1933. gadā. Līdz 1930. gadu beigām jau mazāk nekā pusē Eiropas valstu pastāvēja demokrātiska iekārta. Tas daudzus mudināja Satversmei un demokrātijai Latvijā piedēvēt lielākus trūkumus, nekā tie patiesībā bija, kā alternatīvu izvirzot parlamenta lomas mazināšanu un Satversmē noteiktās valsts iekārtas aizstāšanu ar prezidentālu vai pusprezidentālu sistēmu.

Faktiski Latvijas politiskajā vidē un arī sabiedrībā kopumā nebija paguvusi izveidoties demokrātijai atbilstoša politiskā kultūra. Latvija 20. gadsimta 20. un 30. gados joprojām bija lielākoties agrāra valsts, vairums iedzīvotāju dzīvoja laukos, zemniecība nebija lielākā demokrātijas atbalstītāja. Dzīves līmenis bija salīdzinoši zems, nebija paguvusi izveidoties demokrātijas pastāvēšanai nepieciešamā vidusšķira.   

Antikonstitucionāls apvērsums

Satversmes kritika kļuva par ieganstu Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā īstenotajam valsts apvērsumam. Līdztekus Ulmaņa neizsmeļamajai enerģijai, uzņēmībai un mērķtiecībai, viņa raksturam piemita arī ēnas puse – ambīcijas uz absolūta līdera slavu un godu. Taču iespējas tās realizēt sāka zust. 1931. gada Saeimas vēlēšanās visos apgabalos Ulmanis balotējās kā pirmais kandidāts, bet nevienā netika ievēlēts atbilstoši šai pozīcijai. Vēlēšanās 1934. gada rudenī, tolaik tās rīkojot ik pēc trim gadiem, varēja prognozēt vēl sliktāku rezultātu. Apvērsums, kuru Ulmanis ar domubiedriem sāka plānot 1933. gada rudenī, bija vienīgais kaut cik drošais veids, kā noturēties varas virsotnē. Ekonomiskās krīzes saskatāmās beigas bija labvēlīgs starta mirklis varas pārņemšanai.

1933. gada oktobrī Ulmanis un viņa pārstāvētā LZS, pasludinot līdzšinējās parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza acīmredzami apzināti provokatīvu antidemokrātisku Satversmes grozījumu projektu, kurš paredzēja faktiski neierobežotas, visas tautas uz pieciem gadiem vēlēta prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu. Paredzamajai likumprojekta noraidīšanai vajadzēja kalpot par apvērsuma ieganstu.

1934. gada martā Ulmanim izdevās gāzt valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas iespējas pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu, tiesa, – bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību. Trešais lasījums bija paredzēts 18. maijā, taču tam nebija lemts īstenoties – Ulmanis ar domubiedriem un tiem lojālo spēka struktūru atbalstu naktī no 15. uz 16. maiju sarīkoja valsts apvērsumu, kuram toreizējais prezidents Alberts Kviesis, zvērējis “turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus”, nepretojās.

18. novembra ideālu nodevība

Faktiski apvērsumam nebija tiešas objektīvas nepieciešamības, uzskata vairums mūsdienu vēsturnieku. Demokrātiju Latvijā iznīcināja “nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti vai bezizejas situācija, bet gan tās ievērojamākā politiķa nodevība pret 18. novembra ideāliem un vairāku citu politiķu gatavība viņam sekot vai vēl citu nespēja – gļēvuma, nezināšanas vai muļķības dēļ – viņu apturēt”. Vēsturnieks, LU profesors Aivars Stranga izsakās vēl tiešāk: “1934. gada 15. maiju nevar attaisnot, tas bija smags valsts noziegums.” “Baltijas valstīs demokrātiju iznīcināja politiķi, kuriem bija izšķiroša nozīme šo demokrātiju izveidošanā Pirmā pasaules kara izskaņā – tā dēvētie sezonas demokrāti, kuri nevarēja iedomāties savu dzīvi bez politiskas varas. Ja demokrātija varu nedeva, tā bija jāupurē,” secina A. Stranga.

Saistībā ar 1934. gada apvērsumu allaž aktuāls bijis jautājums –, vai parlamentārisma gāšana sakrita ar “tautas gribu”? “Tautai neviens neko nebija prasījis, vai tā ir par vai pret parlamentāro iekārtu,” raksta ievērojamais latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. “Tautas nobalsošana [..] par šādu jautājumu Latvijā nebija notikusi [..]. Spriežot pēc rosīgās piedalīšanās Saeimas vēlēšanās [..] (pirmajās Saeimas vēlēšanās piedalījās, 82,2% vēlētāju, otrajās – 74,9%, trešajās – 79,3%, ceturtajās – 80,0%), ir ļoti problemātiski apgalvot, ka vairums nebija mierā ar parlamentāro iekārtu. Tik augstu balsotāju procentu brīvās un nepiespiestās vēlēšanās reti kāda demokrātiska valsts tai laikā sasniedza.”

