Izprast Latvijas identitāti

Vai identitāti var definēt

Pirms vairāk nekā 40 gadiem britu sociālpsihologi Henrijs Tedžfels (H. Tajfel) un Džons Tērners (J. Turner) lika pamatus sociālās identitātes teorijai. Atbilstoši tai termins “identitāte” ir skaidrots arī Nacionālajā enciklopēdijā:

^{“Tā ir vienādība jeb tāpatība kādā priekšmetu vai parādību kopā vai virknē; sociālo un psiholoģisko parādību jomā – cilvēka uzvedības un personisko īpatnību noturība laikā un piederības apziņa tai vai citai sociālai kategorijai, kā arī pazīmju, slieksmju, rakstura u. tml. tāpatība noteiktas sociālas grupas ietvaros.”}

Tomēr, vai ir iespējams definēt nacionālu, valstisku identitāti, kurā saplūst dažādi cilvēki un sociālās identitātes?

Satversmes simtgadei veltītajā žurnāla “Jurista Vārds” eseju krājumā par Latvijas konstitūcijā ietvertajiem jēdzieniem atsevišķi izcelta arī Latvijas identitāte. Ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris raksta:

^{“Latvijas valsts identitāti ir neiespējami definēt vienā rindkopā vai kādā īpašā ievadā. Latvijas valsts identitāte ir kas lielāks. Latvijas valsts identitātes avots ir Latvijas tauta, visa daudzveidīgā Latvijas sabiedrība. 21. gadsimtā nav jāsaka priekšā, gluži kā Vecā Stendera Bilžu ābecē, kas ir Latvija un kāda ir Latvijas valsts jēga. Latvijas valsts jēga un pamats ir Latvijas tauta, kas Satversmē ieliktās vērtības apliecina ik dienu.}^”1

Savukārt vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans atzīst, ka nezina, vai tāda Latvijas (valsts) identitāte vispār ir, bet vienlaikus saskata to kā svarīgu konceptuālo problēmu. H. Tumans atsaucas uz spāņu filosofa Hosē Ortegas i Gaseta (J. Ortega y Gasset) viedokli par valsti kā kopīgas dzīves projektu, kas apvieno cilvēkus vienotai darbībai un ir valstiskās identitātes pamats:

^{“Lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: “Kas mēs bijām vakar?”, “Kas esam šodien?”, “Kas gribam būt rīt?” Katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma “mēs–viņi” pamata. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt}^.”2

Raksturojot Latvijas identitāti, runā un raksta par valstisko, nacionālo, latvisko, etnisko, nācijas, kultūras, valodas, etnogrāfisko, politisko, pilsonisko utt. identitāti. Nereti skatījumu papildina ar eiropeisko, reģionālo, lokālo u. c. identitātes dimensijām. Tie ir atšķirīgi identitātes konceptuālie risinājumi, kas sniedz vērtīgu ieskatu Latvijas identitātes daudzveidīgajā izpratnē. Vienlaikus tas rada risku noslīkt identitāšu pārbagātībā, līdz ar to risku pazaudēt pašiem sevi.

Ir bijis daudz mēģinājumu formulēt Latvijas identitāti, tostarp uz apzinātās identitātes pamata veidot tādu Latvijas tēlu, kas mūsu zemi, tautu un valsti prezentētu citur pasaulē. Lielākoties tie nav bijuši veiksmīgi.

Pirmkārt, tādēļ, ka identitāte nav viegli un vienkārši aptverama, tā jāmeklē dziļos un komplicētos būtības slāņos.

Latvijas identitāti tās daudzveidības un sarežģītības dēļ grūti definēt, vēl grūtāk – ietvert vienā veidolā.

Otrkārt, katram nejauši satiktam cilvēkam ir savs subjektīvs, nereti visai miglains priekšstats par Latvijas identitāti. Arī starp zinātniekiem un ekspertiem nav vienprātības. Visdrīzāk tādas arī nebūs, vismaz tikmēr, kamēr netiks panākta kompetenta vienošanās par to, kas veido Latvijas identitātes kodolu un kas to papildina un bagātina.

