Notikumu hronoloģija ceļā uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu*
|
1989. gada 23. augusts |
Akcija “Baltijas ceļš”. Piecdesmit gadus pēc noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas ap diviem miljoniem Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, izveidojot dzīvu, nepārtrauktu ķēdi 660–670 km garumā no Ģedimina torņa Viļņā līdz Brīvības piemineklim Rīgā un Hermaņa tornim Tallinā. |
|
1989. gada decembris |
PSRS Tautas deputātu kongresa rezolūcija, kurā nosodīti un atzīti par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža slepenie protokoli, ko PSRS un Vācija parakstīja 1939. gada 23. augustā jautājumā par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā. |
|
1990. gada 11. janvāris |
Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem labojumus Latvijas PSR Konstitūcijā par pilsoņu tiesībām dibināt partijas un apvienoties sabiedriskās organizācijās, kā arī atceļ normu par komunistiskās partijas vadošo lomu. |
|
1990. gada 3. februāris |
Pieņemta Latvijas Tautas frontes (LTF) vēlēšanu platforma. Tā noteica, ka Latvijas Augstākajai Padomei ir jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, un jāpieņem objektīvs lēmums Molotova–Ribentropa pakta seku likvidēšanai, kvalificējot 1940. gada LPSR pasludināšanu un iestāšanos PSRS par nelikumīgu. |
|
1990. gada 24. februāris |
Lietuvā notiek Lietuvas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvar neatkarības kustība “Sajūdis”, iegūstot 91 mandātu no 141. |
|
1990. gada 11. marts |
Jaunievēlētā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma aktu par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu un reizē vēl trīs nozīmīgus likumus:
|
|
1990. gada 18. marts |
Latvijā notiek Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvar Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) kandidāti, iegūstot 131 vietu no 201. Igaunijā notiek Igaunijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvar Igaunijas Tautas fronte, kas iegūst 44 deputātu vietas no 105 un veido vairākumu koalīcijā ar apvienību “Brīvā Igaunija” (veidojās no kompartijas nacionāli noskaņotā spārna, kas iestājās par tuvu attiecību ar PSRS saglabāšanu). |
|
1990. gada 22.–23. marts |
Pēc neformālas apspriedes ar Romānu Apsīti, Rolandu Rikardu, Vilni Eglāju un Valdi Birkavu Egils Levits uzraksta Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pamatu. |
|
1990. gada 28. marts |
LTF deputātu frakcijas sēdē balso par Neatkarības deklarācijas “minimālo” un “maksimālo” variantu, kur lielāku atbalstu gūst radikālākais (“maksimālais”) variants, pie kura turpina strādāt darba grupa Romāna Apsīša vadībā. |
|
1990. gada 30. marts |
Igaunijas PSR Augstākā Padome pieņem lēmumu par Igaunijas valstisko statusu, kurā pasludina padomju varu Igaunijā par nelikumīgu un paziņo, ka sākas pārejas periods uz neatkarīgu valsti. |
|
1990. gada 12. aprīlis |
LTF frakcijas sēdē lemj, ka deklarācijā ir iekļaujams punkts par pārejas periodu līdz Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kura laikā augstāko varu realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. |
|
1990. gada 17.–18. aprīlis |
PSRS ekonomiskās blokādes sākums pret Lietuvu. |
|
1990. gada 21. aprīlis |
Vislatvijas tautas deputātu sapulce Daugavas stadionā, Rīgā, kurā pieņemts aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. |
|
1990. gada 4. maijs |
Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. |
|
1991. gada 12.–13. janvāris |
PSRS bruņoto spēku vardarbīgās akcijas Viļņā. |
|
1991. gada 13.–27. janvāris |
Latvijas neatkarības atbalstītāju barikādes Rīgā, lai aizstāvētos pret iespējamām militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. |
|
1991. gada 3. marts |
Vislatvijas aptauja par neatkarību. 73,8% iedzīvotāju nobalso par neatkarību. |
|
1991. gada 19. augusts |
Valsts apvērsums PSRS (augusta pučs). |
|
1991. gada 21. augusts |
Latvijas Republikas Augstākās Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar ko tiek pasludināta Latvijas Republikas pilnīga neatkarība, izbeidzot 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu. |
|
1991. gada 21. decembris |
PSRS pastāvēšanas beigas. |
|
1993. gada 6. jūlijs |
Uz pirmo sēdi sanāk Latvijas Republikas 5. Saeima. Satversme stājas spēkā pilnā apmērā. |
|
1994. gada 31. augusts |
Pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas. |
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Video: Saeima.