Pēc valsts apvērsuma K. Ulmanis solīja Satversmes reformu, kuru nekad neīstenoja. Satversme formāli palika spēkā, jo nebija neviena akta, kas to atceltu, taču tika piemērota fragmentāri. Valstī pastāvēja antikonstitucionāls režīms – Saeima tika atlaista, politisko partiju darbība aizliegta, vēlēšanas nenotika. Pēc apvērsuma valstī tika izsludināts izņēmuma jeb kara stāvoklis, kurš saglabājās visu režīma pastāvēšanas laiku, formāli dodot Ministru kabinetam tiesības rīkoties bez parlamenta piekrišanas līdz krīzes pārvarēšanai.   

Latvija kļuva par autoritāru valsti ar vienpersonisku vadoņa varu. 1936. gadā, beidzoties Alberta Kvieša prezidentūras termiņam, Ulmanis atteicās rīkot Valsts prezidenta vēlēšanas un līdztekus valdības vadītāja postenim pārņēma arī valsts galvas amatu. Pēc Saeimas atlaišanas Ulmaņa kontrolētās valdības rokās nonāca gan likumdošanas, gan izpildu vara.

Jānorāda, – apstāklis, ka tolaik, atšķirībā no citām valstīm, Latvijā netika izstrādāta autoritārā režīma konstitūcija, vēlāk atviegloja Satversmes kā vienīgās patstāvīgās Latvijas Republikas konstitūcijas darbības atjaunošanu.

Padomju okupācija

1940. gada 17. jūnijā, Latvijā ienākot okupācijas karaspēkam, K. Ulmanis teica slavenos vārdus “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”, paskaidrojot, ka valstī ienāk “draudzīgas valsts karaspēks”. Laikraksta “Cīņa” ievadraksts 1940. gada 22. jūnijā vēstīja: “Pēc 1919. gada Padomju Latvijas sakāves pār Latviju nogūlās smaga un tumša reakcija. Starptautiskās reakcijas kalpi pārvērta Baltijas valstis, tajā skaitā arī Latviju, par imperiālisma cīņas bāzi pret Padomju Savienību. [..] Latvijas strādnieku šķira ar komunistisko partiju priekšgalā nesaudzīgi atmaskoja fašistiskās kliķes ļaunos nolūkus un darbus, līdz nāca 17. jūnija atmaksas stunda, kad varonīgā Sarkanā armija iesoļoja Latvijā kā latvju tautas draugs, atbrīvotājs, brīvas neatkarīgas Latvijas sargātājs.”

20. jūnijā okupācijas režīms izveidoja marionešu valdību ar mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu tās vadībā. Šķietamas leģitimitātes radīšanai 14. un 15. jūlijā, pārkāpjot Latvijas Satversmi un nepieļaujot reālu politisku konkurenci, tika sarīkotas tā dēvētās Tautas Saeimas vēlēšanas, kurās “uzvarēja” okupācijas režīma izveidotais un atbalstītais “Latvijas darba tautas bloks”. “Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti,” teikts ASV Valsts sekretāra Samnera Velsa paziņojumā 1940. gada 23. jūlijā.

Tautas Saeimas 21. jūlijā pieņemtais lēmums par padomju varas pasludināšanu Latvijā un iestāšanos Padomju Savienībā, kurā Latviju uzņēma 5. augustā, bija klaji antikonstitucionāls. Latvijas Satversme noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai un kurā par valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu, tātad arī par atteikšanos no suverenitātes un pievienošanos kādai citai valstij, var izlemt tikai tauta referendumā. PSRS īstenotā okupācija, Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs norādot uz tās neatbilstību Satversmes un starptautisko tiesību normām, Rietumvalstīs juridiski netika atzīta, un Latvijas valsts juridiski nebija pārtraukusi pastāvēt.

Latvijas Centrālā padome

1941. gadā, sākoties PSRS—Vācijas karam, padomju okupācijas vara no Latvijas tika padzīta, vietā stājoties vācu okupācijas režīmam. Tā nolūkos neietilpa atjaunot Latvijas Republiku kā neatkarīgu valsti. Vācu ģenerālplāns Ost okupētajām austrumu teritorijām paredzēja Latvijas kolonizāciju un ģermanizāciju.

