Vēsture jāstāsta saprotami un godīgi

Atzīmējot Satversmes simtgadi, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā kopš 8. novembra var apskatīt izstādi  “Satversme 100+”. Šogad ir arī Saeimas un Valsts prezidenta institūcijas simtgade. Kāpēc izvēlējāties stāstīt tieši par Satversmi?  

Izstāde ir stāsts par to, kā gandrīz divus gadus ilgajā Satversmes izstrādē tapa gala lēmums, kāda būs jaundibinātā Latvijas valsts. Tur parādās gan Saeimas un Valsts prezidenta institūcija, kam nupat bija jubileja, gan politiskais process, dažādas politiskās partijas, sociālās grupas, to priekšstati, kādai jābūt modernai valstij.

Lai gan šodien šķiet, ka demokrātiska un tiesiska valsts ir pašsaprotama, tolaik tā bija inovācija.

Politiskā nozīmē Satversmes pieņemšana noslēdza procesu, kurā Latvijas valsts tika izveidota tāda, kādā mēs arī šodien dzīvojam. Izstāde ietver plašu jautājumu loku par Latvijas valstiskumu.

Var secināt, ka izstādes ideja un veidošana ir bijis visai liels izaicinājums, – saprotami vēstīt auditorijai bez lielām priekšzināšanām par tik specifisku tēmu, kas ietver politiku un jurisprudenci gadsimta garumā. Kāpēc izvēlējāties šādu pieeju un tvērumu? Kādi ir pirmie secinājumi, atsauksmes par rezultātiem?

Jā, tas patiešām bija izaicinājums. Mērķtiecīgi izvēlējāmies, ka izstādei jābūt orientētai uz maksimāli plašu auditoriju. Lielā mērā izstāde ir vērsta uz pamatskolas vecāko klašu un vidusskolas audzēkņiem, kuriem šī tēma – demokrātija, valstiskums, Satversme – ir iekļauta mācību procesā vēsturē un sociālajās zinībās. Iespējams, līdz ar to izaicinājums radīt izstādi kļuva vēl lielāks, jo tēma ir sarežģīta. Tā nav populāra un apvīta ar visiem zināmiem stāstiem, aiz kuriem “aizķert uzmanību”.

Tāpat bija skaidrs, ka interesantu, vizuāli iespaidīgu eksponātu nav.

Faktiski mums ir tikai viena fotogrāfija, kurā Satversmes izstrādes komisija sēž pie galda Satversmes sapulces, kādreizējā Bruņniecības, namā 1920. gada vasarā.

Tas arī viss. Tādējādi, lai izveidotu izstādi cienījami un nopietni, bet vienlaikus plašai auditorijai, bija krietni jāpiedomā.

Nozīmīga loma ir izstādes dizainam, ko, mūsuprāt, veiksmīgi īstenojis scenogrāfs, režisors un arī vairāku izstāžu dizaina autors Reinis Suhanovs. Atsauksmes ir bijušas diezgan pozitīvas, uzsverot spēju vēstīt par Satversmi “muzejiski” skatāmā veidā, jo skatītājiem Satversmes tapšanas stāsts, iespējams, vairāk asociējas ar tekstuālu vēstījumu – kā vēstures grāmata, kura jāizlasa.

Publiskajā telpā ir aktualizēts jautājums par tā dēvētā Satversmes “oriģināla”, kuram nav juridiskas nozīmes, atrašanās vietu. Kas par to patlaban ir zināms?

Kā jau jūs minējāt, – no juridiskās puses šim dokumentam nebūtu lielas nozīmes, jo būtiskākais ir oficiālā publikācija. Vērtējot no muzeja aspekta, protams, šāds dokuments būtu interesants.

Izstādē ir redzams pirmpublicējums “Valdības Vēstnesī” 1922. gada 30. jūnijā. Publicēšanai sūtīto dokumenta oriģinālu meklēt nemēģinājām.

Izstādē Satversme tverta saturiski, pievēršot uzmanību tajā iekļautajām idejām.

