FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Vai ēkas būvniecībā izmantotie materiāli, par kuriem pasūtītājs nav samaksājis, pieder pasūtītājam vai materiālu pircējam? Izskatīšanā Augstākajā tiesā bija nonākusi krimināllieta, kurā persona apsūdzēta par svešas mantas tīšu bojāšanu, lai gan apsūdzētais uzskatīja, ka bojā savu mantu. Lūkojam, kādas atziņas paudusi tiesa.
Apsūdzētais, izmantojot savus materiālus, pēc cietušā pasūtījuma uz viņa zemes bija uzbūvējis malkas šķūni.
Personu starpā radās domstarpības par veiktā darba samaksu, tāpēc apsūdzētais, dusmu vadīts, tīši atlauza trīs apdares dēļus no šķūņa sienas un ar motorzāģi sazāģēja piecas koka brusas šķūņa sānu sienā, kā arī ar krāsas baloniņu uz malkas šķūņa priekšējās sienas uzkrāsoja uzrakstu “atdod parādu”.
Par notikušo tika uzsākts kriminālprocess un konstatēts, ka apsūdzētais sabojājis cietušās personas malkas šķūni, nodarot cietušajam mantisku zaudējumu 55,06 eiro apmērā.
Apsūdzētais tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 185. panta pirmajā daļā paredzētajā nodarījumā – par svešas mantas tīšu bojāšanu –, un viņam tika noteikts sods: nosacīta brīvības atņemšana ar pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem.
Apsūdzētais, nepiekrītot pirmās un apelācijas instanču tiesas vērtējumam, iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senātā).
Pēc apsūdzētā domām, uz cietušā zemes uzbūvētais un zemesgrāmatā nereģistrētais šķūnis piederēja apsūdzētajam, jo tā būvniecībā izmantoti viņa materiāli, savukārt par cietušo atzītā persona nebija norēķinājusies ne par materiāliem, ne darbu.
Izskatot iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts1 norādīja, ka apsūdzētā uzbūvētā būve – šķūnītis – pamatoti tika atzīta par viņam svešu mantu, jo manta ir uzskatāma par svešu, ja tā:
Senāts skaidroja, ka atbilstoši šiem kritērijiem par svešu ir atzīstama arī manta, kas atrodas citas personas valdījumā, ja vien to nav bojājis vai iznīcinājis tās īpašnieks.
Piemēram, izņēmums, kad citas personas valdījumā esošā manta nebūs uzskatāma par svešu, ir gadījums, kad īpašnieks savu mantu nodevis lietošanā vai iznomājis citai personai, bet vēlāk pats to sabojājis. Tomēr izskatāmajā lietā šāds izņēmums nepastāvēja.
Lai novērtētu būves piederību, svarīga nozīme ir Civillikuma 968. pantā noteiktajam zemes un ēkas (būves) vienotības principam, proti, uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu.
Ievērojot minēto, Senāts secināja, ka ēkas (būves) nereģistrēšana pašvaldībā un zemesgrāmatā nav šķērslis to atzīt par apsūdzētajam svešu mantu, jo izšķirīga nozīme ir tam, ka zeme, uz kuras ēka uzcelta, nepiederēja apsūdzētajam.
Civiltiesību doktrīnā ir atzīts, ka ēkas būvniecībā izmantotie materiāli no to iebūvēšanas brīža ēkā kļūst par tās personas īpašumu, kurai pieder attiecīgais zemesgabals.
Proti, materiālu iebūvēšana nekustamajā īpašumā noved pie tā, ka tie, sākot no to savienošanas (iebūvēšanas) brīža, kļūst par zemes (nekustamā īpašuma) sastāvdaļu.
Līdz ar to par materiāla īpašnieku kļūst zemes īpašnieks, kaut arī pirms savienojuma izdarīšanas tie būtu piederējuši kādam citam.2 Tādēļ materiālu īpašniekam saglabājas vienīgi prasījuma tiesības par izmantoto materiālu vērtību.
Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību uz to, ka atbilstoši Krimināllikuma 8. panta otrajai daļai, nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm.
Tas nozīmē – lai taisītu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kura viena no pazīmēm ir sveša manta, jākonstatē, vai apsūdzētais apzinājies, ka manta viņam nepieder un tā nav bezīpašnieka manta.
Ja apsūdzētais to nav apzinājies – neatkarīgi no tā, vai tas noticis faktisko apstākļu nezināšanas vai kļūdaina juridiska vērtējuma dēļ –, tad nodoms šo pazīmi neaptver. Labticīga, kaut arī kļūdaina pārliecība par mantas piederību sev izslēdz nodomu izdarīt noziedzīgu nodarījumu pret svešu mantu.
Senāts uzsvēra: ja apsūdzētais ir subjektīvi pārliecināts par savām tiesībām uz mantu un ir norādījis konkrētus iemeslus šādai pārliecībai, tad tiesai tas jāizvērtē.
Gadījumos, kad persona, pamatojoties uz kļūdainu pārliecību, uzskata, ka manta pieder viņai, princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” nav piemērojams, jo tas neatceļ Krimināllikuma 8. panta otrajā daļā paredzēto prasību konstatēt nodomu.
Ņemot vērā, ka apelācijas instance nebija izvērtējusi noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi, Senāts atcēla apelācijas instances apelācijas nolēmumu un lēma par lietas nodošanu jaunai izskatīšanai.
Senāts šajā lietā arī vērsa uzmanību uz to, ka saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētajam par tīšu svešas mantas bojāšanu, nodarot zaudējumus 55,06 eiro apmērā, tika noteikta brīvības atņemšana uz sešiem mēnešiem. Šāda soda izvēli tiesa skaidrojusi ar to, ka nav bijis iespējams piemērot vieglāku sodu, proti, naudas sodu nevarēja noteikt tādēļ, ka apsūdzētajam nav pastāvīga darba un ienākumu, savukārt sabiedrisko darbu – tādēļ, ka apsūdzētajam ir II grupas invaliditāte.
Šajā sakarā Senāts uzsvēra: izvēloties soda veidu, jāņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs, radītais kaitējums, kā arī vainīgā personība, bet apsūdzētā mantiskais stāvoklis nevar būt noteicošs kritērijs soda veida izvēlē, it īpaši – smagāka soda izvēlē. Tāpat atbilstoši spēkā esošajam regulējumam apsūdzētā spēja pildīt sabiedrisko darbu ir individuāli jāizvērtē, bet pirmās instances tiesa to nebija izdarījusi.
Senāts atgādināja, ka brīvības atņemšana ir par naudas sodu un sabiedrisko darbu bargāks soda veids arī tad, ja tiesa apsūdzēto notiesā nosacīti, jo pēc savas juridiskās dabas un likumā noteiktās hierarhijas (skat. Krimināllikuma 36. pantu) brīvības atņemšana ierobežo svarīgāku personas interesi – personas brīvību.
1 Skat. Senāta Krimināllietu departamenta 2025. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKK-297/2025.
2 Rozenfelds J. Lietu tiesības. 5. pārstrādātais izdevums. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2025, 99. lpp.
