Vajadzētu vairāk domāt par to, kā palīdzēt Ukrainas civiliedzīvotājiem veiksmīgi sevi realizēt Latvijā gan izglītības, gan nodarbinātības jomā, un iekļaut šo mērķgrupu ilgtermiņa Latvijas saliedētības politikā, intervijā LV portālam norāda biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” pārstāve Linda Jākobsone-Gavala un biedrības “Sabiedriskās politikas centrs Providus” pētniece Dārta Pelse.
2026. gadā Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam Latvija plānojusi novirzīt 39,8 miljonus eiro – par aptuveni 25 miljoniem mazāk nekā šogad. 15. oktobrī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē Finanšu ministrijas pārstāve informēja, ka atbalsta lielumu ietekmē valsts budžeta iespējas, nevis atbalsta pasākumu izvērtējums. Vai ar pieejamajiem līdzekļiem varēs nodrošināt pietiekamu palīdzību Ukrainas cilvēkiem Latvijā?
L. Jākobsone-Gavala: Uz šo jautājumu atbildēt ir ļoti sarežģīti. Pašlaik mums nav informācijas, kā tieši šos līdzekļus plānots izmantot. Par iecerētā atbalsta apjomu varam spriest pēc valdībā 14. oktobrī apstiprinātajiem grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju likumā, ko drīz skatīs Saeima.
Kaut arī situācija Ukrainas bēgļu uzņemšanā var strauji mainīties, ņemot vērā karadarbības attīstību, varam balstīties zināšanās, kas ir iegūtas pēdējo gadu laikā. Šobrīd izstrādātie mehānismi nodrošina pietiekamu atbalstu sākotnējā cilvēku uzņemšanā, kad viņi ierodas Latvijā un vēršas pēc palīdzības. Vienlaikus, kā “Providus” ir norādījis vairākos pētījumos, precīzi nezinām, cik daudz Ukrainas civiliedzīvotāju dzīvo Latvijā. Bieži vien mums trūkst informācijas arī par to, kādas ir viņu vajadzības pēc tam, kad šeit jau nodzīvots zināms laiks.
Finansējuma samazinājums pamatots ar argumentu, ka apstākļi ir mainījušies un daudzi atbalsta pasākumi vairs nav nepieciešami. Piemēram, Ukrainas civiliedzīvotājiem turpmāk nebūs pieejams vienreizējs nodarbinātības uzsākšanas pabalsts minimālās mēneša darba algas apmērā un bezmaksas sabiedriskais transports – reģionālajos pārvadājumos ukraiņiem pienāksies tādi paši atvieglojumi kā vietējiem iedzīvotājiem, veselības aprūpē būs jāveic pacienta līdzmaksājumi u. tml.
L. Jākobsone-Gavala: Atbalsta mehānismi, kurus plānots samazināt vai atcelt, mūsuprāt, pašreiz nebūs izšķirīgi. Piemēram, reģionālie braukšanas atvieglojumi cilvēkiem no Ukrainas bija svarīgi 2022. gadā, kad ieradās daudz bēgļu un viņus vajadzēja izmitināt visā valstī. Ir mainījusies arī finansiālā situācija. Darba uzsākšanas pabalstam un pacientu līdzmaksājumiem vairs nav tik lielas nozīmes, jo apmēram 10 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju jau strādā. Pārējiem atbalsts būs pieejams tādā pašā apjomā kā Latvijas iedzīvotājiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
D. Pelse: Ja tagadējo situāciju salīdzinām ar 2022. gadu, tad vajadzība pēc primārā atbalsta ir samazinājusies, bet, ja runājam par atbalstu integrācijai, tad nevaram apgalvot, ka tā mazinās.
Viena no aktuālajām problēmām, uz kuru biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” vērsa uzmanību Ministru kabineta 13. oktobra sēdē, bija izmitināšanas pakalpojumi. Iebildāt pret primārā atbalsta atcelšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas ierodas Latvijā un lūdz atbalstu pirmo reizi.
L. Jākobsone-Gavala: Ukrainas iedzīvotāji turpina ierasties Latvijā – ik mēnesi pagaidu aizsardzības statusam piesakās ap 500–600 cilvēku. Lielai daļai no viņiem ir nepieciešama izmitināšana, citiem vārdiem, mājoklis, līdz viņi iekārtojas jaunajā dzīvē. Šī situācija nav mainījusies kopš 2022. gada.
