FOTO: Gatis Rozenfelds, Valsts kanceleja.
27. janvārī paredzēta pirmā Ministru kabineta krīzes vadības sēde, kas kļūs par galveno formātu stratēģisku lēmumu pieņemšanai krīžu vadības un valsts apdraudējuma pārvarēšanas jomā. Par to, kādi mērķi un uzdevumi ir Krīzes vadības centram un kādi ir visreālākie apdraudējumi, intervijā stāsta tā vadītājs, pulkvedis ARVIS ZĪLE.
Kas ir galvenie riski? Tie ir kiberapdraudējums, dabas katastrofas, elektrības pārrāvumi.
Viens no reālākajiem apdraudējumiem ir kiberuzbrukumi valsts digitālajai infrastruktūrai. To apjomu ir grūti paredzēt, taču, ja apstājas e-veselība, zūd iespēja norēķināties ar maksājumu kartēm, tas var izraisīt nopietnas sekas.
Krīzes vadības centrs savu darbību uzsācis tikai pērn 1. jūlijā. Kādā apmērā patlaban ir nodrošināta kadru piesaiste un centra spējas atbilstoši veicamajām funkcijām?
Centra darbinieku skaits ir plānots līdz 15 cilvēkiem. Pats darbu sāku 15. augustā, un sākotnēji mans galvenais pienākums bija personāla atlase, lai pēc iespējas ātrāk varētu veikt pirmos uzdevumus.
Šobrīd kolektīvā ir seši cilvēki, augstas raudzes profesionāļi ar pieredzi noteiktās jomās. Bija svarīgi, lai atlasē tiktu pārstāvētas dažādas sfēras. Darbinieki pārzina gan aizsardzības, gan iekšlietu nozari, ir cilvēks ar pieredzi medicīnā. Līdz ar to esam spējīgi jau sākotnēji izprast situāciju un darboties vairākās jomās.
Pārējie deviņi darbinieki, visticamāk, tiks pieņemti šī gada laikā. Daļa no viņiem strādās situāciju centrā, kur cilvēki diennakts režīmā monitorēs situāciju, ievāks un apkopos informāciju. Tie būs kā operatīvie dežuranti, vēlams, ar pieredzi zvanu centros un izpratni par procesiem valstī un rīcību krīzes situācijās, lai spētu pieņemt lēmumus un saprast, vai kāds incidents var attīstīties par krīzi, vai arī tas paliek incidenta robežās.
Tomēr vispirms jāsakārto sistēma, lai līdz situāciju centram nonāktu nepieciešamā informācija. Pēc tam varēs pieņemt darbiniekus. To esam iecerējuši izdarīt tuvākajā laikā.
Kādi ir centra galvenie uzdevumi?
Neesam pirmie reaģētāji, kas izbrauc uz notikuma vietu. Mūsu galvenais uzdevums ir rīkoties, lai pārvaldītu krīzi stratēģiskā līmenī, respektīvi, lai spētu paredzēt, vai būs vajadzīga resursu pārdale un piesaiste no citām struktūrvienībām, vai būs nepieciešami stratēģiski lēmumi Ministru kabineta līmenī.
Tāpat centra uzdevums ir nodrošināt, lai valsts un pašvaldību institūcijas būtu gatavas dažāda veida ārkārtējām situācijām, sekot līdzi notikumiem ikdienā un, komunicējot ar nozaru ārkārtas dienestiem Latvijā un kaimiņvalstīs, spēt prognozēt un mēģināt paredzēt iespējamo krīzi jeb situācijas, kurās ir liela varbūtība rasties domino efektam, proti, viens notikums izsauc otru, un tādējādi rodas notikumu ķēde, kas var plaši ietekmēt Latvijas sabiedrību.
Gatavojamies, ka viena no krīzēm, kas varētu būt vispostošākā, ir militārs apdraudējums. Tādā gadījumā aizsardzības resors darbojas ar tiešu pretinieka iznīcināšanu un Latvijas valsts suverenitātes nodrošināšanu. Iestājoties militāram apdraudējumam, jāsaprot, ka būs panika, haoss, tiks traucēta ierastā kārtība. Centram jāspēj koordinēt civilo pusi, nodrošināt pamatvajadzības sabiedrībai, veikt iedzīvotāju evakuāciju, ja nepieciešams, un īstenot darbības, lai garantētu valsts pamatfunkciju izpildi.
Tas ir redzams arī no Ukrainas pieredzes kara gadījumā – valstī turpinās ražošana, lauksaimniecības darbi, pēc iespējas tiek nodrošinātas visas funkcijas.