Izstādes tvērumā daudz būtiskāki ir Satversmes sapulces komisiju un apakškomisiju sēžu protokoli, kurus kolēģi Imants Cīrulis un Arnis Strazdiņš, strādājot ar saturu, ļoti cītīgi izskatīja, rezultātā radot stāstu par Satversmes tapšanu, par strīdiem tajā, kas izstādē ir atainots dažādos formātos, tostarp atraktīvā mūsdienu aktieru veidotā dialogā pie nosacīta Satversmes komisijas galda.

Taču saistībā ar tā dēvētā Satversmes “oriģināla” meklējumiem izstādes ietvaros notika pasākums, kurā piedalījās gan Latvijas Nacionālā arhīva pārstāvis, vēsturnieks Jānis Šiliņš, gan Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš. Nav zināms, kur šis dokuments ar Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes un sekretāra Roberta Ivanova parakstu atrodas. Ir skaidrs, ka šāds eksemplārs ir bijis, jo arhīvā ir tā noraksts. Versijas par to, kur tā dēvētais “oriģināls” varētu būt, ir vairākas. Iespējams, dokuments joprojām ir kaut kur arhīvā un agri vai vēlu varētu atrasties. Taču varētu arī būt, ka pārmaiņu laikos – vai nu pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, vai pēc padomju okupācijas 1940. gadā, vai kaut kad padomju okupācijas laikā – dokuments ir kaut kur atsevišķi glabāts, varbūt tas ir zudis vai apzināti paņemts.

Kā zināms, dažus gadus atpakaļ pirmskara Latvijas Valsts prezidentu zvēresti, kaligrāfiski ļoti skaists dokuments, parādījās publiskā piedāvājumā izsoļu vietnē eBay. Arī šajā gadījumā dokuments acīmredzot nelikumīgi ticis iznests no kādreizējā Saeimas arhīva, kur tam bija jāglabājas. Ņemot vērā, ka tā dēvētajam Satversmes “oriģinālam” nav būtiskas juridiskas nozīmes, taču būtu zināma simboliska nozīme, nav izslēgts, ka atradīsies kāds entuziasts, kurš uzņemsies to vēl rūpīgāk meklēt, caurskatot visus iespējamos un neiespējamos Valsts vēstures arhīva fondus un lietas.

Viens no galvenajiem muzeju kā izglītojošu iestāžu uzdevumiem ir atrast labāko veidu, kā no vēstures faktiem nonākt līdz noteiktam vēstījumam. Runājot par vērtībām, kuras minētas Satversmē un kuras tā uztur, jājautā –, kā saprotami runāt ar sabiedrību par Latvijas valstiskumu, demokrātiju, tās nozīmi un vērtībām, it īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, kad tas viss ir apdraudēts? Ko un kā akcentēt?

Šībrīža aktuālā situācija pati par sevi sabiedrībā rada jaunu skatījumu uz tādām tēmām kā demokrātija, valsts neatkarība, Latvijas iestāšanās NATO. Šīs un arī citas tēmas aktuālo notikumu dēļ liek uz sevi raudzīties pavisam citādi. Piemēram, tagad emocionāli atšķirīgi vērtējam latviešu bēgļu vēsturi Pirmajā un Otrajā pasaules karā.

Cilvēks, atnākot uz izstādi, skatoties kādu vēsturisku filmu vai saskaroties ar jebkuru vēstures naratīvu, to uztver ar savu priekšzināšanu bāzi, ko cita starpā veido arī šodienas aktualitāte, ne tikai sociālā un kultūras atmiņa.

Vēstures komunikācijas uzdevums un viens no paņēmieniem ir arī tam sekot līdzi un skaidrot sabiedrības uzmanības priekšplānā izvirzījušās tēmas.

Piemēram, muzejā uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā – februāra beigās, marta sākumā – nolēmām aicināt vēsturniekus īsumā pastāstīt galvenos faktus par Ukrainas vēsturi. Tas bija intereses degpunktā.

Attiecībā uz satura izklāstu, iespējams, tā būs banāla patiesība, taču vēstures stāsts ir jāvēsta saprotami un godīgi attiecībā pret vēstures daudzveidību, nevairoties arī no alternatīviem skatījumiem. Tas, protams, ir sarežģītāk nekā vienas vēstures versijas atražošana, ko 20. gadsimtā jau esam pārpārēm piedzīvojuši.