Kaut arī ir pagājis ievērojams laiks, daudzi pie mums ierodas no vietām, kurās nav bijis pieejams internets, tādēļ viņi neko nezina par dzīvi Latvijā.
Valdība lēma samazināt sākotnējo izmitināšanas atbalstu līdz 60 dienām. Kā rāda iepriekšējā pieredze, šāds apjoms varētu būt pietiekams, ja tiek laikus palīdzēts atrast mājokli, darbu, skolu u. c. Te būtiska loma ir pašvaldībām.
D. Pelse: Personu skaits, kas uzturas pašvaldību izmitināšanas iestādēs, pēdējos divus gadus ir saglabājies stabils: 3000–3500 cilvēku. Daļa no tām ir “jutīgās” grupas – iedzīvotāji pensijas vecumā, ar invaliditāti u. tml. Viņiem atrast mājvietu īres tirgū būtu grūti.
Valdība lēma šīm grupām arī nākamgad saglabāt izmitināšanas atbalstu. Ja likuma grozījumu projektā nekas nebūtu mainīts, tad pastāvētu risks, ka 2026. gada 1. janvārī daļa šo cilvēku paliktu bez pajumtes. Tas sarežģītu darbu sociālajiem dienestiem, īpaši Rīgā, kur dzīvo lielākā daļa Ukrainas civiliedzīvotāju. Šobrīd pašvaldībās ir reģistrēti 33 816 aktīvi Ukrainas civiliedzīvotāji, no tiem 20 554 – Rīgas valstspilsētas pašvaldībā.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis 13. oktobra valdības sēdē minēja, ka ukraiņu civiliedzīvotāju atbalstam paredzēti 40 dažādi pasākumi, kurus īsteno vairākas ministrijas. Vai tie ir paši nepieciešamākie pasākumi un prioritātes ir noteiktas pareizi?
L. Jākobsone-Gavala: Atbalsta plānu valdība apstiprina katru gadu, nākamajam gadam tas vēl nav noticis. Jauna plāna noteikšana ik gadu rada problēmas. Tas nozīmē, ka rodas būtiski pārrāvumi atsevišķu pakalpojumu sniegšanā, jo tos nevar plānot ilgtermiņā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir latviešu valodas kursi.
D. Pelse: Atbalsta mehānismi bija jāpārskata, bet, ja runājam par Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu un pasākumu plānu kopumā, tā vēl joprojām ir krīzes atbilde. To arī norādījām “Providus” pētījumā par pašvaldību kapacitāti atbalsta sniegšanā.
Arī 15. oktobra Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē izskanēja, ka joprojām nav skaidrs, cik tad Latvijā vispār ir Ukrainas civiliedzīvotāju, cik daudzi mācās, kur viņi mitinās utt. Pēc Iekšlietu ministrijas datiem, šī gada 15. aprīlī Fizisko personu reģistrā bija iekļauti 31 152 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem noteikts Latvijas pagaidu aizsardzības statuss. Savukārt pērnruden Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini liecināja, ka Latvijā uzturas 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāju.
L. Jākobsone-Gavala: Jāatceras, ka šis skaitlis ietver gan cilvēkus, kas ieradušies Latvijā šomēnes, gan cilvēkus, kas šeit uzturas jau, piemēram, vairāk nekā trīs gadus. Atbalsts šīm grupām atšķiras.
Iekšlietu ministrija bija ļoti labs vadītājs krīzes situācijā – izveidojās veiksmīga sadarbība starp dienestiem, valsts iestādēm, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. Bet turpmākam sadarbības mehānismam nav pamatoti prasīt atbildību no Iekšlietu ministrijas par izglītības, veselības, sociālās iekļaušanās un valodu kursu nodrošināšanu, jo tās nav jomas, kurās šajai ministrijai ir kompetence. Taču galvenā atbildīgā par Ukrainas bēgļu uzņemšanu joprojām ir Iekšlietu ministrija.
Kam būtu jāuzņemas atbildība?
D. Pelse: Tas ir atkarīgs no perspektīvas. Ja runājam par izglītību, tad tā noteikti ir Izglītības un zinātnes ministrija. Ja runājam par kultūrorientācijas pasākumiem, tad integrācijas politikas veidotāja ir Kultūras ministrija. Ja tā ir nodarbinātība – atbildīgā ir Nodarbinātības valsts aģentūra un Labklājības ministrija.
