Kāds tiesiskais regulējums ir efektīvākais cīņai ar karteļiem?

Augstākās tiesas senāta Administratīvo lietu departaments 2025. gada 23. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. SKA-170/2025, kas nosaka pilnībā atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2024. gada 25. janvāra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Senāts atzina, ka Konkurences padome (KP) un Administratīvā apgabaltiesa, lai pierādītu pieteicēju izdarīto konkurences tiesību pārkāpumu, neatļauti izmantojušas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) operatīvās darbības pasākumā iegūto informāciju, proti, slepeni noklausītu sarunu ierakstus un to atšifrējumus. Senāts atzina, ka būvniecības uzņēmumu karteļa lietā pierādījumi, kurus KNAB ieguvis citas lietas izmeklēšanas laikā, nav izmantojami KP administratīvajā procesā, jo Operatīvās darbības likums neparedz šādu iespēju.

2021. gada vidū KP pieņēma lēmumu t. s. būvnieku karteļa lietā, konstatējot desmit būvniecības uzņēmumu ilggadēju aizliegtu vienošanos par dalības nosacījumiem publiskajos un privātajos iepirkumos Latvijā. Par īstenoto konkurences tiesību pārkāpumu uzņēmumiem piemērots naudas sods – kopā 16 652 027,40 eiro.

Vienīgā iestāde, kas vērtē aizliegtas vienošanās

KP ir vienīgā iestāde Latvijā, kurai ar likumu noteiktas tiesības izvērtēt aizliegtas vienošanās, tai skaitā karteļus (horizontālas aizliegtas vienošanās), uzsver KP Komunikācijas nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāja Anete Vitjazeva.

Ja citas valsts iestādes rīcībā nonāk informācija par iespējamu aizliegtu vienošanos, tad tā sniedz šādu informāciju KP, kura lemj par izpētes lietas ierosināšanu vai neierosināšanu, ņemot vērā savu lietu prioritizācijas stratēģiju.

Ja, pamatojoties uz KP rīcībā esošo un papildus iegūto informāciju, tiek ierosināta izpētes lieta, tad KP dažādos veidos sāk vākt pierādījumus, tai skaitā organizējot un realizējot procesuālās darbības pie tiem tirgus dalībniekiem, pret kuriem ierosināta izpētes lieta (juridiskajās adresēs u. c.).

Galvenie kritēriji

Konkurences padome, izvērtējot iespējamas karteļa jeb horizontālas aizliegtas vienošanās, piemēro Konkurences likuma regulējumu. Saskaņā ar likuma 11. panta pirmo daļu ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana.

Nosakot, vai konkrēta vienošanās ir uzskatāma par horizontālu aizliegtu vienošanos (karteli), KP vērtē vairākus kritērijus, tostarp:

• vai Konkurences likuma izpratnē tirgus dalībnieki ir uzskatāmi par neatkarīgiem tirgus dalībniekiem, kas savstarpēji konkurē;
• vai starp šiem tirgus dalībniekiem pastāv vienošanās vai saskaņotas darbības;
• vai šīs vienošanās mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana;
• vai vienošanās attiecas uz būtiskiem konkurences elementiem, piemēram, cenu noteikšanu, tirgus vai klientu sadali, dalības nosacījumiem publiskajos iepirkumos u. c. (piemēru uzskaitījums nav izsmeļošs);
• vai nav piemērojami likumā paredzētie izņēmumi vai atbrīvojumi.

Kāds ir sods

Par dalību kartelī jeb par horizontālas aizliegtas vienošanās noslēgšanu konkurentu starpā Konkurences likums paredz administratīvo atbildību.

KP ir tiesības tirgus dalībniekiem uzlikt naudas sodu, kura apmērs var sasniegt līdz 10% no uzņēmuma pēdējā finanšu gada neto apgrozījuma, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, smagumu un ilgumu, kā arī papildus var tikt piemēroti tiesiskie pienākumi. No KP lēmuma spēkā stāšanās dienas lietas dalībniekiem ir aizliegts piedalīties iepirkumos turpmākos trīs gadus, pat ja KP lēmums tiek pārsūdzēts tiesā.

