Gatavošanās X stundai
Daudzu atmiņās barikādes bija kā spontāns tautas kustības rezultāts, taču bez pienācīgas plānošanas nevar sarīkot ne dziesmusvētkus, ne vēlēšanas, ne militāru operāciju. Tāpat arī gatavošanās barikādēm aizsākās krietnu laiku pirms šiem vēsturiskajiem notikumiem, stāsta* Romualds Ražuks, Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs no 1990. līdz 1992. gadam.
Gatavošanās aizsākās jau 1990. gada 15. maijā, kad notika Interfrontes rīkotais civilā tērpto padomju armijas virsnieku, kursantu un citu atmodas pretinieku uzbrukums Augstākās padomes ēkai, atminas R. Ražuks.
LTF Domes valde nekavējoties izplatīja paziņojumu, kurā brīdināja pret Latvijas neatkarību vērstos reakcijas spēkus, ka nepieciešamības gadījumā tā aicinās tautu aizsargāt Augstāko padomi. “Tas bija barikāžu priekšvēstnesis. Drīzumā tika izveidota darba grupa, kurā darbojās līdz pat 40 cilvēku, kas apkopoja informāciju un rakstīja plānu rīcībai X stundā,” klāsta tālaika LTF vadītājs, iezīmējot tumšo un drūmo notikumu fonu 1990. gada rudenī, ko raksturoja draudi, sprādzienu sērija Rīgā un lauku reģionos, padomju slepeno dienestu centieni izprovocēt nekārtības.
Interfrontes organizētais uzbrukums Augstākajai padomei 1990. gada 15. maijā, kad civilā tērpti padomju armijas virsnieki un kursanti, kā arī citi Latvijas neatkarības pretinieki centās ielauzties ēkā Jēkaba ielā.
FOTO: Aivars Vegners. No Romualda Ražuka (Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs (1990–1992)) priekšlasījuma konferencē “1991. gada janvāra barikādes kā tautas pretestības totalitārajam režīmam izpausme un mācības mūsdienām” 2026. gada 16. janvārī.
Vienotība un skaidrs rīcības plāns
Situācijai kļūstot arvien draudīgākai, 1990. gada 8. decembrī 27 demokrātiskā bloka sabiedriskās un politiskās organizācijas atmeta visas domstarpības un parakstīja uzsaukumu “Vienoti Latvijai”, izveidojot vienotu koordinācijas centru LTF mītnē.
Savukārt 11. decembrī LTF valde pieņēma paziņojumu “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”, kas sabiedrībā kļuva pazīstams kā “Rīcības plāns X stundai”, kurā uzskaitīti konkrēti nevardarbīgas pretošanās soļi, lai nepieļautu valsts apvērsumu Latvijā.
“Rīcības plāns sastāvēja no divām daļām. Pirmajā daļā bija uzskaitīti pasākumi, kuri būtu veicami, lai nepieļautu apvērsumu un komunisti nespētu atgūt varu,” stāsta R. Ražuks, piebilstot, ka plāna pirmā daļa praktiski tika īstenota barikāžu laikā. Turpretī plāna otrā daļa bija paredzēta situācijai, ja Latvijas neatkarības ienaidniekiem tomēr izdotos pārņemt varu un LTF darbotos pagrīdes apstākļos. “Rīcības plānu X stundai mēs izplatījām caur savu presi un LTF nodaļām. Visi par to zināja,” uzsver R. Ražuks.
|
Atbildības sadalījums par stratēģiski nozīmīgo objektu aizsardzību
Izšķirošā stunda pienāca 1991. gada 12. janvārī. Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā notika LTF Domes sēde, kurā pieņēma lēmumu 13. janvāra pēcpusdienā rīkot Vislatvijas tautas manifestāciju. Tapa zināms, ka 13. janvāra naktī padomju armijas desantnieki ielenca Lietuvas Augstāko padomi, ieņēma TV, radio, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 500 cilvēku. Ap plkst. 4.45 no rīta Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns uzstājās ar uzrunu Latvijas Radio, aicinot Latvijas iedzīvotājus būt gataviem uz visļaunāko un pulcēties Augstākās padomes aizstāvībai.
