Kara, dalīšanas un iznīcināšanas pakts
Akcija tika rīkota ar mērķi pievērst pasaules sabiedrības uzmanību Padomju Savienības noziegumiem, Baltijas valstu nelikumīgajai okupācijai un demonstrēt to iedzīvotāju vienotību prasībā pēc pašnoteikšanās un neatkarības.
Baltijas valstu pilnīga okupācija nebūtu bijusi iespējama, ja Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1939. gada 23. augustā, Maskavā netiktu parakstīts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS jeb t. s. Hitlera–Staļina pakts. Minēto vienošanos bieži vien dēvē arī par Molotova–Ribentropa paktu tā parakstītāju – PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova un Vācijas ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa – dēļ.
Paktā bija iekļauti trīs slepeni papildprotokoli, kuros PSRS un Vācija vienojās par ietekmes sfēru sadali Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā. Vienošanās rezultātā no PSRS interesējošajām teritorijām vispirms tika repatriēti vācu tautības iedzīvotāji, pēc tam sākās abu lielvaru karaspēku pakāpenisks iebrukums.
“Tas bija prettiesisks un cinisks darījums, izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina. Austrumeiropa tika sadalīta vācu un padomju ietekmes zonā. [..]
Padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki nereti dēvē par “uzbrukuma paktu”, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam.
Vācija iesāka karadarbību 1. septembrī un kopā ar Padomju Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. Kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas paktam 23. augusta līgumam nav analoga visā Eiropas 19. un 20. gadsimta vēsturē. Grūti iedomāties vēl rupjāku un noziedzīgāku sazvērestību pret mieru un valstu suverenitāti,” raksta vēsturnieks Inesis Feldmanis.1
Molotova–Ribentropa pakts tā parakstīšanas brīdī bija pretrunā tolaik spēkā esošajām vispārējām starptautiskajām tiesībām, kā arī PSRS un Vācijas līgumsaistībām. Tāpēc viens no Baltijas valstu neatkarības kustības galvenajiem mērķiem bija panākt pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu par spēkā neesošiem no parakstīšanas brīža.
Baltijas vienotības spēks
Jau pirmie Atmodas soļi parādīja, ka iegūt īstu politisko spēku un ietekmēt politiskos procesus Padomju Savienībā Latvijas Tautas fronte, Lietuvas “Sajūdis” un Igaunijas “Rahvarinne” varēs tikai tad, ja darbosies saskaņoti.
1988. gada 8. novembrī Rīgā pirmo reizi tikās Baltijas valstu tautu kustību vadība un vienojās sākt kopēju plašu protesta kampaņu pret Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova piedāvātajiem PSRS Konstitūcijas labojumiem.
“Piedāvātie labojumi pretēji deklarētajam kursam uz demokratizāciju bija vērsti uz komunistiskā režīma nostiprināšanu. Tiekoties notika arī vienošanās par PSRS “sadalīšanu ietekmes zonās” starp Baltijas valstu tautas kustībām ar mērķi iesaistīt protesta akcijās demokrātiskās kustības citās padomijas daļās. PSRS Konstitūcijas kampaņa kļuva par tādu kā detonatoru, kas uzspridzināja 70 totalitārisma gados nostiprināto padevību,” atminas Sandra Kalniete, tolaik Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece.2
“Atmodas periodā, 1988.–1989. gadā, Baltijas tautu kustību vadītāji un aktīvisti regulāri koordinēja savu darbību. Sākotnēji – republiku suverenitātes, patstāvības un demokrātijas stiprināšanas virzienā, vēlāk – neatkarības atgūšanai,” atceras Tālavs Jundzis.3 Sadarbība drīz vien ieguva arī institucionālas formas. 1989. gada 13.–14. maijā Tallinā sanāca pirmā Baltijas Asambleja, tika nodibināta Baltijas Padome un pieņemti vairāki dokumenti par Baltijas valstu statusu.