Kāda ir centra mijiedarbība ar militāro sektoru? Lai mēs viens otram netraucētu, tas ir, lai civilais sektors iespējami mazāk traucētu militārajām operācijām. Ja nepieciešams, lai sniegtu atbalstu militārajai pusei operāciju veikšanā un nodrošinātu civilās sabiedrības drošību.
Kādi centra ieskatā ir visreālākie apdraudējumi – tie, kuriem varētu būt domino efekts?
Arī vētra var izraisīt domino efektu. Ja pār ceļu ir nogāzies viens koks, tā nebūs ne krīze, ne katastrofa. Taču, ja vētra ir spēcīga, sagāžas daudz koku un tiek bloķētas maģistrāles, piegādes ceļi, pa kuriem pieved veikaliem pārtiku. Tas jau daudz ko var ietekmēt.
Nākamais posms: ja koki sagāžas arī uz elektrolīnijām, kā rezultātā tiek pārtraukta elektrības padeve, ietekme ir krietni plašāka – apstājas internets, nav apgaismojuma mājokļos un uzņēmumos. Tie ir incidenti, kas izraisa domino efektu.
Viens no reālākajiem apdraudējumiem ir arī kiberuzbrukumi valsts digitālajai infrastruktūrai.
To apjomu ir grūti paredzēt, respektīvi, kādu ietekmi tas atstās uz digitālo infrastruktūru. Ja apstājas e-veselība, zūd iespēja norēķināties ar maksājumu kartēm, tas var izraisīt nopietnas sekas.
Tehnoloģiju pasaulē ir daudz neparedzamā, tāpēc krīzes situācijas var rasties jebkurā brīdī.
Medijos esat izteicies, ka izstrādājat iespējamo risku sarakstu, tādu kā risku katalogu. Katram apdraudējumam var sagatavot rīcības plānu un pēc tam mācībās skatīties, kā tas strādā. Ko minētais katalogs satur? Cik dažādu risku tajā iekļauti?
Kataloga izstrāde ir procesā, pabeiguši to neesam. Katalogu izstrādājam ciešā sadarbībā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD), kas ir sagatavojis risku novērtēšanas rekomendācijas un metodoloģiju. Jāņem vērā arī valsts apdraudējuma analīze, Valsts civilās aizsardzības plāns un atsevišķo nozaru jau identificētie riski. Tad, to visu saliekot kopā un ņemot vērā starptautisko pieredzi, katalogu piemērosim Latvijas vajadzībām.
Pats galvenais riska katalogā –, kā spējam pēc tam sagatavoties potenciālajiem riskiem un apmācīt attiecīgās nozares, valsts institūcijas, pašvaldības to pārvaldīšanai.
Kas ir būtiskākie riski? Kiberapdraudējums, dabas katastrofas, elektrības pārrāvumi un vēl daži, uz kuriem sākumā koncentrēsimies, jo mūsu izpratnē tie ir visiespējamākie.
Biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” direktore intervijā LV portālam ir teikusi: “Pēc pieredzes krīzes situācijās lielākā problēma ir savstarpējā koordinācija, atbildības uzņemšanās, kad viens uz otru skatās, kurš tagad darīs.” Ja radīsies kāda krīzes situācija, piemēram, pazudīs elektrība, notiks kiberuzbrukums, kurš pieņems lēmumus? Tādā gadījumā noteikti būs iesaistīta akciju sabiedrība “Latvenergo”, kiberincidentu novēršanas institūcija Cert.lv.
Katrai no jūsu minētajām organizācijām ir savi krīzes reaģēšanas plāni, kas arī darbojas. Kiberuzbrukums vai liela mēroga dabas katastrofa var ietekmēt vairākas nozares, līdz ar to rodas jautājums: kurš pieņems lēmumu un uzņemsies atbildību? Iespējams, sāksies minstināšanās un skatīšanās vienam uz otru. Tieši tāpēc ir izveidots Krīzes vadības centrs, kas koordinē liela mēroga krīzes, kuras skar vairākas nozares, un sniedz priekšlikumus valdībai par nepieciešamajiem lēmumiem to pārvarēšanai.
Tādēļ arī Krīzes vadības centram Nacionālās drošības likumā ir noteiktas tiesības rosināt sasaukt krīzes vadības sēdi, kurā šādi lēmumi tiktu pieņemti.
Jaunais process ar krīzes vadības sēžu sasaukšanu ievērojami samazinātu lēmumu pieņemšanas laiku, salīdzinot ar iepriekšējo veidu.
Cik ilgā laikā lēmumus varētu pieņemt?