Sajūsma par “lietuviešu dūšu”
Nedēļu pirms Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, 1990. gada 11. martā, Neatkarības deklarāciju pieņēma Lietuvas Augstākā Padome.
“Sajūsminājāmies par lietuviešu dūšu [..], bet par to, kas tādā virzienā būtu jādara Latvijai, konceptuāli neviens nebija domājis,” savulaik atminējās Romāns Apsītis, kuram bija lemts vadīt Neatkarības deklarācijas izstrādes darba grupu.
LTF izredzes uzvarēt vēlēšanās un Lietuvas drosmīgais solis aktualizēja arī jautājumu par Latvijas neatkarības juridisko noformēšanu.
“Loģisks bija jautājums – ko darīt pēc tam? Tā kā vēlētāji īstenībā toreiz balsoja par Latvijas neatkarību un LTF deputātu kandidāti bija deklarējuši, ka arī viņi ir par to, tad Frontes vadība nonāca pie secinājuma, ka vajadzētu sastādīt neatkarības deklarācijas projektu,” atminas Egils Levits.1 Tieši viņu, Vācijā dzīvojošo juristu un politologu, kurš aktīvi darbojās kā Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskais konsultants, dažas dienas pirms 18. marta vēlēšanām ar lūgumu noformulēt priekšlikumu Neatkarības deklarācijas projektam uzrunāja LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns un LTF Politiskās komitejas priekšsēdētājs Ivars Godmanis.2
Pirms nepilna mēneša žurnāla “Literatūra un Māksla” 24. februāra numurā tika publicēts E. Levita raksts “Latvijas tiesiskais statuss un 18. marta vēlēšanas”, kurā pirmo reizi publiski pausta un pamatota ideja, ka jaunievēlētā Augstākā Padome varētu pieņemt deklarāciju par Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli un neatkarīgas Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanu.
Jāpiebilst, ka tobrīd vēl arvien tika diskutēts par diviem atšķirīgiem ceļiem Latvijas neatkarības atgūšanai – LTF izvēlētais parlamentārais ceļš, izmantojot esošās padomju varas struktūras, tai skaitā Augstāko Padomi, un starptautiski tiesiskais. Pēdējais E. Levita vērtējumā bija iespējams tikai tad, ja neatkarības atbalstītāji spētu likvidēt vai vismaz izolēt padomju okupācijas varas iestādes un nodrošināt valsts varas funkciju, kam bija nepieciešama policejiska un militāra vara.3
Nedrīkst aizmirst, ka Latvijā tobrīd atradās PSRS Bruņoto spēku, Jūras kara flotes un PSRS robežapsardzes karaspēka vienības, kuru personālsastāvā bija ap 60 tūkstošiem cilvēku (skat.: 4. maija deklarācija – kā tā tapa). PSRS militārās struktūras apsargāja un pilnībā kontrolēja Latvijas jūras un gaisa robežu ar rietumvalstīm, un bija skaidrs, ka PSRS militāristi nekavēsies aktīvi iejaukties Baltijas valstu iekšējos politiskajos procesos ar mērķi nepieļaut neatkarības atjaunošanu, ja būs tāda pavēle.
Likmes bija augstas
Latvijas PSR Konstitūcija noteica, ka to var grozīt ar LPSR Augstākās Padomes lēmumu, kas pieņemts ar vismaz divu trešdaļu balsu vairākumu no LPSR Augstākās Padomes deputātu kopskaita. Lai sasniegtu savu mērķi, ievēlēto LTF deputātu skaitam bija jābūt vismaz 134 no 201.
Egila Levita vērtējumā arī parlamentārais ceļš bija saistīts ar vērā ņemamu risku: “Galvenā problēma bija vēlētāju loka noteikšana.
Šajās vēlēšanās piedalījās [..] Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru.
Tādā veidā okupētājvalsts pilsoņiem un armijai tika dotas līdznoteikšanas iespējas par okupētās Latvijas nākotnes politiku, arī par tās valstisko statusu.”