Asamblejas mērķis bija saskaņot trīs republiku tautas kustību nostāju, pievērst pasaules sabiedrības uzmanību Baltijas jautājumam un sagatavoties pirmajam PSRS Tautas deputātu kongresam.4 Asamblejas laikā tikās 60 tautas deputāti, kuri pārstāvēja trīs republikas, lai izstrādātu kopīgu platformu. Turklāt kopīgas sēdes bija arī juristiem, vēstīja igauņu laikraksts “Padomju Jaunatne”.
“Asamblejā aizsāktā sadarbība tautas pārstāvniecības formā vēlāk turpinājās PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Tieši Asamblejas laikā pirmo reizi sapulcējās Baltijas valstu tautu kustību PSRS tautas deputāti, lai sagatavotos PSRS Tautas deputātu I kongresam, kas sākās 25. maijā Maskavā,” atminas S. Kalniete.
Mērķis: noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta atzīšana
Iespēja tikt ievēlētam pirmajā demokrātiskās vēlēšanās izvēlētā PSRS parlamentā – Tautas deputātu kongresā – pavēra iespējas aizstāvēt Baltijas intereses plašākā politiskajā arēnā. Igauņu politiķis Juhans Āre uzsver, ka Baltijas deputātu idejas no 1989. līdz 1991. gadam padarīja PSRS Tautas deputātu kongresu par vienu no pretkomunisma cīņas galvenajām arēnām pasaulē.5
Lai pierādītu, ka Baltijas valstu okupācija noritējusi, pārkāpjot starptautiskos tiesību aktus, un ir pretlikumīga, viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kuru izvirzīja Baltijas nacionālo kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā, bija panākt Molotova–Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu atzīšanu “par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža”.
Pārdomās dalās no Latvijas Tautas frontes saraksta ievēlētā deputāte, rakstniece Marina Kosteņecka: “Savu darbību mēs vienmēr koordinējām ar Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas “Sajūdis” ievēlētajiem deputātiem un pēc kāda laika izveidojām visu trīs republiku demokrātisko deputātu apvienību, to oficiāli piereģistrējot Kremlī kā frakciju “Baltijas parlamentāriešu grupa”. Pirmā mūsu “slepenā” (no interfrontes deputātiem slepenā) kopsapulce notika Lietuvas PSR pārstāvniecības telpās tieši kongresa atklāšanas priekšvakarā, 1989. gada 24. maijā. Jāpiebilst, ka no trim Baltijas republikām mūsu delegācijā interfrontiešu bija visvairāk – 12 deputāti. Lietuviešiem tāds gadījās viens, bet igauņiem kādi trīs vai četri.
Jau pirmajā sapulcē vienojāmies par kopīgu stratēģiju: galvenais uzdevums cīņas sākotnējā posmā ir panākt, lai kongress oficiāli atzīst Molotova–Ribentropa pakta slepenos papildprotokolus par spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža. [..]
Baltijas deputāti deleģēja igauni Endelu Lipmā 1. jūnijā nolasīt no kongresa tribīnes oficiālu priekšlikumu par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās novērtēšanas komisijas izveidošanu. Viņa uzstāšanos “agresīvi paklausīgais vairākums” [..] uztvēra ar milzīgu sašutumu un pieprasīja jautājuma izskatīšanu nekavējoties izbeigt, to neiekļaujot pat kongresa dienaskārtībā.
Un tad notika padomju cilvēka prātam neaptveramais: lielākā daļa no baltiešu deputātiem pēkšņi piecēlās kājās un, protestējot pret kongresa nostāju, izgāja ārā no zāles.
Tas bija pirmais “balsojums ar kājām” PSRS vēsturē, un es ļoti labi atceros, ar kādu naidu mūs līdz durvīm pavadīja bēdīgi slavenais “vairākums”: “Ejiet, ejiet, fašisti, un atpakaļ vairs nenāciet!” ”
Baltiešiem tomēr izdevās panākt komisijas izveidi. PSRS Tautas deputātu I kongress lēmumu par komisijas PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko seku novērtēšanai izveidi, kā vēstīts barikadopedija.lv, pieņēma 1989. gada 1. jūnijā. Tās sastāvā bija 26 PSRS tautas deputāti. Latviju pārstāvēja Mavriks Vulfsons, Ivars Ķezbers un Nikolajs Neilands. Par komisijas priekšsēdētāju ievēlēja PSKP CK Politbiroja locekli, PSKP CK sekretāru Aleksandru Jakovļevu. “Tas bija mūsu cilvēks. Par viņa ievēlēšanu baltiešiem bija jāpacīnās,” atminas M. Kosteņecka.