Integrācija ir horizontāla politika, kas prasa ļoti izteiktu starpresoru sadarbību.
Redzam iniciatīvas, kas pieprasa ciešāku koordināciju un plānošanu, piemēram, ja runājam par latviešu valodas prasmēm ārstniecības personām vai 22. oktobra Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē prezentēto priekšlikumu, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem divu gadu laikā jāapgūst latviešu valoda A2 līmenī [elementārais valodas prasmes līmenis – red.] profesionālo un amata pienākumu veikšanai.
L. Jākobsone-Gavala: Minētais piemērs ar izmaiņām latviešu valodas zināšanu līmenī, kad Ukrainas ārstniecības personālam Latvijā tika prasīts ļoti strauji iegūt latviešu valodas zināšanas B1 līmenī [vidējais valodas prasmes līmenis – red.], parāda, ka politika nav saskaņota ar iespējām piekļūt kursiem.
Integrācija mūsu valstī notiek uz latviešu valodas bāzes. Esam daudz naudas ieguldījuši, lai palīdzētu Ukrainas civiliedzīvotājiem apgūt latviešu valodu. No otras puses – katru gadu ap pusgadu ir pārrāvums kursu norisē.
Ārlietu ministre Baiba Braže 13. oktobra Ministru kabineta sēdē norādīja, ka ukraiņu diplomāti ļoti jutīgi uztver integrācijas jautājumus, jo Ukrainas civiliedzīvotāji nevēlas ilgi palikt svešumā un pēc kara beigām, visticamāk, atgriezīsies Ukrainā.
L. Jākobsone-Gavala: Ir skaidrs, ka daļa Ukrainas cilvēku grib Latvijā palikt ilgtermiņā, jo viņiem nav kur atgriezties, mājas ir zudušas. Daudz Ukrainas ģimeņu ar bērniem šeit jau ir iedzīvojušās – vecāki atraduši darbu, bērni iet skolā. Ukrainai būs nepieciešams laiks rekonstrukcijai. Līdz ar to Latvijai jāizdara viss iespējamais, lai Ukrainas cilvēki var veidot savu dzīvi šeit tik ilgi, kamēr viņi atradīsies mūsu valstī, tai skaitā pilnveidot vai apgūt jaunas zināšanas, kas var noderēt, atgriežoties Ukrainā, piemēram, par Eiropas Savienības integrācijas jautājumiem.
D. Pelse: Minējām fragmentētus lēmumus par atsevišķu profesiju pārstāvjiem, kas ietekmē viņu nodarbinātību neatkarīgi no tā, vai cilvēks vēlas palikt Latvijā vai atgriezties Ukrainā. Ir jābūt skaidrai komunikācijai par to, kā cilvēki var plānot savu nākotni.
Kas šobrīd nav skaidrs?
L. Jākobsone-Gavala: Jau vairākus gadus runājam par to, vai Ukrainas bērniem obligātajā izglītības vecumā būtu jānosaka izglītības iestāžu apmeklējums klātienē Latvijā. Bet attiecīgo grozījumu Ukrainas civiliedzīvotāju likumā nav. Šādas izmaiņas ir ļoti būtiskas, tām vajag gatavoties. Vienlaikus diskusija par šo jautājumu norit jau vairāk nekā divus gadus un nevieš skaidrību, kas tiek sagaidīts no Ukrainas bērniem un viņu vecākiem.
Kāpēc obligāti būtu jāmācās klātienē? Vai daudzi to dara attālināti?
D. Pelse: Tas ir komplekss jautājums. Daļa bērnu mācās Latvijas mācību iestādēs, un pētījumi parāda, ka viņiem ir grūtības apgūt latviešu valodu, iekļauties izglītības sistēmā, īpaši vecākajās klasēs. Daļa skolēnu mācās paralēli – Latvijā un Ukrainā tiešsaistē. Līdz ar to bērnam ir dubulta slodze. Pētījumi liecina, ka atsevišķi bērni dažādu iemeslu dēļ pārtrauc apmeklēt Latvijas izglītības iestādes un mācās tiešsaistē Ukrainas skolās. Daļai bērnu palīdz Ukrainas cilvēku izveidotās organizācijas, piemēram, sagatavo viņus Latvijas skolu eksāmeniem vai sniedz atbalstu izglītības ieguvei Ukrainā.