Kāpēc tas ir svarīgi jeb kā neizšķīst globalizācijas procesos

Katram cilvēkam ir sava personiskā identitāte, kuru veido viņa unikālā, individuālā patība. Tai būtiska ir sociālā dimensija, jo, dzīvojot un darbojoties sabiedrībā, katrs no mums pieder vairākām sociālajām grupām. Gan tādām, kuras apzināmies kā savējās, gan tādām, kurām esam piederīgi pat tad, ja paši to neapjaušam. Vēl vairāk ir to sociālo grupu, kurām mēs nepiederam.

Daudz ir arī tādu grupu, no kurām mēs norobežojamies, jo identitātei ir vajadzīga ne tikai piederības apzināšanās, bet arī norobežošanās no svešā.

Lielākajai daļai cilvēku Latvijā, lai kur viņi atrastos, svarīga ir piederība savai tautai, valstij, noturīga saikne ar savu zemi, īsāk sakot, – Latvijas identitāte. Pat tad, ja ne katrs par to ir aizdomājies.

Latvijas identitātes nozīmīgumu trāpīgi uzsver zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis.3 Viņš akcentē risku mums kā nācijai un tautai ar savu nacionālo kultūru pazust globalizācijas procesos, asimilēties lielākās pasaules kultūrās vai citādi saraut saiti ar to, ko saprotam ar vārdu “latvietība”.

Satversmes tiesa ir formulējusi, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un pamatnācijas pastāvēšana un attīstība.

Latvijas diasporas pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto viedoklī par to, kas ir latviešu nācija, secina:

^{“Varētu sacīt, ka latviešu nācijas jēdziena iekļaušana Satversmē vienkārši atspoguļo mūsu laikam raksturīgo “glokalizāciju” jeb “universalizējošu un individualizējošu tendenču vienlaicīgu pastāvēšanu sociālajās, politiskajās un ekonomiskajās sistēmās”. Bet, lai latviešu nācijas jēdzienā iekodētā nacionālā pašapziņa kalpotu tās virsmērķim nodrošināt gan pašas latviešu nācijas, gan Latvijas tautas un līdz ar to arī Latvijas valsts ilgnoturību uz vietas un starptautiskajā telpā, svarīgs kopīgs uzdevums ir dziļāk izprast šī jēdziena vēsturisko nozīmi un to iedzīvināt laikmetīgi.”}4

Vai Latvijas identitātes kodolu veido nacionālā identitāte

Nacionālā identitāte ne vien raksturo personības stabilās saites ar mūsdienu nacionālo valsti un piederību tai, bet arī formē valsts un Latvijas sabiedrības satvaru.

Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova nacionālās identitātes problemātikā par svarīgu un sākotnēju uzskata atbildi uz jautājumu: “Kā radās Latvijas valsts?” Arī līdz 1918. gadam mēs nedzīvojām ārpus valsts, nebijām bez pavalstniecības. Mēs dzīvojām citā valstī un bijām Krievijas impērijas pavalstnieki. Teritorija jau bija, mūs nedzina prom no Latvijas teritorijas, kā tas notika Staļina laikā, kad latviešus izsūtīja no dzimtajām zemēm. Mēs mājās runājām latviski, taču skolā tā nedrīkstēja. Kāpēc mums vajadzēja savu valsti? Tāpēc, ka tur mums darīja pāri un tika pieņemti lēmumi, kas mums likās netaisnīgi. Mums bija sajūta, ka varam zaudēt latviskumu, nacionālo identitāti.

Nacionālā identitāte, viņasprāt, ir apziņa, ka mums ir vajadzīga tāda pārvalde, kur mēs justos labi, būtu kā mājās. Latvija dibina savu valsti visiem, kuri Latvijā jūtas piederīgi, jūtas kā mājās.

Nacionālā identitāte ir iesakņošanās. Valoda, protams, ir vitāli svarīga, bet tā nav vienīgais, kas nosaka nacionālo identitāti.