Vēsturisko alternatīvu iezīmēšana vairo uzticēšanos izstādei, muzejam un vēsturniekam, spēj atraisīt interesi par vēsturi.

Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē atrast un runāt arī par tām personībām, kuras ir ārpus dominējošā stāsta un “uzvarētāju versijas”, rādīt to, cik sabiedrība bijusi daudzveidīga, ka arī ikdienas dzīve varēja būt tikpat daudzpusīga, kāda tā ir patlaban utt.

Muzeja piedāvājumam, tam, kā to uztver sabiedrība, vienmēr ir bijusi un ir svarīga kvalitāte, – gan labā līmenī esoša akadēmiskā pētniecība, gan vizuālie un tehniskie paņēmieni. Muzeju apmeklētājs mūsdienās lielākoties ir bijis labākajos pasaules muzejos. Tādēļ ir saprotams, ka iespaidīguma un kvalitātes latiņa, kuru šāds cilvēks vēlētos redzēt arī muzejā vai izdevumā Latvijā, ir visai augsta. Vienlaikus nevar gribēt, lai ar pāris tūkstošu eiro lielu finansējumu izstādei muzejs Latvijā vienmēr spētu izveidot tik vērienīgu tematisko izstādi, kā, piemēram, Vācijas vēstures muzejā.

Kādam jābūt muzeja saturam un piedāvājumam mūsdienās, lai vienlaikus sniegtu pietiekami kvalitatīvu vēstījumu un būtu vidusmēra cilvēkam saprotams, ieinteresējošs?

Katram muzejam un ekspozīcijai ir sava misija un mērķis. Primāri no tā arī ir atkarīgs, kādā veidā stāstīt. Mākslas izstādē svarīgi panākt iespējami pilnīgāku mākslas uztveri un baudījumu, savukārt novadpētniecības muzejā cilvēks nereti meklēs lielāku konkrētību – sev pazīstamas vietas, mājvārdus, uzvārdus utt. Vēstures muzejā būs nepieciešams plašāks stāsts par vēsturi. Taču, neatkarīgi no ievirzes, muzejam ir jābūt spējai atšķirt kvalitatīvu saturu no nekvalitatīva, veikt ekspertīzi, pārbaudīt informāciju.

Līdztekus, ņemot vērā auditoriju un vēstījuma pamatmērķi, muzejam ir jāmeklē ko stāstīt un kāda dizaina valodā to pasniegt.

Ir būtiski apzināties institūcijas mērķi un saprast, ka ir jābūt pētnieciskajam pamatam. Nākamais solis – salāgot saturu un formu, atrast veidu, kā vēstīt stāstu, – arī ir sarežģīts posms, tomēr tur var palīdzēt profesionāli specializējies ārpakalpojumu sniedzējs, savukārt kvalitatīvam idejas pamatam ir jādzimst muzejā un jābūt saskaņotam ar to, ko konkrētais muzejs kā institūcija grib pateikt un paveikt.

Kā vērtējami digitālie risinājumi, dažādas virtuālās, interaktīvās iespējas, kuras muzeji cenšas piedāvāt apmeklētājiem? Vai tie neaizēno vēstījumu, kuru sniedz tradicionāls teksts un eksponāti?

Jebkura iespēja padarīt saturu apmeklētājam saprotamāku ir vērtējama ļoti pozitīvi. Jaunu formu meklējumi muzejos vienmēr ir bijuši klātesoši – sākot no fotogrāfijas rašanās un ienākšanas muzeju dzīvē un beidzot ar virtuālo realitāti.

Problēmas dažkārt rodas gadījumos, kad nav izprotams mērķis, kāpēc viens vai otrs tehniskais risinājums ir pielietots. Ja tiem ir mērķis un skaidrojošā funkcija, šādu līdzekļu izmantošana neapšaubāmi ir pozitīva.

Piemēram, ar virtuālās realitātes palīdzību, kā tas ir Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, apmeklētājs var iespaidīgi iejusties karadarbībā šajā pilsētā 1944. gadā.

