Sanita Osipova: “Lai veidotu nacionālo identitāti, patriotisku sabiedrību, kas pārdzīvos visas krīzes, sabiedrības apziņā ir svarīgi nostiprināt to, kas bijis nācijas vēsturē, un mums visiem, tostarp valstij, pie tā ir krietni jāpiestrādā.”
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
1. maijs kā Satversmes sapulces sanākšanas diena ir metodiski deldēta ārā no sabiedrības atmiņas, saka Augstākās tiesas tiesnese, profesore SANITA OSIPOVA. Kam tā traucējusi un kāpēc ir pelnījusi redzamu vietu ne tikai svinamo dienu kalendārā, bet arī nācijas vēsturiskajā atmiņā – par to sarunā ar tiesībzinātnieci.
Šobrīd patriotisms kā izglītības mērķis ir lozungs bez seguma. Mani studenti ir izpētījuši, ka pat tautasdziesmas mācību grāmatās ir strauji sarukušas. Jau teicu, ka ir lietas, kuras jākopj, ar kurām nepiedzimst. Starp tām ir arī šī pilsoniskā apziņa. Tā jāattīsta jau no bērnības.
1. maiju, Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, zināmā mērā aizēnojis 4. maijs, Neatkarības atjaunošanas diena. Ar ko bija nozīmīga Satversmes sapulce?
Ar Satversmes sapulces sanākšanu Latvijā sāka veidoties tā valsts, kuru iezīmēja 1918. gada 18. novembris, parlamentāra demokrātija. Pirms tam izveidotā Tautas padome ar 1919. gada “Likumu par pavalstniecību” izveidoja pilsonības institūtu un deva tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem abu dzimumu pārstāvjiem, tā ierindojoties starp pirmrindniekiem Eiropā. Tomēr Tautas padome nebija tautas vēlēts likumdevējs. Satversmes sapulce kļuva par pirmo tautas demokrātiski vēlēto parlamentu Latvijas vēsturē. Tāpēc Satversmes sapulces sanākšanas diena – 1920. gada 1. maijs – ir ļoti būtisks moments mūsu nācijas vēsturē, jo tieši ar to sākas demokrātiskas un tiesiskas Latvijas pastāvēšana. Satversmes sapulce kā pirmais tautas vēlētais parlaments lika mūsu valsts tiesiskos pamatus.
Satversmes sapulce bija tā, kura izveidoja Latvijas valsti konstitucionāli, sāka attīstīt visas tiesību nozares, to, kas valsts pastāvēšanai ir vissvarīgākais.
Parasti saistībā ar Satversmes sapulci min tikai to, ka tā pieņēma mūsu valsts konstitūciju – Satversmi. Taču šī sapulce izdarīja daudz vairāk – radīja daudzus tiesību aktus un iesāka ļoti nozīmīgo agrāro reformu, pieņemot likumus, ar kuriem tika veidots valsts zemes fonds, tostarp muižniekiem atsavinot zemi, to sadalot zemniekiem un piepildot latviešu zemnieka seno sapni par “savu stūrīti zemes”.
Jāmin arī normatīvais regulējums par īres tiesībām, ko Satversmes sapulce izstrādāja situācijā, kad pēc kara bija izpostīts dzīvojamais fonds un daudziem trūka mitekļa. Piedāvājums bija mazs, un cenas – augstas. Valsts, iejaucoties īres tirgū, noteica īres maksas griestus un paredzēja, ka bez objektīva pamata īrnieku nevar izlikt no dzīvokļa.
Sevišķi jāatzīmē 1921. gada “Likums par laulību”. Iepriekš Krievijas impērijā bija tikai baznīcas, bet ne laicīgā laulība.
Satversmes sapulce ieviesa modernu, eiropeisku laulību, kuru varēja noslēgt civilstāvokļu aktu iestādē un kuru drīkstēja arī brīvi šķirt.
Tomēr palika arī iespēja laulāties reliģiskā ceremonijā, ja jaunlaulātie to vēlējās. Tieši laulības šķiršanas brīvība bija milzīgais ieguvums, par kuru Aspazija Satversmes sapulcē sacīja, ka “Likuma par laulību” pieņemšana ir pielīdzināma sieviešu atbrīvošanai no dzimtbūšanas.