Pakta esamība bija jāpierāda
Savās atmiņās A. Jakovļevs darbu komisijā atspoguļojis kā “ķēpīgu un smagu”: “Savācām simtiem un simtiem dokumentu – tiešu un netiešu. Darbā tika iesaistītas padomju vēstniecības VFR, Anglijā, Francijā, ASV. Izstudējām desmitiem grāmatu, īpaši vācu valodā. [..] Sēdes noritēja lielos strīdos…”6
Laršs Pēters Fredēns, tobrīd Zviedrijas konsuls Latvijā, atminas, ka diskusijās tobrīd galvenais jautājums bija, vai attiecīgie protokoli vispār pastāv vai arī nerimstošās baumas par tiem esot tikai “pretpadomju sazvērestība”. Viņa rakstītais liecina, ka komisijas rokās bija nonācis Polijas un Baltijas kartes oriģināls ar Staļina parakstu zem līnijas, kas iezīmēja Padomju Savienības un Vācijas interešu sfēru sadalījumu.7
“Tomēr baltiešu centienus apgrūtināja fakts, ka pakta oriģināls nebija pieejams – PSRS vadība noliedza tā eksistenci,” atceras Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs un tolaik arī PSRS Tautas deputātu kongresa deputāts Dainis Īvāns. “Diemžēl vāciešiem oriģināla nebija. Tas bija gājis bojā vai pēckara laikā apzināti iznīcināts. Tāpēc bija nepieciešami netieši pierādījumi.”
To vākšanā lieli nopelni bijuši Mavrikam Vulfsonam, kurš Vācijā bija uzmeklējis un nofilmējis intervijas ar vēl dzīvajiem pakta parakstīšanas aculieciniekiem. Taču ar to neesot bijis pietiekami. “Domājām, ko darīt,” atminas D. Īvāns.8
Pieaugot nacionālo kustību aktivitātei, pastiprinājās arī Kremļa organizētā propaganda Rietumu presē, kas tika vērsta pret baltiešu “teroristiem” un “fašistiem”. “Gorbačovs vienmēr kliedza, ka esam ekstrēmistu saujiņa, kas apdraud perestroikas reformas, ka tauta mūs nemūžam neatbalstīs un gāzīs. Viņš Rietumu sabiedrībā tolaik bija ļoti populārs, un nevarētu teikt, ka tur attieksme pret mums būtu bijusi labvēlīga,” norāda D. Īvāns.9 Tāpēc bija nepieciešams ātri un nepārprotami visai pasaulei pavēstīt, kāds ir patiesais Baltijas tautu noskaņojums.
Ideju 50. gadadienā kopš Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas baltiešiem sadoties rokās un izveidot cilvēku dzīvu ķēdi cauri visām Baltijas republikām no Tallinas līdz Viļņai piedāvāja Igaunijas nacionālās kustības “Rahvarinne” līderis Edgars Savisārs.
Mēs esam Eiropas daļa
Baltijas ceļš bija spēcīgs Baltijas tautu vēstījums ne tikai Maskavai, bet visai pasaulei. Tā rezultātā Baltijas valstu liktenis pirmo reizi nonāca starptautisko mediju uzmanības centrā.
Baltijas ceļš un Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas gadadiena nonāca ASV, Apvienotās Karalistes, Francijas, Itālijas, Rietumvācijas, Dānijas, Zviedrijas un Somijas laikrakstu pirmajās lappusēs. Tiesa, kā akcentē vēsturniece Una Bergmane, mediju interese nenozīmēja to automātisku atbalstu baltiešu neatkarības centieniem, taču vēstījums par padomju varas nelikumību bija skaidrs un vienots.