LTF Domes sēdes pārtraukumā notika vēsturiska, klusa “sapulce pie melnajām klavierēm”, kas stāv LU aulā, kreisajā pusē, kurā LTF valdes locekļi sadalīja sargājamos stratēģiski svarīgos objektus Rīgas un Latvijas novadu starpā.
LTF paziņojums, kas noteica, pie kuriem stratēģiskajiem objektiem katra novada ļaudīm jāpaliek pēc manifestācijas beigām, 13. janvārī neskaitāmas reizes tika nolasīts Latvijas Radio tiešraidē.
“Cilvēki, kas vēlējās palikt, jau braucot uz manifestāciju, zināja, ko viņi darīs un ko paliks sargāt,” izvēlēto taktiku skaidro R. Ražuks.
Vislatvijas tautas manifestācijā Rīgā, Daugavmalā, piedalījās apmēram pusmiljons cilvēku. Tās noslēgumā Rīgā sāka ierasties smagā lieljaudas lauksaimniecības un celtniecības tehnika un kravas automašīnas barikāžu veidošanai.
|
LTF paziņojums, kas noteica stratēģisko objektu sadalījumu Latvijas novadu starpā, 1991. gada 13. janvāra rītā tika neskaitāmas reizes nolasīts Latvijas Radio 1. programmā.
No Romualda Ražuka (Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs (1990–1992)) priekšlasījuma konferencē “1991. gada janvāra barikādes kā tautas pretestības totalitārajam režīmam izpausme un mācības mūsdienām” 2026. gada 16. janvārī.
Kur slēpjas barikāžu veiksmes stāsts
Barikāžu atcerei veltītās konferences “1991. gada janvāra barikādes kā tautas pretestības totalitārajam režīmam izpausme un mācības mūsdienām” dalībnieki pauda dažādus viedokļus, kāpēc barikādes izdevās un ko no tām varam mācīties šodien.
- Decentralizēta vadība – pārsteiguma moments un spēja ātri reaģēt
“Barikāžu vadība un organizēšana praktiski bija laba ar to, ka pašā sākumā tā bija decentralizēta. Nebija vienota centra. Decentralizēta sargājamo objektu vadība “izsita mūsu pretiniekus no kaut kādas izpratnes, kurš ko vada”,” secina R. Ražuks.
Tobrīd darbojās LTF Koordinācijas centrs, kas gādāja cilvēkus, malku, pārtiku. 13. janvārī tika izveidots: Augstākās padomes aizsardzības štābs, kurā darbojās speciālisti ar militārām zināšanām; Lauksaimniecības ministrijas smagās tehnikas izvietošanas štābs, kas gādāja par degvielu un smagās tehnikas labošanu; Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu štābs. Tikai 18. janvārī tika izveidota Valsts pašaizsardzības komisija, lai nodrošinātu vienotu vadību.
“Bija kādi četri pieci epicentri, kuros tika pieņemti lēmumi, kas savstarpēji tika minimāli koordinēti. Tas nozīmē, ka barikāžu pamatā bija izveidota struktūra, tie nebija tikai cilvēki uz ielām,” norāda Ģirts Valdis Kristovskis, Augstākās padomes Aizsardzības štāba dalībnieks.
Barikādes pie Latvijas Televīzijas torņa 1991. gada janvārī.
FOTO: Liu Heung Shing (AP Photo/ScanPix).
- Stratēģiska plānošana un precīzas norādes dažādām iedzīvotāju grupām
Protams, liela nozīme bija plānošanai, precīziem norādījumiem dažādām cilvēku grupām, kā rīkoties, masveidīgumam un spējai atmest visas domstarpības. Tas bija atmodas laiks, kas deva spēku un varēšanu strādāt 24 stundas diennaktī, atminas R. Ražuks.
“Bez organizētas stratēģijas nekur tālu nevar tikt,” secina Tālavs Jundzis, tālaika Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs. Kā spilgtu piemēru viņš min pašreizējos notikumus Irānā: “Daudz dažādu etnisko grupu ar atšķirīgām interesēm un mentalitāti – 93 miljoni iedzīvotāju, bet nav neviena, kas viņus vadītu vienotā cīņā pret varu, kas novedusi tautu bezizejā.”