Proti, iepriekšējais regulējums paredzēja, ka sieva ir vīra varā – vīrs pārvalda sievas īpašumu, pārstāv sievu tiesas priekšā, sieva bez vīra atļaujas nevarēja strādāt algotu darbu, vīrs drīkstēja sievu un bērnus sodīt par pārkāpumiem. Ar jauno likumu, kuram konservatīvā prese pārmeta ģimenes lomas mazināšanu, sāka demontēt patriarhālo laulību, nostiprinot laulāto vienlīdzību. Satversmes sapulce ķērās pie milzīga darba, lai no Krievijas impērijas mantoto nevienlīdzīgo kārtu sabiedrību, kurā katrā teritorijā bija spēkā atšķirīgas privāttiesības (arī Kurzemē un Vidzemē jeb Baltijas guberņās bija spēkā vienas civiltiesības, bet Latgalē – citas), saliedētu vienotā tiesiskā, demokrātiskā un līdztiesīgā valstī.
Daudzās valstīs par svētku dienu ir noteikta konstitūcijas spēkā stāšanās diena, bet Latvijā – Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Kāpēc šāda likumdevēju izvēle?
Satversme tika apstiprināta 1922. gada 15. februārī. Toreiz likumdevēji vēl nezināja, ka Satversme ir pieņemta pilnībā, jo nepieņemta bija palikusi tās otrā daļa par pamattiesībām, kuru bija paredzēts apstiprināt vēlāk, taču beigu beigās to tā arī nepieņēma, jo trešajā lasījumā jeb balsojumā 1922. gada 5. aprīlī pietrūka balsu. Tāpēc sanāca, ka Satversme, kas stājās spēkā, tika apstiprināta 15. februārī, kad tika pieņemta Satversmes pirmā daļa.
Starpkaru periodā Satversmes sapulces sasaukšanas diena tika svinēta daudz plašāk – ar svinīgu Saeimas sēdi un, kā vēsta tālaika prese, kupli apmeklētām armijas parādēm. Šādi pasākumi tagad raksturīgi 4. maija svinībām. Vai Satversmes sapulces sasaukšanas diena kā svētku diena līdz ar paaudžu nomaiņu pakāpeniski ieslīgst aizmirstībā?
Pēc kara un apdraudējumu gadiem, kas bija nākuši pāri jaundibinātajai Latvijas Republikai, bada un nemieru nomocītie cilvēki saprata, ka beidzot var būvēt savu valsti, un ar milzīgu entuziasmu devās pie vēlēšanu urnām. Tā bija pirmā iespēja šo savu jaundibināto valsti iedzīvināt ar savām pilsoniskajām tiesībām un pilsonisko aktivitāti, ko vēlāk atzīmēja, plaši svinot 1. maiju. Taču pēc tam 1934. gadā nāca 15. maijs, Ulmaņa apvērsuma diena, kas aizstāja 1. maiju. Demokrātiskā Latvija un Satversme tika aizstāta ar “jaunu veiksmes stāstu” – vadoņa Latviju. Ulmaņa laikā propaganda apzināti strādāja, lai 15. maijs kļūtu par nācijas galvenajiem valstiskajiem svētkiem. Arī turpmāk 1. maijs kā demokrātijas un parlamentārisma diena ticis metodiski deldēts ārā no sabiedrības atmiņas, jo pēc padomju okupācijas 15. maiju nomainīja 17. jūnijs kā padomju varas atjaunošanas diena, 9. maijs kā uzvaras diena Tēvijas karā un 7. novembris kā Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas diena. Savukārt 4. maiju kā valsts neatkarības atjaunošanas dienu joprojām dzīvi atceras tās paaudzes, kas iesaistījās Atmodas procesos, piedalījās janvāra barikādēs. Taču 1. maijs noteikti ir būtiski mūsu nācijas svētki, kuros atzīmējam nu jau 105. sava parlamentārisma gadadienu!
Lai veidotu nacionālo identitāti, patriotisku sabiedrību, kas pārdzīvos visas krīzes, sabiedrības apziņā ir svarīgi nostiprināt to, kas bijis nācijas vēsturē, un mums visiem, tostarp valstij, pie tā ir krietni jāpiestrādā.
Tāpēc skolā ir mērķtiecīgi jāmāca vēsture, literatūra, tie mācību priekšmeti, ar kuriem tiek veidota topošā pilsoņa nacionālā identitāte, tajā skaitā apziņa, ka Latvija kā parlamentāra demokrātiska valsts ir radīta pirms 105 gadiem. Tas nav pašsaprotami, ja par to nepastāsta. Jauniešiem allaž liekas, ka pasaule ir sākusies tikai ar viņiem. Ja nav šo zināšanu, kopīgo svētku un rituālu, kas skaidro pagātnes nozīmīgos notikumus, tad tie pagaist no sabiedrības atmiņas dažu paaudžu laikā.
