Kā tapa Neatkarības atjaunošanas deklarācija

Notikumu hronoloģija ceļā uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu*

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana

Video: Saeima.

Sajūsma par “lietuviešu dūšu”

Nedēļu pirms Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, 1990. gada 11. martā, neatkarības deklarāciju pieņēma Lietuvas Augstākā padome.

“Sajūsminājāmies par lietuviešu dūšu [..], bet par to, kas tādā virzienā būtu jādara Latvijai, konceptuāli neviens nebija domājis,” savulaik atminējās Romāns Apsītis, kam bija lemts vadīt Neatkarības deklarācijas izstrādes darba grupu.

LTF izredzes uzvarēt vēlēšanās un Lietuvas drosmīgais solis aktualizēja arī jautājumu par Latvijas neatkarības juridisko noformēšanu.

“Loģisks bija jautājums – ko darīt pēc tam? Tā kā vēlētāji īstenībā toreiz balsoja par Latvijas neatkarību, un LTF deputātu kandidāti bija deklarējuši, ka arī viņi ir par to, tad Frontes vadība nonāca pie secinājuma, ka vajadzētu sastādīt neatkarības deklarācijas projektu,” atminas Egils Levits.1 Tieši viņu, Vācijā dzīvojošo juristu un politologu, kas aktīvi darbojās kā Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskais konsultants, dažas dienas pirms 18. marta vēlēšanām ar lūgumu noformulēt priekšlikumu neatkarības deklarācijas projektam uzrunāja LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns un LTF Politiskās komitejas priekšsēdētājs Ivars Godmanis.2

Nepilnu mēnesi iepriekš žurnāla “Literatūra un Māksla” 24. februāra numurā tika nopublicēts E. Levita raksts “Latvijas tiesiskais statuss un 18. marta vēlēšanas”, kurā pirmo reizi publiski pausta un pamatota ideja, ka jaunievēlētā Augstākā padome varētu pieņemt deklarāciju par Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli un neatkarīgas Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanu.

Jāpiebilst, ka tobrīd vēl aizvien tika diskutēts par diviem atšķirīgiem ceļiem Latvijas neatkarības atgūšanai – LTF izvēlētais parlamentārais ceļš, izmantojot esošās padomju varas struktūras, tai skaitā Augstāko padomi, un starptautiski tiesiskais. Pēdējais E. Levita vērtējumā bija iespējams tikai tad, ja neatkarības atbalstītāji spētu likvidēt vai vismaz izolēt padomju okupācijas varas iestādes un pati nodrošināt valsts varas funkciju, kam bija nepieciešama policejiska un militāra vara.3

Likmes bija augstas

Latvijas PSR Konstitūcija noteica, ka to var grozīt ar LPSR Augstākās padomes lēmumu, kas pieņemts ar vismaz divu trešdaļu balsu vairākumu no LPSR Augstākās padomes deputātu kopskaita. Lai sasniegtu savu mērķi, ievēlēto LTF deputātu skaitam bija jābūt vismaz 134 no 201.

Egila Levita vērtējumā arī parlamentārais ceļš bija saistīts ar vērā ņemamu risku: “Galvenā problēma bija vēlētāju loka noteikšana.

Šajās vēlēšanās piedalījās [..] Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru.

Tādā veidā okupētājvalsts pilsoņiem un armijai tika dotas līdznoteikšanas iespējas par okupētās Latvijas nākotnes politiku, arī par tās valstisko statusu.”

Turklāt pastāvēja reāla iespēja, ka LTF zaudējuma gadījumā šādi  ievēlēts un atbilstoši padomju okupācijas valststiesību normām strādājošs parlamentārais orgāns var leģitimizēt Latvijas okupāciju un tās rezultātā notikušās demogrāfiskās un politiskās pārmaiņas kā izejas bāzi turpmākajai attīstībai, iespējams, pat autonomijas vai neatkarības virzienā.