1943. gada 13. augustā vairāki IV Saeimas partiju politiķi izveidoja nacionālās pretošanās organizāciju – Latvijas Centrālo padomi (LCP), kura 1944. gada 8. septembrī pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Organizācijas mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana uz valstiskuma nepārtrauktības un Satversmes pamata. Organizācijā darbojās trīs augstākās IV Saeimas amatpersonas, Prezidija locekļi, – parlamenta priekšsēdis Pauls Kalniņš, kā arī viņa biedri Kārlis Pauļuks un katoļu bīskaps Jāzeps Rancāns, visu četru pirmskara Saeimu deputāts.

Satversmes 49. pants noteic: “[..], ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai [..]”. Tādējādi LCP uzskatīja – likumīgi ievēlētās IV Saeimas pilnvaras ir spēkā līdz jaunievēlētās Saeimas sasaukšanai. 1945. gadā mūžībā devās gan P. Kalniņš, gan K. Pauļuks, un J. Rancāns atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 23. pantam kļuva par augstāko Saeimas amatpersonu – Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1947. gada 26. aprīlī Eslingenē Latvijas Centrālajā padomē iekļauto partiju līderi parakstīja aktu par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Aktā bija noteikts: “Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas, proti, Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija, Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija, Latvijas Zemnieku savienība, Jaunsaimnieku partija un Demokrātiskā centra apvienība, un kurām 1931. gadā ievēlētā Saeimā pieder lielākais vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēdētāja otro biedru, bīskapu Jāzepu Rancānu.”

Savukārt 19. un 20. augustā Bāddicenbahā sanākusī Latviešu parlamentāriešu konference, kurā piedalījās aptuveni 20 bijušie Latvijas Satversmes sapulces un četri Saeimu deputāti, apstiprināja J. Rancāna pilnvaras minētajos amatos, kas viņu ļauj uzskatīt par faktiski neatkarību zaudējušās, taču de iure joprojām pastāvošās, Latvijas Republikas galvu trimdā, secina J. Pleps. 1948. gadā J. Rancāna pilnvaras atzina arī trimdā mītošie Latvijas Republikas augstākā tiesu orgāna – Latvijas Senāta – senatori. 

Diemžēl latviešu trimdas sabiedrība, daļai neatzīstot IV Saeimas deputātu pozīcijas un J. Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, nespēja vienoties par trimdas valdības izveidošanu. Neraugoties uz neveiksmi, J. Rancāns uzskatāms par simbolisku Latvijas un Saeimas nepārtrauktības apliecinājumu.

Neatkarības atjaunošana

Latvijas Republikas nepārtrauktības jeb kontinuitātes jautājums gan kā starptautisks, gan kā iekšpolitisks aspekts kļuva aktuāls valsts neatkarības atjaunošanas posmā, kad bija jāizšķiras, vai Latvija būs pirmskara valsts turpinājums vai jauna valsts ar atšķirīgu identitāti. No tā bija atkarīga forma, kādā tiks atzīta Latvijas suverenitāte un veidotas diplomātiskās attiecības. Tāpat arī Latvijas statuss starptautiskajās organizācijās un pirmskara diplomātisko pārstāvniecību ēku, kā arī ārvalstīs noguldīto zelta un valūtas krājumu atgūšana. Jaunizveidotai Latvijas valstij būtu daudz grūtāk pamatot, ka tā ir pirmskara valsts tiesību mantotāja. Svarīgs bija arī pilsonības jautājums. Valsts nepārtrauktības doktrīna vēlāk ļāva Latvijai pamatot kontinuitātes principa attiecināšanu uz pilsonības regulējumu pēc neatkarības atjaunošanas, par Latvijas pilsoņu kopumam automātiski piederīgiem atzīstot tās personas, kuras bija Latvijas pilsoņi līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācējus.

1990. gada 18. martā Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās vairākumu ieguva Latvijas neatkarības atjaunošanas atbalstītāji. Tā paša gada 4. maijā jaunievēlētā Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru daļēji atjaunoja arī 1922. gada 15. februārī pieņemtās Satversmes darbību, balstoties uz Latvijas valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Šis konstitucionālais akts noteica 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts atjaunošanu pēc PSRS 1940. gadā īstenotās okupācijas perioda, nevis jaunas valsts pasludināšanu.

Tomēr, pastāvot uzskatam, ka Latvijai nepieciešama jauna konstitūcija, jo sākotnējā varētu būt novecojusi, Augstākā padome 4. maija deklarācijā tomēr apturēja Satversmes darbību, izņemot tās 1., 2., 3. un 6. pantu, kuri nosaka valsts konstitucionāli tiesiskos pamatus un ir maināmi tikai referendumā.