KP pēdējos gados ir konstatējusi vairākas aizliegtas vienošanās. Piemēram, pērn septembrī tika konstatēts, ka pieci būvniecības uzņēmumi izveidojuši karteli, piedaloties iepirkumos par remonta un būvniecības darbu veikšanu inženierkomunikāciju tīklos visā Latvijas teritorijā.

Savukārt 2024. gadā KP konstatēja divu būvniecības uzņēmumu aizliegtu vienošanos – viņi savstarpēji sadalījuši daudzdzīvokļu dzīvojamo māju siltināšanas objektus Saldū.

LV portāls vaicā: Vai ir nepieciešams efektīvāks tiesiskais regulējums cīņai ar karteļiem? Ja ir, tad kāds?

Divas problēmas attiecībā uz karteļa darbībām

Andrejs Judins

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs

Foto: Evija Trifanova, LETA

Konkurentu vienošanās vai saskaņotas darbības, lai sadārdzinātu preču un pakalpojumu cenas; sadalītu tirgu un klientus, noteiktu pārdošanas kvotas u. c. godīgu konkurenci kropļojošas darbības ir aizliegtas gan ar Latvijas, gan ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. pants  skaidri noteic: kartelis ir smagākais konkurences tiesību pārkāpums, kas pēc savas būtības nav savienojams ar iekšējā tirgus principiem.

Aizliegtas vienošanās kaitīgums ir atzīts arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā Nr. 2019/1, kas prasa no dalībvalstīm nodrošināt, ka konkurences noteikumu izpilde ir efektīva un ka valsts tiesību akti vai procesuālie ierobežojumi nepadara LESD 101. panta piemērošanu formālu. Arī Konkurences likums karteļu darbību atzīst par nepieļaujamu un spēkā neesošu.

Ievērojot apdraudējuma būtību un ar karteļu darbību radīto zaudējumu apmēru, direktīva paredz, ka par šādiem konkurences pārkāpumiem karteļu dalībniekiem jāparedz naudas sodi, kuru lielums ir aprēķināms no uzņēmumu apgrozījuma un ir mērāms miljonos eiro. Kaut gan nodarījumu kaitīgums un naudas sods, kas paredzēts par to izdarīšanu, skaidri norāda, ka savā būtībā karteļu darbības ir pielīdzināmas noziedzīgiem nodarījumiem, kriminālatbildības neesamību atsevišķi juristi interpretē kā apliecinājumu šī nodarījuma nenozīmīgumam un mazsvarīgumam. Tam nevar piekrist.

Saistībā ar valsts reakciju uz karteļu darbībām ir redzamas divas problēmas, par kurām diskutē arī Saeimā.

Pirmais ir jautājums par to, kāda informācija un ziņas par faktiem var tikt izmantotas, lai pierādītu aizliegtas vienošanās esamību. Noliedzot karteļu darbības kaitīgumu, tiek pausts viedoklis, ka šo nodarījumu pierādīšanai nedrīkst izmantot informāciju, kas ir iegūta no kriminālprocesa materiāliem. Šīgada 20. janvārī runājām par to Saeimas Juridiskās komisijas sēdē un līdz 10. februārim gaidām no institūcijām priekšlikumus grozījumiem normatīvajos aktos, kas vēl skaidrāk norādīs uz to, kāda informācija var tikt izmantota, lai pierādītu konkurences pārkāpumus.

Otrais jautājums ir saistīts ar atbildību par konkurences pārkāpumiem. Konkurences likums paredz iespēju piemērot naudas soda uzņēmumiem, bet cilvēkiem, kuri iniciē, izveido un īsteno karteļu darbību, atbildība nav noteikta vispār. Viņiem nepiemēro ne administratīvos sodus, ne kriminālsodus. Šogad 22. janvārī Saeima ir atbalstījusi darba uzsākšanu ar deputātu sagatavoto likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā”, atbilstoši kuram atbildība par konkurences pārkāpumiem jāparedz arī fiziskajām personām, ne tikai uzņēmumiem.