“Šāda attīstība, par kuru iestājās ne tikai Latvijas Komunistiskās partijas reformistiskais spārns, bet arī ievērojama mēreni noskaņoto Tautas frontes aktīvisu [..] daļa, nozīmētu, ka Latvija neatkarības pasludināšanas gadījumā būtu uzskatāma par “jaunu”, nevis “atjaunotu” valsti. “Tādējādi par jaunās Latvijas pilsoņiem automātiski kļūtu visi, kas attiecīgajā brīdī dzīvotu Latvijā – arī PSRS pilsoņi, kuri okupācijas periodā šeit apmetušies uz dzīvi. Šādā situācijā latviešu kā pamatnācijas un Latvijas pilsoņu iespējas lemt par savu valsti un tās konstitucionālo iekārtu būtu reāli apdraudētas,” uzskatīja E. Levits.4

Rolanda Rikarda ievēlēšanas stāsts: “Vēlēšanu apgabalus sadalīja tā, lai kompartija visos vinnētu”   Vēlāk, pēc gadiem atskatoties uz vēlēšanu norisi, viens no Neatkarības deklarācijas pamata versijas līdzautoriem habilitētais inženierzinātņu doktors Rolands Rikards rakstīja: “No šodienas raugoties, vēlēšanas bija neparastas – daudzos rajonos (vienā daļā Rīgas, Daugavpilī un citur) visu noteica kompartijas komitejas, vēlēšanās piedalījās padomju armija un vēl apmēram 800 tūkstoši citas valsts (PSRS) pilsoņu.   Es kandidēju Rīgas 18. vēlēšanu apgabalā, kas atradās Ļeņingradas (tagad Kurzemes) rajonā. [..] Ļeņingradas rajons tika sadalīts 13 vēlēšanu apgabalos tā, lai Latvijas Komunistiskā partija visos vinnētu. To varēja izdarīt, latviskākiem pilsētas rajoniem pieliekot klāt dažādas PSRS armijas daļas.   Kad LKP redzēja, ka R. Rikards kopā ar LTF komandu rajonā vēlēšanu aģitācijā strādā ļoti aktīvi, 18. vēlēšanu apgabalam jau pēc deputātu kandidātu izvirzīšanas un reģistrēšanas vēl pielika klāt Aeronavigācijas (Pilotu) skolu ar 1200 kursantiem.   Tomēr svaru kausus man par labu nosvēra Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) studenti, kas dzīvoja kopmītnēs Ķīpsalā. Tieši maniem studentiem ir jāpateicas par to, ka viens LTF deputāts bija vairāk, pie tam no vēlēšanu apgabala, kas nelikās visai drošs.”5   R. Rikarda dzīvesbiedre, ķīmiķe un ilggadēja augstskolas pasniedzēja Baiba Ozola atminas, ka kaut kādu pozitīvu lomu, iespējams, nospēlēja arī pašu veidotā priekšvēlēšanu kartīte, ko dalīja konkrētā vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem. Tajā redzams R. Rikards, turot rokās savu aptuveni gadu veco dēlu.   Tās aizmugurē latviešu un krievu valodā vēstījums: “Impērija un tiesiska valsts – nesavienojami! Pagātnei jābeidzas šodien! Tas ir izdevīgi Jums un Jūsu bērniem!” B. Ozola atminas, ka tā esot atstājusi pozitīvu iespaidu uz vecāka gadagājuma krievietēm, kuras teikušas, ka tik jauks bērns varot būt tikai labam cilvēkam. Foto no Rolanda Rikarda ģimenes arhīva.

Neatkarības deklarācijas tapšanas sākums

Laikabiedru atmiņas liecina, ka toreiz, uzreiz pēc uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās, vēl nebija nekādu neatkarības akta uzmetumu, bet bija ideja un Lietuvas piemērs.

Neatkarības deklarācijas koncepcija jeb mugurkauls radies Egila Levita un jaunievēlēto LTF deputātu – Rolanda Rikarda un Romāna Apsīša – neformālās tikšanās reizēs tūlīt pēc vēlēšanām.6 R. Rikards pierakstījis, ka pirmā tikšanās ar E. Levitu notikusi 20. marta vakarā Latvijas Universitātes aulā, kur notika kāda sanāksme. “Mēs, sēžot blakus, pārrunājām notikumus Lietuvā, tās pieņemto Neatkarības aktu. Levits teica, ka kaut ko līdzīgu vajag pieņemt arī Latvijā.

