Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Zane Bitere, LETA
Vai lēmums nojaukt tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā nesīs gaidīto rezultātu? Kopš Krievija ir iebrukusi Ukrainā, it īpaši pēc 9. un 10. maija notikumiem pie pieminekļa, publiskajā telpā izskan pretēji viedokļi. Tikmēr vietai, kurā šis objekts atrodas, jau vismaz kopš iepriekšējā gadsimta sākuma ir ideoloģiski piesātināta un pretrunīgi vērtējama vēsture.
20. gadsimta sākumā tagadējā Uzvaras parka atrašanās vieta, kādreizējās Rīgas nocietinājumu sistēmas daļa, Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes, bija neapbūvēta teritorija, līdz pilsētā tika nolemts tajā ierīkot parku, kura izveidi uzticēja ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam. Iecerētā parka svinīgā atklāšana notika cara Nikolaja II vizītes laikā Rīgā 1910. gadā, topošajai pilsētnieku atpūtas vietai dodot Pētera parka nosaukumu saistībā ar divsimtgadi kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai tās cara Pētera I laikā. Taču iecere, sākoties Pirmajam pasaules karam, netika pabeigta.
Pēc kara, 1923. gadā, parks ieguva Uzvaras parka nosaukumu. Tā ierīkošanu uzsāka Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā. Tomēr pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveidošanas šai vietai 1936. gadā tika dots Uzvaras laukuma nosaukums un paredzēta cita misija – vērienīgs komplekss, kuram jāiemieso “atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta monumentāls dokumentējums”. Svētku laukumā bija iecerētas “karaspēka parādes, dziesmu svētki u. c. tautas sanāksmes”. Projektos bija paredzēts parādes laukums, sabiedriskās un sporta būves, kā arī piemineklis. Arī šoreiz ieceres īstenošanu, kuras realizēšanai ziedojumos un loterijās jau bija savākti vairāki miljoni latu, pārtrauca karš.
Karam beidzoties, 1946. gadā Uzvaras laukumā, kurš saglabāja savu iepriekšējo nosaukumu, padomju vara sarīkoja publisku eksekūciju, pakarot septiņus vācu armijas virsniekus. 1960. gados Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP (Padomju Savienības Komunistiskās partijas) XXII kongresa parku. Ideja par tā dēvēto Uzvaras pieminekli radās 1975. gadā, tuvojoties t. s. Lielā Tēvijas kara atceres 30. gadadienai. No projektu konkursā iesniegtajiem 33 darbiem tika izvēlēta divu projektu kompilācija, iegūstot ideoloģiski vienotu, taču estētiski pretrunīgu monumentu. Plastiskā kompozīcija ir trīsdaļīga, telpiski izvērsta, labi sabalansēta un stilistiski eklektiska.
“Mātes dzimtenes tēls ir dinamisks, ar “plīvojošu” drapēriju – uzvaras karogu,” vēstīts piemineklim veltītajā Latvijas Nacionālās enciklopēdijas elektroniskās versijas šķirklī. Turpat lasāms: “Otrā laukuma malā ir patētiski žestikulējoša trīs karavīru grupa bruņucepurēs un automātiskajiem šaujamieročiem veidota robustās, galēji vispārinātās, pat brutālās formās. Kontrastā ar tēlniecību ir slaidā un ļoti augstā obeliska forma sastāvoša no piecām saistītām daļām, noslēgta ar spirālveidā izvietotām bronzas zvaigznēm, kas simbolizē piecus kara gadus. Pēc autoru ieceres obelisks ir daudznozīmīgs objekts – tas ir pēdējais sprādziens, salūts, vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma triumfs; vairums šo nozīmju ir nenolasāmas.”
Pieminekli atklāja 1985. gadā. “Zem mierīgām debesīm izaugusi jauna padomju cilvēku paaudze. Bet Tēvijas karam nav aizmirstu lappušu, visas tautas varoņdarbam nav nezināmu varoņu. Iet laiks, daudz kas no bijušā atmiņā izzūd, bet varonīgie padomju cilvēki, kas nosargāja Dzimtenes brīvību un neatkarību, uz mūžīgiem laikiem paliks tautas pateicīgajā piemiņā,” vēstīts pieminekļa atklāšanai veltītajās rindās laikrakstā “Padomju Venta” 1985. gada 7. novembrī.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ņemot vērā atšķirīgo vēstures izpratni Latvijas sabiedrībā, piemineklis ir kļuvis par nerimstošu diskusiju objektu. “Krievu valodā runājošo iedzīvotāju sabiedriskās organizācijas 9. maijā pie pieminekļa rīko Uzvaras dienas svinības ar runām un koncertiem. Šie pasākumi konsolidē Latvijas krievu valodā runājošo kopienu, nevar izslēgt Krievijas Federācijas ģeopolitisko interešu klātbūtni, jo kopš 2000. gada Krievijas vēstures politikā tiek uzsvērta Otrā pasaules kara uzvaras nozīme nacionālās identitātes strukturēšanā. Lielākā daļa latviešu sabiedrības uzskata to par okupāciju pozitīvi slavinošu monumentu,” norādīts minētajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī. Vairākkārt ir vākti paraksti par pieminekļa nojaukšanu. 1997. gadā grupējuma “Pērkonkrusts” dalībnieki neveiksmīgi mēģināja pieminekli uzspridzināt. Šīgada 9. un 10. maijā, neņemot vērā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā saistītos aizliegumus pulcēties pie pieminekļa, vairāki simti cilvēku, tostarp slavinot Padomju armiju un Krievijas agresiju, pulcējās pie tā.
Saeima 12. maijā, pieņemot grozījumus likumā “Par 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītajiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumiem”, atcēla juridiskos šķēršļus pieminekļa “Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” nojaukšanai.
Uzzini vairāk >>
Dienu vēlāk Rīgas dome ārkārtas sēdē atbalstīja padomju pieminekļa nojaukšanu un uzdeva Rīgas pieminekļu aģentūrai veikt visas nepieciešamās darbības šī objekta demontāžai. Līdz tam tā dēvētā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu apgrūtināja arī Ārlietu ministrijas pārstāvētais viedoklis, ka tas būtu pretrunā ar minētajos līgumos ietverto vienošanos par abpusēju piemiņas vietu un memoriālo būvju aizsardzību.
Gints Apals, Okupācijas muzeja vēsturnieks.
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Okupācijas muzejs nevar atbalstīt tādu monumentu saglabāšanu, kas glorificē padomju varu un tās noziegumus pret Latvijas tautu. Šis piemineklis nav kultūras mantojums, bet politisks simbols, kas daudziem cilvēkiem liek justies apdraudētiem. Paradoksāli, ka tā novākšana vairāk ir atkarīga no Krievijas agresijas Ukrainā nekā no Latvijas vēsturiskās pieredzes.
Uzvaras laukuma nākotne ir atšķirīgs jautājums. Derētu plaša diskusija valsts mērogā. Rīga ir Latvijas galvaspilsēta.
Tālavs Jundzis, akadēmiķis, jurists, Latvijas delegācijas loceklis sarunās ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Lēmums nojaukt šajā parkā esošo pieminekli apliecina pareizu mūsu valsts attieksmi. Ko likt tā vietā, ir jāizspriež sabiedrībai. Ņemot vērā, ka ukraiņu cīņa ir arī par mūsu drošību un neatkarību, visas Eiropas drošību un visas pasaules starptautiskās kārtības saglabāšanu, viņi ir pelnījuši monumentu. Vai tam vajadzētu atrasties Uzvaras parkā vai kur citur, būtu jāizvērtē.
Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, gleznotājs, ilggadējais Rundāles pils muzeja vadītājs.
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis piemineklis vairs nav viens no vēstures pieminekļiem, bet toksisks liecinieks ļoti sliktam periodam, kāds Sarkanās armijas izpildījumā bija jāpiedzīvo latviešu tautai, kuras attieksme pret šiem notikumiem ir acīmredzami negatīva. Piemineklis Uzvaras laukumā vairs nav tikai tēlniecības darbs, bet simbols, no kura jāatbrīvojas.
Pieminekļa vietā, iespējams, varētu īstenot ko līdzīgu tam, kas Uzvaras laukumā bija iecerēts pirms kara. Jāraugās, lai tiktu radīta vide, kas neaicinātu 9. maijā tur atkal nest ziedus. Pieminekļa skulptūru grupa ar sarkanarmiešiem varbūt ir saglabājama kādā okupācijas simboliem, padomju laika pieminekļiem īpaši radītā vietā, līdzīgi kā tas ir īstenots Lietuvā. Šādi izvietoti, šie objekti mijiedarbotos, viens otru atmaskodami, viens ar otru konfrontējoties. Tas būtu kā sava veida panoptikums. Iespējams, šīs skulptūras var pārvest uz kapiem, kā tas tika izdarīts ar savulaik Tallinas centrā uzstādīto bronzas kareivi jeb Aļošu, kuru kopā ar padomju karavīru apbedījumiem pārvietoja uz kapsētu. Kapi ir vieta mirušiem cilvēkiem un mirušai ideoloģijai.
Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks.
FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.
Nodoms nojaukt pieminekli ir priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Sabiedrības sašutums par Krievijas iebrukumu Ukrainā ir iegansts tam, lai “simboliski” atbrīvotos no objekta, kas iemieso padomju okupācijas periodu, taču Latvijas sabiedrība nav izvērtējusi savu pieredzi padomju okupācijas laikā, tāpēc šī simboliskā akcija neko nemainīs okupācijas seku pārvarēšanā.
Pieminekļa vietā pēc tā nojaukšanas būtu saglabājams atgādinājums par padomju okupācijas periodu, respektīvi, būtu veidojams cits piemineklis. Gadījumā, ja tur paliks “tukša vieta”, tā tik un tā nezaudēs savu simbolisko nozīmi.
Deniss Hanovs, kultūrpētnieks.
FOTO: Ieva Čīka, LETA.
Jebkurš piemineklis ir sociāli politisks kopsavilkums un kanāls un spēj konsolidēt kopienu, sniedzot tai identitātes stāstu. Šajā stāstā pieminekļa likvidācija visnotaļ veidos negatīvu, upura tēlā balstītu atmiņu kopienu. Šāda kopiena būs izteikti iekapsulēta traumatiskajā pieredzē, ko simbolizēs piemiņas vietas likvidācija. Apstākļos, kad pieminekļa fiziski vairs nebūs, taps tā surogāts – iedomātais, “nozagtais” piemineklis. Kopienas atmiņa un tagadne kļūs necaurlaidīgas, to iekļaut Latvijas un Eiropas vēstures naratīvā būs gandrīz neiespējami. Jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu traģēdija mācīja cilvēcei būtisku atziņu – sadedzinātie altāri ir visklātesošākie. Spriežot pēc visa, politiķi nav lasījuši antīkās traģēdijas, jo bezatbildīgi spēlējas ar 20. gadsimta traģēdijām, vairojot pagātnes naidu.
Marina Kosteņecka, rakstniece.
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Pieminekļa nosaukumā “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” atslēgas vārdi ir PADOMJU LATVIJAS. Bet mēs nu jau 30 gadus dzīvojam Latvijas Republikā, nevis padomju Latvijā. Latvijas atbrīvošanu no abām okupācijas varām simbolizē Brīvības piemineklis Rīgā. Punkts.
Ja 30 gadus ķerties pieminekļa demontāžai Pārdaugavā bija bīstami, lai neizraisītu vēl lielākus nemierus, nekā tas notika Tallinā ap “Bronzas zaldātu”, tad šobrīd, pēc Krievijas pilnīgi nepamatotā iebrukuma Ukrainā, kad visa civilizētā pasaule redz, ka krievu armija ir nevis atbrīvotāju, bet kara noziedznieku un marodieru armija, atstāt Rīgā pieminekli “padomju atbrīvotājiem” būtu valsts gļēvums. Tas nozīmētu atbalstīt Putina fašistisko režīmu pastāvēšanu visas cilvēces vienīgajās mājās – uz planētas Zeme. Tāpēc es viennozīmīgi iestājos par pieminekļa demontāžu.
Kam jābūt tā vietā? Domāju, ka jāizsludina konkurss par idejām, un tad lai sabiedrība pati nobalso par optimālo variantu. Manuprāt, varētu palikt arī vienkārši parks, lai rīdziniekiem būtu vēl viena vieta atpūtai.