Turklāt pastāvēja reāla iespēja, ka LTF zaudējuma gadījumā šādi ievēlēts un atbilstoši padomju okupācijas valststiesību normām strādājošs parlamentārais orgāns var leģitimizēt Latvijas okupāciju un tās rezultātā notikušās demogrāfiskās un politiskās pārmaiņas kā izejas bāzi turpmākajai attīstībai, iespējams, pat autonomijas vai neatkarības virzienā.
“Šāda attīstība, par kuru iestājās ne tikai Latvijas Komunistiskās partijas reformistiskais spārns, bet arī ievērojama mēreni noskaņoto Tautas frontes aktīvistu [..] daļa, nozīmētu, ka Latvija neatkarības pasludināšanas gadījumā būtu uzskatāma par “jaunu”, nevis “atjaunotu” valsti. Tādējādi par jaunās Latvijas pilsoņiem automātiski kļūtu visi, kas attiecīgajā brīdī dzīvotu Latvijā – arī PSRS pilsoņi, kuri okupācijas periodā šeit apmetušies uz dzīvi. Tādā situācijā latviešu kā pamatnācijas un Latvijas pilsoņu iespējas lemt par savu valsti un tās konstitucionālo iekārtu būtu apdraudētas,” uzskatīja E. Levits.4
|
Rolanda Rikarda ievēlēšanas stāsts: “Vēlēšanu apgabalus sadalīja tā, lai kompartija visos vinnētu”
Vēlāk, pēc gadiem atskatoties uz vēlēšanu norisi, viens no Neatkarības deklarācijas pamata versijas līdzautoriem, habilitētais inženierzinātņu doktors Rolands Rikards rakstīja: “No šodienas raugoties, vēlēšanas bija neparastas – daudzos rajonos (vienā daļā Rīgas, Daugavpilī un citur) visu noteica kompartijas komitejas, vēlēšanās piedalījās padomju armija un vēl apmēram 800 tūkstoši citas valsts (PSRS) pilsoņu.
Es kandidēju Rīgas 18. vēlēšanu apgabalā, kas atradās Ļeņingradas (tagad Kurzemes) rajonā. [..] Ļeņingradas rajons tika sadalīts 13 vēlēšanu apgabalos tā, lai Latvijas Komunistiskā partija visos vinnētu. To varēja izdarīt, latviskākiem pilsētas rajoniem pieliekot klāt dažādas PSRS armijas daļas.
Kad LKP redzēja, ka R. Rikards kopā ar LTF komandu rajonā vēlēšanu aģitācijā strādā ļoti aktīvi, 18. vēlēšanu apgabalam jau pēc deputātu kandidātu izvirzīšanas un reģistrēšanas vēl pielika klāt Aeronavigācijas (Pilotu) skolu ar 1200 kursantiem.
Tomēr svaru kausus man par labu nosvēra Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) studenti, kas dzīvoja kopmītnēs Ķīpsalā. Tieši maniem studentiem ir jāpateicas par to, ka viens LTF deputāts bija vairāk, pie tam no vēlēšanu apgabala, kas nelikās visai drošs.”5
R. Rikarda dzīvesbiedre, ķīmiķe un ilggadēja augstskolas pasniedzēja Baiba Ozola atminas – kaut kādu lomu, iespējams, nospēlēja arī pašu veidotā priekšvēlēšanu kartīte, ko dalīja konkrētā vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem. Tajā redzams R. Rikards, turot rokās savu aptuveni gadu veco dēlu. Tās aizmugurē latviešu un krievu valodā vēstījums: “Impērija un tiesiska valsts – nesavienojami! Pagātnei jābeidzas šodien! Tas ir izdevīgi Jums un Jūsu bērniem!” B. Ozola atceras, ka tā esot atstājusi pozitīvu iespaidu uz vecāka gadagājuma krievietēm, kuras teikušas, ka tik jauks bērns varot būt tikai labam cilvēkam. 
Foto no Rolanda Rikarda ģimenes arhīva. |
Neatkarības deklarācijas tapšanas sākums
Laikabiedru atmiņas liecina, ka toreiz, uzreiz pēc uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās, vēl nebija nekādu neatkarības akta uzmetumu, bet bija ideja un Lietuvas piemērs.