Turpat aulā, turot pierakstu kladi uz ceļiem, viņš arī pāris vārdos uzmeta iespējamā akta dažus punktus.

Tad arī viņš pateica, ka neatkarības atjaunošanas dokumentu vajag balstīt uz Satversmes atjaunošanu. [..] Koncepcija bija dzimusi.”7

Levits ieteica izveidot darba grupu un satikties atkal. Abi nolēma nākamo tikšanos sarīkot pie R. Rikarda.

Saglabājušies E. Levita pieraksti, kurus ievada piezīme: “22.3.1990. pie Rolanda (Dzirnavu 63–1) plkst. 13.00 / 14.00. Būs arī: Apsītis, Eglājs, Birkavs”, kurai seko izklāsts uz piecām lappusēm par jautājumiem, kuri būtu jāizdiskutē saistībā ar deklarācijas projektu.8

Tieši šī tikšanās reize, kas notika 22. martā Rolanda Rikarda ģimenes dzīvoklī Dzirnavu ielā 63, laikabiedru atmiņās tiek minēta kā Neatkarības deklarācijas tapšanas sākums.

R. Rikards piefiksējis, ka sanāksmē “toni noteica Levits”, vienojušies, ka neatkarības akts ir jāveido, pamatojoties uz Satversmes atjaunošanu.

Neatkarības deklarācijas pamatlicēji pēc 10 gadiem. No kreisās: Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Egils Levits un Valdis Birkavs. Attēla priekšplānā tas pats R. Rikarda ģimenes galdiņš, pie kura sēžot, sarunās tapa pirmās Latvijas neatkarības atjaunošanas juridiskā dokumenta aprises. Diemžēl viens no to dalībniekiem Vilnis Eglājs traģiski gāja bojā 1993. gadā.

Foto no R. Rikarda ģimenes arhīva.

Datēts ar nākošo dienu, 23. martu, ir saglabājies dokumenta sākotnējais variants Egila Levita rokrakstā, kas kļuva par Neatkarības deklarācijas mugurkaulu.

No Rolanda Rikarda ģimenes arhīva.

Stāsta Egils Levits

Video: Saeima.

Sākotnējais variants bija radikālāks

Nākamo tikšanos pēc V. Birkava ierosinājuma tika sarīkota 24. martā Kinoamatieru biedrības telpās Jaunielā, Vecrīgā, kur notika Juristu biedrības sanāksme. Tajā, balstoties uz E. Levita sākotnējo koncepciju, radušies divi varianti – “minimālais” un “maksimālais”.

Vēlāk R. Apsītis rakstīja: “Abus dokumenta variantus šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varainta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu.”

Galvenā atšķirība bija tā, ka “minimālais” varianta projekts – “Deklarācija par Latvijas starptautiski tiesisko statusu” – balstījās LPSR 1978. gada Konstitūcijā, bet “maksimālais” variants – “Deklarācijas par neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu” – 1922. gada Latvijas Republikas Satversmē.

Lēmumu, kuru variantu turpināt izstrādāt, pieņēma balsojot LTF frakcijas 28. marta sēdē. “Daudzi deputāti [..] blakus un aiz muguras teica – nekādu minimālo variantu, tikai maksimālo. Toreiz maksimālajā variantā vēl nebija pārejas perioda. Tas uzradās vēlāk. Daudzi teica – mums vajag tādu pašu stingru deklarāciju kā Lietuvā. Lietuvas drosmīgais solis bija stipri iespaidojis latviešus. Protams, tajā atmosfērā LTF frakcijas nospiedošs vairākums nobalsoja par maksimālo variantu,” atminējās R. Rikards.9

Pie neatkarības atjaunošanas juridiskā dokumenta “maksimālā” varianta turpināja strādāt LTF valdes izveidota valststiesisko jautājumu darba grupa Romāna Apsīša vadībā.

