Runājot par Ulmaņa apvērsumu 1934. gada 15. maijā, biežāk uzdotais, šķiet, ir jautājums –, vai tas bija attaisnojams. 1933. gada oktobrī Ulmaņa pārstāvētā Latviešu zemnieku savienība iesniedza Saeimā Satversmes grozījumus, kuros bija paredzēta pāreja no parlamentāras uz prezidentālu valsti. Saeima tos otrajā lasījumā pieņēma, tiesa, noraidot normu, ka prezidents varētu atlaist parlamentu. Izmaiņas pamatoja ar demokrātijas krīzi un valsts varas vājumu. Vai tie bija pamatoti argumenti?
Esmu ārkārtīgi skeptisks par apgalvojumu, ka pirms apvērsuma bija demokrātijas krīze, kas izpaudās kā valsts pārvaldes vai sabiedrības nespēja sevi pārvaldīt.
Manuprāt, šādas krīzes nebija un Satversmē noteiktā sistēma gan 20. gados, gan mūsdienās funkcionē ievērojami labāk, nekā daudziem šķiet.
Cilvēki partiju domstarpības, politiskās pretrunas un valdību maiņas bieži uzskata par demokrātijas vājumu. Taču, lai demokrātiska sistēma nostabilizētos, vienmēr ir nepieciešams kāds laiks, kā to redzējām arī pēc neatkarības atjaunošanas 90. gados. Jau ar 3. Saeimu valdības Latvijā kļuva samērā stabilas. Pēdējās divās Saeimās, atskaitot Ulmaņa paša politisko apsvērumu dēļ gāztās valdības, bija trīs ilgtermiņa pietiekami stabilas valdības, kādas, visticamāk, būtu bijušas arī nākamās, ja vien nenotiktu apvērsums.
Arī ierēdniecība Latvijā 20. un 30. gados strādāja diezgan stabili. Nereti, pat ja notika valdības maiņas, ministri palika savā vietā un turpināja iesākto. Tātad nevarētu sacīt, ka valdību darbā būtu notikuši kādi lieli pārrāvumi un pagriezieni. Starpkaru periodā bija tikai divas kreisākas valdības, bet pārējās – salīdzinoši labējas pilsoniskas valdības. Turklāt pat pie kreisākajām valdībām to stratēģiskie uzstādījumi nemainījās.
Tāpat arī sabiedrība aktīvi iesaistījās sabiedriski politiskajos procesos, iestājās politiskajās partijās un biedrībās.
Līdz ar to nav pamata runāt par vienaldzību pret politiskajiem procesiem, kas, šķiet, ir problēma mūsdienās.
Bieži vien norādīts, ka Latvijas iedzīvotājiem starpkaru periodā vēl pietrūka demokrātiskas, valsts pārvaldības pieredzes.
Es tam pilnībā nepiekrītu. Daudziem cilvēkiem, kuri ieņēma redzamus amatus politikā un ierēdniecībā, bija pieredze gan biedrībās, kas Krievijas impērijā nereti virzīja dažādus politiskus mērķus, gan pilsētu, pagastu un guberņu pārvaldē, gan impērijas līmeņa ierēdniecībā. To var sacīt par latviešiem un, it īpaši – vācbaltiešiem. Tāpat daudziem bija veiksmīga iepriekšējā karjera lielos uzņēmumos.
Tomēr jāatzīst, trūka pieredzes masu demokrātijā. Taču tas nebija raksturīgi tikai Latvijai.
Līdz Pirmajam pasaules karam vienīgā valsts Eiropā, par kuru to nevar teikt, bija Francija, proti, tādā izpratnē, ka visi vīriešu kārtas pilsoņi piedalās vēlēšanās, iesaistās politiskajos procesos un nepastāv konstitucionāli šķēršļi, ar kuriem autoritāra valsts vara spētu apturēt pilsoņu politisko gribu. Piemēram, masu demokrātijai tuvu bija Vācijas impērija, taču tās ķeizaram bija daudz iespēju anulēt parlamenta lēmumus, patvaļīgi mainīt valdību, ignorējot pilsoņu vēlēšanās pausto gribu.
Masu demokrātija nepastāvēja pat Lielbritānijā un ASV, kur arī bija ierobežojumi cilvēkiem iesaistīties politikā.