4. maija deklarācija noteica, ka spēkā bija četri Latvijas Republikas Satversmes panti:

1. pants – Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants – Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Vienlaikus deklarācija paredzēja pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kuras laikā spēkā bija Latvijas PSR 1978. gada konstitūcija, ciktāl tā nebija pretrunā minētajiem Satversmes pantiem. Pārejas periodam būtu jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Cik ilgs varētu būt šis pārejas periods, nebija zināms, jo Latvijas, kā arī abu pārējo Baltijas valstu, deklarēto neatkarības atjaunošanu neatzina PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Latvijā līdztekus neatkarīgās valsts pārvaldes institūcijām joprojām atradās padomju varas struktūras, ieskaitot karaspēka daļas. Pret neatkarību aktīvi darbojās Interfronte. 1991. gada janvārī notika PSRS vadības mēģinājums atgūt kontroli pār Baltijas valstīm, kas Latvijā pazīstams kā janvāra barikāžu laiks.      

Risinājumu neparedzēti atnesa 1991. gada augusta pučs – valsts apvērsuma mēģinājums, kurš notika 19. augustā Maskavā ar nolūku saglabāt Padomju Savienību. Pučam izgāžoties 21. augustā, tai pašā dienā Augstākā padome steidzamības kārtā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, atceļot pārejas periodu un pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarību. Jau nākamajā dienā aizsākās de facto atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana.

Tomēr pārejas periods līdz Satversmes pilnīgai atjaunošanai nebija noslēdzies. Tā brīža Augstākās padomes deputāts Tālavs Jundzis secina: “Varbūt sākās pārejas periods Nr. 2, jo pēc 21. augusta, kad Augstākā padome lepni atcēla visus padomju laikā pieņemtos likumus, jau pēc nedēļas [..] prezidijam bija šī kļūda jālabo. Izrādījās – esam atcēluši arī Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu un faktiski visus kodeksus. Tā kļūda pēc nedēļas tika labota. Otrkārt, Augstākā padome turpināja darbu, jo nebija ne Saeimas, ne prezidenta.” Līdz ar to pārejas periods, tikai citā kvalitātē, turpinājās līdz 1993. gada 6. jūnijam, kad darbu sāka 5. Saeima, pieņemot paziņojumu par Satversmes stāšanos spēkā pilnā apjomā. 1995. gadā, pamatojoties uz Saeimas pieņemto Satversmes aizsardzības biroja likumu, tika izveidots Satversmes aizsardzības birojs, kura uzdevums ir valsts konstitucionālās iekārtas nosargāšana.

Latvijas konstitucionālais regulējums

Satversme, kurā apkopots konstitucionālais regulējums, nav vienīgais Latvijas tiesiskajā sistēmā spēkā esošais konstitucionālā ranga akts. Tādi, veidojot valsts konstitucionālos pamatus un identitāti, ir arī 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti, 1990. gada 4. maija Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Konstitucionāla nozīme ir bijusi arī 1944. gada 8. septembra Deklarācijai par Latvijas valsts atjaunošanu.

Ikviens no šiem dokumentiem izrietēja no iepriekšējā un balstījās uz vieniem un tiem pašiem principiem, kādi bija ietverti 1918. gada 18. novembra Valsts proklamēšanas aktā, tālākveidojot Latvijas valsts iekārtu.

Satversme, kā norādījusi Satversmes tiesa, “pēc savas būtības ir lakonisks, tomēr komplicēts dokuments”. Tās galvenais uzdevums – noteikt varas orgānus un to kompetences. Vienlaikus Satversme bijusi ideoloģiski neitrāla, kas, ļoti iespējams, izrādījies nozīmīgs faktors, lai 90. gados tā tiktu atjaunota spēkā, nevis aizstāta ar jaunu pamatlikumu.    

Lai arī Latvijas Republikas Satversmē tās 100 pastāvēšanas gados ieviesti konstitucionālās iekārtas pilnveidojumi, kā skaidro J. Pleps, “pamatlikuma teksts laika gaitā nav būtiski grozīts vai pārveidots, Latvijas Republikas konstitucionālo institūciju savstarpējās attiecības joprojām noteic tie principi, kurus Satversmē iestrādāja Latvijas Satversmes sapulce”.

Redakcija izsaka pateicību par palīdzību infografikas tapšanā konstitucionālo tiesību ekspertam Jānim Plepam. Izmantots arī: Pleps, Jānis. Latvijas valsts konstitucionālie pamati // Akadēmiskie raksti 2 sējumos “Latvija un latvieši”, I sējums. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018. 93. lpp.