Viņš atsaucas uz nevardarbīgas pretošanās teorētiķi Džīnu Šārpu (Gene Sharp), kas LTF rīcības plānam X stundai nav atradis analogu nevardarbīgas pretošanās vēsturē. “Tas ir unikāls dokuments, kurā precīzi uzrakstīts, kas tautai jādara, kādas metodes un formas jāizmanto, pretojoties vardarbībai, apspiešanai, netaisnībai un okupācijai,” akcentē T. Jundzis.
FOTO: Ilgvars Gradovskis.
- Nevardarbīga pretošanās ir laikus jāattīsta
Gatavojoties valsts aizsardzībai, jāattīsta arī nevardarbīgas pretošanās metodes. Pārfrāzējot zināmo gudrību, – “ja gribi mieru, gatavojies karam” –, ja negribam okupāciju, laikus jāattīsta sabiedrības spēja tai pretoties, uzskata T. Jundzis.
Ilgtermiņā tas bija arī barikāžu trūkums. “Daudz kas laika gaitā ir idealizēts. Patiesībā tie bija skarbi lēmumi, kurus pieņēma konkrēti cilvēki. [..] Nepārtraukti bija jārīkojas proaktīvi, intuitīvi. Nekādu darba organizācijas vadlīniju faktiski nebija. Uz vietas tika radīti reglamentējoši dokumenti, piemēram, Vecrīgas aizsardzības instrukcija, lai potenciālas sadursmes gadījumā būtu zināmi cilvēku un ievainoto evakuācijas ceļi. Šāda informācija tika izvietota aptuveni 50 punktos, lai visi barikāžu dalībnieki zinātu, – kritiskā situācijā ir iespēja izglābties,” stāsta Ģ. V. Kristovskis.
Dienu un nakti pavadot Augstākās padomes Aizsardzības štābā, Ģ. V. Kristovskis arī pieredzēja barikāžu sabrukuma sākumu. “Ļaužu spēki jau pirmās barikāžu nedēļas beigās izsīka. Daudzus pārņēma nogurums, apātija,” atminas Ģ. V. Kristovskis. Tas nozīmēja nepieciešamību pie pirmās iespējas uzsākt tautas pašaizsardzības organizācijas pilnveidi. Diemžēl vēlākajos gados, strauji mainoties valsts drošības stratēģijai, nevardarbīgas pretošanās risinājumi valstiskā līmenī, viņa vērtējumā, nav rasti.
Noderēja padomju sistēmas uzspiestās militārās un civilās aizsardzības prasmesRīgas Stradiņa universitātes pētnieks, drošības eksperts Vitālijs Rakstiņš, analizējot sabiedrības lomu un gatavību nemilitārai pretestībai kara vai pagaidu okupācijas apstākļos, atgādina, ka vēl nesen valsts aizsardzības politikas dokumentos nebija pievērsta uzmanība sabiedrības pretošanās spējai militāra iebrukuma gadījumā. “Taču jautājums, kā iedzīvotāji, kuri nav gatavi būt karavīri, kombatanti, var sniegt atbalstu valsts aizsardzības operācijās bez ieročiem rokās, joprojām ir atklāts,” secina eksperts. Barikāžu kontekstā vērts atcerēties, ka tolaik daudziem Latvijas iedzīvotājiem bija zināšanas civilajā aizsardzībā un militārajā jomā, kas piespiedu kārtā tika iegūtas vai nu militārajā dienestā padomju armijā, vai citās padomju sistēmas uzturētajās apmācībās. Tuvākajā nākotnē šādas iemaņas būs arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri apgūs valsts aizsardzības mācību skolā vai izies apmācības valsts aizsardzības dienestā. Tomēr šobrīd vairumam Latvijas iedzīvotāju, izņemot tos, kuri ir vai ir bijuši dienestā bruņotajos spēkos vai iekšlietu struktūrās, prasmju valsts aizsardzībā nav vispār, vai arī tās ir nepietiekamas, pat ja šie cilvēki kritiskā brīdī būtu gatavi iesaistīties, uzsver V. Rakstiņš. Nav