Citos gadījumos daudz var panākt kaut vai ar nelieliem taktilajiem elementiem, kā tas ir arī mūsu izstādē par Satversmi, kur var ar kloķīti piespiest, pacelt, izgaismot... Tas liek apmeklētājam apstāties un pievērst uzmanību, lai noskaidrotu, kas ir rakstīts tajā tekstā, kurš neparastā, figurālā formā pēkšņi paceļas no galda virsmas. Tātad, ja paņēmiens ir paredzēts noteiktam uzdevumam un cilvēks, to izmantojot, sekmīgāk saprot muzeja stāstu, jebkurš līdzeklis ir labs.

Kā raudzīties uz vēstures atklāšanu caur personību skatpunktu, biogrāfiskiem stāstiem?

Jā, šādai pieejai ir atsaucība, bet jāsaprot – tas nereti prasa diezgan lielu iedziļināšanos un sagatavotību. Mēs arī esam izstādēs izmantojuši šo paņēmienu, kad cilvēka biogrāfija atsedz vēstures daudzpusību, pieredzes bagātību, kas uzkrājas mūža laikā. Tagad to zināmā mērā rādām arī pie Satversmes autoriem. Tomēr, lai saprastu šos stāstus, bieži ir vajadzīgs sagatavots skatītājs, kurš saprot vēsturisko kontekstu.

Biogrāfiskā pieeja ir būtiska ne vien eksponēšanā, bet arī muzeja darbā vispār.

Ja kādreiz muzejs tika radīts, savācot jebkurus kolekcionējamus priekšmetus, tad šodien tapšanas, lietošanas stāsts, kas nāk līdzi eksponātiem, ir ne mazāk būtisks. Šī transformācija ir bijusi ļoti izteikta. Šodien muzeji jau interesējas par biogrāfijām, dzīvesstāstiem, noteiktu priekšmetu lietošanas stāstiem, kurus vāc paralēli lietiskajiem priekšmetiem, dokumentiem vai fotogrāfijām.

Kā sabalansēt muzeja stratēģisko nepieciešamību sasniegt maksimāli plašu un daudzveidīgu auditoriju ar centieniem mērķtiecīgi uzrunāt individuālus auditorijas segmentus?

Parasti katrs apmeklētājs atnāk ar kaut kādām priekšzināšanām un lielākoties atrod kādu pieturas punktu, interesantu faktu. Pat speciālistam konkrētajā jomā muzeja piedāvātais tēmas izklāsts, salikums var būt interesants, kaut arī viņš šos faktus jau sen zina. Savukārt kāds cits no lielā stāsta varbūt ierauga tikai vienu eksponātu vai faktu, kas šķiet tik svarīgs, ka ar to viņam šis vēstures stāsts ir izstāstīts vai var būt pamatā tālākai interesei.

Ir arī citas metodes. Var plašāk izvērst izstādi vai atsevišķu izstādes tematisko līniju, pievienojot tai, piemēram, audiogidu, aplikāciju, izglītojošu programmu vai kādu citu produktu, kas nodrošina interpretāciju noteiktas mērķauditorijas vajadzībām. Tā tas ir arī izstādē par Satversmi, kurā ir izglītojoša programma, kas tiek izspēlēta, iesaistoties skolēniem. Reti kura izstāde tiek gatavota tikai vienai auditorijai, lai pārējām paliktu vienaldzīga un neinteresanta. Parasti izstāde tiek veidota kādai primārai auditorijai, kurai tā būtu visaktuālākā, taču, pievienojot arī kaut ko citām auditorijām nozīmīgu, kas varētu ieinteresēt apskatīt konkrēto izstādi.

Kādi ir iespējamie risinājumi komunikācijas ar auditoriju uzturēšanā un tās piesaistīšanā? Pandēmijas laikā noteiktie epidemioloģiskie drošības pasākumi, tostarp muzeju slēgšana, tiem vēl nesen lika meklēt jaunus veidus saiknes uzturēšanai ar sabiedrību. Varbūt šis savā ziņā muzejiem ir pat jaunu iespēju laiks?