Latvijā starpkaru parlamentārajā periodā tādas iespējas bija visiem pilsoņiem, arī sievietēm. Ar šīs demokrātijas sistēmas starpniecību viņi varēja mainīt amatpersonas, pieņemt likumus.
Tomēr jājautā: kāpēc sabiedrība, kas visu parlamentāro periodu aktīvi pauda savu politisko gribu vēlēšanās ar augstu līdzdalību (apmēram 80%), tik viegli un bez lieliem protestiem pieņēma Ulmaņa apvērsumu?
Pirmkārt, kaut arī pietiekami lielai Latvijas pilsoņu daļai bija politiskās līdzdalības pieredze, taču trūka jau minētās masu demokrātijas pieredzes. Otrkārt, Eiropā demokrātiju kā vērtību plašākā sabiedrībā sāka pieņemt tikai pēc Otrā pasaules kara, kad izveidojās pretnostatījumus starp brīvo demokrātisko pasauli un komunistisko.
Kāda situācija pirms Ulmaņa apvērsuma bija Latvijā? Komunisti, galēji kreisais spārns, protams, gribēja proletariāta diktatūru, revolūciju utt. Tātad viņi bija pret demokrātiju. Sociāldemokrāti tolaik visā Eiropā arī vēlējās revolūciju, taču mērķis bija mierīgā, demokrātiskā veidā panākt revolucionāras pārmaiņas, kuru rezultātā iestātos sociālisms. Savukārt liberālie politiskie spēki nenoraidīja pilsoņu iekļaušanu politiskajos procesos, tomēr uzskatīja, ka tas vairāk būtu attiecināms uz ekonomiski aktīvākajiem, turīgākajiem, spējīgākajiem cilvēkiem. Konservatīvās grupas Eiropā tobrīd patiešām vēl operēja ar pieeju, kas nāca no kārtu sabiedrības, kurā cilvēka piederība kādai no kārtām noteica viņa politisko tiesību apjomu, – jo augstāks statuss, jo vairāk iespēju politiskajā procesā.
Kopumā tā brīža Eiropas lielās ideoloģiskās grupas neuzskatīja, ka demokrātija pati par sevi ir vērtība.
Kāds Latvijā bija Krievijas impērijas laika atstātais mantojums?
Jā, lielākā problēma, kā to raksturoju savā disertācijā, ir postimperiālā krīze. To, kā Latvijas sabiedrība 20. gados bija strukturēta un funkcionēja, joprojām daudzējādā ziņā noteica Krievijas impērijas laika mantojums, impēriju sabrukuma laika radītās traumas un vardarbības atspulgi.
Kad 1918. gadā dibināja Latvijas valsti, doma bija skaidra: tajā iekļaujas visas Latvijā mītošās tautības, izveidojot pilsoņu kopumu, kas nodrošinātu, ka viņu griba ļauj pieņemt labākos lēmumus. Jānorāda, ka 18. novembrī valsti principā dibināja mēreni kreisais spārns, kas nāca no “Jaunās strāvas”. Bija iecerēts, ka dažādo tautību un reliģisko grupu – pareizticīgo, slāvu dialektos runājošo Latgales zemnieku, vācbaltiešu u. c. – integrācija nodrošinās to pakāpenisku latviskošanos. Praksē jau 20. gados šīs grupas izmantoja politisko sistēmu, lai cīnītos par savām specifiskajām interesēm un tiesībām. Tas bija pilnīgi normāli, bet neatbilda idejai, ar ko bija rēķinājušies valsts dibinātāji 18. novembrī.
Otra problēma, runājot par impērijas mantojumu attiecībā uz latviešiem, ebrejiem un vācbaltiešiem, ir tā, ka visas minētās grupas pēdējo pusgadsimtu bija pavadījušas, konkurējot savā starpā par ekonomiskās un politiskās ietekmes svirām Baltijas guberņās. Tas rezultējās ar izslēdzošu, savstarpēji noraidošu nacionālismu.
Būtiska ar impērijas mantojumu saistīta problēma bija arī vardarbības atstātais nospiedums. Īpaši sāpīga bija 1919. gada pavasara garā ēna – atmiņas par balto un sarkano teroru. No vienas puses, bija latviešu komunistu vadītā un daļas strādniecības atbalstītā vēršanās primāri pret vācbaltu augstākajām šķirām, vienlaikus arī pret latviešu vidusšķiru, bet, no otras puses, vācbaltiešu landesvēristu un daļas latviešu vidusšķiras atbalstītā izrēķināšanās ar īstiem un iedomātiem komunistiem un strādniecību kopumā.
