Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Likumā ir noteikta katra Latvijas pagasta un pilsētas piederība kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Vidzemei un Zemgalei. Atsevišķi izcelta galvaspilsēta Rīga kā Baltijas mēroga metropole un vēsturiska Vidzemes daļa, kurai ir sava īpaša identitāte un vēsturiskā savdabība.
FOTO: Zane Bitere, LETA
1. jūlijā stājas spēkā Latviešu vēsturisko zemju likums. Tā mērķis ir veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai, kā arī garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību nākamajām paaudzēm. Šim nolūkam likumā definēti valsts un pašvaldību pienākumi, politikas un rīcības plānošana un finansēšana, kā arī ieviešanas uzraudzība.
“Šā likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama mums. Tas ir nepieciešams, lai mēs kā kultūras nācija varētu pastāvēt cauri gadsimtiem visā savā daudzveidībā,” izsludinot Latviešu vēsturisko zemju likumu, paziņoja tā idejas autors un likumprojekta iesniedzējs – Valsts prezidents Egils Levits.
Likuma 3. pantā sniegta definīcija – latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski veidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte.
Savukārt likuma preambulas otrā rindkopa vēsta, ka latviešu nācija veidojusies latviešu vēsturiskajās zemēs uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī seno pirmiedzīvotāju – lībiešu – kultūras un valodas bāzes.
“Latviešu nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā uz negrozāmās latviešu nācijas valstsgribas pamata 1918. gada 18. novembrī Latvijas Republika proklamēta, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes,” teikts likuma preambulas ievadteikumā.
Publicējot atsevišķu komentāru, Valsts prezidents izceļ plašāku Latviešu vēsturisko zemju likumā ietverto Satversmes vērtību kontekstu. “Atbilstoši Satversmes ievadam viens no Latvijas valsts uzdevumiem ir garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Šā konstitucionālā uzdevuma izpildei principiāli svarīgi ir saglabāt latviskumu – tā daudzveidību un unikālo kultūrvēsturisko vidi latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās. Tieši tas nodrošina latviskuma vitalitāti un ilgtspēju,” uzsver E. Levits.
“Lokālās identitātes un savas piederības apzināšanās padziļina saiknes ar savu nāciju un valsti, kā arī veicina patriotismu un atbildīgumu,” pauž Valsts prezidents, vienlaikus vēršot uzmanību uz likumā ietverto “atvērtās latvietības koncepciju” – latviešu vēsturiski nozīmīgo mijiedarbību ar tradicionālajām mazākumtautībām, kas šeit ienākušas gadsimtu gaitā.
Likuma 1. pielikumā ir noteikta katra Latvijas pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Vidzemei un Zemgalei.
Atsevišķi izcelta galvaspilsēta Rīga kā Baltijas mēroga metropole un vēsturiska Vidzemes daļa, kurai ir sava īpaša identitāte un vēsturiskā savdabība. Izdalītas arī mazākas lokālās kultūrtelpas atbilstoši Nemateriālā kultūras mantojuma likumā noteiktajam – Lībiešu krasts, Suitu novads, Lejaskurzeme, Piebalga un Malēnija.
Likumā noteiktais latviešu vēsturisko zemju iedalījums pilnībā nesakrīt ar valsts administratīvo iedalījumu, kurš pārsvarā izriet no ekonomiskiem apsvērumiem. Vienlaikus likums paredz: “Īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, kā arī valsts un pašvaldības institūciju tīklojumu, ir jāņem vērā vēsturisko zemju saskares līnijas”.
Likuma 4. pantā ir uzskaitīti valsts un pašvaldību pienākumi likuma mērķu sasniegšanai. Līdztekus vispārīgiem darba virzieniem, kas paredz sekmēt un atbalstīt latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, ir iekļauti konkrētāki uzdevumi, piemēram, nodrošināt izglītības iestādēs novadu mācības apguvi.
Likumā ir noteikts valsts un attiecīgo pašvaldību pienākums nodrošināt Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tostarp veicinot lībiešu valodas apguvi un lietojumu, tai skaitā ieviešot un vidē izmantojot vietvārdus lībiešu valodā.
Tāpat šajā likumā nostiprināts valsts un attiecīgo pašvaldību pienākums nodrošināt latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tai skaitā:
Cita starpā likumdevējs ir paredzējis, ka valsts veicina latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida un lībiešu valodas lietošanu informatīvajā telpā, it sevišķi sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.
Likuma idejas autora un likumprojekta iesniedzēja Valsts prezidenta Egila Levita ieskatā likumā ir paredzēti pietiekami horizontālās politikas instrumenti tajā nosprausto mērķu sasniegšanai.
To ieviešanai likumdevējs pārejas noteikumos ir paredzējis konkrētus uzdevumus Ministru kabinetam.
Likuma 6. pants paredz Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes izveidi. Tai jākļūst par konsultatīvu institūciju, kas “koordinēs valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos par latviešu vēsturisko zemju identitāti, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību”.
Padome noteiks politikas prioritātes un pārraudzīs tās īstenošanu un novērtēšanu.
Padomes priekšsēdētājs būs kultūras ministrs, tās vietnieks – izglītības un zinātnes ministrs.
Padomes sastāvā ietilps:
Padomes locekļi par darbību padomē nesaņems atlīdzību. Tās darbības organizācijai tiks izveidots sekretariāts.
Likuma 5. pants paredz Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi.
Tas būs nacionāla līmeņa vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas uz septiņiem gadiem noteiks no Nacionālā attīstības plāna un politikas pamatnostādnēm izrietošus uzdevumus, paredzot juridiskus, administratīvus, organizatoriskus pasākumus, kā arī to finansiālo nodrošinājumu.
Finansējums plāna īstenošanai jāparedz ikgadējā valsts budžeta likumā. Atbilstoši likuma pārejas noteikumiem šā likuma prasību izpildei Ministru kabinets izvērtē nepieciešamā finansējuma apmēru, sagatavojot jau 2023. gada valsts budžeta projektu.
Plānu izstrādās Kultūras ministrija sadarbībā ar citām valsts pārvaldes iestādēm, pašvaldībām un latviešu vēsturisko zemju kopienu pārstāvjiem un apstiprinās Ministru kabinets.
Likuma 7. pants noteic, ka Ministru kabinets šādu ziņojumu iesniedz Valsts prezidentam un Saeimai reizi divos gados, informējot arī par iecerēto turpmāko darbību.
Plāna īstenošanu uzraudzīs arī Latviešu vēsturisko zemju attīstības padome.
Izsludinot Latviešu vēsturisko zemju likumu, atsevišķā paziņojumā Valsts prezidents Egils Levits īpaši uzsvēra, ka “likuma pieņemšana pati par sevi automātiski nenozīmēs mērķu sasniegšanu”.
“Likums tikai rada vajadzīgo tiesisko ietvaru sabiedrības, valsts un pašvaldību turpmākam darbam un sadarbībai. Šajā jomā joprojām būs ārkārtīgi svarīga pašvaldību, latviešu vēsturisko zemju sabiedrisko organizāciju, vietējo kopienu un mazo kultūrtelpu iniciatīva un līdzdalība,” akcentēja Valsts prezidents.
Vienlaikus pat ar lielāko degsmi vien nav gana. “Ir svarīgi apzināties, ka horizontālās politikas instrumentu īstenošanai būs nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts un arī pietiekams finansējums,” atgādina E. Levits, norādot, ka tas nepieciešams jau šobrīd, lai uzsāktu Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi un nodrošinātu Latviešu vēsturisko zemju padomes sekretariāta funkcijas.