Par ko mums tagad ir jādomā? Par to, kā mēs savus cilvēkus vienosim pie savas valsts un zemes.

Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela papildina nacionālās identitātes izpratni ar kultūrvalsts un kultūrpiederības dimensijām. Viņa uzsver, ka nacionālā kultūra, identitāte ir tā, kas mūs piesaista noteiktai laiktelpai. Tieši kultūrpiederības dēļ mēs esam dažādi, interesanti, līdz ar to – vērtīgi. Kultūrpiederībā balstītā nacionālajā identitātē atspoguļojas mūsu attieksme un izpratne: attieksme pret pasauli, vidi, citiem cilvēkiem jeb sociālā dimensija un attieksme pret labklājību jeb ekonomiskā dimensija. Identificēšanās ar nacionālo kultūru rada piederības sajūtu un iespēju piekļūt vērtībās balstītiem cilvēktīklojumiem, kas spēj organizēties un sniegt savstarpēju atbalstu pat kara, pandēmijas vai katastrofas apstākļos.

Latvijas Republikas Satversmē Latvija raksturota kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts. Nacionālu valsti tikai šķietami varētu izprast vienīgi kā etnisku, monokulturālu latviešu valsti. Šāda pieeja izriet no vairākiem aspektiem, tostarp savulaik skolā mācītā, ka nācija ir sociāli etniska cilvēku kopība. Tas ir novecojis un mūsdienu, tai skaitā Latvijas, realitātei neatbilstošs koncepts. Piemēram, Britu enciklopēdijā nācija tiek definēta kā cilvēku grupa ar kopīgu valodu, vēsturi, kultūru un (parasti) ģeogrāfisko teritoriju.

Tātad arī nacionālā identitāte, kas ir sociālā un politiskā procesā veidojies fenomens, ir saprotama daudz plašāk nekā etniskā identitāte.

Vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Gatis Krūmiņš intervijā LV portālam analizē, kā 2020. gada nogalē veiktās socioloģiskās aptaujas dalībnieki ir atbildējuši uz pētījumā uzdotajiem jautājumiem: “Vai latvieši ir politiska vai etniska nācija?”, “Vai ar vārdu “latvieši” mēs saprotam konkrētu tautību, vai arī cilvēku kopu, kas dzīvo konkrētā teritorijā?” Viņš secina:

^{“Šobrīd, šķiet, mums vajadzētu runāt par pilsonisku nāciju. Pilsoniskā līdzdalība, demokrātija un citas eiropeiskas vērtības varētu būt visu sabiedrību apvienojošais elements. Mums vajag uzlikt tādu kā vienojošu cepuri visai dažādībai, kas mums Latvijā ir pieejama. Lai šī dažādība nešķeltu, kādu neaizvainotu vai neliktu justies nepilnvērtīgam. Ļoti svarīgi ir atrast kopīgas, vienojošas intereses, kas ir balstītas konkrētās vērtībās.”}

Nacionālā identitāte, ja vien to neizprotam pārlieku sašaurināti, veido Latvijas identitātes kodolu. Šāda izpratne uzskatāmi parāda arī to, ka mūsdienās Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kurā ir garantēta latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšana un attīstība.

Vai lokālās identitātes atklāj unikālo Latvijas identitātē

Nevar noliegt un ignorēt nevienu Latvijai raksturīgo identitāti. Tās papildina un padziļina Latvijas identitātes izpratni. Pašlaik īpaša uzmanība tiek pievērsta lokālajām identitātēm, kuras Latvijas kopējo identitāti papildina ar vēsturisko zemju, novadu, kā arī pilsētu, pagastu u. tml. identitāšu unikalitāti.5 Daudzviet Latvijā, pateicoties novadpētniecības entuziastu pūliņiem, ir apzināts un uzkrāts bagātīgs materiālās un nemateriālās kultūras klāsts, kas dod iespēju šādas identitātes saskatīt gan šodienas, gan vēsturiskās pagātnes, gan potenciālajā nākotnes kontekstā.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, Latvijas Mākslas akadēmijas padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits uzsver, ka mūsu kopīgā identitāte ir iemesls, kāpēc mēs vispār esam Latvijā un jūtamies piederīgi valstij. Pandēmijas laiks daudz ko iemācīja par mums pašiem, par mūsu identitāti. Mēs kādu laiku devāmies nevis uz ārzemēm, bet ceļojām no viena novada uz otru, staigājām pa dabas takām. Tas ļāva mums spēcīgāk iepazīt gan Latvijas kopējo identitāti, gan lokālās identitātes, kā arī rast atbildi uz jautājumu: “Kāpēc mēs šeit vēlamies dzīvot?”