jāgaida sliktākais scenārijs, X stunda, lai sagatavotos. Daudzus no nevardarbīgas pretošanās pasākumiem varētu sākt īstenot jau tagad, dzīvojot hibrīdkara apstākļos, pārliecināts ir drošības eksperts. Viņš aicina mācīties no karā ierautās Ukrainas pieredzes, kas liecina, ka sabiedrība valsts aizsardzībā var iesaistīties daudzos veidos – sociālajā, militārajā, politiskajā, ekonomiskajā un citās jomās. Ukrainā bruņotajos spēkos karo tikai 3–4% iedzīvotāju, taču valsts aizsardzībā dažādos veidos ir iesaistītas daudzas sabiedrības grupas, atgādina V. Rakstiņš. “Turklāt koordinētas rīcības efekts ir līdzvērtīgs kinētiskajām operācijām,” akcentē drošības eksperts, vēršot uzmanību, ka šādas speciālas zināšanas Latvijā var iegūt tikai no bruņotajiem spēkiem vai iekšlietu dienestiem, jo privātas paramilitāras apmācības ir aizliegtas. Tomēr tās ir zināšanas, kuras jāiegūst tagad, nevis jau esoša kara apstākļos. Fakts vien, ka sabiedrība ir pietiekami lielā apjomā gatava stāties pretī iebrucējam pat nemilitāros veidos, jau attur pretinieku, piebilst V. Rakstiņš. Arī barikāžu piemērs to apliecina.
|
FOTO: Ilgvars Gradovskis.
- Visiem skaidrs mērķis un jēga
Nedrīkst aizmirst, ka barikāžu pasākumu izdošanos noteica vairāki apstākļi, kad pretinieks – padomju vara – bija idejiski novājināts un atradās uz sabrukuma robežas. Taču arī tādas vēsturiskas izdevības jāprot izmantot.
Būtiska nozīme, ka plašai sabiedrībai bija skaidrība par pretošanās mērķi un jēgu, kas bija sasniegts jau pirms barikādēm, pateicoties LTF aktivitātēm kopš 1988. gada, uzskata filosofe Maija Kūle. Tādējādi barikāžu laikā vairs nebija jādomā, kā nosargāt garīgo vērtību telpu, nebija nozīmīgas antibarikāžu pozīcijas, kas aicinātu nepiedalīties. Tas ļāva koncentrēties uz materiālo vērtību sargāšanu, uzskaiti, kārtību.
Vai barikādes būtu iespējamas šodien? Filosofe M. Kūle par to šaubās. Cilvēki ir dezorientēti, satraukti. Nav pietiekamas komunikācijas, bet ir 72 stundu soma. Viņas novērojumi liecina, ka daļā tautas dzirksts vēl ir, tikai “menedžmenta nav”. “Tāpēc arī pacēluma nav, tikai cerība, ka varbūt izspruksim, bet varbūt ne,” rezumē M. Kūle.
Barikādes pašas par sevi varētu kalpot kā kopīgu vērtību pamats. “Katras tautas pašapziņa balstās vēstures notikumos, ar kuriem tā var lepoties, uzvarās kultūrā, sportā. Tomēr īpaši svarīgi ir uzvaras brīži, kad runa ir par neatkarību, brīvību,” apgalvo bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs Raimonds Graube. Viņš ir pārliecināts – 1991. gada janvāra barikādes bija šāds vēsturiskais brīdis.
Pārāk maz par to runājam šādā gaismā. Esam tādi kā nobijušies no savas tautas varenības, stipruma.
Runa nav tikai par barikādēm, bet arī nacionālās pretošanās kustību, nacionālajiem partizāniem, strēlniekiem u. c. pagātnes notikumiem. Šajā jomā vēl būtu tik daudz darāmā, secina bijušais NBS komandieris.
“Pasaulē ir daudz patriotisma definīciju, bet visbūtiskākais vienojošais elements tajās ir gatavība ziedoties idejai, varbūt pat ziedojot dzīvību. Tā ir lielā atziņa, kuru varam gūt no barikādēm,” norāda bijušais NBS komandieris.
