Latvijas Republiku 1918. gada 18. novembrī vācu okupētajā Rīgā proklamēja Latvijas Tautas padome, pagaidu likumdevēja institūcija, kuru vien iepriekšējā dienā – 17. novembrī – bija izveidojuši astoņu Latvijas politisko partiju pārstāvji.
Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, bet par pagaidu valdības vadītāju – Latviešu Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani, kuram uzdeva izveidot Ministru kabinetu. Līdztekus Tautas padome pieņēma politisko platformu un nāca klajā ar uzsaukumu “Latvijas pilsoņiem!”, kurā pasludināja Latviju par neatkarīgu, demokrātisku republiku.
Bažas, ka pret Latvijas neatkarības pasludinātājiem varētu vērsties vācu okupācijas spēki, kuru rokās tobrīd bija faktiskā vara, lika rīkoties steigšus. Kavēties neļāva arī neskaidrie politiskie apstākļi Pirmā pasaules kara beigās un bailes, ka latviešu apdzīvotā teritorija varētu tikt sadalīta starp Padomju Krieviju un Vācijas impēriju.
Tā būs demokrātiska taisnības valsts
Latvijas Republikas pasludināšanas jeb proklamēšanas svinīgā sēde sākās 1918. gada 18. novembrī pulksten 16.30. Rīgas pilsētas Otrajā teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā. Proklamēšanas aktā piedalījās visu LTP izveidojušo partiju pārstāvji. Ar sarkanbaltsarkanu audeklu scenogrāfa Jāņa Kugas dekorētajā zālē atradās arī Latvju operas koris diriģenta Paula Jozuus vadībā un vismaz 800 skatītāju.
Zālē tovakar kopā varēja būt ap 1000 cilvēku.
Pretēji plānotajam uz svinīgo sēdi nebija ieradies Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kurš atradās savās lauku mājās pie Jelgavas. Tādēļ sēdi atklāja un vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals.
Tautas padomes sekretārs Erasts Bite nolasīja 17. novembra Tautas padomes dibināšanas sēdes protokola fragmentu un nosauca padomes priekšsēdētāja un Ministru prezidenta vārdus.
Pēc tam Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā vara pārgājusi Latvijas Tautas padomes rokās, un deva vārdu Kārlim Ulmanim, kurš pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas nodibināšanu: “Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. (..) Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”
Pēc tam tika nodziedāta himna, kuras skanējuma pastiprināšanai bija pieaicināts minētais koris, un Ulmanis teica runu par Pagaidu valdības uzdevumiem. Pēc tās vārdu deva visu Tautas padomē pārstāvēto partiju pārstāvjiem. Svinīgās sēdes noslēgumā trīs reizes tika nodziedāta himna, un pulksten 17.45 Latvijas valsts pasludināšanas akts, kas iemūžināts pazīstamajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, noslēdzās.
Ar sajūsmu un vilšanos
Laikraksts “Baltijas ziņas” 19. novembrī vēstīja: “Pār pilsētas latviešu teātri tautas karogs parādījās tikai pēdējā brīdī, bet tauta saprata viņa viļnojošos mājienus un – īsā brīdī pārpildīja plašo namu līdz pēdējai vietiņai – pārpildīja, ka lielai daļai bija jāpaliek ārā.”
Turklāt, kā vēsta laikraksts, “nekādi ziņojumi, nekādi sludinājumi, vienīgi tautas karogs sapulcināja izgaidījušos tautu”.
Par to, kāda emocionālā gaisotne Rīgas pilsētas Otrajā teātrī valdīja 1918. gada 18. novembra pievakarē, lielā notikuma aculiecinieku vēstījumi atšķiras.
Teātra darbinieks un žurnālists Arturs Bērziņš nākamajā dienā bezpartejiskā laikraksta “Jaunākās Ziņas” publikācijā ar nosaukumu “Vēsturiskajā brīdī” rakstīja: “Jau ap pulksten trijiem ieejas kartes dabūjušie partiju darbinieki un biedri ar dziļu nopietnību sejā bariem vien devās uz Latvju operas namu. Pie durvīm stāv nostādīti goda sargi. Teātra foajē pilns ļaužu. Bet nav tur parastās čalošanas un smieklu. Gaidas lasāmas katrā sejā. Drīz tiek atslēgtas teātra ieejas durvis. Skraida vēl skatuves strādnieki, pabeidz dekorēšanu. Skatuve vēl tiek slaucīta. Un tas viss man atgādināja sestdienas vakaru lauku sētā. Sestdienas vakarā tiek posts un slaucīts. Mūsu tautai arī pienācis sestdienas vakars. Rīt ir svētdiena, rīt sākas jauna dzīve.”