Jautājuma sarežģītību pierāda Baltijas kaimiņu pieredze

Reinis Ivanovs

Mg. iur., Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants

Publicitātes foto

Augstākās tiesas 2025. gada 23. decembra spriedums SKA-170/2025, kurā secināts, ka operatīvās darbības laikā iegūto informāciju nedrīkst nodot KP, liek uzdot jautājumu par grozījumu nepieciešamību pašreizējā regulējumā.

Spriedums spilgti parāda, ka grozījumi tiesiskajā regulējumā ir vajadzīgi. Spriedumā uzskatāmi demonstrēts, ka Senāta tiesību normu interpretācija ir pilnīgi pretēja KP, KNAB, kā arī pirmo divu tiesu instanču secinājumiem. Pat nevērtējot visus izskanējušos argumentus, jāsecina, ka tiesiskais regulējums, kas pieļauj tik dažādas kompetento iestāžu interpretācijas, neveicina tiesisko noteiktību. Taču tiesiskā noteiktība ir īpaši būtiska, ja likums ierobežo personas cilvēktiesības, tajā skaitā tiesības uz privāto dzīvi.

Tiesību normām, kuras ierobežo personas pamattiesības, ir jābūt pietiekami skaidri formulētām, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.¹ Tādēļ spriedums ir uzskatāms par signālu grozījumu nepieciešamībai, lai regulējums cīņai ar karteļiem būtu pietiekami saprotams visām iesaistītajām pusēm.

Jautājuma sarežģītību pierāda mūsu Baltijas kaimiņu pieredze ar konkurences tiesību pārkāpumu kontroli. Igaunija 2025. gada jūlijā noslēdza būtisku regulējuma pārejas periodu, atsakoties no kriminālatbildības par konkurenci kropļojošu aizliegtu vienošanos. Šādu izmaiņu pamatā ir bijusi tā dēvētās “ECN+ direktīvas” ieviešana². 

Savukārt 2023. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) konstatēja pārkāpumu tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamībā pret Lietuvas Konkurences padomes izmeklēšanas darbībām. Šajā lietā tika iesniegta sūdzība par diviem aspektiem: Lietuvas Konkurences padomes veiktās pārbaudes nesamērīgumu un to, ka šī pārbaude nebija pakļauta nekādai turpmākai tiesas kontrolei.

ECT atteicās pēc būtības sniegt vērtējumu par pirmo aspektu. Taču par otro ECT norādīja, ka tiesas kontroles neesamība pār jau notikušu konkurences uzraudzības iestādes darbību nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz privāto dzīvi. Līdz ar to ECT secināja, ka Lietuvas tiesiskais regulējums šajā aspektā neparedzēja efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli pret valsts iestādes rīcību³.

Kaimiņvalstu prakse ir labs piemērs, no kā mācīties. Pirmkārt, domājot par karteļu kriminalizāciju, ir būtiski jāizsver visi šāda risinājuma ieguvumi un trūkumi.

Otrkārt, katram lēmumam par KP (vai citas iestādes) pilnvaru paplašināšanu ir jāparedz efektīvs cilvēktiesību ierobežojuma kontroles mehānisms. Pretējā gadījumā cīņa ar karteļiem var pāraugt cīņā par personu pamattiesību ievērošanu.

_{1. Skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra spriedumu lietā Nr. 2019-05-01, 19. punktu.}

_{2. Kotiranta J., Kantanen K., Cerpickis M., Haanperä T. Baltic Competition Law: An Overview of EU and National Case Law. Pieejams: https://www.concurrences.com/en/bulletin/special-issues/baltic-competition-law/.}

_{3. ECT 2023. gada 4. jūlija spriedums “UAB Kesko Senukai Lithuania pret Lietuvu” (iesniegums Nr. 19162/19), 126. rindkopa.}

Vai pārmērīga kriminalizēšana nedevalvē kriminālās atbildības nozīmīgumu?