Bez šīs ēnas nav iespējams saprast 20. gadus, kad tās dēļ strādniecībā bija milzīga neuzticība valsts aparātam, valsts pārvaldei.
Turpretī latviešu, vācbaltiešu un arī ebreju pilsoniskajās aprindās valdīja pamatotas bailes, ka strādniecība ir bīstams elements, kas atkal varētu pārņemt varu un izrēķināties ar turīgajiem iedzīvotājiem.
Minēto pretstāvi saasināja arī tas, ka ne baltā, ne sarkanā terora īstenotāji līdz galam netika tiesāti.
Bija tiesas prāvas, kuras izraisīja milzīgus skandālus un uzjundīja politisko polarizāciju sabiedrībā. Pāris cilvēku arī notiesāja, taču, paliekot bez plašāka atrisinājuma. Tādējādi Latvijas sabiedrību šķēla ne vien etniskā un reliģiskā nošķiršanās, bet arī konfrontācija starp strādniecību un pārējo sabiedrību. Arī cilvēkus, kas 1918. gada 18. novembrī bija stāvējuši klāt Latvijas proklamēšanai un vēl aizvien atradās varas pozīcijās, satrauca konkrētā situācija, kurai viņi neredzēja risinājumu esošajā politiskajā sistēmā. Proti, daļa Latvijas politiskās elites 1934. gada 15. maija apvērsumu attaisnoja ar šādu apsvērumu: lai gan Latvijas politiskā sistēma funkcionē samērā labi, tajā nav iespējams īstenot radikālas pārmaiņas, pārstrukturēt sabiedrību.
Ulmaņa režīmu raksturo vadonības un vienības princips, kā arī nacionālisms. Vai režīmam piemita kāda ideoloģija kā noteikta sistēma?
Ulmanis nekad nav bijis skaidras ideoloģiskās ievirzes cilvēks, bet drīzāk ar ideoloģiskām nosliecēm. Sākot savu politisko trajektoriju “Jaunajā strāvā”, viņš bija mēreni kreiss. Jau kā Latviešu zemnieku savienības pārstāvis Ulmanis iekļāvās pilsoniskajā nometnē, tomēr bija gatavs atbalstīt gan labējās, gan kreisās idejas.
Visdrīzāk Ulmanis ir raksturojams kā praktiķis. Arī Ulmaņa 15. maija režīmā daudz ko noteica politiskie mērķi, ideoloģiju pēc vajadzības tiem pieskaņojot.
Ulmaņa režīmam bija raksturīga nacionālistiska ievirze, koncentrējoties uz etnisko un reliģisko minoritāšu latviskošanu, kas ne vienmēr bija sekmīga. Sevišķi vācbaltiešu vidē pret to bija diezgan noraidoša attieksme. Līdztekus Ulmanis ļoti centās pēc iespējas integrēt kopējā nācijā zemākās kārtas, zemniecību, īpaši strādniecību, no kuras vēlējās noņemt draudīgo elementu attiecībā uz tās potenciālo izrēķināšanos ar vidusšķiru un sabiedrības turīgāko daļu. Balstoties uz noteikumiem, kas neparedz pilnīgu asimilāciju, integrācijas centieni tika vērsti arī uz vidusšķiru, augstākajām kārtām.
Tomēr, ņemot vērā savstarpēji izslēdzošo nacionālismu, latviešu sabiedrība bija izteikti noraidoša pret ebreju un vācbaltiešu minoritāšu iekļaušanu latvietībā un latviešu nācijā. To uzskatāmi apliecināja Vilhelma Muntera gadījums. Būdams vācbaltiešu izcelsmes, viņš rakstīja dienasgrāmatu latviski, runāja latviešu valodā bez akcenta, visādi izpaudās kā latvietis, taču latviešu sabiedrība nebija gatava Munteru pieņemt pat tad, kad viņš kļuva par ārlietu ministru.
Turpretī vidusšķirai bija liela skepse pret strādniecības iekļaušanu nācijā. Vienlaikus bija vērojama arī noraidoša attieksme pret Latgali. Tās kulturālā un ekonomiskā integrēšana latviešu nācijā pēc ilgstošā atpalicību radījušā drukas aizlieguma un ierobežojumiem izglītībā bija vēl viens smags impērijas mantojums, ko Ulmanis centās risināt un kura sekas jūtamas joprojām.