Tas atkarīgs no lēmumu nepieciešamības ātruma. Sēdi var sasaukt ļoti ātri. Krīzes vadības centra vadītājs to ierosina Ministru prezidentei, un viņa izsludina un sasauc sēdi. Tas ir noteikts Ministru kabineta kārtības rullī.
Liela nozīme krīzēs ir pašvaldībām. Tajās darbojas civilās aizsardzības komisijas. Kāda Krīzes vadības centram ir sadarbība ar pašvaldībām?
Civilās aizsardzības komisijas ir ļoti dažādas, ņemot vērā konkrēto pašvaldību. Viss ir atkarīgs no pašvaldības, ar kādu iniciatīvu tā darbojas, un iedzīvotājiem, kuri šajā teritorijā dzīvo.
Jo vairāk sabiedrība no pašvaldības un civilās aizsardzības komisijas pieprasa, jo aktīvāk tās darbojas un izstrādā rīcības plānus.
Manā iepriekšējā pieredzē kā Zemessardzes bataljona komandierim bija jāiesaistās konkrētu civilās aizsardzības plānu sagatavošanā. Pašvaldībās tika realizētas dažādas pieejas, līdz ar to plāna galarezultāts bija atšķirīgs. Tomēr kopumā var teikt, ka pie civilās aizsardzības plāniem strādā visas pašvaldības, pastāv konkrēti plāni, kā rīkoties krīzes situācijā.
Civilās aizsardzības komisijas ar katru gadu kļūst arvien efektīvākas un spējīgākas rīkoties. Ir izstrādāti plāni, kur iegūt papildu tehniku, ja ir lieli plūdi, ceļu pārrāvumi, kur ņemt granti un citus materiālus ceļu remontiem.
Katras pašvaldības civilās aizsardzības plānos tiek domāts arī par rīcību militāra apdraudējuma gadījumā.
Cik lielā mērā ir apzinātas un tiek ierīkotas patvertnes?
Patvertņu izveides programmai tika atvēlēti 22 miljoni eiro. Mērķis ir visā valsts teritorijā izvietot 570 patvertņu. Pašlaik ir saņemti iesniegumi par 510 objektiem dažādās valsts un pašvaldību teritorijās, kur plānots ierīkot patvertnes. Ja minēto sekmīgi realizēs, 2027. gada beigās valstī kopumā būs 570 patvertņu.
Vai tas ir pietiekami? Pat ja aprēķina noteiktu kvadrātmetru skaitu, kas vajadzīgs, lai izmitinātu visus iedzīvotājus, būtu vajadzīgs vairāk patvertņu, jo ne vienmēr zinām, kur cilvēki atradīsies. Tādēļ ir vēlams, lai patvertņu kapacitāte būtu nedaudz lielāka, nekā ir iedzīvotāju skaits.
Turklāt svarīga ir arī patvertņu pieejamība attālākajos reģionos, lauku rajonos.
Kā panākt, lai patvertņu skaits būtu lielāks, nekā norādīts plānā?
Būtiskas ir izmaiņas būvniecības regulējumā. Ceļot jaunas mājas, privātīpašniekiem vajadzētu domāt par patvertņu izbūvi pagrabā, lai tās atbilstu vismaz minimālajām prasībām.
Lielisku pieredzi guvām Izraēlā, kur gaisa telpas apdraudējums ir samērā regulārs. Šajā valstī ir ieviestas izmaiņas būvniecības normās, paredzot, ka sabiedriskās un individuālās ēkas nav iespējams uzcelt, ja katram apmeklētājam vai iedzīvotājam nav nodrošināta vieta patvertnē – vai nu pagrabā, vai drošā telpā, kas atrodas ēkā, ar specifiski drošām sienām, t. s. safe room.
Ar grozījumiem Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā, kas stājās spēkā 2025. gada 3. jūlijā, noteikts, ka no 2027. gada 1. janvāra patvertnes obligāti būs jāizbūvē arī jaunceļamā daudzdzīvokļu mājā ar vairāk nekā pieciem virszemes stāviem.
Jā, bet šajā gadījumā patvertnes jāizbūvē samērā lielos daudzdzīvokļu namos. Uzskatu, ka tām jābūt arī mazākās ēkās, vispār jebkurā ēkā – arī privātmājā. Tas attiecas uz katra individuālo drošību.
Pašvaldībām līdz 2026. gada 1. janvārim jāizveido krīzes vadības struktūrvienība vai jānorīko krīzes vadības darbinieki krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai. Vai tas ir izdarīts?
Bija pašvaldības, kas ar mums konsultējās, kā šādas struktūrvienības izveidot. Kopējo datu patlaban vēl nav, turpinām apkopot informāciju, ņemot vērā, ka termiņš bija pavisam nesen.
