I
Pirmkārt, šis laiks ir pieminekļu karu laiks.1 Mēs gāžam pieminekļus un pārvērtējam iepriekšējos priekšstatus par pagātni, par labajiem un sliktajiem varoņiem un sevi kā sabiedrību vēstures straumē.
Pieminekļus mēs arī ceļam. Tikai daudz klusāk un piezemētāk. Iespējams, šis process notiek pārlieku haotiski un fragmentāri, bez kopējā vēstījuma un lielās bildes rāmējuma.
Pieminekļu gāšana diemžēl arī izskan daudz skaļāk nekā pieminekļu tapšana.
Otrkārt, piemineklis Konstantīnam Čakstem un/vai Latvijas Centrālajai padomei (un/vai visai nacionālās pretošanās kustībai) ir sens stāsts.
Sākotnēji piemineklis tika solīts 2005. gadā, kad 2002. gadā pirmo reizi iniciatīvas grupa ar plašu vērienu un lielām ambīcijām publiskoja aicinājumu celt pieminekli.2 Nesanāca.3 Tad, jau daudz pieticīgāk, 2017. gadā piemineklis tika solīts uz 2020. gadu.4
Piemineklis joprojām nav uzcelts. Toties kašķu un plēšanās ir bijis atliku likām. Un ne tikai par pieminekļa atrašanās vietu, mākslinieciskajiem risinājumiem un idejisko koncepciju. Daudz diskutēts arī par to, vai Konstantīns Čakste maz ir pelnījis pieminekli un ko tādu Latvijas Centrālā padome īsti izdarījusi, lai viņiem celtu pieminekli?
Tieši šis aspekts ir bijis pats interesantākais diskusijās, un pie tā es gribētu pakavēties sīkāk.
II
Valstij ir jābūt redzamai un jātiek īstenotai. Valsts īstenošana, valsts performance ir loģiska valsts esības konsekvence.5
Publiskā ārtelpa – ielu nosaukumi, publisko ēku un laukumu arhitektūra, svētku un atceres rituāli, pieminekļi – valsti vizualizē un padara reālu, redzamu un uztveramu. Publiskā ārtelpa atspoguļo valsts vērtības, vēstures gaitu un nākotnes perspektīvu.
Ne velti Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka publiskajai ārtelpai ir jābūt Satversmei atbilstošai. Proti, no valsts neatkarības atjaunošanas kā tādas un valsts nepārtrauktības principa izriet pienākums atbilstoši Satversmei sakārtot publisko ārtelpu, novācot padomju okupācijas laika pieminekļus arī bez atsevišķa likuma pieņemšanas par to.6
Paturpinot šo Satversmes tiesas domu, varētu teikt, ka no valsts nepārtrauktības principa izriet ne vien negatīvais valsts pienākums – atbrīvoties no okupācijas režīmu atgādinājumiem par sevi publiskajā ārtelpā –, bet arī pozitīvais pienākums, tas ir, veidot un attīstīt Satversmei atbilstošu refleksiju par valsts vēsturi, vērtībām un varoņiem.
Pieminekļi ir piemērots instruments sabiedrības diskusijai par savu pagātni, izšķirošiem notikumiem valsts vēstures straumē, varoņiem un (ne)varoņiem. Ne velti Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs ir uzsvēris, ka piemineklis kā atgādinājums par vēsturisko notikumu un personu piemiņu parasti nav politiski vai ideoloģiski neitrāls.7
Caur pieminekļiem mēs atrodam sevi pagātnes tēlos, apliecinām mums būtisko caur tā vēsturiskumu.
Pieminekļi var būt abstrakti un monumentāli, aptverot ar savu vēstījumu paaudžu centienus un panākumus. Taču pieminekļi var būt arī konkrēti un piezemēti – caur atsevišķu pagātnes tēlu uzrunājot kādu pavisam konkrētu sabiedrības grupu šodienā. Publiskajā ārtelpā un sabiedrības atmiņā vieta ir abām pieejām – gan monumentālai abstrakcijai, gan pietuvinātai personifikācijai.
III
Konstantīns Čakste un reizē ar viņu arī visa Latvijas Centrālās padomes vadība reprezentēja pietiekami konkrētu sabiedrības grupu. Mēs varam viegli Latvijas Centrālās padomes vadībā un tās orientācijā identificēt pietiekami šauru sabiedrības grupu, vienlaikus – ar pretenziju būt sabiedrības elitei.8 Mēs redzam parlamentārā perioda politiķus un ierēdņus, profesūru, rakstniekus un žurnālistus, augstāko garīdzniecību un ģeneralitāti, mediķus un juristus, arī tautsaimniekus.