Barikādes pie Ministru padomes ēkas 1991. gada 14. janvārī.
FOTO: Gennady Galperin (Reuters/ScanPix).
Svarīgākais elements – griba aizsargāt savu valsti. Jādod iespēja iesaistīties dažādos veidosRunājot par nevardarbīgas pretošanās pieredzi visaptverošas valsts aizsardzības koncepcijas izstrādē un īstenošanā, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore Ieva Bērziņa atgādina par totālās aizsardzības jēdzienu. Kaut arī 1991. gada janvāra barikādes bija sekmīgs, vēsturisks nevardarbīgas pretošanās piemērs, I. Bērziņas vērtējumā šodien tas nebūtu burtiski atkārtojams paraugs militāra apdraudējuma gadījumā. Jau Mahatma Gandijs, Indijas neatkarības kustības vadītājs 20. gadsimta pirmajā pusē, apzinājās, ka nevardarbīga pretošanās nevar tikt izmantota pārāk bieži bez riska piedzīvot katastrofālus rezultātus, norāda eksperte. Raugoties plašāk, redzams, ka autoritārie režīmi, saskārušies ar tā dēvēto krāsaino revolūciju pieredzi, kurās tika īstenota nevardarbīgas pretošanās pieeja, mācās un kļūst spēcīgāki. “Tie meklē, pēta un vāc atziņas par to, kā šo pretestību salauzt. Diemžēl pēdējo gadu pieredze rāda, ka tas izdodas, turklāt ļoti vardarbīgā un asiņainā veidā,” secina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece. Viņasprāt, uz valsts aizsardzību šodien jāraugās visaptverošas valsts aizsardzības kontekstā. Tā ir patlaban īstenotā Latvijas aizsardzības koncepcija, kurā nostiprināmi arī nevardarbīgas pretošanās elementi. “Te gribu atgādināt otru jēdzienu – totālā aizsardzība –, kas ir visaptverošas valsts aizsardzības pamats. Totālās aizsardzības koncepciju pēc Otrā pasaules kara izmantoja valstis, kuras nebija iesaistītas aliansēs, bet rēķinājās ar varbūtēju nepieciešamību stāties pretī militāram pārspēkam. Pamatideja: valsts aizsardzībā jāmobilizē maksimāli visa sabiedrība, lai agresoram nodarītu vislielākos zaudējumus,” skaidro I. Bērziņa. Kā sekmīgākie piemēri plašāk zināma Somijas pieredze cīņā pret PSRS iebrukumu Ziemas karā 1939.–1940. gadā, kā arī Ukrainas pretošanās Krievijas agresijai patlaban. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, akcentē I. Bērziņa, totālā aizsardzība bija arī Latvijas aizsardzības koncepcijas elements, kas pēc valsts pievienošanās NATO tika atcelts. Tagad tas atkal ir kļuvis aktuāls. “Mūsdienās visaptverošas valsts aizsardzības koncepcija paredz laikus sagatavot un integrēt visu atbildīgo iestāžu, dienestu, komerciālo un nevalstisko organizāciju un indivīdu darbību jebkura veida katastrofu novēršanai, ieskaitot pretošanos militārai agresijai. Es uz to skatos kā vienas monētas divām pusēm, kur ir gan sabiedrības noturība, gan gatavība pretoties militārai agresijai,” klāsta eksperte. Svarīgākais elements ir sabiedrības griba aizsargāt savu valsti. Sociālo aptauju dati atspoguļo, ka 30% Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās, bet Somijā – 70%. “Latvijas rādītājs nav sliktākais piemērs, salīdzinot ar citām valstīm,” mierina pētniece. Turklāt aizsargāt valsti nemilitārā veidā būtu gatavi ap 60% Latvijas sabiedrības. Tātad – griba aizsargāt Latvijas valsti faktiski ir salīdzinoši liela, tāpēc jārada sistēma, kas cilvēkiem piedāvātu veidus, kā tajā iesaistīties, pauž eksperte.
|
Barikādes pie Starptautiskā sakaru centra Dzirnavu ielā 105.