Ja ir radusies kāda civilā krīze, kā iedzīvotāji tiek apziņoti?
Tādā gadījumā pašreiz izmantojam šūnu apraidi (šūnu apraide ir mobilo sakaru tīkla kanāls, kuru var izmantot kā agrīnās brīdināšanas sistēmas rīku; šeit un turpmāk – red. piez.). Brīdinājumi būs arī aplikācijā “112”.
Ja minētie informācijas kanāli nebūs pieejami un cilvēkiem būs jādod ziņa par liela mēroga apdraudējumu, tiks izmantotas arī valstī esošās sirēnas.
Ja būs elektrības padeves pārrāvums un ne sirēnas, ne aplikācijas nedarbosies, pēdējais veids ir operatīvie transportlīdzekļi, proti, cilvēkus uz ielām apziņos ar skaļruņiem. Šāda prakse jau tika pielietota Covid-19 pandēmijas laikā.
Diezgan samilzusi ir problēma, ka cilvēki nezina, kā rīkoties krīzē. Ar 72 stundu somu, šķiet, nepietiek. Kas indivīdam jādara, lai viņš būtu daudzmaz gatavs krīzes situācijai?
Ikvienam jāsāk pašam ar sevi. Vispirms jāsameklē informācija tīmekļvietnē www.112.lv – kā rīkoties noteiktās krīzes situācijās, sākot no plūdiem līdz militāram apdraudējumam.
Savukārt tīmekļvietnē www.sargs.lv ir publicēta rokasgrāmata, kā rīkoties kara, uzbrukuma un aplenkuma gadījumā. Aprakstīts arī tas, kā apdraudējuma gadījumā iedzīvotāji varēs saņemt informāciju.
Ko es iesaku? Vislabāk šos materiālus būtu izdrukāt, lai katrs no ģimenes brīvajā laikā ar tiem iepazītos un sagatavotu lietas, kas tajos ir minētas: dokumentu kopijas, minimālo pārtiku, zāles, ūdeni, uzlādējamas baterijas. Ja cilvēks dzīvo daudzdzīvokļu mājā, iespējams iegādāties individuālu gāzes plītiņu, kur elektrības un gāzes padeves pārrāvuma gadījumā var uzvārīt tēju, pagatavot siltu ēdienu.
Daudziem privātmājā ir elektriskā apkure vai apkures katls, kas darbojas ar elektrību un kurā ber iekšā granulas. Elektroenerģijas pārrāvuma gadījumā nedarbojas ne siltumsūknis, ne apkures katls.
Tad noderētu attiecīgās jaudas fosilās degvielas ģenerators, kam vajadzētu būt katrā privātmājā.
Kad bijām devušies komandējumā uz Ukrainu, redzējām, ka ukraiņi militāra apdraudējuma gadījumam šādi ir sagatavojušies.
Cik saprotu, nevalstiskās organizācijas (NVO) ir aktīvi iesaistījušās potenciālo civilo krīžu novēršanā.
Jā, tas ir ļoti labi. Krīzes vadības centram gaidāma sadarbība ar dažādām NVO. Varu minēt Ukrainas piemēru militāra apdraudējuma pārvarēšanā.
Kad daudzdzīvokļu ēkā ir ietriecies drons, ierodas glābēji, kā arī trīs NVO.
Viena no tām atved materiālus, palīdz vismaz aizklāt logus, ja tie ir izkrituši no triecienviļņa. Otra organizācija nodrošina psiholoģisko atbalstu, ja ir iestājusies panika, radiniekiem ir traumas vai kāds zaudējis dzīvību. Trešā NVO sniedz juridisku konsultāciju –, vai par dzīvokli šādā ēkā joprojām jāmaksā kredīts.
Runājām ar konkrētajām Ukrainas NVO, lai šo pieredzi pēc tam apspriestu ar NVO Latvijā un izstrādātu darbības algoritmus.
Militāras krīzes gadījumā Krīzes vadības centrs koordinē civilā un militārā sektora sadarbību, lai nodrošinātu sabiedrības funkcionēšanu krīzes apstākļos. Kā raugāties uz sabiedrības nevardarbīgu pretošanos militāra iebrukuma gadījumā kā risinājumu attiecīgās krīzes pārvarēšanā?