Gunārs Kūtris

Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs

Foto: Ieva Lūka, LETA

Pirmkārt, Augstākā tiesa apstiprināja to, kas likumā ir ierakstīts jau gadu desmitiem, proti, operatīvajā darbībā iegūtā informācija izmantojama tikai likumā noteikto mērķu sasniegšanai un administratīvie pārkāpumi nav tāds valsts apdraudējums. Slepenie operatīvās darbības pasākumi ļoti dziļi aizskar personas privāto dzīvi, tāpēc to izmantošana no valsts puses pieļaujama tikai īpašos gadījumos. Šo samērīgumu vispirms izvērtē likumdevējs, kas nosaka to pieļaujamību (tikai noziegumu, pat ne kriminālpārkāpumu gadījumos), bet vēlāk – tiesnesis, konkrētajā situācijā izvērtējot, vai dot atļauju pasākumam.

Otrkārt, esmu kategoriski pret to, ka nepārdomāti tiek kriminalizēta ikviena likumam neatbilstoša darbība. Tas raksturīgs represīvam režīmam jeb policejiskai valstij. Diemžēl Latvijā ir politiskie spēki, kam tas patīk, jo tā var viegli manipulēt ar cilvēkiem. Piemēram, ja neizdodas kādam nevēlamam cilvēkam izvirzīt apsūdzību par nopietnu noziegumu (vai nu neprasmīga izmeklēšana, vai varbūt arī fiktīvi uzsākts process), tad pastāv iespēja krimināli sodīt par vienas aizmirstas patronas vai pašaizsardzības nolūkos nopirktas slēptās kameras atrašanu.

Izlasot projektu par aizliegtās vienošanās kriminālatbildību, redzēsiet, ka par “kriminālu” darbību var atzīt pat ikdienišķu uzņēmēju sarunu: piemēram, kafejnīcā, apspriežot kādu būvniecības procesu, viens uzņēmējs uzzina, ka otrs gatavojas piedalīties iepirkumā, un norāda, ka šoreiz viņš gan nepiedalīsies (neanalizēsim, kāpēc). Pirmais uzņēmējs neiesniedz pieteikumu iepirkuma konkursam. Mikrofons zem kafejnīcas galdiņa ir nostrādājis, un “vienošanās” ir piefiksēta. Nākamais solis – jāsaprot, vai šie uzņēmēji (ielieciet vajadzīgos uzvārdus) mums ir nepatīkami, un kriminālprocesu varam sākt. Vai tiešām mēs šādi gribam būvēt normālu tiesisku valsti?

Treškārt, valstij īpaši jāuzmanās ar kriminālatbildības noteikšanu ekonomiskajās attiecībās. Kriminalizēšanas piekritēji neizprot uzņēmējdarbības vidi, bet redz tikai vienu pusi – kā iebiedēt, atriebties, aizliegt darboties. Normālās valstīs pārkāpumus šajā vidē cenšas atrisināt ar ekonomiskām metodēm, proti, ja pārkāpums kaitē godīgai darbībai, tad uzliek pietiekami jūtamu naudas sodu. Mūsu Konkurences padome to jau praksē veiksmīgi piemēro. Ak, vienā gadījumā neizdevās pierādīt? Atvainojiet, arī noziegumus ne vienmēr izdodas pierādīt, lai gan, iespējams, ir zināms vainīgais.

Ceturtkārt, 2024. gadā, noraidot kārtējo kriminalizēšanas mēģinājumu, tika iebilsts, ka ar administratīvo sodu (kas nebūt nav mazs uzņēmumam – līdz pat 10% no gada apgrozījuma) netiekot sodīts pats uzņēmējs. Viņš netiekot izslēgts no aktīvās darbības. Vai tiešām mums vajadzīgi cietumos iesēdināti uzņēmēji? Iespējams taču arī maigāks sods – aizliegt kādu laiku ieņemt noteiktus amatus. Turklāt tam obligāti nav jābūt kriminālsodam, arī Administratīvās atbildības likums paredz šādu sodu. Savulaik Ekonomikas ministrija izstrādāja likumprojektu, lai Konkurences padome to varētu piemērot. Taču projekts kopš oktobra “guļ” bez virzības Saeimā. Laikam jau kriminalizēšanas piekritējus neapmierina nevis soda veids (saturiski tāds pats), bet gan tā piemērošanas kārtība un kriminālsoda turpmākās sekas (liegums piedalīties citos konkursos).