Ulmanim nemitīgi nācās meklēt veidus, kā ideoloģiski pamatot politiskos integrācijas mērķus, kurus izteica ar vienības, nācijas vienotības jēdzienu.
Tam zināmā mērā bija pieskaņots arī vadonības jēdziens, kas sākotnēji tika konstruēts ar domu, ka vadonība palīdzēs īstenot vienības ideju. Proti, propaganda vadoni pasniedza kā pozitīvu, vienojošu un visai tautai tuvu tēlu, kurš tiekas ar pilsētniekiem, lauciniekiem, strādniekiem un zemniekiem, tostarp slāviski runājošajiem zemniekiem Latgalē. Taču 1936.–1937. gadā vadoņa slavināšana jau izgāja ārpus saprātīgām robežām kā personības kults. Tā uzplaukums, protams, atspoguļoja Ulmaņa personības ēnas pusi – lielu patiku pret glaimiem.
Tomēr pats Ulmanis līdz galam nekontrolēja šī kulta attīstību.
Lielāko pārmērību autori bija cilvēki līmeni zem Ulmaņa, starp kuriem visus sešus režīma pastāvēšanas gadus valdīja sīva, bieži nenovīdīga sāncensība. Attiecīgajās politiskajās cīņās Ulmaņa slavināšana kalpoja kā viens no līdzekļiem.
Ulmaņa režīms bieži salīdzināts ar diktatoriskajiem režīmiem tālaika Eiropā, sevišķi ar itāļu fašismu. Kas 15. maija Latvijai bija kopīgs ar konkrēto režīmu un kas – atšķirīgs?
Ulmanis 30. gadu sākumā patiešām sāka izrādīt interesi par itāļu fašismu. Kāds tam bija cēlonis? Lielās depresijas laikā itāļu propagandas aparāts izveidoja ārkārtīgi veiksmīgu sava fašisma propagandas kampaņu ārzemēs. Tika radīts iespaids, ka Itālija ir atradusi formulu sekmīgai valsts pārvaldes sistēmai, kura sastāv no kamerām un organiski nodrošina dažādu grupu iesaisti valsts pārvaldes procesos, un spēj mobilizēt cilvēkus sabiedriskajiem darbiem. Ulmanis bija noticējis itāļu sistēmas efektivitātei, tajā līdz galam neiedziļinoties un nospriežot, ka tā spētu risināt divas Latvijā pastāvošās problēmas – uzlabot ekonomisko situāciju un pārvarēt postimperiālo krīzi, t. i., integrēt Latgali, kā arī atšķirīgās etnoreliģiskās grupas un strādniecību. Ar korporatīvās sistēmas palīdzību visas minētās sabiedrības grupas rastu jēgpilnu vietu politiskajā sistēmā un kļūtu nacionālākas jeb latviskākas.
Faktiski Itālijā problēmu bija vairāk nekā saprašanas, tās korporatīvā sistēma bija nefunkcionāla, un tā labi nedarbojās arī Latvijā. Ulmani iespaidoja arī viņa īslaicīgā pieredze Vācijā 1933. gada rudenī, kad Hitlera režīmam sabiedrībā bija milzīgs atbalsts, kas jau pēc pāris gadiem sabruka. Turpmāk atbalstu šim režīmam, kas, tāpat kā Itālijā, bija stipri haotisks, lielā mērā nodrošināja karš, mobilizējot sabiedrību, nevis sajūsma par nacistu valdību.
Ulmanis nevienā brīdī nevēlējās to, kas patiesībā idejiski ir fašisms.
Mēģinājumi pārņemt itāļu pārvaldības sistēmu Ulmaņa režīmu nekādā gadījumā nepadarīja par fašistisku. Tas neatbilda fašisma definīcijai, jo nemeklēja ārējos un iekšējos ienaidniekus, nebija antisemītisks. Ulmanis un viņa tuvāko loks reti izteicās negatīvi par etniskajām minoritātēm. Ulmaņa režīms, vērtējot tālaika kontekstā, nebija vardarbīgs, varētu pat teikt tas bija salīdzinoši nerepresīvs. Būtisks jautājums: kas bija represīvāka – Ulmaņa laika Latvija vai Francija, vai citas tobrīd nomināli demokrātiskās valstis. Represiju apjoms Latvijā bija ļoti neliels un tika vērsts pret radikālajām sabiedrības grupām, tādām kā komunisti, kuri solīja asiņainu izrēķināšanos ar sabiedrības turīgāko daļu, vai labējie ekstrēmisti, pērkoņkrustieši, kam nepatika Ulmaņa centieni integrēt dažādas sabiedrības grupas latviešu nācijā. Tādējādi, atskaitot sociāldemokrātu arestus 1934. gada vasarā, Ulmaņa režīmam pārmest nežēlīgas represijas nav pamata.
