4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena

“4. maijs, tāpat kā 18. novembris, bija robežšķirtne, kura noteica tālāko attīstību. Reāla neatkarība, protams, iestājās vēlāk, pateicoties tam, ka bijām deklarējuši 1918. gada republikas atjaunošanu, kas reiz jau starptautiski ir bijusi atzīta,” intervijā LV portālam par tālaika notikumiem no pagātnes pētnieka skatpunkta sacīja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Atjaunota, nevis no jauna dibināta! Neatkarības deklarācijas bija ne tikai vēsturiski izšķirīgs pagrieziena punkts, bet arī juridiska uzvara. Tās preambulā tika konstatēts, ka Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure.

Tam seko 1940. gada notikumu izklāsts, kā arī norādītas atsevišķas juridiski nozīmīgas PSRS darbības pret Latviju, sākot ar ultimatīvo notu ar prasību mainīt Latvijas valdību un PSRS militāro agresiju 1940. gada 17. jūnijā, kas kvalificējamas kā starptautisks noziegums, līdz viltus vēlēšanu sarīkošanai 1940. gada 14. un 15. jūlijā.

“[..] prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika.”

Līdz ar to Neatkarības deklarācijā secināts un uzsvērts: “Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.”

Par Molotova–Rībentropa pakta prettiesisko raksturu starptautiskā kontekstā – 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena

Lai gan vēsturiski ievadi juridiskos dokumentos nav ierasti, tomēr tas bijis nepieciešams, lai, pirmkārt, dokumenta lasītājam izskaidrotu latviešu tautas politisko motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību. Otrkārt, lai norādītu uz faktiem, kuru juridiskais izvērtējums loģiski noved pie secinājuma, ka 1918. gadā dibinātā Latvijas Republika pastāv joprojām, bet Augstākā padome atjauno šīs valsts suverēno varu, rakstīja viens no Neatkarības deklarācijas iniciatoriem un autoriem, šodien – Valsts prezidents, Egils Levits.

Viņš uzsver: “Šis vēsturisko faktu izklāsts pirms dokumenta operatīvās daļas bija vēlams arī tādēļ, ka tie lielā mērā gan laika ritumā, gan mērķtiecīgas padomju vēstures viltošanas politikas rezultātā bija izslīdējuši no plašākas sabiedrības vēsturiskās apziņas.”1

Ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunota Latvijas Republikas Satversmes darbība (3. punkts) un tūlīt pat arī apturēta, izņemot tās pamata pantus, kas turpināja darboties. Proti, tobrīd Satversmes darbība tika atjaunota tikai daļēji, nosakot, ka vēl ir iespējams piemērot Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumus, kas nav pretrunā Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantam, kuri grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu:

1. pants – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

6. pants – Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Deklarācijā tika iekļauts 5. punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai. Pārejas periodam bija jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tikmēr par augstāko valsts varas īstenotāju pārejas laikam tika atzīta Augstākā padome.

“Politiski šim noteikumam bija vairāk diplomātisks raksturs. Tā jēga bija mazināt spriedzi attiecībās ar Maskavu,” raksta E. Levits. Tikmēr tālaika Augstākās padomes deputāts Aivars Endziņš atminas, ka “1990. gada pavasara dienās šāda punkta nepieciešamību diktēja pragmatisms”.

Pārejas periods strauji noslēdzās 1991. gada 21. augustā, kad, reaģējot uz apvērsuma mēģinājumu Maskavā, kura mērķis bija izbeigt PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova uzsākto demokratizācijas procesu, Latvijas Republikas Augstākā padome steidzamības kārtā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, de facto pasludinot pilnīgu valstisko neatkarību.

Tikmēr Neatkarības deklarācija Latvijas tiesību aktu sistēmā nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, no kā izrietēja vairākas konsekvences, kas lielā mērā noteica turpmāko valsts attīstības virzienu, piemēram, valsts robežu, pilsonības, īpašuma jautājumos u. c.