Visbeidzot, šī diskusija varētu būt krietni plašāka. Piemēram, vai pārmērīga kriminalizēšana nedevalvē kriminālās atbildības nozīmīgumu, vai neveidojas nihilisms? Vai pierādīšanas prasības kriminālprocesā vispār dos iespēju reāli krimināli sodīt uzņēmēju (Igaunija pēc 10 gadu pieredzes to saprata un atteicās no kriminālatbildības piemērošanas)? Cik vienas nozares uzņēmēju dažādu iemeslu dēļ ir pilnībā “jāizslēdz” no dalības Latvijas tirgū, lai atvērtu vārtus ārvalstu uzņēmējiem, par kuriem nav zināma nevēlamā informācija? Manuprāt, būtu tikai godīgi ieklausīties pašos uzņēmējos par patiesajiem riskiem normālai biznesa attīstībai Latvijā.

Skaidri redzams tiesiskā regulējuma “robs”

Agnija Birule

biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” direktores vietniece

Publicitātes foto

Cenu sarunāšana publiskajos iepirkumos un negodīgas konkurences prakse, kas izpaužas arī kā aizliegtas vienošanās, tostarp karteļu veidošana, ir nopietns šķērslis vienādiem noteikumiem uzņēmējdarbībai Latvijā, kā arī ir viens no nopietnākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem iepirkumos.

“Delnas” ieskatā pēc Augstākās tiesas Senāta nolēmuma būvniecības karteļa lietā ir skaidri redzams tiesiskā regulējuma “robs”. Proti, valstij var būt tiesiski iegūta informācija par smagu, ilgstošu un sabiedrībai dārgu karteli, bet to nevar izmantot KP administratīvajā procesā, jo Operatīvās darbības likums neparedz informācijas nodošanu un izmantošanu šādam mērķim. Rezultātā karteļa “dalībnieki”, kas ar savu rīcību sadārdzina publiskos iepirkumus, ierobežo konkurenci, grauj uzticēšanos valstij un kopumā negatīvi ietekmē sabiedrību un tautsaimniecības attīstību, var izvairīties no atbildības tikai procesuālu ierobežojumu dēļ.

Mūsuprāt, normatīvo aktu grozījumi ir vajadzīgi. “Delna” atbalsta risinājumu, kas atļauj izmantot citā procesā tiesiski iegūtus operatīvās darbības materiālus konkurences pārkāpumu pierādīšanai un nodrošina, ka konkrētā informācija tiek nodota atbildīgi, aizsargājot informācijas avotu, materiāli tiek izmantoti tikai konkrētajam mērķim, lai novērstu kaitējumu sabiedrībai, un tiek sniegtas arī garantijas uzņēmumiem (dodot iespēju iepazīties ar pierādījumiem, apstrīdēt to izmantošanu).

Izmaiņas normatīvajos aktos ne vien aizsargātu Latvijas sabiedrību no negodīgas publisko iepirkumu prakses, bet arī stiprinātu Latvijas sabiedrības uzticību valsts spējai cīnīties ar negodprātīgu rīcību un publisko līdzekļu izšķērdēšanu.

Jāpilnveido pašreizējais administratīvā procesa regulējums

Ieva Šmite

Konkurences padomes priekšsēdētāja

Foto: Evija Trifanova, LETA

Uzskatām, ka mūsu sasniegtie rezultāti karteļvienošanos apkarošanā gadu gaitā ir pierādījuši padomes darbības efektivitāti šajā jomā. Līdz ar to šobrīd būtiskāk ir saglabāt un pilnveidot pašreizējo instrumentu klāstu administratīvā procesa regulējumā, kas jau ir veiksmīgi strādājis un nesis atdevi, kā arī ir sastopams lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, nevis eksperimentēt ar ātru jauna krimināltiesiska regulējuma ieviešanu, rūpīgi neizsverot ar to saistītos riskus.

KP ieskatā kriminālatbildības ieviešana radītu vairākus būtiskus riskus un nevajadzīgus izaicinājumus konkurences tiesību piemērošanas efektivitātei karteļu apkarošanā.