Konstantīns Čakste un viņa domubiedri patiešām arī pārstāvēja parlamentārā perioda Latvijas pilsoniskās aprindas. Ne velti sociāldemokrāts Klāvs Lorencs memuāros Konstantīnu Čaksti dēvējis par pilsonisko aprindu Kaju Grakhu – liberālās pilsonības līderi cīņā par tautas brīvību.9 Atminoties marksistisko skatījumu uz sabiedrības struktūru, pilsoniskās aprindas viņi tiešāk sauktu par buržuāziju.10 (Nevajag piemirst, ka padomju okupācijas laikā Satversme un Latvijas Republika tika dēvēta par buržuāzisku11, savukārt Latvijas Centrālā padome traktēta kā bīstama buržuāziska organizācija.12)
Profesors Aivars Stranga savulaik sniedzis spilgtu Gustava Zemgala prezidentūras kopsavilkumu: “Kā pārticis un izglītots vidusšķiras pārstāvis viņš iegāja Rīgas pilī; kā buržuā viņš to atstāja, tūlīt dodoties ilgā ceļojumā uz Franciju. Bet kas tad bija mūsu demokrātija, ja ne pilsoniska, tālaika valodā runājot – tieši buržuāziska, demokrātija.”13
Šajā citātā precīzi uzrādīta sabiedrības grupa, klase, kādreiz teiktu “šķira”, kas rada un notur demokrātiju – visbiežāk jau parlamentāru – un tiesisku valsti. Tā ir vidusšķira, pilsonība jeb buržuāzija.14 Bez pārliecināta un ietekmīga šā sabiedrības slāņa nav iespējama stabila un ilgtspējīga demokrātija un taisnīga likuma vara. Aristokrātijai, oligarhijai un proletariātam ir citas intereses varas īstenošanai un citas vērtības. Iespējams, arī šodienas demokrātiju krīzi nosaka tieši šīs sabiedrības grupas transformācija un ietekmes noriets.15
IV
Konstantīns Čakste un Latvijas Centrālās padomes vadība pārstāvēja to sabiedrības grupu, no kuras pirmām kārtām varēja gaidīt neatkarīgas Latvijas un demokrātiskas tiesiskas valsts noturēšanu.
Šajā ziņā tieši Konstantīna Čakstes paaudzi smagi skāra un iedragāja trīs lielas un traģiskas izvēles sarežģītos laikos.
Pirmkārt, kompromiss ar Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu un klusēšana par demokrātiskas tiesiskas valsts likvidēšanu.
Otrkārt, sekošana vadoņa aicinājumam palikt savās vietās un savas valsts neatkarības neaizstāvēšana.
Treškārt, izdzīvošana un sadarbošanās ar okupācijas režīmiem, “mazākā ļaunuma” koncepcijas un kompromisi ar svešām varām.
Brīžos, kad viedokļu līderiem bija jārunā par vērtībām un pareizo izvēli, daudzi izrādījās negatavi savai atbildībai, klusējot pieņēma vēstures nestos pārbaudījumus vai pat aktīvi iesaistījās un līdzdarbojās Satversmē paredzēto valsts pamatu noārdīšanā.
Nepareizas izvēles sarežģītos laikos ir radījušas pilsonisko aprindu un reizē visas valstsnācijas traumu16, kāpēc šodien mēs nevaram labāk.17
Valstsnācija tika aizlauzta un līdz galam nav atguvusies arī trīsdesmit piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Saruna par pagātnes neērtajiem jautājumiem ir sāpīga un tikai pamazām sākas.
V
Konstantīnam Čakstem piemineklis nav vajadzīgs. Leonīds Siliņš savulaik atzinis, ka visdrīzāk viņš pats iebilstu un būtu pret to. Personības kulti un vadoņu monumenti nebija viņa garā.18
Čakstes piemineklis nepieciešams mums pašiem – refleksijai par viedokļu līderu, akadēmiskās saimes, politisko un sabiedrisko darbinieku, zinātnes un kultūras personību atbildību par Latviju un Satversmi.
Latvija ir katra viena atbildība. Bet, kuriem vairāk ir dots, no tiem vairāk tiek sagaidīts un prasīts.
Visos laikos no intelektuālās elites un viedokļu līderiem tiek gaidīts vairāk. Ka viņi teiks savu vārdu izšķirošos brīžos, iedvesmos, būs paraugs un piemērs. Ka sarežģītos laikos viņi neklusēs, bet celsies par Latviju un aicinās citus līdzi.
Piederības sajūta elitei un viedokļa līderība nav tikai patīkams statuss, popularitāte un ielūgumi uz pieņemšanām un pirmizrādēm. Visupirms tā ir atbildība – par nācijas kopējo labumu, par valsti un Satversmi.
VI
Konstantīna Čakstes pieminekļa epopeja šajā gadsimtā ir stāsts par mūsu šodienas pilsoniskajām aprindām, viedokļu līderiem un eliti. Par mūsu pašu spēju un prasmēm noturēt valsti, demokrātiju un tiesiskumu.
Konstantīna Čakstes un viņa domubiedru kontekstā mēs varam saredzēt rīcības modeli sarežģītiem laikiem. Viņus var kritizēt, un tam noteikti ir pamats, bet darītāju tajos laikos bija maz. Un starp tiem, kuriem par Latviju bija lielāka atbildības daļa, Konstantīns Čakste noteikti ir pirmais starp darītājiem.19
Simboliski, bet Čakstes pieminekļa idejas aktualizēšanos mēs varam ļoti labi redzēt kā zināmus pagrieziena brīžus valsts vēsturē. Klupieni ar pieminekli iezīmējuši arī krīzes un satricinājumus valstij.