Darba grupā ietilpa vēl pieci jaunievēlētie LPSR tautas deputāti – Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī PSRS tautas deputās Ilmārs Bišers. Darba grupā līdzdarbojās 12 konsultanti, galvenokārt Latvijā pazīstami juristi.10

“Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīt darba grupā, pēc tam – LTF frakcijas sēdēs. Pie vārda tika jebkurš, kuram vien bija kas sakāms. [..] Tādējādi Neatkarības deklarācija faktiski tapa visas LTF frakcijas kopīgā darba procesā,” vēlāk atcerējās R. Apsītis.11 “Pārlasot šo deklarāciju, gandrīz viss tajā liekas vienkārši un pašsaprotami, taču [..] teksta vienkāršie formulējumi ir radušies ilgās un asās diskusijās, vairākkārt apspriežot katru frāzi,” atminas arī G. Kusiņš.12

Ironiskā kārtā dokuments, kura mērķis bija parlamentārā ceļā izsist okupācijas varas tiesiskos pamatus, no 31. marta tapa Latvijas Universitātes partijas komitejas telpās. Tās laipni ierādīja A. Endziņš, kas tolaik bija ievēlēts par LU partijas organizācijas sekretāru, teikdams: “Nāciet šeit, te ir klusas, saulainas telpas, te neviens jūs netraucēs. Te jūs varat taisīt Neatkarības deklarāciju, bet mans uzdevums pašlaik ir šķelt komunistisko partiju”.13

Stāsta Sandra Kalniete

Video: Saeima.

Maskava draudēja ar “tautas sacelšanos”

30. martā Igaunijas PSR Augstākā padome pasludināja pārejas periodu uz neatkarību.

Tas nostiprināja LTF frakcijas deputātu pārliecību, ka dokuments neatkarības jautājumā ir jāpieņem jau pirmajā jaunievēlētās Augstākās padomes sesijā, kurai bija jāsākas 3. maijā.

Vienlaikus igauņu salīdzinoši mērenā pieeja veicināja “maksimālā” jeb radikālākā Latvijas Neatkarības deklarācijas varianta oponentu rosību.

Saspringtajā situācijā PSRS–Lietuvas attiecībās, pēc 1990. gada 11. marta “pastāvēja reāla iespēja, ka Maskava pret Lietuvu var vērsties ar militāru spēku. No šī viedokļa pievilcīgāks šķita Igaunijas lēmums par pārejas periodu uz neatkarību, kas Maskavā tika uzņemts daudz mierīgāk.

Ietekmi atstājis arī fakts, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs bija brīdinājis Latvijas pārstāvjus: ja Latvija vienpusēji pasludinās neatkarību, nekādas sarunas netiks turpinātas, atminas Tālavs Jundzis.14

Par sarunu, kas noritēja 19. aprīlī Maskavā, plašāks atreferējums pieejams tās dalībnieku no Latvijas puses – I. Bišera, V. E. Breša, A. Gorbunova un D. Īvāna – 20. aprīļa publikācijā “Sarunas Kremlī. Latvijas delegācija Maskavā” laikrakstā “Latvijas Jaunatne”, kurā vēstīts, ka PSRS vadība izteikusi piedāvājumu krietni paplašināt Latvijas politisko un ekonomisko patstāvību, ja tā būtu ar mieru palikt PSRS sastāvā, tai skaitā pat risināt jautājumu par Latvijas jauniešu karadienestu republikas teritorijā.

Tajā brīdī PSRS jau bija uzsākusi Lietuvas ekonomisko blokādi. Taču atpakaļceļa nebija.

Latvijas lēmums bija vitāli svarīgs Lietuvai, kurai Maskava pieprasīja “iesaldēt” tās neatkarības deklarāciju.

To apliecināja Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Vitauta Landsberģa ierašanās uz vēsturisko 4. maija balsojumu Latvijā, kas tobrīd, PSRS izvērstās ekonomiskās blokādes apstākļos, nebija vienkārši.

“Nevienai no Baltijas valstīm nebija cita sabiedrotā – nedz Rietumos, nedz Austrumos – kā vien abas pārējās Baltijas valstis. Ja Latvija būtu no Baltijas ceļa uz Eiropu atkāpusies, maz ticams, ka Lietuva un Igaunija būtu noturējušās.