Tomēr Ulmaņa režīms, kā norādīts atsevišķos avotos, bija vienīgais tālaika nedemokrātiskais režīms Eiropā, kas nesaglabāja kaut vai nominālu parlamentu. Tas bija likvidējis jebkādas tautas vēlētas pārstāvniecības – gan Saeimu, gan vēlētas pašvaldības – un tiecās kontrolēt visas sabiedriskās dzīves sfēras, tā, iespējams, ļaujot sevi definēt kā diktatūru vai pat totalitārismu.
Ulmaņa režīmam noteikti bija šis radikālais elements. Es primāri to izskaidrotu ar vienības, vienotas nācijvalsts ideju, kas bija saprotami, ņemot vērā minēto smago impērijas mantojumu un vardarbības pieredzi, etnisko, reliģisko un šķiru nodalītību. Tāds bija radikālo pārmaiņu mērķis, kuram režīms centās atrast ideoloģisko plānu. Principā Ulmanis mēģināja izdarīt to pašu, ko 19. gadsimtā paveica Francija vai Vācija Bismarka laikā, vai Lielbritānija, iekļaujot nācijvalstī skotus, velsiešus un dažādas angļu grupas. Taču starpkaru periodā to izdarīt jau bija krietni grūtāk, daudz kas bija mainījies, impēriju laiks bija strukturējis sabiedrību citādi nekā 19. gadsimta vidū.
Runājot par to, cik daudz varas bija Ulmaņa rokās, esmu secinājis, ka tomēr pastāvēja robežas. Ulmanis pilnībā nekontrolēja tiesu sistēmu un armiju. Viņš arī nevēlējās dot iemeslu par kaut ko protestēt līdz 1936. gadam amatā palikušajam Valsts prezidentam Kviesim un zināmā mērā rēķinājās ar viņa viedokli.
Ulmanis bija gudrs un spējīgs politiķis, kurš ļoti uzmanījās ar savas varas limitiem. Taču uzmanība sāka zust 1936. un 1937. gadā. 1937. gada rudenī, kad bija Ulmaņa sešdesmit gadu jubileja, personības kulta ekscesi sasniedza augstāko punktu. Konkrētā pieredze, šķiet, Ulmanim lika pārvērtēt šīs pārmērīgi personalizētās politiskās sistēmas lietderību.
1938. gada pirmajā pusē bija vairākas pazīmes, kas liecināja, ka Ulmanis uzsāka pakāpenisku varas decentralizāciju. Ja minētais process turpinātos, Ulmaņa režīms vairāk līdzinātos tām politiskajām sistēmām, kas tobrīd pastāvēja, piemēram, Igaunijā un Portugālē.
Tomēr jau 1938. gada septembrī, reaģējot uz Minhenes vienošanos, Ulmanis apturēja varas izkliedēšanu. Tobrīd tapa skaidrs, ka būs milzīga starptautiska krīze.
Tādēļ režīms atkal kļuva izteikti diktatorisks – šoreiz ar domu, ka krīzes laikā ir nepieciešama lēmumu efektīvāka pieņemšana, ko nodrošinātu lielāka kontrole Ulmaņa rokās.
Pārmērīga varas kontrole vienās rokās ir tas, ko Ulmanim bieži pārmet saistībā ar lēmumu nepretoties un pat neizrādīt nekādu protestu 1940. gada jūnijā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība un liela daļa sabiedrības paļāvās, ka vadonis visu atrisinās. Vai kritika ir pamatota?
Jāsāk ar to, ka laikposmā no 1938. līdz 1940. gadam vācu nacistu, itāļu fašistu un padomju komunistiskais režīms veica agresiju pret 17 Eiropas valstīm, no kurām tikai vienai – Somijai – izdevās veiksmīgi pretoties.
