17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu Saeima noteica 2021. gada 16. jūnijā, to sasaistot ar 1944. gada 17. martu, kad Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēla, profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) noslēdza parakstu vākšanu memorandam, kurā vācu okupācijas apstākļos Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas valsts neatkarības faktiskā atjaunošana.
Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, kā pauda tās iniciators, eksprezidents Egils Levits, ir būtisks atgādinājums Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanai abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija jāsargā arī šodien.
Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte
LCP 1943. gada 13. augustā dibināja pēdējā Saeimas sasaukuma četru lielāko politisko partiju –Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latviešu Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu – pārstāvji. Par priekšsēdētāju ievēlēja tiesībzinātnieku, profesoru, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu Konstantīnu Čaksti.
Savā politiskajā platformā LCP deklarēja cīņu pret padomju un nacistu okupācijas varām, kas Latvijā viena otru nomainīja Otrā pasaules kara laikā.
1944. gada 17. februāra memorandā, kuru parakstīja gandrīz divi simti redzamu Latvijas politisko, sabiedrisko, zinātnes un kultūras darbinieku, Latvijas nācijas vārdā tika deklarēta tautas griba:
- Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.
- Sastādāma, saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. g. Satversmi, Latvijas valdība uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu.
- Latvijas valdības tuvākiem galvenajiem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu un – cik tālu tas kara apstākļos iespējams – diplomātisko sakaru nodibināšana ar ārvalstīm un pirmā kārtā ar tām, kas atzītu šo mūsu deklarēto nācijas gribu un atbalstītu priekšā stāvošo militāro uzdevumu – Latvijas valsts aizsargāšanu.
Latvijas valstiskuma atgūšanas iespējas LCP saistīja ar Latvijas armijas izveidošanu un okupācijas varas vakuuma brīdi, uz kuru varēja cerēt situācijā, kad vācu spēki atstās Kurzemi, bet padomju režīms vēl nebūs atjaunojis savu kontroli Latvijas teritorijā, kā arī paļaujoties uz karā uzvarējušo Rietumu sabiedroto atbalstu, ko diemžēl nesagaidīja. 1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka represijas pret LCP, sagraujot tās darbību Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara LCP daļēji turpināja darboties trimdā.
Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorands ir iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
|
Plašāk par tēmu LV portālā >> |
Konstitucionāls dokuments, kas apliecina valsts nepārtrauktību
“Latvijas Centrālās padomes memorands Latvijas tautas vārdā deklarēja Latvijas de iure pastāvēšanu un nepārtrauktību, neraugoties uz tā brīža pastāvošo vācu okupāciju. Tas bija valstisks dokuments, kas pieder mūsu konstitucionālo dokumentu kopumam plašā izpratnē,” memoranda nozīmīgumu raksturo E. Levits.
“Latvijas valsts nepārtrauktības princips nozīmē, ka Latvijas valsts ir nepārtraukti pastāvējusi visu okupācijas laiku. PSRS un nacistiskās Vācijas rīcība nav ne likvidējusi Latvijas valsti, ne pārtraukusi tās pastāvēšanu,” skaidro Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors, konstitucionālo aktu vēstures pētnieks Jānis Pleps.
“No tiesību perspektīvas būtiski ir rekonstruēt valsts nepārtrauktības idejas formulēšanu un uzturēšanu okupācijas laikā. Šajā kontekstā svarīgi atpazīt un sabiedrības vēsturiskajā atmiņā atgriezt valstiskuma elementus, kas bija saglabājušies un pastāvēja okupācijas laikā, piemēram, Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs, Latvijas pilsoņa ārzemju pasu izsniegšanu un izmantošanu utt. Latvijas Centrālās padomes darbība šajā kontekstā bija konstitucionāli un starptautiski svarīga tajā laikā un vēl jo vairāk – šobrīd ir retrospektīvi nozīmīga,” norāda J. Pleps.
Nenoteiktības apstākļos svarīgi saglabāt skaidru izpratni par būtisko
LCP memoranda un nacionālās pretošanās nozīmi īpaši ir aktualizējusi akadēmiskā vienība “Austrums”, kura kopš 2023. gada, atzīmējot Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, rīko Konstantīna Čakstes demokrātijas priekšlasījumus. Šogad akadēmiskā vienība “Austrums”, kuras izveides iniciators bija J. Čakste un kuras biedru vidū ierindojas arī K. Čakste, sadarbībā ar Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti aicina ikvienu interesentu 17. martā plkst. 16.30 LU Mazajā aulā apmeklēt jurista un diplomāta Andra Teikmaņa priekšlasījumu “Demokrātija trīs priedēs”.
Iepriekš K. Čakstes demokrātijas priekšlasījumos uzstājusies Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele (“Demokrātijas spēks. Latvijas tautas nemainīga izvēle”), kā arī Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece, šobrīd – ārlietu ministre – Baiba Braže (“Drošība un demokrātija. Latvijas izvēle laikmetu griežos”).
“Nenoteiktības apstākļos ir svarīgi saglabāt skaidru izpratni par būtisko. Ilgtermiņā pierādījies, ka Latvijas valstij un latviešu nācijai izšķiroši svarīgi ir balstīties Satversmē,” secina akadēmiskās vienības “Austrums” vecbiedrs, jurists Mārtiņš Tarlaps.