Būtiski piebilst, ka Baltijas ceļa priekšvakarā Rietumu medijiem tika izsūtīts trīs Baltijas tautu nacionālo kustību saskaņots paziņojums, kas ļāva latviešu, lietuviešu un igauņu argumentiem par okupācijas režīma pretlikumīgajām darbībām izskanēt starptautiski.
Dokumentā baltieši ne tikai vērsa uzmanību Padomju Savienības īstenotajai okupācijai kā starptautisko tiesību problēmai, bet arī aicināja Eiropu beidzot atbrīvoties no pēdējām koloniālisma, proti, hitlerisma– staļinisma laikposma mantojuma, paliekām uz Eiropas zemes. Aicinājuma teksts apliecināja latviešu, lietuviešu un igauņu tautas gribu dzīvot saskaņā ar cilvēktiesībām, pilsoņu tiesībām, brīvību, vienlīdzību un centienus atgūt neatkarību, balstoties starptautiski atzītās vērtībās.
“No vienas puses, aicinājumā izmantotās valodas mērķis bija padarīt baltiešu centienus saprotamākus Rietumu sabiedrībai, no otras puses, tā atspoguļoja patiesu Baltijas vēlmi uzsvērt tās eiropeisko identitāti,” raksta U. Bergmane.10
|
No Baltijas Padomes aicinājuma “Baltijas ceļš”
Ja divi miljoni mīlētu, salā uzplauktu roze. Ja divi miljoni ienīstu, vara sabruktu pīšļos. Ja divi miljoni minētu, kāds uzminētu. (E. Grīns)
1939. gada 23. augusts ir diena, kurā cirstās brūces desmitiem tautu nav sadziedējušas vēl tagad.
Hitlera un Staļina noslēgtais pakts deva iespēju uzbrukt Polijai – līgumslēdzējas puses to iznīcināja un sadalīja savā starpā. Saskaņā ar Hitlera–Staļina paktu Padomju Savienības interešu sfērā tika iekļautas trīs Baltijas valstis. Tāpēc trijās Tautu Savienībā ietilpstošās valstīs ienāca Sarkanā armija, trīs neatkarīgas valstis pārstāja eksistēt.
Pēc būtības Hitlera un Staļina noslēgtie pakti un to slepenie protokoli bija imperiālistiska ietekmes sfēru pārdale, ko realizēja divas lielvalstis. Noslēdzot šo darījumu, Padomju Savienība vienpusējā kārtā lauza ar Baltijas valstīm noslēgtos starptautiskos līgumus, pārkāpjot vēsturiskās Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. PSRS izvirzīja Baltijas republikām rupjus ultimātus, okupēja Baltijas valstis, izvietojot tur skaitliski lielākus un labāk bruņotus karaspēka kontingentus, nekā bija šo valstu armijām, un militārās okupācijas un nežēlīga politiskā terora apstākļos varmācīgi anektēja Baltijas valstis.
Šodien, kad aprit pusgadsimts kopš darījuma noslēgšanas dienas, mēs gribam atgādināt visas pasaules tautām, ka no starptautisko tiesību viedokļa šādi līgumi ir noziedzīgi un uzskatāmi par spēkā neesošiem kopš to noslēgšanas brīža. Mēs atceramies šo patiesību, un tā ir devusi mums spēkus izdzīvot par spīti gadu desmitiem ilgajam valsts teroram un sistemātiskajam genocīdam.
Hitlera–Staļina pakts joprojām ir tas pamats, uz kura balstās mūsdienu Eiropa, kādreiz – mums visiem kopīgā Eiropa. Tomēr mēs esam pārliecināti, ka Eiropas sabiedrība un Austrumu demokrātiskie spēki pievienos savas balsis Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prasībām anulēt šo paktu un tā slepenos protokolus kā spēkā neesošus kopš to parakstīšanas brīža (ex tunc). Tikai šādā gadījumā Eiropa beidzot atbrīvosies no pēdējām kolonijām – hitlerisma–staļinisma laikposma mantojuma – un Baltijas tautas gūs iespēju izlemt savu likteni, balstoties uz brīvas pašnoteikšanās tiesībām.