Jāuzsver, ka 1. maijs arī pēc valsts atjaunošanas ir bijis viens no pirmajiem kandidātiem, kuru iesaka izņemt no svētku dienu saraksta, kad tiek meklēta vieta kādai jaunai.
Tās ir nezināšanas sekas. Tie, kas to piedāvā, nezina savas nācijas vēsturi, nezina šos atslēgas momentus, kuri ir svarīgi valsts un nācijas veidošanās procesā. 18. novembris un 1. maijs ir būtiski brīži Latvijas Republikas izveidošanā. Turklāt 1. maijā tika piedzīvots tas fantastiskais, neatkārtojamais nacionālā pacēluma mirklis, kad pilsoņi apzinājās, ka paši var lemt par savu nākotni, ko apliecina gan kandidātu, gan vēlētāju, tostarp sieviešu, aktivitāte Satversmes sapulces vēlēšanās. Tikko sievietes ieguva šīs vēlēšanu tiesības, viņas izmantoja iespēju kandidēt un tika ievēlētas. No Satversmes sapulcē ievēlētajiem 164 deputātiem sešas bija sievietes: Klāra Kalniņa, Aspazija, Valērija Seile, Berta Vesmane, Zelma Cēsniece-Freidenfelde un Apolonija Laurinoviča.
Sievietes bija arī aktīvākās Satversmes sapulces vēlētājas, bet 1922. gada oktobrī pirmajā Saeimā vairs netika ievēlēta neviena sieviete. Kā tas ir izskaidrojams?
Vēsturnieces Inetas Lipšas pētījums “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934”, kas ir arī ļoti interesanta lasāmviela, kurā noķerts laika gars, liecina, ka tur sava loma bijusi izmaiņām balsu skaitīšanas kārtībā. Tās tika veiktas, lai dotu lielāku brīvību vēlētājiem un vienlīdzīgākas tiesības, tostarp sievietēm. Taču sekas bija tādas, ka sievietes tika iekļautas sarakstos, bet vairs netika ievēlētas parlamentā visu starpkaru periodu, izņemot pēdējo Saeimu, kurā ievēlēja Bertu Pīpiņu, kas tajā brīdī bija populārāka nekā Kārlis Ulmanis.
Jā, sākot ar pirmo Saeimu, vēlēšanās tika ieviesti tā dēvētie grozāmie saraksti. Proti, kārtība, kad izvēlētā saraksta vēlēšanu zīmē vēlētājs varēja izsvītrot kandidātus, kuru ievēlēšanu neatbalsta, vienlaikus to vietā drīkstot ierakstīt sev tīkamus kandidātus no citiem kandidātu sarakstiem. Taču arī šī kārtība taču neliedza balsot par sievietēm.
Jā, saskaņā ar Lipšas kundzes pētījumu tieši grozāmie saraksti bija par pamatu tam, ka partijas sarakstos sievietes gan ieliek, tostarp diezgan vadošās pozīcijās, taču vēlētāji ar savām korekcijām panāca to, ka kungi aiziet sievietēm pa priekšu. Sabiedrībā valdošie stereotipi tai brīdī tomēr bija tādi, ka sieviete ir mājas pavarda sargātāja, bet vīrietis – tas, kurš strādā ģimenes, sabiedrības un valsts labā.
Sabiedrība mainās ļoti lēnām. Patriarhālā sabiedrība nevar vienā naktī pārtapt par līdztiesīgo sabiedrību. Šie dzimumu stereotipi joprojām pastāv, pat neraugoties uz to, ka tik ilgi nodzīvojām padomju sistēmā, kura īpaši uzsvēra dzimumu līdztiesību. Piemēram, agrāk, kad sievietes bez vīra atļaujas nedrīkstēja strādāt algotu darbu, viņas veica mājsaimnieces pienākumus, bet vīram bija pienākums nodrošināt ģimeni, jo viņš bija vienīgais pelnītājs. Šobrīd esam panākuši, ka algas lielākoties ir vienlīdzīgas abiem dzimumiem, bet sieviete joprojām gaida, ka vīrietis viņai izmaksās, ka segs mājsaimniecības un citus izdevumus utt. Tas nāk no šīs iepriekšējās kārtības, kad sieviete nepelnīja un vīrs uzturēja ģimeni. Likumus, ar kuriem mēģina panākt dzimumu līdztiesību, var pieņemt samērā ātri, bet sabiedrība inerces pēc vēl ilgi iet pa vecajām sliedēm.