Viņš arī uzsver: “Satversmes 1. pants skaidri noteic – Latvija ir demokrātiska republika. Konstantīns Čakste bija izaudzis ar šo apziņu – kā pārliecināta demokrāta Jāņa Čakstes dēls, kā demokrātijas vērtībās balstītās akadēmiskās vienības “Austrums” biedrs. Tādēļ nav nejaušība, ka tieši K. Čakste uzņēmās vadīt Latvijas Centrālo padomi valstij ļoti sarežģītā brīdī. Ik pa laikam sabiedrībā uzplaiksnī diskusijas par pieminekļa nepieciešamību K. Čakstem un LCP. Šādam piemineklim neapšaubāmi jābūt, un ar K. Čakstes demokrātijas priekšlasījumu tradīciju “Austrums” liek šā pieminekļa pamatakmeni.”
Pētījumi – fragmentāri un nepietiekami
Saistībā ar nepakļaušanos padomju un nacistiskās Vācijas okupācijai ir gan daudz apzinātā, gan joprojām nezināmā. Publicēti atsevišķi nozīmīgi pētījumi, tomēr konkrētais laikposms izzināts fragmentāri un nepietiekami, skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs, kā arī nacionālo partizānu kustības pētnieks, vairāku šai tēmai veltītu grāmatu autors Zigmārs Turčinskis. Vēsturnieki norāda: salīdzinoši vairāk izpētīta ir bruņotās pretošanās kustības vēsture no 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem līdz piecdesmito gadu otrajai pusei, kā arī pretošanās padomju okupācijas režīmam 80. gados, to otrajā pusē. Taču mazāk izzināti ir 60.–80. gadi, tā dēvētais stagnācijas periods, kad organizētā bruņotā pretestība izsīka, to nomainot vairāk nevardarbīgai, individuāla rakstura pretestībai, atsevišķiem pretestības aktiem, kurus var raksturot kā simboliskus, – sarkanbaltsarkano karogu uzvilkšana, politiska satura uzsaukumu, deklarāciju, vēstuļu vai citu tamlīdzīgu tekstu izveidošana vai parakstīšana u. tml.
Savā ziņā robus attiecīgā perioda izzināšanā aizpildīs patlaban notiekošie pētījumi valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projektā “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā”. Kā norāda tā vadītājs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, projektā tiek pētīta opozicionārā kultūra, kas formāli netiek uzskatīta par nacionālās pretošanās kustību, laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz pagājušā gadsimta 80. gadu vidum.
“Gribējām papildināt skatījumu uz nacionālās pretošanās jēdzienu,” pamato M. Kaprāns, piebilstot, ka pētījumi skar tādas aktivitātes, kuras attiecībā uz padomju režīmu drīzāk var uzskatīt par sociālkritiskām un izplatītām plašākā sabiedrībā, piemēram, nereti latviešu inteliģences vidū. Pētītas arī jaunatnes un komjaunatnes attieksmes pret padomju sistēmu, kā arī tā dēvētie nelegālisti jeb cilvēki, kuri gan individuāli, gan atsevišķās grupās dažādu iemeslu dēļ, piemēram, bailēs no represijām vai mobilizācijas dēļ, slēpās no padomju varas, neiesaistoties aktīvā pretošanās kustībā. Projektā izstrādātie pētījumi tiks apkopoti un sagatavoti publicēšanai kolektīvajā monogrāfijā šī gada rudenī, informē M. Kaprāns.
Turpretī patlaban valsts pētījumu programmā vēsturē triju gadu laikā īstenojamais projekts “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” nacionālās pretošanās kustības vēsturi skars pastarpināti, lielākoties dodot ieskatu iedzīvotāju attieksmē pret abām okupācijas varām, paskaidro projekta vadītājs U. Neiburgs. Nacionālo partizānu kustības vēstures atsevišķi aspekti, tostarp kaimiņvalstīs, pētīti šai tēmai veltītajā LU Latvijas vēstures institūta žurnāla 2023. gada 2. laidienā.
Nacionālās pretošanās kustības vēstures pienācīgai izzināšanai vajadzīgi noteiktā valsts vēstures politikā balstīti un atbilstoši finansēti granti un pētījumu programmas, kurās būtu iespējams vienas tēmas vai perioda izpētei veltīt vairāk laika par dažiem gadiem, uzsver gan U. Neiburgs, gan Z. Turčinskis. Pretējā gadījumā vēsturisko notikumu atceres pasākumi un memoriālu ierīkošana rada atceres ilūziju un šķietami atbrīvo no pienākuma un vajadzības patiesi pārzināt mūsu vēstures nozīmīgākos brīžus.
Jāatgādina, ka, nosakot 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, likumprojekta anotācijā pausts – nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Turpat arī akcentēts: “Mūsu pienākums ir sabiedrības sociālajā atmiņā atgūt zināšanas par Latvijas patriotu pretošanos okupācijas režīmiem un godināt varoņus, kuri uzturēja Latvijas tautas prasību pēc savas valsts un neatkarības dzīvu visos okupācijas gados.”