PSRS prezidents Mihails Gorbačovs dialogā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem neslēpa, ka to saprot un cer apturēt neatkarības atgūšanas procesus vismaz Latvijā kā Kremlim “visdraudzīgākajā” Pribaltikas republikā. Viņš apzinājās arī to, ka pret Lietuvu pieņemto Kremļa ekonomisko sankciju paplašināšana uz Latviju sāpīgi atspēlēsies PSRS centralizētajai un grīļīgajai ekonomikai. Tā vietā viņš draudēja ar prokrievisku anklāvu izveidošanu Daugavpilī un Rīgā, kā arī ar “tautas sacelšanos” pret Tautas frontes “ekstrēmismu”,” atminas LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns.15

Stāsta Dainis Īvāns

Video: Saeima.

Demokrātisks kompromisa variants

Minēto apstākļu ietekmē sākotnējais neatkarības akta “maksimālais” variants tomēr tika mīkstināts, deklarācijā paredzot pārejas periodu. R. Apsīša pieraksti liecina, ka lēmums par tā iekļaušanu deklarācijas tekstā ticis pieņemts LTF frakcijas sēdē 12. aprīlī.

“Neatkarības deklarācijas galīgajā variantā ietvertais 5. punkts par “pārejas periodu” bija kompromisa norma, kuras uzdevums faktiski bija mīkstināt spriedzi attiecībās ar Maskavu,” secināja R. Apsītis, atzīstot, ka tas nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1. pantu, saskaņā ar kuru “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.

“Jā, arvien skaidrāk kļuva redzams, ka deklarācijas 5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas,” rakstīja R. Apsītis. Šis brīdis pienāca 1991. gada 21. augustā, kad pēc augusta puča notikumiem Maskavā Latvijas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar ko tika pasludinātas pārejas perioda beigas un Latvijas valstiskuma atjaunošana.

“Atskatoties uz vēsturiskajiem apstākļiem, [..] deklarācija bija pragmatisks kompromiss. Kompromiss starp to, ko un kā mēs gribējām, un to, ko un kā varējām. Toreiz neviens no mums nezināja, kā beigsies Atmoda, cik upurus prasīs un vai vispār būs iespējama izraušanās no PSRS impērijas asiņainajām ķetnām. Rakstot deklarāciju, mēs vadījāmies ne vien no savas ticības un cerības uz brīvu Latviju, bet arī pēc reālajiem apstākļiem,” vēlāk rakstīja Aivars Endziņš.16

4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena

Video: Saeima.

Ar pragmatisku pieeju un pārliecību

R. Apsītis kādā no intervijām vēlāk atzina, ka tajās dienās visi bija tā aizrāvušies, ka neesot pat ienācis prātā, ka ar viņiem kas slikts varētu notikt.

Tolaik valdošo gaisotni kā pragmatisku raksturo arī LV portāla uzrunātie Neatkarības deklarācijas izstrādātāju ģimenes locekļi. Jau 1993. gadā mūžībā aizgājušā Viļņa Eglāja dēls Ritvars Eglājs Neatkarības deklarācijas tapšanas pavasarī gatavojās beigt Rīgas 1. ģimnāzijas pēdējo klasi. Viņš atminas, ka vēsturiskā dokumenta, sākotnēji saukta par manifestu, tekstu dienu pirms tā pieņemšanas  – 1990. gada 3. maijā – aiznesis uz skolu, kur to ar lepnumu parādījis klātesošajiem angļu valodas stundas laikā. Arī klasesbiedri dokumentu, ar ko bija paredzēts atjaunot pirms 50 gadiem zaudēto valsts neatkarību, uztvēruši atzinīgi.

Vai tēvs pret ko tādu būtu iebildis?  R. Eglājs teic, ka tēvs dokumenta saturu nav īpaši slēpis, jo par tā tapšanu tobrīd bija zināms arī plašāk, tostarp padomju varasiestādēm, bet Latvijas Tautas fronte jau iepriekš bija skaidri paudusi, ka tās mērķis ir valsts neatkarības atjaunošana. Arī bažas par kādām nelabvēlīgām sekām, represijām, kādas uzvilnīja vēlāk – 1991. gada augusta puča laikā – jaunietim nav bijušas.