Ir par maz tikai gribēt valsti, bet vajag arī spēt un varēt valsti. Tas ir mūsu paaudzes pilsonisko aprindu uzdevums un izaicinājums vēstures straumē – pierādīt, ka mēs ne tikai gribam, bet arī patiešām varam.
Tieši tāpēc piemineklis Konstantīnam Čakstem ir jāuzceļ. Starp Oskaru Kalpaku un Gunāru Astru viņam ir pienācīga sava vieta. Lai Brīvības bulvārī vienmēr dzīva rit uz priekšu Latvijas vēstures straume.
Priekšlasījums Latvijas Universitātes 83. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijas “Revīzija nācijai: juridiskais, filozofiskais un socioloģiskais aspekts” sēdē 2025. gada 30. janvārī.
1 Piemēram: Pieminekļu aizvākšana kļuvusi par politisku vajadzību? Pieejams šeit.
2 Par Konstantīnu Čaksti mūsu piemiņā. Latvijas Vēstnesis. 15.10.2002., Nr. 148. Pieejams šeit. Stranga, A. Par varoņiem, ar kuriem lepoties. Latvijas Vēstnesis. 15.10.2002., Nr. 148. Pieejams šeit.
3 Plašāk sk.: Sprūde, V. Desmit gadu bez Konstantīna Čakstes. Pieejams šeit.
4 Sprūde, V. Pieminekli pretošanās kustībai – jau 2020. gadā? Pieejams šeit.
5 Sedlenieks, K. Valsts – radniecība – īstenošana – performance. Ievads. Grām.: Sedlenieks, K. (zin. red.) Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2024, 15.–20. lpp. Pieejams šeit.
6 Satversmes tiesas 2023. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-41-01 7. punkts. Pieejams šeit. Sk. arī Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa 2023. gada 21. decembra atsevišķās domas lietā Nr. 2022-41-01. Pieejams šeit.
7 Mintaurs, M. Pieminekļi un atmiņa: padomju perioda kultūras mantojums Latvijā. Grām.: Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga: Zelta Grauds, 2016, 108. lpp. Pieejams šeit. Tieši uz šo atziņu atsaukusies Satversmes tiesa iepriekš minētajā spriedumā.
8 Lai gan Leonīds Siliņš Latvijas Centrālo padomi raksturojis atšķirīgi: “Latvijas Centrālā padome bija ļoti tautiska, tajā nebija vieni vienīgi intelektuāļi – gan zvejnieki, kas uzņēmās vajātos pārcelt pāri jūrai, gan tie, kas strādāja pie radioraidītājiem, bija vienkārši, no tautas nākuši cilvēki, kas gribēja cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju, nerēķinoties, kas ar pašiem notiks.” Šo aspektu, raugoties uz Latvijas Centrālo padomi, nevajadzētu piemirst. Sk.: Siliņš, L. Lai goda vieta uzzied akmenī. Latvijas Vēstnesis. 28.12.2002., Nr. 189. Pieejams šeit.
9 Lorencs, K. Kāda cilvēka dzīve: Klāva Lorenca atmiņas. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 389.–390. lpp.
10 Jērāns, P. (red.) Politiskā enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987, 104. lpp. Plašākam kontekstam sk.: Peniķis, J. Latvijas parlamentārais posms: sasniegums vai neizdevies eksperiments? Akadēmiskā Dzīve. Nr. 26, 1984, 3.–15. lpp.
11 Piemēram: Bušenieks, A. Buržuāziskā saeima bez maskas. Cīņa. 02.04.1978., Nr. 77, 2. lpp.
12 Piemēram: Grigulis, A. Kad lietus un vēji sitas logā. Zvaigzne. 20.08.1961., Nr. 16, 27.–28. lpp. Plašākam kontekstam: Kolbergs, A. Mendela Davidsona briljanti. Rīga: Dienas Grāmata, 2018. Seleckis, V. Memoranda mednieki. Rīga: Klio ABC, 2016.
13 Stranga, A. Prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis. Latvijas Vēstnesis. 29.11.2002., Nr. 175. Pieejams šeit.
14 Sal.: Latvijas Satversmes sapulces locekļa Jāņa Pliekšāna (Raiņa) runa Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 5. sēdē 1921. gada 28. septembrī. Pieejams šeit.
15 Plašāk sk.: Sajó, A. Ruling by Cheating. Governance in Illiberal Democracy. Cambridge: Cambridge University Press, 2021.
16 Satversmes nerakstītais teksts. Apaļais galds par neaizskaramo kodolu. Rīgas Laiks. 2012, novembris. Pieejams šeit.
17 Plašāk: Krastiņš, E. Kāpēc Latvija nevar labāk? Pieejams šeit.
18 Siliņš, L. Lai goda vieta uzzied akmenī. Latvijas Vēstnesis. 28.12.2002., Nr. 189. Pieejams šeit.
19 Plašāk sk.: Pleps, J. Profesors Konstantīns Čakste un Latvijas valsts: tiesībnieka pienākumi un atbildība par demokrātisku tiesisku valsti. Pieejams šeit.