Var censties neredzēt Baltijas problēmu, taču tāpēc vien tā nepārstās pastāvēt. Mums tā ir neatņemamo cilvēka tiesību problēma, mums tā ir ar dubultmorāli un drošību saistīta problēma; tā vai citādi mums nāksies to risināt kopīgi, balstoties uz starptautisko tiesību principiem un normām. Kopīgās Eiropas mājas izveidošanas priekšnoteikums ir brīvas pašnoteikšanās tiesību piešķiršana visām Eiropas tautām.
Tiecoties atjaunot savu valstiskumu mierīgā ceļā, Baltijas tautas ir meklējušas ceļus, kas atbilstu gan Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, gan Padomju Savienības interesēm, vienlaikus paturot prātā nepieciešamību gādāt par to, lai Ziemeļeiropas valstis varētu justies drošas. Mēs uzskatām, ka stabilitāte Baltijas jūras reģionā balstāma uz līgumu sistēmu, kas bija spēkā līdz 1939. gadam un kuras pamatā bija mūsu valstu 1920. gadā noslēgtie līgumi. Mēs meklējām risinājumu un tam, pie kura esam nonākuši, devām nosaukumu BALTIJAS CEĻŠ.
BALTIJAS CEĻŠ – tas ir parlamentārs mūsu valstiskuma mierīgas atjaunošanas ceļš.
BALTIJAS CEĻŠ nevienu neapdraud.
BALTIJAS CEĻŠ nodrošina sociālo aizstāvību, pilsoņu tiesību ievērošanu un ekonomisko progresu visu Baltijas tautu pārstāvjiem, neatkarīgi no to nacionālās piederības.
BALTIJAS CEĻŠ ir demokrātisks ceļš.
BALTIJAS CEĻŠ – tas ir vienīgais ceļš uz brīvību, vienlīdzību un brālību mūsu kopīgās jūras – Baltijas jūras – krastos.
No Otrā pasaules kara krāsmatām ir atdzimuši visi ciemi, visas pilsētas un valstis – tikai trīs kādreiz Tautu Savienībā ietilpstošās Baltijas valstis ne. Vai jūs nejūtat, ka mūsu nav? Šodien, kad apritējis gandrīz pusgadsimts, mēs vēršamies pie saviem draugiem ziemeļos un dienvidos, austrumos un rietumos: Baltijas tautas atkal stāv uz Eiropas sliekšņa, šodien Eiropa sveic mūs kā savus pazudušos dēlus. Taču mēs paši sevi nekad neesam uzskatījuši par pazudušiem. Sniegsim viens otram rokas un turpmāk iesim pa kopīgo ceļu: BALTIJAS CEĻŠ – tas ir Eiropas ceļš, BALTIJAS CEĻŠ – tas ir ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā, BALTIJAS CEĻŠ – tas ir mūsu kopīgās mājas uzcelšanas ceļš!
Brāļi un māsas austrumos un rietumos! Apvienosim savas balsis un pieprasīsim, lai Hitlera–Staļina pakti un to slepenie protokoli tiktu atzīti par juridiski spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža, atzīsim, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksija bija nelikumīgs un netaisns akts!
Mēs jau esam gatavi, mēs ejam.
Avots: “Padomju Jaunatne”, 1989. gada 23. augusts, Nr. 161. Pieejams tiešsaistē: barikadopedija.lv.
|
Atgūst starptautiski tiesisko statusu
Neilgi pēc Baltijas ceļa, 1989. gada 1. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika (VFR) oficiāli atzina, ka Hitlera–Staļina pakta slepenie protokoli nekad nav bijuši spēkā, un nodeva tās rīcībā esošos dokumentus PSRS Tautas deputātu kongresa Hitlera–Staļina pakta izvērtēšanas komisijai.
Interesants fakts, ka atzinumu par pakta juridisko statusu pēc VFR valdības lūguma tolaik sagatavoja Vācijas Bundestāga Zinātniskā dienesta Starptautiskās tiesību nodaļas darbinieks Egils Levits, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Valsts prezidentu.