FOTO: Andreja Pebo.
- Spējai saglabāt nacionālās pretestības gribu bija tiesiska nozīme
Eiropas Savienības Tiesas (EST) tiesnese Ineta Ziemele, runājot par nevardarbīgas pretošanās tiesiskā regulējuma aspektiem, vispirms vērš uzmanību okupācijas varas centieniem iznīdēt nacionālo pašapziņu un pretestības garu.
Padomju Savienība pret Baltijas tautu nacionālo pretestību cīnījās vairākās frontēs – iznīcināja nacionālos partizānus, veica masu deportācijas, apspieda disidentus un jebkādu politisko pretestību, vērsās pret Baltijas valstu diplomātiskajām pārstāvniecībām ārzemēs, konsekventi izturējās naidīgi pret jebkādām balsīm, kas starptautiski atbalstīja Baltijas valstis, masveidā tajās iepludināja PSRS iedzīvotājus.
Visi minētie pasākumi bija vērsti, lai apspiestu pretošanos un, kas ir daudz nopietnāk, lai iznīcinātu konkrētās nacionālās grupas nacionālo garu. Tas kvalificējams kā genocīda noziegums. “Man vienmēr ir bijis jautājums, kā pēc šādām represijām nacionālā pašapziņa vispār saglabājās?” retoriski vaicā I. Ziemele.
Nacionālās pretestības aktivitāšu daudzveidīgums un masveidīgums atmodas gados bija ārkārtīgi svarīgs, jo de facto apliecināja tautas gribu un okupācijas neleģitimitāti.
“Ņemot vērā, ka šo gribas momentu noturējām, ir pamats runāt, ka līdz 1990. gadam nebija iestājusies Baltijas valstu pilnīga aneksija, bet runa bija par ilgstošu okupāciju, kas nozīmē, – PSRS neieguva suverēnas tiesības Latvijā un mūsu kaimiņvalstīs. Tas bija atslēgas brīdis, kurā saslēdzās individuālie un masveidīgie pretošanās elementi, parādot, ka tauta saglabāja gribu pēc savas valsts un ka no juridiskā viedokļa bijām ilgstošas okupācijas konceptā,” pauž I. Ziemele.
Baltijas valstu piemērs vēl arvien ir unikāls starptautiskajā politikā un par to jāstāsta pasaulei, atgādina Eiropas Savienības Tiesas tiesnese.
“Tas, ka valsts varas elementi var turpināt pastāvēt ilgstošas okupācijas apstākļos bez valdībām emigrācijā, ir Baltijas valstu precedents. Arī tas, ka 50 gadu ilga okupācija joprojām uzskatāma par ilgstošu, ir Baltijas valstu precedents. Starptautiskā tiesa to ir nostiprinājusi konsultatīvajos viedokļos par situāciju Palestīnas okupētajās teritorijās,” skaidro I. Ziemele. Viņa arī norāda: “Vairāku miljonu cilvēku pretestība demonstrācijās vai ielu barikādēs, kā to apliecināja Baltijas valstu piemērs, ir spēks, kas spēj atturēt pat kodolvaru, kāda tolaik bija PSRS, un tas jāpatur prātā arī šodien, kad Padomju Savienības mantiniece Krievija izvērš karu Ukrainā.”
Vienlaikus I. Ziemele akcentē: “Jāstrādā, lai tauta brīvību turpinātu novērtēt. To var darīt, skaidrojot, ka brīvība nav garantēta.”
- Barikāžu nozīme šodien, kad demokrātiskās vērtības plaisā
Bijušā Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita vērtējumā 1991. gada janvāra barikādes uzskatāmas par vienu no centrālajiem Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un vienlaikus PSRS sabrukuma paātrinājuma brīžiem. Tās ir nozīmīgs mezgla punkts Eiropas politiskās integrācijas vēsturē, kas izpaudās kā lokāla, konstitucionāla cīņa par valstiskumu.
Barikādes ir arī globālas pārkārtošanās epizode, kurā civiliedzīvotāju nevardarbīga mobilizācija ietekmēja starptautisko tiesību un politikas praksi.