Jā, tas ir ļoti aktuāls jautājums. Viens virziens ir digitālās vides sniegtās iespējas, kas paplašina veidus, kā stāstām un ko piedāvājam ārpus muzeja telpām. Otrs virziens – mainās informēšanas kanāli par muzeju un to, ko tas piedāvā klātienē. Abos minētajos virzienos būtisks ir interneta vides un sociālo mediju lomas pieaugums.

Sociālie mediji ir joma, kuru esam samērā aktīvi un apzināti veidojuši un attīstījuši.

Facebook šobrīd esam viena no aktīvākajām mantojuma institūcijām ar lielu sekotāju skaitu. Šādi iepazīstinām ar to, ko muzejs dara, kas ir tā krājumā, sniedzam jaunāko informāciju par muzeja piedāvājumu.

Tā varam ieraudzīt, kādas tēmas ir populāras sociālajos medijos, kuras izpelnās lielu atsaucību un komentārus, kuras nē. Informācijas izplatība un apmaiņa notiek nepieredzēti strauji. Tā, protams, ir iespēja ar muzeja vēstures stāstu sasniegt un ieinteresēt līdz šim mazāk pieejamas auditorijas laikā, kad ziņu lente ikdienā ir pārpildīta ar daudzveidīgu saturu. Turklāt šīs iespējas izmantošana ir atkarīga no muzeju prasmēm un aktivitātēm, jo šeit nav vajadzīgi ievērojami finanšu līdzekļi, kādi būtu nepieciešami, piemēram, lai sagatavotu reklāmu televīzijā. Ja ir labs rakstītājs, kurš prot strādāt sociālajos medijos, muzejs pat ar ļoti minimāliem resursiem var daudz sasniegt.

Protams, ir jautājums, cik ilglaicīga ir šādas pieejas atdeve, jo ir skaidrs, ka tā lielā mērā ir balstīta uz nejaušību, kāda raksturīga cilvēku darbībām sociālajos tīklos. Ņemot vērā nejaušības un īslaicīguma faktoru, jau pandēmijas laikā esam izveidojuši vietni emuzejs.lnvm.lv, kurā ievietojam un uzkrājam sociālajiem medijiem gatavotās un arī citas publikācijas un attēlus, materiālus no izstādēm, kad tās ir beigušās, bet savu nozīmi nav zaudējušas. Tās ir iespējas, kuras sniedz šis laiks un kuras ir jāizmanto.

Kā un ar ko šajā ģeopolitiskajā situācijā uzrunāt krievvalodīgo sabiedrības daļu, veidojot tās izpratni par Latvijas vēsturi?

Mēs nekad sev neesam izvirzījuši atsevišķu uzdevumu – īpaši skaidrot Latvijas vēsturi Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Vienlaikus realitāte ir tāda, ka mazākumtautību skolas ir būtiska mūsu auditorijas daļa. Tās nepaliek ārpusē, ar tām tiek strādāts, un tas nav maznozīmīgi. Manuprāt, mūsu sabiedrības informācijas vides dažkārt ir tik noslēgtas, ka ikviena mazākā iespēja parādīt, ka ir cita vēsture ārpus Krievijas TV naratīva, var būt jaunas pasaules atklāšana. Šeit ir nozīmīgi, ka skolas, kuru audzēkņi ir no krievvalodīgajām ģimenēm, apmeklē muzeju.

Svētku reizēs, 4. maijā, 18. novembrī, arī Muzeju naktī redzam, ka mūsu auditorija ir pietiekami daudzveidīga, arī krievvalodīgā sabiedrības daļa.

Tātad visa muzejā pieejamā informācija par Latvijas vēsturi tai ir sasniedzama, tāpat kā jebkuram citam apmeklētājam. Protams, jautājums ir, vai un cik ilgā laikā ar vēstures komunikācijas līdzekļiem ir iespējams mainīt viņu uzskatus par vēstures norisēm un kā to izdarīt. Domāju, ka pamatveids, kā muzejiem to darīt, ir kvalitatīvs piedāvājums, tostarp ar pievilcīgu infrastruktūru, kuru ir vēlme redzēt, neatkarīgi no uzskatiem par vēsturi. Tāpat svarīgi turpināt popularizēšanas darbu, tai skaitā sociālajos medijos. Tad agri vai vēlu šie vēstījumi tiks pamanīti arī auditorijas daļā ar ļoti šauru, apzināti kropļotu izpratni par Latvijas vēsturi un kultūru. Vienlaikus piekrītu, iespējams, ir nepieciešamas arī speciālas, šai sabiedrības daļai izstrādātas programmas un aktivitātes. Katrā gadījumā ir jārēķinās, ka veidot un mainīt cilvēku uzskatus par vēsturi, mainīt sociālo un kultūras atmiņu ir ilglaicīgs darbs, kam var būt nepieciešamas desmitgades.