Neatkarības deklarācijas koncepcija jeb mugurkauls radies Egila Levita un jaunievēlēto LTF deputātu – Rolanda Rikarda un Romāna Apsīša – neformālās tikšanās reizēs tūlīt pēc vēlēšanām.6 R. Rikards pierakstījis, ka pirmā tikšanās ar E. Levitu notikusi 20. marta vakarā Latvijas Universitātes aulā, kur notika kāda sanāksme. “Mēs, sēžot blakus, pārrunājām notikumus Lietuvā, tās pieņemto Neatkarības aktu. Levits teica, ka kaut ko līdzīgu vajag pieņemt arī Latvijā.
Turpat aulā, turot pierakstu kladi uz ceļiem, viņš arī pāris vārdos uzmeta iespējamā akta dažus punktus.
Tad arī viņš pateica, ka neatkarības atjaunošanas dokumentu vajag balstīt uz Satversmes atjaunošanu. [..] Koncepcija bija dzimusi.”7
Levits ieteica izveidot darba grupu un satikties atkal. Abi nolēma nākamo tikšanos sarīkot pie R. Rikarda.
Saglabājušies E. Levita pieraksti, kurus ievada piezīme: “22.3.1990. pie Rolanda (Dzirnavu 63–1) plkst. 13.00 / 14.00. Būs arī: Apsītis, Eglājs, Birkavs”, kurai seko izklāsts uz piecām lappusēm par jautājumiem, kuri būtu jāizdiskutē saistībā ar deklarācijas projektu.8
Tieši šī tikšanās reize, kas notika 22. martā Rolanda Rikarda ģimenes dzīvoklī Dzirnavu ielā 63, laikabiedru atmiņās tiek minēta kā Neatkarības deklarācijas tapšanas sākums.
R. Rikards piefiksējis, ka sanāksmē “toni noteica Levits”, vienojušies, ka neatkarības akts ir jāveido, pamatojoties uz Satversmes atjaunošanu.
Neatkarības deklarācijas pamatlicēji pēc 10 gadiem. No kreisās: Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Egils Levits un Valdis Birkavs. Attēla priekšplānā tas pats R. Rikarda ģimenes galdiņš, pie kura sēžot, sarunās tapa pirmās Latvijas neatkarības atjaunošanas juridiskā dokumenta aprises. Diemžēl viens no darba grupas dalībniekiem – Vilnis Eglājs – traģiski gāja bojā 1993. gadā.
Foto no R. Rikarda ģimenes arhīva.
Datēts ar nākamo dienu, 23. martu, ir saglabājies dokumenta sākotnējais variants Egila Levita rokrakstā, kas kļuva par Neatkarības deklarācijas mugurkaulu.
No Rolanda Rikarda ģimenes arhīva.
Stāsta Egils Levits
Video: Saeima.
Sākotnējais variants bija radikālāks
Nākamā tikšanās pēc V. Birkava ierosinājuma tika sarīkota 24. martā Kinoamatieru biedrības telpās Jaunielā, Vecrīgā, kur notika Juristu biedrības sanāksme. Tajā, balstoties uz E. Levita sākotnējo koncepciju, radušies divi varianti – “minimālais” un “maksimālais”.
Vēlāk R. Apsītis rakstīja: “Abus dokumenta variantus šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varianta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu.”
Galvenā atšķirība bija tā, ka “minimālais” varianta projekts – “Deklarācija par Latvijas starptautiski tiesisko statusu” – balstījās LPSR 1978. gada Konstitūcijā, bet “maksimālais” variants – “Deklarācijas par neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu” – 1922. gada Latvijas Republikas Satversmē.
Lēmumu, kuru variantu turpināt izstrādāt, pieņēma balsojot LTF frakcijas 28. marta sēdē. “Daudzi deputāti [..] blakus un aiz muguras teica – nekādu minimālo variantu, tikai maksimālo. Toreiz maksimālajā variantā vēl nebija pārejas perioda. Tas uzradās vēlāk. Daudzi teica – mums vajag tādu pašu stingru deklarāciju kā Lietuvā. Lietuvas drosmīgais solis bija stipri iespaidojis latviešus. Protams, tajā atmosfērā LTF frakcijas nospiedošs vairākums nobalsoja par maksimālo variantu,” atminējās R. Rikards.9
Pie neatkarības atjaunošanas juridiskā dokumenta “maksimālā” varianta turpināja strādāt LTF valdes izveidotā valststiesisko jautājumu darba grupa Romāna Apsīša vadībā.