“Tobrīd mums bija pārliecība, ka Padomju Savienība acīmredzami brūk un Latvijas neatkarības atjaunošana ir pilnīgi nenovēršama,” skaidro R. Eglājs.

To pašu saka 2022. gadā mūžībā aizsauktā Rolanda Rikarda dzīvesbiedre Baiba Ozola: nekādu baiļu par dokumenta tapšanu, ar kuru bija paredzēts atstāt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku vēstures mēslainē, vēl darbojoties tās drošības struktūrām, nav bijis. Taču šāds brīdis pienācis augusta apvērsuma laikā. “Mans vīrs no sākta gala bija ar to domu, ka Latvija būs brīva,” saka B. Ozola, norādot: ja viņš ko uzņēmies vai par kaut ko iestājies, tad to darījis pamatīgi, bez kompromisiem. Tādējādi R. Rikards bijis starp tiem, kas iestājies pret tā dēvēto pārejas periodu līdz pilnīgai neatkarības atjaunošanai, kāds deklarācijā galu galā tomēr tika ierakstīts. 

Vēsturiskās deklarācijas gatavošana R. Rikarda ģimenē uztverta visai pragmatiski – šāds akts ir nepieciešams un tam jātop sagatavotam.  Arī R. Eglājs atzīst: tolaik, esot 16 gadus vecs, Neatkarības deklarācijas vēsturisko nozīmīgumu nav līdz galam apzinājies. Uz to īpaši nav vedinājusi arī ģimenes locekļu vidū valdošā attieksme pret deklarācijas tapšanu. “Ģimenē tas netika uztverts kā kaut kas ārkārtējs, pagodinošs vai tamlīdzīgi, bet gan drīzāk kā vienkārši darbs, kas notiek un ir jāpadara,” atklāj R. Eglājs.      

R. Rikarda atstātajā darba dokumentu arhīvā arī pārdomu uzmetumi publikācijām. Vienā no tiem viņš secina: “Brīvs cilvēks brīvā valstī var visu sasniegt. Tas ir galvenais Neatkarības deklarācijas ieguvums”.

Stāsta Velta Čebotarenoka

Video: Saeima.

* Notikumu hronoloģija daļēji balstīta Dainas Bleieres un Tālava Jundža sastādītajā notikumu hronoloģijā. Grām.: 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 764.–768. lpp.

1 Apsītis, R., Levits, E. 4. maija deklarācija un neatkarības vīzija // Latvijas Tautas fronte. 1988–1991. Rīga: Apgāds “Jāņa sēta”, 1998. 169. lpp.

2 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu // Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998. 221. lpp.

3 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu // Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998. 218. lpp.  

4 Turpat, 217. lpp.

5 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 324. lpp.

6 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu // Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E. Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998. 222. lpp.

7 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 324. lpp.

8 Skatīt: 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 455.–459. lpp.

9 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 327. lpp

10 Egils Levits, Edgars Meļķisis, Andris Plotnieks, Valdis Cielava, Ints Upmacis, Egils Radziņš, Aivars Fogels, Gunārs Kusiņš, Vija Jākobsone, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dinēvičs, Andris Līgotnis.

11 Apsītis, R. Kā tapa 4. maija Deklarācija // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 183. lpp.

12 Kusiņš, G. 4. maija Deklarācijas tapšana – no idejas līdz balsojumam //  4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 71. lpp.

13 Apsītis, R. Kā tapa 4. maija Deklarācija // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 183. lpp.

14 Jundzis, T. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija Deklarācija (1990. gada marts–maijs) // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 37. lpp.

15 Brošūra “Latvijas neatkarības atjaunošana 35”. Saeima, 2025. Pieejama tiešsaistē: https://www.saeima.lv/documents/7dedab74e55f36bd2742034abff110f2aa3f1cef

16 Endziņš, A. Piezīmes par Neatkarības deklarāciju // 4. maijs. Red. Jundzis, T. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 238. lpp.