Neviena no stratēģijām, kuras pārējās valstis centās īstenot, lai novērstu okupāciju, nebija efektīva. Vai Latvijas gadījumā būtu iespējams sekmīgi pretoties Padomju Savienības masīvam uzbrukumam? Domāju, mēs netiktu pakļauti tik ātri, taču tas būtu asiņains karš ar milzīgiem upuriem. Labākajā gadījumā varbūt varētu nosargāt kādu valsts daļu. Tomēr tas ir maz ticams, it īpaši pēc tam, kad Igaunija pirmā pieņēma lēmumu nepretoties iebrukumam un sekmīga pretošanās vairs nebija iespējama.
Ulmaņa stratēģija līdz 1940. gadam – maksimāli vilkt laiku – nebija tā sliktākā konkrētajos ģeopolitiskajos apstākļos, sevišķi redzot, cik viegli tobrīd krita Francija.
Manuprāt, nav nekāda pamata upura kompleksam un vainas izjūtai par to, ka mums viena pēc otras uzbruka un iekaroja divas agresīvas, noziedzīgas lielvalstis.
Latvijai nebija rīcības modeļa, kas no tā pasargātu. Tādā ziņā es Ulmanim neko nevaru pārmest. Taču tas, ko viņam noteikti var pārmest, ir apvērsums un demokrātijas iznīcināšana, nedodot tai laiku nostiprināties, bet vietā piedāvājot šķietami efektīvāku pārvaldes modeli, par kura pareizumu Ulmanis savās padomju apcietinājumā uzrakstītajās piezīmēs izteica šaubas.
Raugoties ilgtermiņā, Ulmaņa mantojuma labā daļa ir centieni iedot sabiedrībai pozitīvu mītu par latviešu vēsturisko perspektīvu. Ulmanis bija pilnībā pārliecināts, ka vēsturiskajai patiesībai neatbilstošais jaunlatviešu mīts par 700 verdzības gadiem ir ārkārtīgi neveselīgs, tautas pašapziņu graujošs. Tā vietā Ulmanis piedāvāja naratīvus par senajiem latviešu virsaišiem, hercogu Jēkabu, dažādiem varoņstāstiem, ko demokrātiskā iekārtā, iespējams, būtu sarežģītāk iedzīvināt.
Rodas paradokss – Ulmanis kultivē tautas pašapziņu, vienlaikus tai atņemot iespējas pārvaldīt pašai sevi un ierobežojot vairākas individuālās tiesības.
Jā, tā ir. Tomēr Ulmaņa mērķis bija radīt lielu pārliecību par kolektīvo rīcībspēju. Ulmaņa politika ekonomiski bija visai veiksmīga un vērsta arī uz sociālās nevienlīdzības mazināšanu, kas demokrātiskā iekārtā, iespējams, būtu grūtāk panākams. Nevienlīdzības jomā, īpaši attiecībā uz sabiedrības trūcīgākās daļas dzīvi, Ulmaņa režīma laiks bija labāks nekā jebkad iepriekš un arī nekā vairumā padomju perioda. Latvijā strauji paplašināja vidusšķiru. Tam savukārt bija pozitīvs iespaids uz to, kā Latvijas sabiedrība pārdzīvoja padomju okupācijas laiku.
Atmiņas par tā dēvētajiem ulmaņlaikiem, kas objektīvi bija labāki par dzīvi padomju sistēmā, palīdzēja noturēt ideju par valsts neatkarības atjaunošanu.
Taču arī demokrātiska Latvija, pēc manām domām, būtu spējusi labi pastāvēt, ņemot vērā, ka tālaika Latvijas sabiedrība bija ļoti moderna, augsti izglītota un spējīga izcili pašorganizēties. Turpretī Ulmaņa īstenotais autoritārisms diezgan attīstīto sabiedrību daudzējādā ziņā pazemināja līdz infantilam stāvoklim. To nekādi nevar attaisnot. Nobeigumā ļaušu Ulmanim pašam kļūt par sevis izveidotās autoritārās sistēmas kritiķi, citējot viņa rakstīto 1940. gada rudenī: Mērķis bija visas tautas materiālā stāvokļa un kultūras dzīves pacelšana, bet trūkums bija tāds, ka līdz zināmam laikam viss tika paveikts no augšas, bez pašas tautas [..]. Tāds stāvoklis apgrūtināja darbu, jo cilvēki nevēlas, lai tos aplaimo no augšas, bet grib paši būt savas dzīves uzlabošanas aktīvi dalībnieki.