Drīz vien pāri visai skatuvei tika izritināts sarkanbaltsarkanais karogs, vēsta Bērziņš, un dižais brīdis bija klāt: “Atskan kā apsveikums jūsmīgi aplausi. Parādās Tautas padome. Pašā priekšgalā iet ministru prezidents Kārlis Ulmanis.”
Runas bijušas vienkāršas un sirsnīgas. Klātesošos pārņēmusi liela sajūsma. Daudzi raudājuši.
“Svinīgs un neaizmirstams brīdis! (..) Un kad atkal atdarījās durvis, lai palaistu brīvās Latvijas pilsoņus, tad priekā viens otram uzsmaidīja un veci vīri bija kļuvuši jauni. Sveicinājās ar nepazīstamiem, sirsnīgi vēlēja laimes un nebija nevienas sejas, uz kuras nerotātos smaidi,” raksta A. Bērziņš.
Himna “Dievs, svētī Latviju!” nodziedāta trīs reizes, klātesošo sajūsmai “sasniedzot augstu pakāpi”. Arī “Baltijas Ziņas” vēsta to pašu: “tauta svinīgā aizgrābtībā nodziedāja tautas lūgšanu”.
Daudz atturīgāks savos novērojumos bija pazīstamais Latvijas Nacionālās operas solists Mariss Vētra, tolaik vēl students. Viņš savās atmiņās rakstīja: “Latvijas valsts pasludināšana man tomēr nepatika. Ne tāpēc, ka biju iespiests šaurā stūrī aiz ložas krēsla un stāvēju kājās. (..) Bija pārāk svinīgi. Ne tas mani kaitināja. Biju stipri jauns. Uz skatuves ik vārds bija tēraudā liets. Mani nospieda, ka to spēks neatskanēja zāles krēslos, kur lepni bija salasījusies Rīgas vislabākā pilsoņu izlase. Ja nebūtu operas kora ar Paulu Jozuu, pat valsts himna būtu izskanējusi kā nobijies vaids.”
Reaģējot uz K. Ulmaņa aicinājumu tautai ar savu darbu atbalstīt Pagaidu valdības darbu, “zālē miermīlīgi lepnā jaunās valsts pilsoņu sāls nobijās un nespēja pat dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” tā, kā tas pienāktos”. M. Vētra secina: “No tā laika manī ir iesēdusies nepatika pret lepniem miermīlīgiem ļaudīm, kas baidās aizrauties un trakot, bet gaida, kad citi tiem pienesīs sajūsmu. Lai citi deg, lai citi dara, lai citi tos apgādā pat ar – brīvību!”
Konservatīvā vācu avīze “Rigasche Zeitung” nākamajā dienā ironiski ieturētā materiālā piemin “nerimstošu publikas plaukšķināšanu, bravo un slavas saucienus un latviešu nacionāldziesmas dziedāšanu”. Jāatzīmē – politiski ietekmīgā vācbaltiešu minoritāte, vēloties saglabāt savu priviliģēto stāvokli, Pirmā pasaules kara beigās loloja ideju par Vācijas atbalstītu Baltijas valsts izveidošanu, kas ietvertu Vidzemi, Kurzemi un Igauniju.