Šobrīd Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums neparedz pienākumu apmeklēt Latvijas izglītības iestādes – tās ir tiesības. Tas nozīmē, ka daļa Ukrainas bērnu atrodas ārpus Latvijas izglītības sistēmas, un mēs ne vienmēr zinām, kas ar viņiem notiek.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija jau šopavasar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei un Izglītības un zinātnes ministrijai uzdeva noskaidrot, kur pazuduši gandrīz divi tūkstoši Ukrainas bērnu, kas neparādās Valsts izglītības informācijas sistēmā. Arī 15. oktobrī komisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā joprojām nebija visaptverošu datu par šo jautājumu.
L. Jākobsone-Gavala: Runājot par iekļaušanos, šis, manuprāt, ir visbūtiskākais jautājums – kā pārliecināmies par Ukrainas bērnu labbūtību Latvijā? Piemēram, kādā veidā tiešsaistes mācības vairāku gadu garumā ietekmē bērna attīstību kopumā?
Pašreizējā pieeja nozīmē, ka daļa bērnu gadiem dzīvo mūsu valstī un, iespējams, nezina nevienu vārdu latviski vai neiekļaujas vidē.
Latviešu valodas kursi bērniem sākās tikai pēdējā pusgadā, un mums nav zināms, kad un kā tie turpināsies nākamajā gadā. Pēc daudziem gadiem, kas pavadīti bez pietiekamas socializācijas un iekļaušanās vidē, var rasties grūtības tālākajā dzīvē gan mācībās, gan darbā.
Teicāt, ka daudzi Ukrainas civiliedzīvotāj ir nolēmuši šeit palikt. Tātad vairāk būtu jāliek uzsvars uz integrācijas politiku?
L. Jākobsone-Gavala: Ukrainas cilvēku domas mainās, plānot nākotni ir sarežģīti. Vienlaikus saņemam jautājumus par to, kādu juridisko statusu Ukrainas cilvēkiem Latvijā redzam nākotnē, piemēram, kādi būs nosacījumi pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
“Providus” pētījumā “Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme” tika secināts, ka daudzi ukraiņi nestrādā atbilstoši savai profesijai un ir nodarbināti zemas kvalifikācijas un maz atalgotos darbos.
D. Pelse: Tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem. Pirmais – neatbilstība kvalifikācijas līmenim raksturīga tāpēc, ka daļa grib atgriezties Ukrainā un neiegulda karjeras veidošanā Latvijā. Otrais – Ukrainas un Latvijas darba tirgus ir ļoti atšķirīgs. Tādas profesijas, kas ir Ukrainā, var nebūt Latvijā. Darba tirgus ir daudz šaurāks. Taču centrālais elements ir latviešu valodas prasmes.
L. Jākobsone-Gavala: Starp ukraiņiem ir inženieri, ekonomisti, juristi un citi augstas kvalifikācijas speciālisti, kuru zināšanas mūsu valsts varētu izmantot daudz vairāk. Ukrainas cilvēki pozitīvi ietekmē Latvijas ekonomiku, un, ja mēs to prasmīgi izmantotu, tad ieguvums būtu vēl lielāks. Svarīgs ir arī Ukrainas cilvēku ieguldījums kultūrā un mākslā. Latvijā šobrīd mitinās daudz Ukrainas mākslinieku, mūziķu un dzejnieku – tas mūs bagātina.
D. Pelse: Integrācijai būtu jābūt tādai, lai cilvēks varētu realizēt sevi Latvijā atbilstoši savām prasmēm un spējām, tostarp mācīties Latvijas izglītības iestādēs un iegūt kvalitatīvu izglītību. Tas būtu ieguvums gan Latvijai, gan Ukrainai.
L. Jākobsone-Gavala: Ja cilvēks spētu sevi realizēt tagad, atrodoties Latvijā, tad tas, kādi būs viņa lēmumi vēlāk, ir sekundārs jautājums.
2022. gadā, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, bēgļu atbalstam bija nepieciešama liela Latvijas nevalstisko organizāciju iesaiste. Tagad varam redzēt, ka Latvijā ir daudz aktīvu ukraiņu kopienu un biedrību. Viņi paši var labi pārstāvēt savas intereses un vienlaikus iesaistīties Latvijas dzīvē. Tāpēc ir svarīgi runāt ar ukraiņiem par izaicinājumiem un risinājumiem izglītībā, nodarbinātībā un citās jomās, kur viņi var dot būtisku pienesumu.