Iebrucējam pretoties vajag, un es iesaku stāties Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), Zemessardzē vai NBS rezervē, apgūstot rezerves karavīru apmācību. Ja tādas iespējas nav, tad piekopt nevardarbīgo pretošanos –nepakļaušanos. Taču to vajadzētu darīt ar prātu – primāri nedrīkst apdraudēt sevi, respektīvi, pretoties, domājot par savu drošību. Nevardarbīgas pretošanās pamatelementi ir: nepiedalīties okupācijas varas referendumos, vēlēšanās, kopsapulcēs, izvairīties no okupācijas varas masu mediju uzmanības, nesniegt intervijas.
Vēl viens nevardarbīgas pretošanās aspekts ir mūsu attieksme pret valsti, notikumiem sociālajos medijos. Tur var paust savu viedokli, nepakļaujoties okupācijas varai, protams, ievērojot drošību, lai tas neradītu draudus pašiem, jo atrodamies okupētajā teritorijā.
Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētniece Ieva Bērziņa norāda, ka jāveido sistēma, kas iedzīvotājiem piedāvātu veidus, kā iesaistīties valsts aizsardzībā.
Latvijā sistēma jau ir radīta un pastāv veidi, kā iesaistīties valsts aizsardzībā. Pirmais ir dienests NBS. Tiem, kas grib būt gatavi krīzes situācijā un var atvēlēt laiku brīvdienās, iespējams dienēt Zemessardzē. Tā var iegūt labu militāro pieredzi, kas noderēs arī civilajā dzīvē, – pirmās palīdzības apmācības, izdzīvošanas prasmes, kā rīkoties ekstremālos laikapstākļos, kā pārnakšņot zem klajas debess.
Vēl pastāv rezerves karavīru apmācības, kurām var pieteikties un kuras var apgūt. Pēc noteikta laika notiek atkārtotas mācības.
Līdz ar to sistēma, kā iesaistīties valsts aizsardzībā, darbojas un katrs var izvēlēties piemērotāko variantu atkarībā no fiziskās sagatavotības un pieejamā laika.
Zemessardzes štāba priekšnieks Mareks Ozoliņš LV portālam intervijā atklāja, ka plānots ieviest divas jaunas programmas – Zemessardzes atbalstītāju sistēmu un īpašo specialitāšu zemessargu modeli.
Ja Zemessardze šo konceptu izstrādās, tad vēl lielāka sabiedrības daļa varēs iesaistīties un iegūt civilās aizsardzības prasmes.
“Neatkarības atgūšanas laikā, īpaši barikāžu dienās, izšķirīga bija sabiedrības pašorganizēšanās spēja un radoša pieeja rīcībai krīzes brīdī, kāda būtu nepieciešama arī tagad. Taču pašreiz aizsardzības jomā vairāk paļaujamies uz valsts institūciju rīcību,” norāda 1991. gada barikāžu organizētāji. Kā vērtējat sabiedrības pašorganizēšanās spējas patlaban?
Domāju, sabiedrība Latvijā ir ļoti aktīva un gatava iesaistīties. To apliecina nesenie notikumi, kad Doma laukumā pulcējās ap 10 000 cilvēku (protesti notika aizvadītā gada novembra sākumā, iestājoties pret Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb t. s. Stambulas konvencijas).
Es teiktu, ka tā bija sabiedrības pašorganizēšanās. Kad cilvēki vēlas paust savu viedokli, viņi saorganizējas ļoti ātri.
Sabiedrība nemaz nav tik kūtra, tā ir spējīga rīkoties nepieciešamības gadījumā.
Lai pašorganizēšanos stiprinātu valsts aizsardzībai vajadzīgajā veidā, redzu gan pašvaldību, gan Krīzes vadības centra, gan NVO iesaisti.
Kā vērtējama valsts komunikācija ar sabiedrību saistībā ar tās praktisko un morālo gatavību dažādām krīzēm? Medijiem esat sacījis, ka sabiedrības apziņošana tiks vadīta no Krīzes vadības centra puses.
Pēdējos gados stratēģiskā komunikācija ir arvien vairāk attīstīta. Viens no Krīzes vadības centra pamatuzdevumiem ir tieši krīzes komunikācija. Mūsu uzdevums būtu liela mēroga krīzēs uzņemties krīzes komunikāciju un sniegt informāciju valsts institūcijām un pašvaldībām, tādā veidā caur attiecīgajām organizācijām to novadot līdz ikvienam iedzīvotājam, lai ziņas būtu uzticamas, vienotas, cilvēkiem saprotamas un nebūtu pretrunīgas.
Komunikācijā tiktu izmantoti visi pieejamie saziņas veidi, ņemot vērā krīzes situāciju.
Barikāžu laikā liela loma bija tieši radio un televīzijai.
Arī tagad 72 stundu somā aicinām ielikt radio uztvērēju. Tas būs viens no saziņas veidiem.