Latvijā faktiski nav tādas politikas, kuru mēdz saukt par vēstures politiku, kas nozīmē strukturētu darbu ar pagātni. Kam vajadzētu definēt un īstenot vēstures politiku? Kāda loma šeit varētu būt muzejiem kā atmiņas institūcijām?

Pilnībā piekrītu, ka domāšana un vienošanās par noteiktiem uzdevumiem būtu nozīmīga. Tāpat kā tam atbilstošs finansējums. Es gan nevaru nosaukt vēlamo formātu un koordinējošo institūciju, taču skaidrs, ka vajadzētu būt maksimāli ciešai iesaistīto pušu, institūciju kopdarbībai.

Vissvarīgākais – iesaistīt visas ieinteresētās puses un darbības virzienus, sākot ar akadēmisko vidi un beidzot ar tiem, kuri auditorijai nodod vēstures stāstu, nodarbojas ar vēstures komunikāciju. Tā būtu vēstures politika plašā, iekļaujošā nozīmē.

Būsim godīgi, tiklīdz ir stāsts par to, ka vēstures pētīšanai ir vajadzīgs papildu finansējums, akadēmiskā pētniecība to saprot vienā virzienā, proti, kā stiprināt savu nebūt ne spožo personāla un institucionālo kapacitāti. Muzejiem noteikti būtu cita atbilde, vēstures popularizētājiem ar atšķirīgu mediju starpniecību – vēl cita. Tomēr optimālai atbildei uz šo jautājumu ir jābūt kopīgai.

Muzeji kā aktīvi vēstures komunikācijas veidotāji var būt daļa no vēstures politikas, par ko ir svarīgi neaizmirst, īpaši, ja par mērķi definējam arī sabiedrības izglītošanu.

Vienlaikus, protams, jārēķinās, ka vēstures komunikācija vien nav vēstures politika. Ir virkne citu jautājumu – par personālu, vēsturnieku sagatavošanu, akadēmisko pētniecību un pēctecību –, lai nebūtu tā, ka tiek izvirzīts mērķis komunicēt, taču tam nav nepieciešamās bāzes.

Muzeju darbībā svarīga ir arī vieta, kurā tie atrodas. Kad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs no pašreizējās atrašanās vietas Brīvības bulvārī atgriezīsies Rīgas pilī, kuru bija spiests pamest pēc 2013. gadā notikušā ugunsgrēka?

Infrastruktūras jautājums ir ārkārtīgi būtisks auditorijas piesaistīšanai, īpaši mūsdienās, kad cilvēki ir ļoti orientēti uz vizuālo. Protams, ļoti gaidām, kad varēsim atgriezties Rīgas pilī. Pēc šībrīža plāniem tas varētu notikt 2024. gadā. Tomēr jārēķinās, ka sākotnēji tā nebūs Latvijas vēstures pamatekspozīcija, jo Rīgas pils būs tikai daļēji atjaunota.

Pastāvīgās muzeja izstādes būs muzejam nodotās pils kastelas – faktiski tikai tās vienā daļā – Dienvidu korpusā.  

Latvijas vēstures pamatekspozīcija, kas ir mūsu pamatpiedāvājums, šobrīd naudas trūkuma dēļ nebūs īstenojama.

Jādomā, ka aiz vārdiem par nacionālās kultūras un vēstures, nacionālās identitātes nozīmi visos politikas veidotāju līmeņos ir arī pārliecība, ka Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam ar pilnvērtīgu un mūsdienīgu Latvijas vēstures pārskatu ir jābūt prioritāram, tostarp realizējot Rīgas pils rekonstrukcijas pēdējo III kārtu. Pagaidām par to skaidrības nav…