Darba grupā ietilpa vēl pieci jaunievēlētie LPSR tautas deputāti – Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers. Darba grupā līdzdarbojās 12 konsultanti, galvenokārt Latvijā pazīstami juristi.10
“Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīts darba grupā, pēc tam – LTF frakcijas sēdēs. Pie vārda tika jebkurš, kuram vien bija kas sakāms. [..] Tādējādi Neatkarības deklarācija faktiski tapa visas LTF frakcijas kopīgā darba procesā,” vēlāk atcerējās R. Apsītis.11 “Pārlasot šo deklarāciju, gandrīz viss tajā liekas vienkārši un pašsaprotami, taču [..] teksta vienkāršie formulējumi ir radušies ilgās un asās diskusijās, vairākkārt apspriežot katru frāzi,” atminas arī G. Kusiņš.12
Ironiskā kārtā dokuments, kura mērķis bija parlamentārā ceļā izsist okupācijas varas tiesiskos pamatus, no 31. marta tapa Latvijas Universitātes partijas komitejas telpās.
Tās laipni ierādīja A. Endziņš, kurš tolaik bija ievēlēts par LU partijas organizācijas sekretāru, teikdams: “Nāciet šeit, te ir klusas, saulainas telpas, te neviens jūs netraucēs. Te jūs varat taisīt Neatkarības deklarāciju, bet mans uzdevums pašlaik ir šķelt komunistisko partiju.”13
Stāsta Sandra Kalniete
Video: Saeima.
Maskava draudēja ar “tautas sacelšanos”
30. martā Igaunijas PSR Augstākā Padome pasludināja pārejas periodu uz neatkarību.
Tas nostiprināja LTF frakcijas deputātu pārliecību, ka dokuments neatkarības jautājumā ir jāpieņem jau pirmajā jaunievēlētās Augstākās Padomes sesijā, kurai bija jāsākas 3. maijā.
Vienlaikus igauņu salīdzinoši mērenā pieeja veicināja “maksimālā” jeb radikālākā Latvijas Neatkarības deklarācijas varianta oponentu rosību.
“Saspringtajā situācijā PSRS–Lietuvas attiecībās pēc 1990. gada 11. marta pastāvēja reāla iespēja, ka Maskava pret Lietuvu var vērsties ar militāru spēku. No šī viedokļa pievilcīgāks šķita Igaunijas lēmums par pārejas periodu uz neatkarību, kas Maskavā tika uzņemts daudz mierīgāk. Ietekmi atstājis arī fakts, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs bija brīdinājis Latvijas pārstāvjus: ja Latvija vienpusēji pasludinās neatkarību, nekādas sarunas netiks turpinātas,” atminas Tālavs Jundzis.14
Par sarunu, kas noritēja 19. aprīlī Maskavā, plašāks atreferējums pieejams tās dalībnieku no Latvijas puses – I. Bišera, V. E. Breša, A. Gorbunova un D. Īvāna – 20. aprīļa publikācijā “Sarunas Kremlī. Latvijas delegācija Maskavā” laikrakstā “Latvijas Jaunatne”, kurā vēstīts, ka PSRS vadība izteikusi piedāvājumu krietni paplašināt Latvijas politisko un ekonomisko patstāvību, ja tā būtu ar mieru palikt PSRS sastāvā, tai skaitā pat risināt jautājumu par Latvijas jauniešu karadienestu republikas teritorijā. Tajā brīdī PSRS jau bija uzsākusi Lietuvas ekonomisko blokādi.
Taču atpakaļceļa nebija. Latvijas lēmums bija vitāli svarīgs Lietuvai, kurai Maskava pieprasīja “iesaldēt” tās Neatkarības deklarāciju.
To apliecināja Lietuvas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Vitauta Landsberģa ierašanās uz vēsturisko 4. maija balsojumu Latvijā, kas tobrīd, PSRS izvērstās ekonomiskās blokādes apstākļos, nebija vienkārši.