Vēlētāju aktivitāte Satversmes sapulces vēlēšanās bija milzīga. Tā pārsniedza 80% un arī turpmākajās Saeimas vēlēšanās saglabājās apmēram tikpat augsta. Kā jau minējāt, sabiedrība jaunās valsts veidošanā metās ar lielu degsmi. Kāpēc, jūsuprāt, tā tik viegli akceptēja Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā un tam sekojošo atteikšanos no Satversmes un demokrātijas, proti, savām tiesībām pašiem noteikt valsts dzīvi?
Gaumes sajūta, garšas sajūta, takta sajūta – tās visas ir jākopj; ar tām nepiedzimst. Arī demokrātijas pieredze, diskusiju kultūra, cieņa pret pretēju viedokli nāk tikai ar laiku, dzīvojot demokrātijā. Demokrātijā pastāv viedokļu plurālisms, dažādās idejas tiek paustas publiskā diskusijā. Mums jāspēj tās līdzsvarot, panākt kompromisu, lai nonāktu pie kāda kopsaucēja, tā, kas konkrētajā brīdī nācijai ir vissvarīgākais. Taču mēs nācām no autoritārās Krievijas impērijas. Tolaik mums šādas pieredzes pietrūka, nebija izpratnes par ļoti daudzām lietām, tostarp par varas dalīšanu, kas noteic, ka viena varas atzara pārstāvji nedrīkst būt citā atzarā, jo citādi viņi pieņem un izpilda lēmumus, ko paši ir pieņēmuši.
Starpkaru Latvijā, piemēram, Saeimā kā deputāti varēja darboties tiesneši – viņi no tribīnes runāja par tiesnešu apdraudējumiem, par tiesnešu algas jautājumiem. Saeimas pārstāvis vienlaikus varēja būt ministrs. Viens cilvēks varēja sēdēt uz diviem krēsliem. Bija skaidrs, ka Latvijas demokrātijā, parlamentārismā ir jāiebūvē vēl kaut kas izlīdzsvarojošs.
Baltvācu deputāti 30. gadu sākumā sāka virzīt pavisam modernu ideju par konstitucionālo tiesu. Taču šī ideja nekur tālāk netika, jo notika valsts apvērsums.
Runājot par sabiedrības reakciju uz šo apvērsumu, jāņem vērā arī tas, ka konservatīvais latvietis nosliecās par labu piezemētākām vērtībām. Ekonomiskā situācija valstī pēc kara neatjaunojās tik ātri, kā gribētos. Nozīme bija arī pasaules ekonomiskajai krīzei. Tāpat jāatceras, ka tolaik viscaur Eiropā nostiprinājās autoritārisma idejas, kas atbalsojās arī Latvijā. Tas lasāms tālaika Latvijas presē – tiek minēts, ka demokrātija ir sevi izsmēlusi, un aprakstīti ārvalstu veiksmes stāsti, kuros jau darbojas fīrers vai duče. Neraugoties uz to, Latvijā demokrātija noturējās ilgāk nekā daudzās citās valstīs, arī ilgāk nekā kaimiņos Lietuvā un Igaunijā.
Nācijai ir nepieciešama ilgstošāka pieredze sevis pārvaldīšanā, un tas ir arī nacionālās un katra indivīda pašcieņas jautājums: vai es pats gribu lemt par to, kas notiek manā dzimtenē arī laikos, kad tai klājas slikti, vai arī – paeju maliņā un gaidu stingru roku, kas rīkosies manā vietā?
Satversmes sapulce lēma, ka Latvija būs republika – no latīņu res publica, kas nozīmē kopīgu, publisku lietu. Zemā līdzdalība vēlēšanās, mazais biedru skaits politiskajās partijās un citās nevalstiskajās organizācijās liek secināt, ka valda pilsoniskā apātija un iedzīvotāji ir vīlušies politikā. Rodas šaubas par to, cik lielā mērā šobrīd sabiedrība savu valsti uztver kā kopīgu lietu, kuru veido pilsoņu iesaistīšanās valsts dzīves noteikšanā.