Pirmkārt, karteļu kriminalizācija veicinātu tiesisko nenoteiktību par to, kā mijiedarbojas KP piemērotais administratīvais process un kriminālprocess tiesībaizsardzības iestādēs.

Otrkārt, tiktu apdraudēta Iecietības programmas¹ efektivitāte. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1² (ECN + direktīva) paredz pienākumu nodrošināt, ka uzņēmumi, kas brīvprātīgi atklāj karteli, saņem imunitāti, tostarp aizsardzību pret kriminālvajāšanu. Pat ja iesaistīšanās Iecietības programmā atbrīvotu no kriminālatbildības, apstāklis, ka par dalību kartelī vispār ir noteikta kriminālatbildība, ar augstu iespējamību atturēs potenciālos dalībniekus riskēt pieteikties programmai (lai kvalificētos Iecietības programmai, jāizpilda noteikti kritēriji, dalība programmā netiek piešķirta automātiski³).

Treškārt, kriminālprocesā piemērojamie noilguma termiņi (5–10 gadi atkarībā no kvalifikācijas) varētu radīt situācijas, kurās fiziskās personas izvairās no atbildības, kamēr administratīvajā procesā KP nepastāv⁴ ierobežojums konstatēt karteļvienošanās pārkāpumu.

Ceturtkārt, kriminālprocess ir ilgāks un procesuāli sarežģītāks, ar augstāku pierādīšanas standartu un trim pārsūdzības instancēm. Savukārt administratīvais process ar divām tiesu instancēm un jau ilgstoši izstrādātu un pārbaudītu pārkāpumu izpētes mehānismu KP pusē ļauj efektīvāk un savlaicīgāk sodīt par karteļu vienošanos un nodrošina arī ātrāku tiesas kontroli. Papildus jāņem vērā paralēlas judikatūras un procesu kolīzijas risks.

Piektkārt, šobrīd zinātība karteļvienošanās pazīmju identificēšanā un šādu pārkāpumu izmeklēšanā gadu gaitā ir koncentrējusies KP, kas pastāvīgi pilnveido savu kompetenci, apmainoties ar pieredzi ar citām konkurences iestādēm Eiropas Savienības (Eiropas Konkurences tīkla) un plašāk starptautiskā (Starptautiskā konkurences tīkla un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Konkurences komitejas) līmenī. Jebkurai tiesībaizsardzības iestādei, kas darbojas kriminālprocesa ietvaros, būs liels izaicinājums izmeklēt šādu jaunu pārkāpuma veidu, lai pierādītu krimināltiesisko atbildību.

Domājot par pašreizējā tiesiskā regulējuma pilnveidi efektīvākai cīņai ar karteļiem, KP uzskata, ka primāri jāstiprina administratīvā procesa regulējums, kas iekļautu kā personiskās atbildības noteikšanu tirgus dalībnieku amatpersonām, tā stimulējošus mehānismus, lai veicinātu sadarbību karteļvienošanos atklāšanā, kā arī precīzākus starpinstitucionālās sadarbības noteikumus pierādījumu nodošanā dažādos izmeklēšanas procesos.

Jau šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Konkurences likumā, kas paredz personisko atbildību tirgus dalībnieku amatpersonām par bezdarbību vai aktīvu iesaisti karteļvienošanos īstenošanā publiskajos iepirkumos. Līdz ar to paredzēts, ka atbildība par dalību karteļos skars ne vien uzņēmumus, bet arī to amatpersonas personiski, ierobežojot viņu tiesības ieņemt vadošus amatus uzņēmumos uz laiku līdz pat trīs gadiem. Tikai sadarbojoties Iecietības programmas ietvaros un palīdzot atklāt karteļvienošanās, uzņēmumu amatpersonas var tikt atbrīvotas no atbildības.