Lībiešu pieredze ir parādījusi, ka identitātes, sava “es” saglabāšana ir iespējama tikai apzinātā darbībā.

Ja lībieši pēdējo simt gadu laikā nebūtu apzināti strādājuši pie tā, lai saglabātu savu valodu un kultūru, tad jau pirms kāda laika lībiešu vairs nebūtu.

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir pētījis lokālo identitāšu atšķirības. Mūsu vēsturisko zemju noteikšana, viņaprāt, iezīmēja arī lokālās identitātes.

Esam izpētījuši, ka lokālā Latvija ir ārkārtīgi dažāda. Latgale un Sēlija ir ar ļoti spēcīgu lokālo identitāti. Toties vidzemniekiem kopējā Vidzemes identitāte nav izteikta.

Gan akadēmiskajā vidē, gan ārpus tās ir viedokļi, ka, veicinot lokālās identitātes, var pazaudēt nacionālo identitāti. Nevajag baidīties, bet attīstīt arī piederību lokālajām vietām. Patlaban mēs cenšamies sasniegt kaut ko vienotu, taču lokālās identitātes dod unikālo, kas Latvijā ir.

Par Latvijas identitāti izteiktos viedokļus īsumā rezumē Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele:

^{“Cilvēkam svarīga ir cilvēka dzīves kvalitāte, kuru veido daudzi aspekti, pirmkārt, piederības sajūta šai vietai. Savukārt piederības sajūtu veido vairāku līmeņu identitātes: lokālā, nacionālā un Eiropas. Cilvēkiem jābūt vienlīdzīgām iespējām īstenot savas idejas, savu identitāti. Tam nepieciešama iekļaujoša pieeja Latvijas sabiedrībai un ieguldījumi cilvēkā. Tas viss veido dzīves kvalitāti, nostiprina ekonomiski aktīvu un arī pārliecinātu cilvēku. Jo spēcīgāka identitāte, jo cilvēks ir drošāks un pārliecinātāks par sevi.”}

UZZIŅAI (LV portāla redakcijas piebilde)

Konstitucionālā identitāte un tiesības to aizsargāt

Valsts un nacionālās identitātes jautājumi mūsdienās ir aktuāli arī konstitucionālo tiesību kontekstā.6

“Konstitūcijas jēdziens un tās iedarbība uz tiesisko sistēmu ir būtiski paplašinājušies, tajā ietverot arvien vairāk politiskās filosofijas un attiecīgās konstitucionālās iekārtas ideoloģijas elementu,” raksta konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps.7

Tas nozīmē, ka konstitūcijā var tikt “iekodētas” norādes uz valsts vēsturi, tradīcijām, valodu, valsts dibināšanas apstākļiem un valstiskuma attīstību, valsts mērķiem, 2012. gadā secinājusi Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija.8

Katrai valstij ir sava konstitucionālā identitāte, kuru nosaka šo valsti raksturojošie pamatprincipi.

J. Pleps norāda: “Konstitūcijas teksts un gars noteic nacionālā valstiskuma svarīgākos elementus, kuru saglabāšana un attīstība nodrošina nacionālās valsts pastāvēšanu. Tādā veidā izpaužas arī konstitūcijas simboliskā funkcija, proti, konstitūcija definē attiecīgo valsti kā politisku vienību, piešķir tai leģitimitāti un formulē valsts politikas mērķus.”

Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, analizējot 2012. gada 18. februāra referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu konstitucionālo nozīmi, uzsvēra:

“Eiropas kultūrtelpā atzīst to, ka katrai valstij ir sava identitāte, kuru raksturo tās konstitucionālie noteikumi un konkrētās sabiedrības vēsturiski iegūtās vērtības, un ka demokrātiska valsts ir tiesīga sevi aizsargāt, lai nodrošinātu valsts stabilitāti kopumā, līdz ar to ierobežot cilvēka brīvību un tiesības, proti, tās nav absolūtas, ja vien nav runa par personas dzīvību un personisko integritāti.”9

Interesants fakts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) tādu konceptu kā “konstitucionālā identitāte” pirmo reizi tiešā veidā atzinusi 2022. gadā lietā, kas saistīta ar Latviju, nepārprotami atzīstot, ka Latvija nav padomju varas lēmumu mantiniece un valsts nepārtrauktības doktrīnai ir nozīme (Savickis un citi pret Latviju). Tādējādi ECT ir noraidījusi Krievijas Federācijas pozīciju, kuru tā līdz šim ir ieņēmusi visās “lielajās” lietās pret Latviju.10

* Piemēram, 13. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā Valsts prezidents Egils Levits atgādināja, ka “Latvijai ir nepieciešama tāda Saeima un valdība, kurai dārga ir mūsu valsts nacionālā, latviskā identitāte”. Vēlāk, Ministru kabineta deklarācijas tapšanas laikā, nacionālās identitātes stiprināšanu viņš izvirzīja kā vienu no valdības galvenajiem uzdevumiem.

1 Drēģeris, M. Latvijas identitāte. Jurista Vārds. 15.02.2022. Nr. 7 (1221), 30.–31. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/280606-latvijas-identitate/.

2 Tumans, H. Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī. Pieejams: http://blogi.lu.lv/harijs/2017/09/23/par-valsts-identitati-un-par-ciklopiem-valsti/.

3 Raksta tapšanā izmantoti materiāli no Valsts prezidenta Egila Levita un Eiropas Savienības Tiesas tiesneses Inetas Ziemeles iniciētās konferences “Latvijas ilgtspēja un Valsts padome”, kas 2022. gada 16. decembrī notika Rīgas Juridiskajā augstskolā. Tajā noritēja paneļdiskusija “Ilgtspējas nacionālā jeb identitātes dimensija”, kuru var noskatīties RJA YouTube kontā: https://www.youtube.com/watch?v=AzMkQMJo-JU&ab_channel=RigaGraduateSchoolofLaw.

4 Pinto, E. Latviešu nācija. Jurista Vārds. 15.02.2022. Nr. 7 (1221), 24.–25. lpp. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/280600-latviesu-nacija/.

5 Skatīt, piemēram, Brikmane, E. Vēsturisko zemju likums – tiesisks ietvars latviskuma stiprināšanai. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/329996-vesturisko-zemju-likums-tiesisks-ietvars-latviskuma-stiprinasanai-2021.

6 Ņikona, L., Brikmane, E. Kas ir konstitūcija un kāpēc Latvijā to sauc par Satversmi. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/337747-kas-ir-konstitucija-un-kapec-latvija-to-sauc-par-satversmi-2022.

7 Pleps, J. Latvijas valsts konstitucionālie pamati. Latvija un latvieši. Akadēmiskie raksti. I sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018, 84. lpp.

8 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 56.–60. lpp.

9 Ziemele, I. Pavērsiens Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstībā: 10 gadi kopš valodas referenduma. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/337905-paversiens-latvijas-ka-neatkarigas-valsts-attistiba-10-gadi-kops-valodas-referenduma-2022.

10 Blumberga-Švēde, S. Baltijas valstu pašcieņai ir svarīgs vēsturiskais taisnīgums. Saruna ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/343255-baltijas-valstu-pascienai-ir-svarigs-vesturiskais-taisnigums-2022.

Publikācijā izmantotas atziņas arī no: