Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mārtiņš Mintaurs: “Sabiedrība vienmēr ir atbildīga par to, kāda ir valsts politiskā vadība. Arī tad, ja vēlēšanu tiesības valstī ir formālas vai pilsoņu iespējas piedalīties politikā – ierobežotas. Diktatori nevar valdīt bez aktīva vai pasīva sabiedrības atbalsta, un, kā liecina arī 20. gadsimta pieredze, sabiedrība bieži akceptē diktatūru, jo tā rada stabilitāti un atbrīvo no atbildības par politiku. Galu galā sabiedrība ir tā, kura izdara savu politisko izvēli un par to ir atbildīga.”
“Vēsturiskā atmiņa neaug pati no sevis savvaļā, tā ir jārada un jāuztur, tāpat kā ikviena kultūras sastāvdaļa,” sarunā par piemiņas un atceres dienu saistību ar atminēšanos un aizmiršanu, kā arī par kolektīvo vainu un atbildību, saka vēsturnieks MĀRTIŅŠ MINTAURS.
Šis ir vēsturiskām piemiņas un atceres dienām piesātināts laiks – šogad pirmo reizi 2. marts atzīmēts kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena un 17. marts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Nupat bija 25. marts jeb Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, bet tuvojas 8. maijs, kas ir Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kā arī 9. maijs, Eiropas diena, kuru daļa Latvijas sabiedrības svin kā “Uzvaras dienu”. Kopumā Latvijā ir vairāk par 30 atceres un atzīmējamām dienām. Likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” nenorāda kopēju to noteikšanas mērķi. Ko vajadzētu un ko varam sagaidīt no šādu atceres dienu noteikšanas?
Piemiņas un atceres dienu noteikšana Eiropā ir jauno laiku politiskā tradīcija, kura nāk no Franču revolūcijas laika 18. gadsimta beigās. Savā ziņā tas ir mēģinājums aizstāt reliģisko kalendāru, kurā noteikta diena tika saistīta ar kāda kristīgās baznīcas svētā vārdu, ar politisko kalendāru, kurš izceltu valsts un sabiedrības vēsturē nozīmīgus datumus. Jūsu nosauktie piemēri norāda, ka runa ir gan par starptautiska, gan nacionāla līmeņa piemiņas dienām.
Piemiņas un atceres dienu skaits ar laiku pieaug, un droši vien nav izdomāta formula, kas ļautu aprēķināt šādu dienu “optimālo” skaitu. 1990. gados arī Latvijā Saeimas deputāti nežēloja spēkus šādu dienu pasludināšanai, un pēc kāda laika prese sāka rakstīt par to, ka mums ir par daudz sēru dienu, kas saistītas ar padomju okupācijas laika noziegumu piemiņu. Sociālās psiholoģijas speciālisti šādu tendenci droši vien skaidrotu ar posttotalitārisma traumas izpausmēm sabiedrībā, ko rada aizkavētās sēras par režīma upuriem.
Protams, piemiņas un atceres dienu noteikšana kalendārā ir visvieglākais vēsturiskās atmiņas saglabāšanas veids, tieši tādēļ tas šķiet formāls. Ir dienas, kad likums prasa izkārt valsts karogu (ar vai bez sēru noformējuma), un ir dienas, kad notiek papildu piemiņas pasākumi, kas saistīti ar notikumiem, kuru nozīmi esam aicināti atcerēties. Tādējādi piemiņas un atceres dienas ir dažādas gan pēc mēroga, gan satura, gan pēc tā, cik “intensīvas” ir konkrēto notikumu piemiņas izpausmes. Kopumā šāds politiskais kalendārs ir labs barometrs, kas rāda sabiedrības vēsturiskās atmiņas blīvumu, taču tas nav atkarīgs tikai no piemiņas dienu skaita, bet arī no tā, ar ko ir saistītas piemiņas izpausmes noteiktajā dienā.
Ņemot vērā, ka vēsturiskie notikumi, kuriem veltītas piemiņas un atceres dienas Latvijā, ir lielākoties saistīti ar traģiskām mūsu vēstures lappusēm, kā būtu vērtējams šādas ievirzes iespaids uz vēstures izpratni sabiedrībā, vēsturisko atmiņu? Vai tādējādi tā netiek pakļauta kam tādam, ko var raksturot kā jūsu minētā “posttotalitārā traumatisma” kultivēšanu?
Es piekrītu, ka uzsvars galvenokārt tikai sēru dienām kalendārā rada vienpusīgu vēsturisko atmiņu. Taču kalendāra saturu šajā nozīmē nenosaka kaut kāda abstrakta valdība vai daži viedi vēsturnieki, bet mūsu ievēlētie Saeimas deputāti.
Ja kalendārā ir daudz sēru dienu, tas acīmredzot atspoguļo mūsu sabiedrības priekšstatu par savu vēsturi – ko un kādā kontekstā mēs gribam atcerēties. Protams, vienmēr var iebilst, ka tieši šāds ir atceres un piemiņas dienu mērķis – atgādināt par pagātnes traģēdijām, it īpaši, ja neesam saņēmuši kaut vai formālu gandarījumu par padomju režīma noziegumiem, jo kopumā šis režīms nav tiesāts.
Taču vēsturiskās atmiņas saturs mainās tieši tāpēc, ka tā nav sastingusi, bet tiek uzturēta un piepildīta ar saturu. To dara gan izglītības sistēma un mediji, gan tas, ko sauc par “vēstures politiku”, gan tie priekšstati par pagātni, kuri sakņojas ģimenes vēsturē un mutvārdos tiek nodoti tālāk, līdzīgi kā savulaik folkloras tradīcijas.
Vēsturisko notikumu atceres simboli, pasākumi un memoriālu ierīkošana nereti rada atceres ilūziju un šķietami atbrīvo no pienākuma un vajadzības patiesi atcerēties un pieminēt, norādījis britu vēsturnieks Tonijs Džads. Čehu rakstnieks Milans Kundera, kurš iepriekšējā gadsimta 70. gados politisku iemeslu dēļ bija spiests pamest bijušo Čehoslovākiju, izteicies vēl kategoriskāk: “Pieminēšana ir tikai vēl viens veids, kā aizmirst.” Cik lielā mērā to varētu attiecināt uz piemiņas un atceres datumiem? Šis acīmredzot ir jautājums arī par atbilstošu valsts vēstures politiku, tās esamību vai trūkumu Latvijā.
Šeit der atcerēties vēl vienu Latvijā pazīstamu britu vēsturnieku Pīteru Bērku un viņa eseju “Vēsture kā sociālā atmiņa” (latviešu valodā publicēta 1998. gadā, Roberta Ķīļa sastādītajā rakstu krājumā “Atmiņa un vēsture no antropoloģijas līdz psiholoģijai”; šeit – red. piez.). Bērks ir kultūras vēstures pētnieks un raksta par vēsturi kā sabiedrības atmiņu, kurā spēja aizmirst pagātnē notikušo ir tikpat svarīga kā spēja par to atcerēties. Tas atšķiras no Kunderas formulējuma, taču runa ir par to pašu – vai piemiņas uzturēšana nav arī veids, kā atbrīvoties no pagātnes, ja tā ir pārāk traģiska?
Sabiedrībā ik pa laikam uzkrājas vēsturiskās atmiņas kritiskā masa, un tad rodas iespaids, ka mums apkārt, tostarp kalendārā, ir pārāk daudz vēstures. Tāpēc pretruna starp atceres dienas mērķi saglabāt piemiņu un to, ka formāla pieminēšana būtībā veicina aizmiršanu, ir tikai šķietama. Tiesa, līdzsvars starp pagātnes atcerēšanos/pieminēšanu un aizmiršanu ir saistīts ar vēstures politiku. Tas ir sabiedrības un nācijas pašapziņas jautājums – vai mēs spējam “panest” savu vēsturi?
Jau minētais Pīters Bērks ir labi pateicis, ka vēsturnieka uzdevums ir būt neērtu faktu atgādinātājam. Tāpēc vēstures politikas saturu nosaka ne tikai tas, ko valsts grib redzēt kā kopējo vēstures stāstu, bet arī tas, ko mēs nedrīkstam aizmirst par savu vēsturi. Jo mazāk spējam izturēt savu pagātni, jo vairāk gribam to aizmirst, un jo vājāka ir arī mūsu vēstures politika.
Vēsturnieki Latvijā ir strādājuši un strādā, pētot gan 20. gadsimtu, gan aizvēsturi un viduslaikus, par spīti tam, ka valsts zinātnes politika nozarei nav bijusi labvēlīga. Politiķi un arī mediji pārāk bieži par vēsturniekiem atceras vien tad, kad tuvojas kāda piemiņas diena vai kad sākas karš, jo tad “pēkšņi” ir nepieciešams eksperta viedoklis... Bet vēsturiskā atmiņa neaug pati no sevis savvaļā, tā ir jārada un jāuztur, tāpat kā ikviena kultūras sastāvdaļa.
Kā mēs, latvieši, spējam “panest” savu vēsturi, kam un kā vajadzētu noteikt to, ko nedrīkstam aizmirst, kā arī to, ko, iespējams, būtu jāaizmirst kāda kopējā labuma vārdā? Kā uz to visu raudzīties no vēsturnieka skatpunkta, ja ir runa par modificētas, selektīvas, tā dēvētās “publiskās”, vēstures veidošanu?
To noteiks paši latvieši, respektīvi, gan tā mūsu sabiedrības daļa, kurai ir svarīga vēsturiskā atmiņa, gan tā daļa, kurai tās uzturēšana nešķiet būtiska. Būtu aplami iedomāties, ka vēsturiskā atmiņa ir viendabīga. Tas nav iespējams, jo cilvēku pieredze ir dažāda, to labi ataino Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vectēvs”. Tāpēc vēsturiskā atmiņa vienmēr būs selektīva, jo mainās mūsu priekšstati par pagātni un līdz ar to arī priekšstati par to, ko mēs gribam atcerēties un ko – aizmirst.
Šeit var izmantot salīdzinājumu ar literatūru – līdzās aktuālajam literatūras procesam pastāv tas, ko uzskata par klasiku, tie ir darbi, kuri veido literārās tradīcijas pamatu. Tāpat ir ar vēsturisko atmiņu, arī tajā var atrast noteiktu kodolu, sava veida vēstures mītu, kas saistīts ar nācijas izveidošanos, valsts dibināšanu un to, ko ir pieņemts saukt par “kolektīvo identitāti”.
Jā, tās savā ziņā ir “izdomātās” vai “ieviestās” tradīcijas, taču tām ir būtiska sociālā funkcija, tās uztur priekšstatus par sabiedrības pēctecību. Publiskā vēsture atspoguļo tās izmaiņas, kuras notiek vēsturiskajā atmiņā, jo publiskā vēsture reaģē uz to, kas ir aktuāls, ko māca skolās, rāda muzeju ekspozīcijās un apspriež interneta komentāros. Līdz ar to mūsu vēstures “celtspēja” arī ir mainīga, katrā sabiedrībā vienmēr atradīsies tādi vēstures jautājumi, kurus agrāk ignorēja, bet kuri kaut kāda iemesla dēļ kļūst aktuāli un piesaista sabiedrības uzmanību.
Neviens mums neiedos gatavu formulu vai sarakstu ar notikumiem un cilvēkiem, kuru piemiņa jāsaglabā vai, gluži otrādi, jāaizmirst. Var izveidot šādu sarakstu, taču to ieviest ir iespējams tikai diktatoriskā valstī. Arī kopējo labumu nevar definēt no malas, tikai ar ekspertu viedokli būs par maz, sabiedrībā vienmēr pastāvēs dažādi uzskati par to, kas ir kopējais labums. Vēsturnieks šos uzskatus var ietekmēt, atgādinot par to, ko vairums sabiedrības sava komforta dēļ labprāt gribētu aizmirst, tomēr arī vēsturnieki ir dažādi.
Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir aktualizējis jautājumu ne tikai par Krievijas politiskās vadības, bet arī sabiedrības kopējo vainu un atbildību, kas sakņojas noteiktā vēstures izpratnē un politiskajās izvēlēs. Cik lielā mērā ir pamats izvirzīt šādu uzstādījumu? Vai vaina un atbildība, runājot par tautu, var būt kolektīva?
Sabiedrība vienmēr ir atbildīga par to, kāda ir valsts politiskā vadība. Arī tad, ja vēlēšanu tiesības valstī ir formālas vai pilsoņu iespējas piedalīties politikā – ierobežotas. Diktatori nevar valdīt bez aktīva vai pasīva sabiedrības atbalsta, un, kā liecina arī 20. gadsimta pieredze, sabiedrība bieži akceptē diktatūru, jo tā rada stabilitāti un atbrīvo no atbildības par politiku. Galu galā sabiedrība ir tā, kura izdara savu politisko izvēli un par to ir atbildīga.
Vēstures izpratne ir diezgan spekulatīva, jo ar to vienmēr var manipulēt, akcentējot vienus un “aizmirstot” citus notikumus. Politikā vēstures izpratne vienmēr ir līdzeklis, iegansts, pamatojums rīcībai, taču vēstures izpratne pati par sevi nav politikas mērķis. Ar vēstures izpratni var pamatot konkrētu mērķu sasniegšanu, kā tas redzams arī Krievijas propagandā pirms kara ar Ukrainu un kara laikā. Ja mērķis ir Krievijas impērijas atjaunošana, tad formālo pamatojumu vienmēr var atrast pašu izdomātā “vēsturiskajā tradīcijā”, tiesībās un tamlīdzīgi. Var izmantot arī vēsturiskos stereotipus par “fašistiem” un ienaidnieku mūždien aplenkto Krieviju.
Kolektīvā vaina vai atbildība ir cita problēma. Juridiski nepastāv jēdziens “kolektīvā vaina”, jo atbildība par rīcību vienmēr ir individuāla. Taču šeit ir jāņem vērā vēl divas nianses. Pirmkārt, ja noziegums, pēc iepriekšējas vienošanās ar citiem līdzdalībniekiem, tiek veikts tā sauktajā “organizētajā grupā”, tad arī katra indivīda vaina ir smagāka. Otrkārt, pēc Otrā pasaules kara starptautiskajos tribunālos Nirnbergā un Tokijā var runāt par kolektīvās atbildības jēdzienu, kas attiecas uz vienas politiskās partijas vai režīma pārstāvjiem, ja šī partija vai režīms tiek atzīti par noziedzīgiem.
Bet ārpus juridiskās sfēras kolektīvā vaina ir morāls, respektīvi, morāli nosodošs jēdziens, taču jāatceras, ka tas slēpj arī farizejisma risku. Jāvaicā, vai nākamās paaudzes var būt kolektīvi atbildīgas par to, ko darīja viņu vecāku vai vecvecāku paaudzei piederīgie cilvēki, kuri savulaik atbalstīja karu, diktatorisku režīmu vai citus noziegumus.
Vai var pieņemt, ka vairums kara un to izraisījušā režīma atbalstītāju, dzīvojot objektīvas informācijas deficīta apstākļos, vienkārši “nezina, ko dara”, un tādēļ tiem, kā teikts evaņģēlijā, kaut kādā mērā nāktos piedot vai tos attaisnot?
Domāju, ka patiesībā vairums Krievijas iebrukuma atbalstītāju nevēlas to zināt, un tā ir būtiska atšķirība. Var jau atrunāties, ka pensionāri un vidējās paaudzes cilvēki internetā nemeklē alternatīvus informācijas avotus. Tomēr tas nav tik vienkārši. Pieejamās informācijas cenzūra un informācijas deficīts nav viens un tas pats. Iespējams, starp kara atbalstītājiem ir cilvēki, kuri patiešām tic visam, ko viņiem stāsta Krievijas valsts propaganda (tādi Otrā pasaules kara laikā noteikti bija arī nacistu pārvaldītajā Vācijā), bet arī tad šāda ticība tikai apliecina to, ka šie propagandas stāsti acīmredzot atbilst viņu pasaules uztverei un apstiprina tos priekšstatus, kuriem viņi jau agrāk ir ticējuši.
Viens no tumšākajiem paradoksiem ir tas, ka šāda ticība ir izplatīta tieši Krievijas sabiedrībā, kas labi atceras padomju propagandas melus par dzīvi PSRS, turklāt joprojām ir dzīva tā paaudze, kura astoņdesmitajos gados par padomju propagandu ņirgājās vai to ignorēja. Tomēr izskatās, ka imunitāti pret mūsdienu Krievijas propagandu, kas izmanto tos pašus paņēmienus un leksiku, šī vēsturiskā pieredze Krievijas sabiedrības “masās” nav izveidojusi. Jāsecina, ka propagandas stāsti atbilst daudzu iedzīvotāju skatījumam uz pasauli.
Ņemot vērā jūsu teikto, kā arī Krievijas sabiedrībā izplatīto vēlmi pēc “stingrās rokas” valsts vadībā un demokrātijas noliegumu, ir pamats jautāt, cik reālistiskas ir vēlmes un prasības, lai Krievijā pēc varbūtēja esošā režīma krišanas, līdzīgi kā postnacistiskajā Vācijā, būtu kritiska pagātnes izvērtēšana ar atbilstošiem secinājumiem? Varētu arī jautāt – vai vēsturiskie priekšnosacījumi nenozīmē, ka Krievija, pat ja tajā kaut kad iestātos zināma demokratizācija, salīdzinoši drīz neatgriezīsies pie jauna autoritārisma un diktatūras?
Nav nekā interesantāka par jautājumu “kas būtu, ja būtu...” – tieši tāpēc mūsdienu cilvēks interesējas par pagātni, lai saprastu vai uzminētu, kas mūs gaida nākotnē. Putina režīms var krist militārās sakāves vai galma apvērsuma rezultātā. Putins no sakāves mēģina izvairīties, nemitīgi piedraudot ar kodolieročiem. Krievijā valdošo režīmu neinteresē kaut kāds starptautiskās sabiedrības nosodījums, tāpat viņi izliekas, ka uz viņiem neattiecas Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcija.
Kopš kara sākuma par galma apvērsuma priekšnoteikumiem Krievijā ir dzirdamas dažādas spekulācijas, taču mēs pārāk maz zinām, cik reāli ir šādi priekšnoteikumi. Vēsturiskās analoģijas norāda, ka neveiksmīgs monarhs vai diktators Krievijā parasti tiek gāzts, taču šādas analoģijas bieži atspoguļo vēlmju domāšanu. Atcerēsimies, ka Staļins netika gāzts ne 1937., ne 1941. gadā, kad it kā bija pamats domāt, ka to izdarīs viņa oponenti. Krievijas propagandas retorika par “denacifikāciju” ir tas, ko psiholoģijā sauc par projekciju, kad paša trūkumi vai negatīvās īpašības tiek piedēvētas citiem. Pēc padomju režīma sabrukuma nebija vēstures politikas, kas ne tikai atklātu režīma noziegumus, bet arī palīdzētu saprast, kas tos padarīja iespējamus un kā novērst šo noziegumu atkārtošanos. Līdz ar to Krievijas sabiedrība lielā mērā joprojām ir “postpadomju” stadijā, svārstoties starp pagātnes aizmiršanu un selektīvu atcerēšanos. Izmaiņas var notikt tikai tad, ja Krievijas sabiedrības vairākums sapratīs, ka šis karš ir pašu gribētā imperiālisma rezultāts un, vērtējot gan no morāles, gan tiesībām, tas ir noziegums.
Ukrainā notiekošā kara iespaidā šogad īpaši aktuāls ir kļuvis jautājums par aizliegumu vai ierobežojumiem attiecībā uz gaidāmo 9. maija atzīmēšanu pie Uzvaras monumenta Pārdaugavā. Jau gadiem ir zināms viedoklis, ka ar šo pasākumu tiek pieminēta nacisma sagrāve un godināti tās varoņi, nevis Latvijas okupācija. Kā, jūsuprāt, svētku vai piemiņas un atceres kontekstā būtu jāraugās uz šo pasākumu pie minētā monumenta?
Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena ir 8. maijā. Vienlaikus ir skaidrs, ka ievērojamai krievu kopienas daļai Latvijā karā kritušo piemiņas diena tradicionāli ir saistīta ar bijušajā PSRS svinēto Uzvaras dienu 9. maijā. Tradīcijas nevar ne ieviest, ne atcelt ar vienu rīkojumu, un ir saprotams, ka cilvēki grib pieminēt savas dzimtas pārstāvjus, kuri gāja bojā karā – tās ir viņu tiesības. Taču 9. maija konteksts jau gadiem ir bijis saistīts ar Krievijas propagandas “restartēto” vēstījumu, kurā dominē Sarkanās armijas uzvaru slavināšana. Krievijas iebrukums Ukrainā ir likvidējis pēdējās tolerances paliekas pret 9. maiju kā PSRS mantojumu, kura mērķis mūsdienās, tāpat kā padomju laikā, ir uzsvērt Krievijas īpašo nozīmi Otrajā pasaules karā – visi cīnītāji pret nacismu ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem... Tāpēc mana attieksme pret pasākumiem Uzvaras parkā, kas saistīti ar tā saucamo “pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”, ir negatīva. Cits jautājums ir individuāla karā kritušo piemiņas saglabāšana.