Pēc karstām debatēm 1989. gada 23. decembrī PSRS Tautas deputātu kongresā nepietika balsu, lai pieņemtu ziņojumu par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu noziedzīgo lomu Baltijas valstu vēsturē. Tomēr nākamajā dienā situācija mainījās. M. Kosteņecka atsaucas uz atbildīgās komisijas priekšsēdētāja A. Jakovļeva rakstīto, ka izšķirošs esot bijis iegūtais pieņemšanas–nodošanas akta oriģināls par slepeno papildprotokolu nodošanu no vienas PSRS Ārlietu ministrijas apakšstruktūras citai.
“Šis papīrs nostrādāja...” Ar 1435 balsīm “par”, 251 balsi “pret” un 226 deputātiem atturoties PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada 24. decembrī nosodīja faktu, ka ar Vāciju tika parakstīts 1939. gada 23. augusta “slepenais papildprotokols” un citas slepenas vienošanās, kā arī atzina slepenos protokolus par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža.
Komisijas ziņojumā cita starpā secināts: “Protokoli neradīja jaunu tiesisko bāzi Padomju Savienības savstarpējām attiecībām ar trešajām valstīm, taču Staļins un viņa domubiedri tos izmantoja, lai uzstādītu ultimātus citām valstīm un izdarītu uz tām spēka spiedienu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās saistības ar tām.”
Ar šo vēsturisko balsojumu Maskava bija zaudējusi tiesības apgalvot, ka Baltijas jautājums ir PSRS iekšējā lieta, uzskata Sandra Kalniete.11 Baltijas jautājums atguva savu starptautiski tiesisko statusu un kļuva par nozīmīgu pamatu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ceļā uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu.
1 Feldmanis, I. Nozīmīgākās robežšķirtnes Latvijas valsts vēsturē. Neatkarīgās Latvijas dibināšana un neatkarības zaudēšana. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 19.–29. lpp.
2 Kalniete, S. Baltijas tautu vienotība un tās nozīme Atmodas laikā. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 83.–88. lpp.
3 Jundzis, T. Veiksmes formula. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 182.–190. lpp.
4 PSRS Tautas deputātu kongress bija vēlēts PSRS parlaments, kas darbojās perestroikas (t. s. pārbūves, ar ko apzīmēja PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova ieviestās reformas) laikā – no 1989. gada 25. maija līdz 1991. gada 5. septembrim. No Latvijas PSR tajā tika ievēlēti 52 tautas deputāti. Astoņi deputāti tika vēlēti lielajos, proti, teritoriālajos, apgabalos, bet 32 – mazajos nacionālajos. Vēl 12 deputāti tika izvēlēti no sabiedriskajām organizācijām. Pirmā vēlēšanu kārta notika 1989. gada 26. martā. Vairums jeb 80% Latvijas PSR ievēlēto deputātu pārstāvēja vai atbalstīja Latvijas Tautas fronti un kļuva par latviešu tautas interešu aizstāvjiem Maskavā. Ievēlēto deputātu saraksts: https://www.barikadopedija.lv/raksti/735516.
5 Āre, J. Maskava – draudi un cerības. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 280. lpp.
6 Citēts no: Kosteņecka, M. “Ziemassvētku kaujas” Maskavā 1989. un 1990. gadā. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 271.–279. lpp.
7 Fredēns, L. P. Lielais sajukums: pagātnes ēnas Krievijā un Baltijas valstīs. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 371.–381. lpp.
8 Brikmane, E. Baltijas ceļš – uzvarēt pretinieku ar juridisku patiesību. LV portāls. 23.08.2019. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/307330-baltijas-cels-uzvaret-pretinieku-ar-juridisku-patiesibu-2019.
9 Turpat.
10 Bergmane, U. Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union. Oxford University Press. 2023, p. 60.
11 Kalniete, S. Baltijas tautu vienotība un tās nozīme Atmodas laikā. Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgās cīņas pieredze pasaules kontekstā. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 85. lpp.