“Nevienai no Baltijas valstīm nebija cita sabiedrotā – nedz Rietumos, nedz Austrumos – kā vien abas pārējās Baltijas valstis. Ja Latvija būtu no Baltijas ceļa uz Eiropu atkāpusies, maz ticams, ka Lietuva un Igaunija būtu noturējušās.
PSRS prezidents Mihails Gorbačovs dialogā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem neslēpa, ka to saprot un cer apturēt neatkarības atgūšanas procesus vismaz Latvijā kā Kremlim “visdraudzīgākajā” Pribaltikas republikā. Viņš apzinājās arī to, ka pret Lietuvu pieņemto Kremļa ekonomisko sankciju paplašināšana uz Latviju sāpīgi atspēlēsies PSRS centralizētajai un grīļīgajai ekonomikai. Tā vietā viņš draudēja ar prokrievisku anklāvu izveidošanu Daugavpilī un Rīgā, kā arī “tautas sacelšanos” pret Tautas frontes “ekstrēmismu”,” atminas LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns.15
Stāsta Dainis Īvāns
Video: Saeima.
Demokrātisks kompromisa variants
Minēto apstākļu ietekmē sākotnējais neatkarības akta “maksimālais” variants tomēr tika mīkstināts, deklarācijā paredzot pārejas periodu. R. Apsīša pieraksti liecina, ka lēmums par tā iekļaušanu deklarācijas tekstā pieņemts LTF frakcijas sēdē 12. aprīlī.
“Neatkarības deklarācijas galīgajā variantā ietvertais 5. punkts par “pārejas periodu” bija kompromisa norma, kuras uzdevums faktiski bija mīkstināt spriedzi attiecībās ar Maskavu,” secināja R. Apsītis, atzīstot, ka tas nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1. pantu, saskaņā ar kuru “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.
“Jā, arvien skaidrāk kļuva redzams, ka deklarācijas 5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas,” rakstīja R. Apsītis. Šis brīdis pienāca 1991. gada 21. augustā, kad pēc augusta puča notikumiem Maskavā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar ko tika pasludinātas pārejas perioda beigas un Latvijas valstiskuma atjaunošana.
“Atskatoties uz vēsturiskajiem apstākļiem, [..] deklarācija bija pragmatisks kompromiss. Kompromiss starp to, ko un kā mēs gribējām, un to, ko un kā varējām. Toreiz neviens no mums nezināja, kā beigsies Atmoda, cik upuru prasīs un vai vispār būs iespējama izraušanās no PSRS impērijas asiņainajām ķetnām. Rakstot deklarāciju, mēs vadījāmies ne vien no savas ticības un cerības uz brīvu Latviju, bet arī pēc reālajiem apstākļiem,” vēlāk rakstīja Aivars Endziņš.16
4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena
Video: Saeima.
Ar pragmatisku pieeju un pārliecību
R. Apsītis kādā no intervijām vēlāk atzina, ka tajās dienās visi bija tā aizrāvušies, ka neesot pat ienācis prātā, ka ar viņiem varētu notikt kas slikts.
Tolaik valdošo gaisotni kā pragmatisku raksturo arī LV portāla uzrunātie Neatkarības deklarācijas izstrādātāju ģimenes locekļi. Jau 1993. gadā mūžībā aizgājušā Viļņa Eglāja dēls Ritvars Eglājs Neatkarības deklarācijas tapšanas pavasarī gatavojās beigt Rīgas 1. ģimnāzijas pēdējo klasi. Viņš atminas, ka vēsturiskā dokumenta, sākotnēji saukta par manifestu, tekstu dienu pirms tā pieņemšanas – 1990. gada 3. maijā – aiznesis uz skolu, kur to ar lepnumu parādījis klātesošajiem angļu valodas stundas laikā. Arī klasesbiedri dokumentu, ar ko bija paredzēts atjaunot pirms 50 gadiem zaudēto valsts neatkarību, uztvēruši atzinīgi.