Ja sabiedrībai nepatīk tas, ko politiķi dara, tad tā pati par to ir līdzatbildīga, jo ir deleģējusi viņiem tiesības to darīt. Politiķus, kas nedarbojas tā, kā tauta tos pilnvarojusi, mēs bieži vien nesaucam pie atbildības un nākamajās vēlēšanās atkal ievēlējam.
Patlaban tiek īstenotas ļoti daudzas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes, lai atmodinātu un informētu cilvēkus, piemēram, tādi pasākumi kā “Lampa”. Viss sākās ar Latvijas simtgadi, kuras lozungs bija “Es esmu Latvija”. Cilvēki ir jāuzrunā, tostarp valstij tas būtu jādara ar izglītības sistēmas starpniecību – viens no tās mērķiem ir veicināt patriotismu. Bet vai kāds seko līdzi tam, vai ar mūsu izglītības sistēmā noteiktajiem izglītības standartiem šis patriotisms tiek ieaudzināts? Šobrīd patriotisms kā izglītības mērķis ir lozungs bez seguma. Mani studenti ir izpētījuši, ka pat tautasdziesmas mācību grāmatās ir strauji sarukušas.
Jau teicu, ka ir lietas, kuras jākopj, ar kurām nepiedzimst. Starp tām ir arī šī pilsoniskā apziņa. Tā jāattīsta jau no bērnības.
Ir ļoti bēdīgi, kad saka: “Man patīk Latvijas daba, bet nepatīk Latvijas valsts.” To nevar tā nodalīt. Ja “es esmu valsts”, tad tas nozīmē, ka atzīstos savā bezspēcībā. Ir valstis, kurās līdzdalība vēlēšanās ir noteikta ne tikai kā tiesības, bet arī kā pienākums. Ja dzīvojam demokrātijā, tad ir jāpiedalās vēlēšanās, nevis jāstāv maliņā, pēc tam kritizējot to, ko manā vietā ir izdarījis kāds cits.
Varētu iebilst, ka nepiedalīšanās vēlēšanās var būt ne tikai vienaldzības, bet arī noteiktas politiskās attieksmes izpausme.
Ja cilvēkam kaut kas nepatīk politiskajā piedāvājumā, tad viņam ir iespēja radīt pašam savu piedāvājumu, iesaistoties politikā ar aktīvu rīcību. Kādā projektā esmu bijusi mentore baltkrievu meitenei, kas dzīvo Latvijā, mācās latviešu ģimnāzijā un novērtē to, kas mums ir, bet ko paši nereti vairs nenovērtējam, – brīvību, vārda brīvību, politiskās izvēles iespējas, kas tepat kaimiņos, Krievijā un Baltkrievijā, sabiedrībai ir atņemtas. Neiesaistoties politikā, nepiedaloties vēlēšanās, apdraudam paši savas brīvības un atstājam lemšanu par valsti tādiem politiskajiem spēkiem un idejām, kuras mums nepatīk un var būt arī bīstamas.
Minējāt demokrātijas būtībai pretējo attieksmi – gaidas, kad nāks kāds, kas visu izlems mūsu vietā. Tas sasaucas ar ik pa laikam cilāto strīdīgo ideju par tautas vēlētu prezidentu ar plašākām pilnvarām. Tieši šis jautājums izraisīja vislielākās domstarpības arī Satversmes sapulcē, kura Latviju tomēr izšķīrās izveidot kā izteiktu parlamentāru republiku. Kā raugāties uz minēto priekšlikumu?
Parlamentārai valstij nav nekādas vainas, un arī ar tagadējām pilnvarām prezidents var izdarīt ļoti daudz. Viņš ir ass figūra, kas ar savu darbību spēj ietiekties visās varās: var izsludināt Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas, sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdes, var vērsties Satversmes tiesā. Valsts prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks.
Kā pareizi atzīmējāt, Satversmes sapulcē bija asas diskusijas par tautas vēlētu prezidentu. To noraidīja, jo tikko bija piedzīvots Krievijas carisms un bija bažas, ka vienai personai būs pārāk daudz varas. Kā vienmēr Latvijā, lemjot par šo jautājumu, tika arī domāts par konkrētu personu, ko tauta, nedod Dievs, varētu ievēlēt... Latvija ticēja tautas ievēlētam parlamentam, ap kuru tad viss pārējais rotē, kurš izveido pārējos valsts orgānus, tostarp ievēlot Valsts prezidentu. Satversmes sapulces pieņemtais parlamentārais modelis sasaucas ar lielu ticību parlamentārismam visā Eiropā starpkaru perioda sākumā. Latvija iekļāvās kopējā plūsmā.