KP aktīvi piedalās Saeimas Juridiskās komisijas uzsāktajās diskusijās starp atbildīgajām ministrijām un institūcijām par nepieciešamību pēc tāda tiesiskā regulējuma, kas to piemērotājiem visos līmeņos – līdz pat tiesu varai – nerada bažas par KP tiesībām izmantot krimināllietas materiālus, t. sk. noklausītas karteļvienošanās dalībnieku sarunas par karteļa īstenošanu, neatkarīgi no procesa, kādā tās sākotnēji iegūtas, šādu sabiedriski bīstamu pārkāpuma izmeklēšanai un atklāšanai, kā to ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa⁵ un paredz ECN+ direktīva.

Viens no svarīgākajiem pierādījumiem KP atklātajā t. s. reģionālo sabiedrisko pārvadātāju karteļvienošanās lietā⁶ tika iegūts, pārbaudot elektronisko sakaru operatoru saglabājamos datus, kas liecināja par karteļvienošanās dalībnieku tikšanos noteiktā laikā un vietā, lai apspriestu iepirkumu sadali. Elektronisko sakaru likuma grozījumu kontekstā tiek diskutēts par to, ka jāierobežo institūciju loks, kam būtu pieejami elektronisko sakaru operatoru saglabājamie dati, tostarp atrašanās vietas dati, kuri ir būtiski tieši slēptu karteļvienošanos efektīvai turpmākai atklāšanai, tādēļ šādu datu tālākas iegūšanas tiesības KP ir svarīgi saglabāt.

Atbalstot publisko iepirkumu reformas kopējo mērķi – samazināt birokrātisko slogu un palielināt atdevi un sabiedrisko ieguvumu no publisko iepirkumu īstenošanas –, KP vērš uzmanību uz to, ka reformas īstenošanai paredzētie grozījumi Publisko iepirkumu likumā nedrīkst mazināt vienotas prasības datu pieejamībai publisko iepirkumu pārskatāmībai, saglabājot uzraugošajām un kontrolējošajām iestādēm, t. sk. KP, pietiekamus instrumentus, lai proaktīvi uzraudzītu, vai publiskajos iepirkumos nav nepamatoti izslēgta vai ierobežota konkurence un nav identificējamas aizliegtas vienošanās pazīmes.

Tas ir īpaši būtiski, jo šobrīd, sadarbojoties KP, KNAB, Latvijas Universitātei un Rīgas Tehniskajai universitātei, tiek izstrādāts karteļu skrīninga rīks, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību ļaus identificēt neatbilstības pazīmes publiskajos iepirkumos, ar nosacījumu, ja informācija par publiskajiem iepirkumiem būs publicēta.

Visbeidzot, ir jāpalielina trauksmes cēlēju institūta efektivitāte sabiedriski bīstamu likumpārkāpumu atklāšanā, kādas ir arī karteļvienošanās, materiāli motivējot trauksmes cēlējus, ja viņu sniegtā informācija ir kalpojusi par pamatu šādu pārkāpumu konstatēšanai, tādējādi bieži vien novēršot desmitiem tūkstošu vai pat miljonu eiro zaudējumus visai sabiedrībai.

_{1. Konkurences likums, 12.¹ pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/54890#p12_1.}

_{2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1 (2018. gada 11. decembris) par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu, 23. pants. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32019L0001.}

_{3. Konkurences padomes Iecietības programma: https://www.kp.gov.lv/lv/iecietibas-programma.}

_{4. Krimināllikuma 56. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums.}

_{5. ECT Lielās palātas spriedums Ships Waste Oil Collector B. V. and Others v. the Netherlands [GC] – 2799/16, 2800/16, 3124/16 et al.; [GC]. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22fulltext%22:[%22\%22CASE%20OF%20SHIPS%20WASTE%20OIL%20COLLECTOR%20B.V.%20AND%20OTHERS%20v.%20THE%20NETHERLANDS\%22%22],%22documentcollectionid2%22:[%22GRANDCHAMBER%22,%22CHAMBER%22],%22itemid%22:[%22001-242521%22]}.}

_{6. KP soda trīs sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus par dalību kartelī, Konkurences padome, 18.01.2023. Pieejams: https://www.kp.gov.lv/lv/jaunums/kp-soda-tris-sabiedriska-transporta-pakalpojumu-sniedzejus-par-dalibu-karteli.}