Vai tēvs pret ko tādu būtu iebildis? R. Eglājs teic, ka tēvs dokumenta saturu nav īpaši slēpis, jo par tā tapšanu tobrīd bija zināms arī plašāk, tostarp padomju varasiestādēm, bet Latvijas Tautas fronte jau iepriekš bija skaidri paudusi, ka tās mērķis ir valsts neatkarības atjaunošana. Arī bažas par nelabvēlīgām sekām, represijām, kādas uzvilnīja vēlāk – 1991. gada augusta puča laikā –, jaunietim nav bijušas.
“Tobrīd mums bija pārliecība, ka Padomju Savienība acīmredzami brūk un Latvijas neatkarības atjaunošana ir pilnīgi nenovēršama,” skaidro R. Eglājs.
To pašu saka 2022. gadā mūžībā aizsauktā Rolanda Rikarda dzīvesbiedre Baiba Ozola: nekādu baiļu par dokumenta tapšanu, ar kuru bija paredzēts atstāt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku vēstures mēslainē, vēl darbojoties tās drošības struktūrām, nav bijis. Taču šāds brīdis pienācis augusta apvērsuma laikā. “Mans vīrs no sākta gala bija ar to domu, ka Latvija būs brīva,” saka B. Ozola, norādot: ja viņš ko uzņēmies vai par kaut ko iestājies, tad to darījis pamatīgi, bez kompromisiem. Tādējādi R. Rikards bijis starp tiem, kas iestājies pret tā dēvēto pārejas periodu līdz pilnīgai neatkarības atjaunošanai, kāds deklarācijā galu galā tomēr tika ierakstīts.
Vēsturiskās deklarācijas gatavošana R. Rikarda ģimenē uztverta visai pragmatiski – šāds akts ir nepieciešams un tam jātop sagatavotam. Arī R. Eglājs atzīst: tolaik, esot 16 gadus vecs, Neatkarības deklarācijas vēsturisko nozīmīgumu nav līdz galam apzinājies. Uz to īpaši nav vedinājusi arī ģimenes locekļu vidū valdošā attieksme pret deklarācijas tapšanu. “Ģimenē tas netika uztverts kā kaut kas ārkārtējs, pagodinošs vai tamlīdzīgi, bet gan drīzāk kā vienkārši darbs, kas notiek un ir jāpadara,” atklāj R. Eglājs.
R. Rikarda atstātajā darba dokumentu arhīvā ir arī pārdomu uzmetumi publikācijām. Vienā no tiem viņš secina: “Brīvs cilvēks brīvā valstī var visu sasniegt. Tas ir galvenais Neatkarības deklarācijas ieguvums.”
Stāsta Velta Čebotarenoka
Video: Saeima.
* Notikumu hronoloģija daļēji balstīta Dainas Bleieres un Tālava Jundža sastādītajā notikumu hronoloģijā. Grām.: 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 764.–768. lpp.
1 Apsītis, R., Levits, E. 4. maija deklarācija un neatkarības vīzija. Latvijas Tautas fronte. 1988–1991. Rīga: apgāds “Jāņa sēta”, 1998, 169. lpp.
2 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu. Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998, 221. lpp.
3 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu. Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998, 218. lpp.
4 Turpat, 217. lpp.
5 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 324. lpp.
6 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu. Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998, 222. lpp.
7 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 324. lpp.
8 Skatīt: 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 455.–459. lpp.
9 Rikards, R. Neatkarības deklarācijas tapšanas aizkulises. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 327. lpp.
10 Egils Levits, Edgars Meļķisis, Andris Plotnieks, Valdis Cielava, Ints Upmacis, Egils Radziņš, Aivars Fogels, Gunārs Kusiņš, Vija Jākobsone, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dinēvičs, Andris Līgotnis.
11 Apsītis, R. Kā tapa 4. maija Deklarācija. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 183. lpp.
12 Kusiņš, G. 4. maija Deklarācijas tapšana – no idejas līdz balsojumam. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 71. lpp.
13 Apsītis, R. Kā tapa 4. maija Deklarācija. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 183. lpp.
14 Jundzis, T. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija Deklarācija (1990. gada marts–maijs). 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 37. lpp.
15 Brošūra “Latvijas neatkarības atjaunošana 35”. Saeima, 2025. Pieejama šeit.
16 Endziņš, A. Piezīmes par Neatkarības deklarāciju. 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 238. lpp.