Saeimas darba kārtībā ir Valsts prezidenta ierosinājums mainīt augstāko politiski profesionālo amatpersonu – Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera – izvirzīšanas kārtību un 10 Saeimas deputātu vietā šīs tiesības piešķirt Valsts prezidentam, neskarot Saeimai tiesības pieņemt galīgo lēmumu par izvirzītajiem kandidātiem. Vai tas, jūsuprāt, būtu vērtējams kā solis prom no Satversmes sapulces savulaik izvēlētā parlamentārā modeļa?
Ar šiem grozījumiem Saeimai netiek atņemtas lemšanas tiesības, tai tāpat piederētu galavārds, apstiprinot vai noraidot Valsts prezidenta izvirzītos kandidātus. Protams, ka prezidents neizvirzīs šiem amatiem kādus gadījuma rakstura cilvēkus un noteikti iepriekš konsultēsies ar nozares pārstāvjiem, Saeimas frakcijām. Es domāju, tas kopumā varētu darboties ļoti labi. Jāatzīmē, ka daudzi profesionāļi patlaban nepiekrīt sevis nominēšanai šiem amatiem, jo nevēlas vēlāk tikt sasaistīti ar kādu politisko partiju. Ja viņus uzrunātu politiski neitrālais Valsts prezidents, tad šādas problēmas nebūtu.
Taču ir bažas, ka tādējādi Valsts prezidents, kuram atbilstoši Satversmei jābūt politiski neitrālam un primāri reprezentatīvai figūrai, varētu tikt iesaistīts tā dēvētajā politiskajā tirgū un zaudēt minēto pozīciju.
Valsts vara ir vienota, un visiem ir jāstrādā kopā. Varas atzari nevar būt savstarpēji nodalīti tā, ka tie savā starpā nesarunājas, ja kopējais mērķis ir viens – labklājīga, ilgtspējīga Latvija.
Latvijā, kur ir pieņemts domāt, ka politika principā nav nekas labs, lai apzīmētu politiskos procesus, ir ieviesušies vārdi ar ļoti negatīvu nokrāsu. Tam, ko mēdz saukt par politisko tirgu un ko tādējādi saista ar kaut ko netīru un korupcijai līdzīgu, ir iespējams piemērot arī tādus jēdzienus kā politiskās debates vai diskusijas, kas ir pilnīgi normāla politiskā procesa daļa demokrātijā, lai par kaut ko vienotos. Politiķiem ir kaut kā jāsarunājas un jānonāk pie kopsaucēja vai vismaz jāmēģina tuvināties pozīcijās, lai nobalsotu par kādu risinājumu. Demokrātija ir nemitīgs dialogs, kurā runā gan politiķi savā starpā, gan pilsoniskā sabiedrība.
Tuvojas arī 4. maijs, Neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena, kurai šogad atzīmēsim 35. gadskārtu. Šie svētki ir ieguvuši arī Baltā galdauta svētku apzīmējumu. Kā uz to raugāties? Vai ir pamats bažām, ka ar šādu apzīmējumu tiek panākta zināma šo svētku profanācija, kas ved prom no to pamatidejas?
Baltais galdauts jau nav tikai mielasts. Tā ir svinīga kopā sanākšana, emocionāls pārdzīvojums. Baltais galdauts pauž gan jaunu sākumu, gan tīrību. Ir doma, ka cilvēki pie šī galdauta sanāk ne tikai ģimenes lokā, bet plašāk, publiskās vietās, vienlaikus šie svētki savā ziņā ir arī intīms, dziļi personisks pasākums.
Man ir prieks, ka šāda ideja vispār parādījās un ka tika piedāvāts, kā šos svētkus svinēt. Tas ir svarīgi nacionālās identitātes stiprināšanai, jo dod noteiktas “instrukcijas”, kas veido tradīciju. Pateicoties kopīgai izpratnei par to, kā svinēt, cauri gadsimtiem, arī padomju laikiem ir izdzīvojuši tādi svētki kā Ziemassvētki, ziemas saulgrieži, Jāņi un Lieldienas, kurās savijas gan kristīgās, gan pagāniskās tradīcijas ar olu ripināšanu un šūpošanos. Ja kādus jaunus svētkus, kas mums ir svarīgi, katrs svinēsim citādi, tad šie svētki bez noteiktām tradīcijām neveidosies kā nacionālās identitātes sastāvdaļa.