Aprakstīta arī lielā sajūsma, ar kādu tauta pie teātra sagaidījusi valsts proklamētājus. Taču, ja paļaujamies uz M. Vētras atmiņām, nekādu urravu pie teātra nama varēja arī nebūt. Līdzās topošajam dziedonim teātra zālē stāvējis arī viņa mācību biedrs Rihards Brēdermanis, kurš, nevēlēdamies samierināties ar vēsturiskā akta pliekano pēcgaršu, teicis: “Šī diena tā nedrīkst izbeigties.” Jaunekļi nostājušies netālu no teātra sānu izejas. Tiklīdz tajā parādījies kāds Tautas padomes deputāts, abi cēluši cepuri un saukuši “urrā!”. Daļa tautas priekšstāvju, “pablisinot uz mums neizteiksmīgu skatu”, izklīduši, līdz urravotājiem pamazām piebiedrojies arvien vairāk ļaužu. Sanākušie pa īstam uzgavilējuši, kad durvīs parādījās “Miķeļa Valtera markantā seja un pavasarīgi smaidošais Kārlis Ulmanis”. Visbeidzot “vecā ormanī ar plānu zirdziņu, ko pat urravas neietekmē, tiek iesēdināti abi bārdaiņi – Gustavs Zemgals un Marģers Skujenieks. Zirdziņš aizklabina uz pilsētas pusi. Svētki beigušies”, atceras M. Vētra, piebilzdams: “Ričs Brēdermanis gan neapzinās, ka radījis vēsturisku, vēstures grāmatās aprakstīto sajūsmu, dibinot Latvijas valsti.”
Tas ir noticis!
Par neatkarības pasludināšanu Latvijas iedzīvotājiem ziņoja Tautas padomes sastādīts uzsaukums “Latvijas pilsoņiem”.
Pirmais oficiālais izdevums laikraksta formātā – “Pagaidu Valdības Vēstnesis” – iznāca tikai 1918. gada 14. decembrī. Taču par valsts proklamēšanu jau uzreiz plašus rakstus publicēja nozīmīgākie Latvijas laikraksti.
Jāatzīmē, ideja par neatkarīgas Latvijas izveidošanu bija samērā jauna un nebūt ne iepriekš plaši akceptēta un zināma. Līdz pat 1917. gada beigām nacionāli noskaņoto latviešu politisko spēku vidū valdīja ideja par autonomiju Krievijas sastāvā – “Brīva Latvija brīvā Krievijā”. Tikai pēc boļševiku apvērsuma minētā gada oktobrī un demokrātiski ievēlētās Krievijas Satversmes sapulces likvidēšanas 1918. gada janvārī kļuva nepārprotami skaidrs, ka latviešu autonomija Krievijas sastāvā nav iespējama.
“Tas ir noticis. Sapnis ir piepildījies, Latvija ir dzimusi,” nākamajā dienā pēc valsts proklamēšanas vēstīja “Jaunākās Ziņas”.
“Sirmajā Rīgā 1918. gada 18. novembrī ir izsludināta Latvijas valsts. Latvijas zemes, Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir tagad vienotas Latvijas valsts teritorijā, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedrības kopdzīves organizāciju, kādu līdz šim pazīst cilvēces radošais ģēnijs – valsti,” zem virsraksta “Esi sveicināta, jaunā Latvija!” uzgavilēja “Jaunākās Ziņas”.
Arī “Baltijas Ziņas”, informējot par “brīvas neatkarīgas patstāvīgas un apvienotas Latvijas pasludināšanu”, pacilātā tonī ziņoja, ka šis brīdis pienācis “pēc garas, tumšas nakts” un “pēc gadu simteņiem ilgas nebrīvības”.
Tautas padome saņēma iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju apsveikumus. Daudzviet Rīgā bija izkārti sarkanbaltsarkanie karogi, tajā skaitā pie Baltijas Tehniskās augstskolas, vēlākās Latvijas Universitātes.
Laikraksti ziņoja par svinībām vairākās Rīgas skolās. Arī ārpus Rīgas neatkarības pasludināšana nepalika nepamanīta. Plašākās svinības par godu neatkarības proklamēšanai tika sarīkotas Liepājā 24. novembrī. Demonstrācijā par godu šim notikumam piedalījās vairāki tūkstoši iedzīvotāju. Mazāka mēroga svinīgus pasākumus rīkoja arī Rīgā, Valmierā un citviet.
Neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī deva iespēju izveidot Latvijas Pagaidu valdību un sākt valsts institūciju izveidi. Bija radīti arī priekšnoteikumi, lai pārņemtu varu no Vācijas okupācijas iestādēm un saņemtu ārvalstu palīdzību. Novembra beigās Vācijas jaunā valdība atzina Latvijas Pagaidu valdību kā augstākās varas īstenotāju Latvijā.