Sniedzot padziļinātu ieskatu barikāžu nacionālajā un starptautiskajā nozīmē (skat. konferences video no 38.30 līdz 53.00), E. Levita vērtējumā barikādēm ir būtiska nozīme mūsdienās, kad starptautiskā kārtība un demokrātija plaisā.
- Nevardarbība kā atbilde uz sistēmisku krīzi
Mūsdienu globālo un Eiropas krīžu – kara, populisma, autoritārisma, demokrātijas erozijas – kontekstā barikāžu pieredze atgādina, ka strukturālām problēmām nav obligāti jāpāraug par vardarbīgu sacelšanos, bet ir iespējama disciplinēta nepakļaušanās un institucionāla cīņa, norāda E. Levits.
- Demokrātijas pašaizsardzība bez cinisma
Barikādes piedāvā paradigmu, kur demokrātijas pašaizsardzība nenozīmē cilvēktiesību ignorēšanu, bet, gluži otrādi, tiek īstenota caur pilsonisku iesaisti un normu ievērošanu pat eksistenciāla apdraudējuma apstākļos. Šis mantojums ir korekcija mūsdienu diskursiem, kas drošības vārdā grib relativizēt, piemēram, starptautiskās tiesības, uzskata E. Levits.
- Kolektīvās atmiņas integrējošais potenciāls
Situācijā, kad Latvijas sabiedrību šķeļ dažādas atmiņu politikas un informācijas telpas, barikāžu pieredze joprojām var kalpot kā kopīgs references punkts brīvas un demokrātiskas valsts vērtību apzināšanai, piedāvā bijušais Valsts prezidents.
- Skaitliski nelielas nācijas pašapziņa
E. Levits atgādina: “Barikāžu stāsts uztur skaitliski nelielas nācijas pašapziņu, ka pat ļoti ierobežojošas reālas varas apstākļos iespējams ietekmēt starptautisko sistēmu, ja ir skaidrs normatīvs pamats un plaša sabiedrības mobilizācija. Mūsu nācija rīkojās mērķtiecīgi (pretēji labi domātiem gļēvu draugu taktiskajiem padomiem). Tas ir būtiski šodien, ka mazas valstis bieži vien jūtas determinētas lielvaru spēlēs un dažkārt atsakās no ambīcijām starptautiskajās tiesībās un diplomātijā.”
- Kritiska attieksme pret stabilitātes naratīviem
Vēsturiskā pieredze rāda, ka stabilitāte Padomju Savienības sastāvā nozīmēja okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumus. Šī pieredze veicina kritisku skatījumu arī uz mūsdienu starptautiskās politikas stabilitātes retoriku, kas dažkārt attaisno autoritārus režīmus vai agresīvu status quo. Mums liekas, ka tā, kā ir šodien, būs mūžīgi. Tā mums šķita arī 1985. gadā, piebilst E. Levits, līdz ar to, viņaprāt, ilgtermiņa drošība balstās demokrātijā un tiesiskumā, nevis spēka līdzsvarā starp lielvarām.
- Eiropas integrācija kā pastāvīgs process
Šodienas plaisas Eiropas kārtībā, demokrātijas regress, karš, iekšējās autoritārās tendences uz barikāžu fona izgaismo, ka Eiropas politiskā apvienošanās ir nevis lineārs un pabeigts process, bet pastāvīga cīņa par brīvības un drošības līdzsvaru, uzskata E. Levits. Baltijas pieredze, kurā neatkarība un Eiropas integrācija ir eksistenciāli saistītas (tas Baltiju atšķir no daļas citu Eiropas Savienības dalībvalstu), var dot konceptuālu impulsu debatēm par to, kā atjaunot Eiropas Savienības normatīvo tvērumu laikā, kad iekšējā un starptautiskā kārtība plaisā.
* Publikācija balstīta konferences “1991. gada janvāra barikādes kā tautas pretestības totalitārajam režīmam izpausme un mācības mūsdienām”, kas 2026. gada 16. janvārī notika Saeimā, materiālos un diskusijās izskanējušajos viedokļos.
